Ineses portrets
Jauniešu dienā Rampa Light kopā ar jauno mākslinieci Aurēliju Auzeri veidojām sarunu un mākslas telti. Pagājušajā gadā organizējām trīs diskusijas, visas ir lasāmas šajā blogā, taču šogad nolēmām pievērsties cilvēku personīgajiem stāstiem. Bez jebkādiem priekšnosacījumiem par to, kas katram par sevi jāstāsta, aicinājām dalīties ar stāstu, kas zināmā mērā raksturo pašu personu. Tajā pašā laikā Aurēlija ātrā manierē skicēja šo cilvēku portretus, procesu nosaucām par portretēšanu. Nedevām tiešas norādes par stāsta formu, tāpēc katrs no tiem ir atšķirīgs un personisks.
Otrā portreta varone ir Inese Vaivare, biedrības “Latvijas Platforma attīstības sadarbībai” direktore. Iespējams, sociālo tīklu lietotāji pamanījuši viņas aktivitāti dažādās diskusijās, šajā pavasarī Ineses un viņas kolēģu darbu ievēroja ikviens – tika radīta kustība Paliec mājās. Kad viena projekta realizācija aiz muguras, klāt jau nākamais. Inese nespēja palikt malā – viņu mudināja iesaistīties augustā notikušā Baltijas ceļa organizēšanā. Šāda pieredze maina cilvēku, par to esmu pārliecināts, klausoties Ineses stāstījumā. Viņa lieliski parāda, ko var sasniegt, darbojoties no sirds, un ar kādām profesionālajām un cilvēciskajām grūtībām jāsaskaras, lai pabeigtu iesākto.
Piedāvājumam tikt portretētai Inese Vaivare piekrīt uzreiz. Apsēdusies krēslā, viņa ir gatava stāstīt par savām aktivitātēm. Mirklī, kad Aurēlija nevar atrast ogli, ar kuru skicēt, Inese nekavējoties cenšas palīdzēt. «Skolas laikā biju diezgan nepakļāvīgs cilvēks. Lai gan mācījos diezgan labi, man vienmēr bija svarīgs taisnīgums un godīgums. Piemēram, nevarēju izturēt, ja kāds skolotājs nebija godīgs.» Šīs ir īpašības, kas visu laiku viņu pavadījušas dzīvē, tāpēc darbs saistīts tieši ar tām.
Sākumā, kad mācījusies augstskolā, Valmierā nodarbojusies ar jauniešu lietām, taču pēc tam 12 gadus strādājusi valsts pārvaldē. «Nebiju trakā papīru rakstītāja, man bija paveicies ar dažādām jaunām un aktuālām tēmām, kuras risināju. Pirms astoņiem gadiem nolēmu, ka dzīvē kaut kas jāmaina, tādēļ devos vadīt savu nevalstisko organizāciju. Šīs organizācijas mērķis ir palīdzēt valstīm attīstīties citos kontinentos. Strādājam, piemēram, lai nebūtu nabadzības vai cilvēktiesību pārkāpumu. Mans ikdienas darbs ir arī Vidzemes Augstskolā, pasniedzot lekcijas, vadu dažādas mācības un nodarbojos ar citām interesantām lietām.»
