Ineses portrets
Jauniešu dienā Rampa Light kopā ar jauno mākslinieci Aurēliju Auzeri veidojām sarunu un mākslas telti. Pagājušajā gadā organizējām trīs diskusijas, visas ir lasāmas šajā blogā, taču šogad nolēmām pievērsties cilvēku personīgajiem stāstiem. Bez jebkādiem priekšnosacījumiem par to, kas katram par sevi jāstāsta, aicinājām dalīties ar stāstu, kas zināmā mērā raksturo pašu personu. Tajā pašā laikā Aurēlija ātrā manierē skicēja šo cilvēku portretus, procesu nosaucām par portretēšanu. Nedevām tiešas norādes par stāsta formu, tāpēc katrs no tiem ir atšķirīgs un personisks.
Otrā portreta varone ir Inese Vaivare, biedrības “Latvijas Platforma attīstības sadarbībai” direktore. Iespējams, sociālo tīklu lietotāji pamanījuši viņas aktivitāti dažādās diskusijās, šajā pavasarī Ineses un viņas kolēģu darbu ievēroja ikviens – tika radīta kustība Paliec mājās. Kad viena projekta realizācija aiz muguras, klāt jau nākamais. Inese nespēja palikt malā – viņu mudināja iesaistīties augustā notikušā Baltijas ceļa organizēšanā. Šāda pieredze maina cilvēku, par to esmu pārliecināts, klausoties Ineses stāstījumā. Viņa lieliski parāda, ko var sasniegt, darbojoties no sirds, un ar kādām profesionālajām un cilvēciskajām grūtībām jāsaskaras, lai pabeigtu iesākto.
Piedāvājumam tikt portretētai Inese Vaivare piekrīt uzreiz. Apsēdusies krēslā, viņa ir gatava stāstīt par savām aktivitātēm. Mirklī, kad Aurēlija nevar atrast ogli, ar kuru skicēt, Inese nekavējoties cenšas palīdzēt. «Skolas laikā biju diezgan nepakļāvīgs cilvēks. Lai gan mācījos diezgan labi, man vienmēr bija svarīgs taisnīgums un godīgums. Piemēram, nevarēju izturēt, ja kāds skolotājs nebija godīgs.» Šīs ir īpašības, kas visu laiku viņu pavadījušas dzīvē, tāpēc darbs saistīts tieši ar tām.
Sākumā, kad mācījusies augstskolā, Valmierā nodarbojusies ar jauniešu lietām, taču pēc tam 12 gadus strādājusi valsts pārvaldē. «Nebiju trakā papīru rakstītāja, man bija paveicies ar dažādām jaunām un aktuālām tēmām, kuras risināju. Pirms astoņiem gadiem nolēmu, ka dzīvē kaut kas jāmaina, tādēļ devos vadīt savu nevalstisko organizāciju. Šīs organizācijas mērķis ir palīdzēt valstīm attīstīties citos kontinentos. Strādājam, piemēram, lai nebūtu nabadzības vai cilvēktiesību pārkāpumu. Mans ikdienas darbs ir arī Vidzemes Augstskolā, pasniedzot lekcijas, vadu dažādas mācības un nodarbojos ar citām interesantām lietām.»