Inesei vienmēr gribējies piedalīties hakatonos, bet allaž šķitis, kas tas ir jauniešiem ap trīsdesmit. Piedalīties atturējuši arī sadzīviski iemesli, jo hakatoni mēdz notiek vairāku dienu garumā. Kad Covid–19 pandēmijas sākumā tika izsludināts hakatons, tas bija e-vidē, nolēmusi piedalīties. «Esot mājās, man bija apnicis trīs reizes dienā gatavot ēst, tāpēc piedāvāju ideju par ēdienu piegādi slinkām sievietēm, tādām kā es. Šī iecere tā arī palika tikai ideja, taču mēs visi mobilizējāmies kādai citai iniciatīvai par to, kā gados vecākiem cilvēkiem vai tiem, kuriem nav iespējas vai nevajadzētu doties ārā no mājas vai publiskās vietās, piegādāt pārtiku un citas vajadzīgas preces. Mums 48 stundu laikā bija jāizveido kustības Paliec mājās funkcionējošs prototips, kas patiesībā bija diezgan izaicinoši. Kontaktējāmies ar valsts iestādēm, skaidrojām visdažādākos jautājumus. Tika radīta sistēma, kur ir viens telefona numurs, uz kuru jebkurš var piezvanīt, un ir mobilā lietotne, kur iespējams saņemt uzdevumus.» Uz darbagalda esot bijuši visdažādākie jautājumi, kas saistīti ar programmēšanu, mārketingu, iepakojumu, dizainu un citām lietām. «Mēnesi strādājām 12 stundas dienā bez brīvdienām, un man bija paveicies - tajā brīdī biju bez darba, jo mans darbs ir organizācijā, kas nozīmē, ka strādājam pēc projektu apjoma. Ir projekts, ir darbs, bet, ja nav, tad nav arī darba, kas ir zināma nestabilitāte, taču ar gadiem pierod. Tas nozīmē, ka varēju pilnvērtīgi pievērsties iecerei; piesaistījām ziedojumus no Rimi un Swedbank, kas nozīmēja, ka varēju saņemt arī algu par savu darbu. Šajā sistēmā bija iesaistīti vairāk nekā 1000 cilvēki, darbs nebija viegls. Īpaši nepatika celties no rīta, lai piedalītos žurnālistu intervijās, kurās agrā rīta stundā jāizskatās labi un jāsaprot, ko runāju. Bet arī tas ir zināms treniņš. Tas, ko es sapratu, – idejā var saslēgties pavisam sveši cilvēki. Mūsu projekta komanda pirmo reizi dzīvē satikās 20. jūnijā, kaut gan strādājām kopā no 16. marta. Tā ir diezgan interesanta sajūta – uzticēties cilvēkam, kuru nemaz nepazīsti, taču jāsaka, ka bija diezgan liels atbalsts.
Otrs Ineses stāsts ir par to, kas šobrīd notiek Baltkrievijā. Un tas atkal ir stāsts par to, ka viņa nevar palikt malā. «Redzēju, kas tur notiek, sapratu, ka kaut kas jādara. Esmu aktīva tviterī, tur meklēju cilvēkus, kuri var palīdzēt. Sistēma bija līdzīga iepriekšējai – atkal saslēdzās sava starpā nepazīstami cilvēki, lai darbotos vienam mērķim. Izveidojām kontu, kur brīvprātīgie katrs divas stundas dienā tulkoja ziņas par notikumiem. Atvērām ziedojumu kampaņu un sākām organizēt Baltijas ceļa pasākumus. Patiesībā ideja par šo Baltijas ceļu bija jauniešiem, kas šķiet diezgan aizkustinoši - cilvēkiem, kuri nebija piedzimuši laikā, kad bija pirmais Baltijas ceļš, likās, ka vajag to pašu Latvijā. Jaunieši – maksimālisti – facebook ielika pasākumu un domāja, ka no Daugavpils līdz Silenei skaisti sastāsies 15000 cilvēki. Braucu autobusā un ieraudzīju šo pasākumu, un sapratu, ka baigi traki, jo tas tā vienkārši nenotiek. Izmantojot Telegram, jo tā ir drošāka vide jautājumiem par Baltkrieviju, sazinājāmies. Diezgan daudz jauniešu nolēca nost, jo vienkārši nebija sapratuši, cik patiesībā daudz darba tas prasa, palika trīs jaunieši un vēl viens vietējais iedzīvotājs Latgalē. Tā arī šos pasākumus uztaisījām, kas atkal ir brīnišķīgs piemērs sadarbībai, kurā saslēdzas nepazīstami aktīvisti. Jāsaprot gan tas, ka pieci cilvēki nedēļas laikā nevarēja noorganizēt tādu pasākumu, kādu aģentūra trīs mēnešu laikā. Protams, ka bija daudz lietu, kas nebija izdomātas, taču cilvēki viens otram palīdzēja, un tas bija brīdis, kad sapratu, ka cilvēki patiesībā ir labi. Tie, kuri deg par idejām, vienmēr palīdzēs. Problēma varbūt ir tajos, kuros pašos iekšā ir kas slikts, ļauns vai negatīvs, bet šajā gadījumā bija jāspēj noticēt idejai. Viss pārējais saslēdzas un notiek.
Kad aizbraucām uz Piedruju, mums bija jāuztaisa tas gājiens. Bija pieteikušies 70 cilvēki, bet ieradās 20, kas laikam ir mūsu gadsimta fenomens. Sociālajos tīklos mēdzam atzīmēt, ka dosimies, bet patiesībā neierodamies. Sākām iet gājienā, tad viss vēl bija labi, taču vienā brīdī sāka nākt dažādi vietējie iedzīvotāji, stāstīja par Lukašenko un tamlīdzīgi. Naktī palikām pieci, bet labi bija tas, ka mūs sargāja robežsardze. Kopā bija jānoiet 77 kilometri. Sistēma bija tāda, ka šoferi pārdzen mašīnas un tad ar vienu atbrauc atpakaļ. Visi šoferi, protams, vīrieši, tāpēc bija mirklis, kad viena sieviete no aizmugures gaismoja ceļu un mēs, trīs dāmas, gājām tumsā gar robežu. Robežsargi to novērtēja un mūs pieskatīja. Tajā brīdī nodomāju, cik labi dzīvot valstī, kur rūpējas arī par tādām trakām idejām. Bija mirklis, kad kāds vīrietis gāja viens, arī tad robežsargi viņu uzraudzīja.
Naktī bija sarunāts palikt kādā mājā, kas pieder iedzīvotājiem no Salacgrīvas, kuri kādā brīdī bija atbraukuši pacienāt gājējus ar putru, jo vietējā pašvaldība sadarboties nevēlējās, nekāda atbalsta, pat vietējais veikals bija aizslēgts. Naktī, kad nonācām pie šīs mājas, pa logu redzējām glīti saklātas gultas, bet iekšā netikām, jo viņi bija aizmiguši. Zvanījām tam citam vietējam iedzīvotājam, jautājām, kur gulēt, viņš atbildēja, ka pirtiņas otrajā stāvā, bet tur nav kāpņu. Redzam lūku, bet neredzam kāpnes. Beigās gulējām uz lāvām. Pēdējo posmu negāju, jo man bija jāorganizē beigu pasākums, kur ieradās televīzija un visi pārējie. Piecas minūtes pirms ieradās ceļa gājēji ar karogiem, es norāvu kājas nagu, gandrīz vai noģību. Sapratu, ka esmu galvenais organizators, cita neviena jau nav. Tad nu es ar savu asiņaino kāju kliboju apkārt, draugi smējās, ka izskatos pēc Lukašenko mocekļa. Protams, ka beigās viss bija skaisti. Visi sastājāmies, dziedājām, otrajā upes pusē baltkrievi vēl atsaucās. Bet ar to visi piedzīvojumi nebeidzās, jo gala pasākums bija Viļņā. Attapos, ka mums nav transporta, kā tur nokļūt, jo pēkšņi atkrita iepriekšējais šoferis, tādēļ visur sociālajos tīklos aicinājām kādu atsaukties. Ir tāda latgaliešu grupa “Dabasu Durovys”, to varētu saukt par latgaliešu “Prāta Vētru”. Šīs grupas solists (kas viņš ir, es gan uzzināju tikai pēc tam) aizveda mūs līdz Daugavpilij. Tur atradām šoferi, kurš īsti negribēja iesaistīties, taču, parunājot ar viņu, uzzināju, ka viņš piedalījās piketā ar sejas masku, lai viņu neatpazītu. Tas ir liels veiksmes stāsts – šādi, runājot ar cilvēkiem, var diezgan daudz ko pastāstīt un saprast. Manas pēdējā laika emocionālākās atziņas ir tādas, ka vajag ticēt idejai un tad viss saslēgsies.»
Māksliniece: Aurēlija Džordana Auzere
Ineses Vaivares stāstu pierakstīja: Daniels Kevins Berkans
Raksta korektors un literārais konsultants: Ričards Edijs Štibe
Reinija portrets
Jauniešu dienā Rampa Light kopā ar jauno mākslinieci Aurēliju Auzeri veidojām sarunu un mākslas telti. Pagājušajā gadā organizējām trīs diskusijas (visas lasāmas šajā blogā), taču šogad nolēmām pievērsties cilvēku personīgajiem stāstiem, aicinot interesentus bez jebkādām iepriekš noteiktām tēmām dalīties savās domās, Aurēlijai paralēli nodarbojoties ar, kā mēs to nosaucām, portretēšanu – konkrētās personas skicēšanu ātrā manierē. Ņemot vērā, ka nedevām tiešas norādes par stāsta formu, katrs no tiem ir atšķirīgs.
Pirmo šajā rakstu sērijā piedāvājam Reinija Tukmaņa portretu, kur jaunietis dalās pieredzē par attiecībām ar augiem. Lai gan viņa stāstījums satur gana daudz praktiskas un tehniskas informācijas, piemēram, kādos podos labāk turēt augus, tas patiesībā vēsta par cilvēka iekšējo būtību, izjūtām un spēju tikt ar tām galā (šajā gadījumā ar augu palīdzību).
Runājot par manu nākotnes sapni, iedomājieties šādu skatu – jūs atverat dzīvokļa durvis, viss paveras zaļš. Ir tāds augs golden pothos[1], ko mēdz saukt arī par velna efeju. Tas ir garens augs, ļoti ātri aug. Jūs varat to nogriezt, ielikt ūdenī un tad iestādīt, ko, starp citu, var izdarīt ar diezgan daudz augiem, piemēram, kaktusiem. Kaktusi ir ļoti interesanti augi, esmu nobeidzis jau četrus, jo, manuprāt, par tiem rūpēties ir visgrūtāk - jālaista ļoti reti. Tā ir cilvēku visbiežāk pieļautā kļūda, rūpējoties par augiem, – viņi tos pārlaista. Lai uzzinātu, kad pienācis brīdis laistīt augu, jāieliek zemē pirksts, un, ja tā ir sausa vismaz piecu centimetru dziļumā, tikai tad jālej ūdens. Izņēmums ir spatifīlas, līdzīgas kā antūrijas, ar baltajām lapu pārveidnēm - tām ir jābūt mitrām.
Turpinot apspriest biežākās cilvēku kļūdas, rūpējoties par augiem, tos nedrīkst likt tiešos saules staros, jo lapas apdeg un kļūst sarkanas. Piemērs ir mans dzīves pirmais augs, kas bija alveja. Ievērojot stereotipiskos ieteikumus par to, ka augiem vajag daudz gaismas, es noliku to uz palodzes. Pēc pāris dienām lapas sāka palikt sarkanas, domāju, ne jau rudens iestājies; tā sākās mans augu iepazīšanas ceļš.
Kad sāku pētīt informāciju par šo tēmu, atklājās, ka tik daudz kas ir pretēji cilvēku teiktajam – kļūst interesanti brīdī, kad pats izmēģini, kas darbojas un kas ne. Daudzi tomēr īsti nezina, kā tieši jārūpējas par augiem. Manā trīs reiz trīs metru istabā, ja nemaldos, ir divdesmit četri augi. Katru nedēļu cenšos tikt pie kāda jauna, jo rūpes par augiem ir veids, kā pārvaru stresu. Kad man ir slikta emocionālā veselība, pārstādu augus. Tas notiek diezgan bieži. Kad jāveic augu pārstādīšana, es paceļu gultu pret sienu, neko nelieku apakšā - viss ir kā dārzā ar zemi. Pēc tam zemi sagrūžu istabas stūrī, jo ir slinkums doties pēc šaufeles. Nezinu, pagaidām manā istabā bez četriem zirnekļiem neviens cits nedzīvo.
Lielāko daļu augu es neiegādājos - dabūju no saviem draugiem, kad tos apleju, iedomājos par viņiem. Piemēram, man līdzi ir hlorofīts, angļu valodā to sauc spider plant. Tas ir mans mīļākais augs, ļoti ātri aug. Ieguvu no paziņas antikvariātā. Šis augs stāv uz naktsgaldiņa, kas ir otrādi apgāzts liels, apaļš puķupods. Šādi naktsgaldiņi, starp citu, ir paši labākie. Katru rītu pamostoties, ieraugu šo augu, arī lielo asparāgu, kas ir tāds ļoti garš augs; tas man liek smaidīt. No rīta saules gaismā viss izskatās tik skaisti. Vēl ir dracēnas, kas, starp citu, ir atrodamas visās skolās. Tās ir garas kā palmas un nekad nepārstāj augt. Tā vispār ir viena no visbrīnumainākajām lietām, jo paši augi gandrīz nekad nepārstāj augt, ja tos nenobendē kukaiņi vai slimības.
Augiem ir svarīga pareiza zeme. Tā nav mana stiprā puse, jo pērku zemi piemājas lielveikalā par eiro četrdesmit septiņi. Ar atlaidi saņemu septiņus litrus zemes, tādēļ nebrīnos, ka augi dažreiz nomirst, taču neesmu gatavs tik ļoti investēt šajās attiecībās, lai pirktu neprātīgi dārgu zemi. Un tomēr tie augi dzīvo. Svarīgs ir arī pods, kādā augu ievieto. Ja ieliksiet terakotas jeb māla podā, mitrums aizies prom no zemes. Tas būtu noderīgi, piemēram, alvejām, kam svarīga sausa zeme. Spatifīlām vajadzīgs porcelāna vai plastmasas trauks - tas augsnē atstāj mitrumu. Manuprāt, poda apakšā vienmēr jābūt caurumam, lai ūdens var iztecēt, citādāk visas mazās saknītes dosies pretī ūdenim, jo saknes vienmēr meklē ūdeni, un tās tur ar laiku sapūs. Pūšanas pazīme, piemēram, ir tā, ka lapas paliek dzeltenas, varbūt noliecas uz leju. Ir vēl mīti, ka puķu podu apakšās jāliek akmentiņi, taču varu apgalvot, ka tas ir pilnīgi bezjēdzīgi, jo tieši tā būs vieta, kur uzglabāties ūdenim. Ja podā nav cauruma, jāaplej augs, jāpagaida, kamēr ūdens iesūcas zemē, bet tad atlikušais ūdens jāizlej ārā. Tas ir svarīgs posms.
Manuprāt, augs, kas vajadzīgs katram cilvēkam, ir jau pieminētais golden pothos. Tas ir fantastisks - viegli kopjams, nevajag daudz laistīt. Domāju, ka vīteņaugi visiem patīk. Var nogriezt galu, lapas intervālu, sastādīt vienā podā kaut simts reizes, un izaugs ļoti kupls koks.
Manī vienmēr bijusi doma par augu izstādes izveidošanu, kur būtu tāda kā augu istaba, kur apmeklētāji varētu apliet šos augus, saņemot norādes par tam nepieciešamo vidi. Manuprāt, tas veicinātu cilvēku sapratni par to, cik patiesībā grūti ir uzturēt augus. Pat ja kāds augs nobeigtos, tā ir dzīve. Man ir nobeigušies kādi astoņi augi, par kuriem, protams, man ir ļoti žēl, taču, ja vien tas nav tavs mīļākais augs, raudāt nevajag, jo būs jauns. Tāpēc es visus augus pavairoju, jo, ja nobeidzas viens, otrs vismaz paliek.
Līdzko auga saknīšu garums sasniedz piecus centimetrus, tas saņem savu vārdu. Manu asparāgu sauc Zapfino, kas patiesībā ir burtveidola nosaukums. Man ir gumijkoks, kura vārds ir Avant Garde, arī tas ir burtveidola nosaukums, taču atgādina arī mākslas stilu tā nelielā kropluma dēļ. Tad man vēl ir kaktuss Indriķis, ko man uzdāvināja bijusī skolotāja. Šis kaktuss izaudzis pārsteidzoši garš, un vārdu tas dabūjis no draugu ieteikumiem. Starp dažādajiem greznajiem nosaukumiem rindojas arī Lienīte, kas ir augs no manas radinieces Lienītes. Tā ir līdakaste, kas ir aptuveni tikpat gara, cik pati Lienīte.
Ļoti liela problēma augiem ir kaitēkļi. Esmu sastapies ar trim sugām. Manai asparāgai, kas vairākkārt pabijusi augstspiediena dušā, un es nesaprotu, kā tās lapas vispār vēl izdzīvo, tā ir manāma problēma. Augu kaitēkļi var izplatīties pa visu istabu, un tā var nobeigties visi augi. Nesen laistīju vienu puķi, kurai apakšā novēroju mazus kukainīšus. Izrādās - ir arī labie augu kukaiņi, to iepriekš nezināju. Tie irdina zemi. Vienmēr esmu gribējis savā lielajā puķu podā ielikt sliekas. Gūglēju jau septiņas reizes, taču joprojām neesmu nonācis pie atbildes, vai to drīkst darīt. Man ir bail; tas varētu būt stilīgi.
Viens no punktiem manā augu trakumā bija tad, kad visus augus no dzīvokļa savācu pie sevis. Iesaku to darīt visiem. Gumijkoks, kas piecpadsmit gadus bija maniem vecākiem, vienkārši nekustējās, nebija nevienas jaunas lapiņas, tas nemitīgi stāvēja tāds, kāds bija, bet, kolīdz ieliku to savā istabā, pārsteidzoši sāka parādīt dzīvības pazīmes. Tad paņēmu spatafīlas un atklāju, ka man tās riebjas, jo ir tik temperamentīgas un saulē viegli apdeg, taču, lai gan šis ir mans nīstākais augs, es nespēju to nogalināt, tādēļ sāku atdot brāļiem, kuri arī kļūst par augu bērniem. No vecākiem paņēmu arī asparāgu, ko izdevās iedzīvināt, tagad tam izauguši pusotru metru gari zariņi. Katru mēnesi izaug viens jauns, un neviens no zariņiem vēl nav nobeidzies, tas rada lielu prieku.
Atklāju, ka man ir vairāk augu nekā vecmammai. Man tas šķita bēdīgi, jo bērnībā viņa bija kā mana augu mamma, viņa arī dāvina augus. Evolūcijas ceļā kļūstu par augu mammas speciālistu. Gribētu kļūt par augu personību Latvijā. Esmu pieteicies trīs Facebook augu mammu grupās, tās ir arī visas. Vairāk nav, un man ir žēl par to. Es gribētu, ka Latvijā būtu vairāk cilvēku, kuri stāsta par augiem. Ir tāda Youtube blogere Planterina, kura dzīvo mājā, kur bieži vien ēdamgalds aizkrauts ar augiem, lai tikai būtu skaisti. Tā ir dzīve, ko es vēlētos. Es gribētu no rīta dzert kafiju uz balkona kopā ar augiem. Iesaku noplēst kādu gabaliņu augu, ielikt to ūdenī un ļaut tam izdzīt saknītes. Ja jums nav šāda auga, zvaniet man, un augu palīdzība sniegs atbalstu!
[1] Zelta scindapsis
Māksliniece: Aurēlija Džordana Auzere
Reinija Tukmaņa stāstu pierakstīja: Daniels Kevins Berkans
Raksta korektors un literārais konsultants: Ričards Edijs Štibe
Par fiziski un mentāli atvērtām acīm. Saruna ar Keitiju Bārbali
"Kas ir Keitija?" – tāds ir jautājums. Daudzi teiks mūziķe, harizmātiska jauniete vai meitene – ome. Es domāju citādi. Manās acīs viņa ir atklātākais cilvēks, kādu jums nāksies satikt. Viņa necentīsies izpatikt, bet darīs visu ar savu stilu – tādu, kāda nav nevienam. Tev būs grūti saprast, ko ar to domāju, ja neesi viņu saticis.
Emīlija Anna Ozerinska: "Man ir interesanti sevi izgrūst no komforta zonas."
Ābols, kas no ārpuses zeltains, taču iekšpusē sapuvis, tāpat kā lietotājs