Inesei vienmēr gribējies piedalīties hakatonos, bet allaž šķitis, kas tas ir jauniešiem ap trīsdesmit. Piedalīties atturējuši arī sadzīviski iemesli, jo hakatoni mēdz notiek vairāku dienu garumā. Kad Covid–19 pandēmijas sākumā tika izsludināts hakatons, tas bija e-vidē, nolēmusi piedalīties. «Esot mājās, man bija apnicis trīs reizes dienā gatavot ēst, tāpēc piedāvāju ideju par ēdienu piegādi slinkām sievietēm, tādām kā es. Šī iecere tā arī palika tikai ideja, taču mēs visi mobilizējāmies kādai citai iniciatīvai par to, kā gados vecākiem cilvēkiem vai tiem, kuriem nav iespējas vai nevajadzētu doties ārā no mājas vai publiskās vietās, piegādāt pārtiku un citas vajadzīgas preces. Mums 48 stundu laikā bija jāizveido kustības Paliec mājās funkcionējošs prototips, kas patiesībā bija diezgan izaicinoši. Kontaktējāmies ar valsts iestādēm, skaidrojām visdažādākos jautājumus. Tika radīta sistēma, kur ir viens telefona numurs, uz kuru jebkurš var piezvanīt, un ir mobilā lietotne, kur iespējams saņemt uzdevumus.» Uz darbagalda esot bijuši visdažādākie jautājumi, kas saistīti ar programmēšanu, mārketingu, iepakojumu, dizainu un citām lietām. «Mēnesi strādājām 12 stundas dienā bez brīvdienām, un man bija paveicies - tajā brīdī biju bez darba, jo mans darbs ir organizācijā, kas nozīmē, ka strādājam pēc projektu apjoma. Ir projekts, ir darbs, bet, ja nav, tad nav arī darba, kas ir zināma nestabilitāte, taču ar gadiem pierod. Tas nozīmē, ka varēju pilnvērtīgi pievērsties iecerei; piesaistījām ziedojumus no Rimi un Swedbank, kas nozīmēja, ka varēju saņemt arī algu par savu darbu. Šajā sistēmā bija iesaistīti vairāk nekā 1000 cilvēki, darbs nebija viegls. Īpaši nepatika celties no rīta, lai piedalītos žurnālistu intervijās, kurās agrā rīta stundā jāizskatās labi un jāsaprot, ko runāju. Bet arī tas ir zināms treniņš. Tas, ko es sapratu, – idejā var saslēgties pavisam sveši cilvēki. Mūsu projekta komanda pirmo reizi dzīvē satikās 20. jūnijā, kaut gan strādājām kopā no 16. marta. Tā ir diezgan interesanta sajūta – uzticēties cilvēkam, kuru nemaz nepazīsti, taču jāsaka, ka bija diezgan liels atbalsts.
Otrs Ineses stāsts ir par to, kas šobrīd notiek Baltkrievijā. Un tas atkal ir stāsts par to, ka viņa nevar palikt malā. «Redzēju, kas tur notiek, sapratu, ka kaut kas jādara. Esmu aktīva tviterī, tur meklēju cilvēkus, kuri var palīdzēt. Sistēma bija līdzīga iepriekšējai – atkal saslēdzās sava starpā nepazīstami cilvēki, lai darbotos vienam mērķim. Izveidojām kontu, kur brīvprātīgie katrs divas stundas dienā tulkoja ziņas par notikumiem. Atvērām ziedojumu kampaņu un sākām organizēt Baltijas ceļa pasākumus. Patiesībā ideja par šo Baltijas ceļu bija jauniešiem, kas šķiet diezgan aizkustinoši - cilvēkiem, kuri nebija piedzimuši laikā, kad bija pirmais Baltijas ceļš, likās, ka vajag to pašu Latvijā. Jaunieši – maksimālisti – facebook ielika pasākumu un domāja, ka no Daugavpils līdz Silenei skaisti sastāsies 15000 cilvēki. Braucu autobusā un ieraudzīju šo pasākumu, un sapratu, ka baigi traki, jo tas tā vienkārši nenotiek. Izmantojot Telegram, jo tā ir drošāka vide jautājumiem par Baltkrieviju, sazinājāmies. Diezgan daudz jauniešu nolēca nost, jo vienkārši nebija sapratuši, cik patiesībā daudz darba tas prasa, palika trīs jaunieši un vēl viens vietējais iedzīvotājs Latgalē. Tā arī šos pasākumus uztaisījām, kas atkal ir brīnišķīgs piemērs sadarbībai, kurā saslēdzas nepazīstami aktīvisti. Jāsaprot gan tas, ka pieci cilvēki nedēļas laikā nevarēja noorganizēt tādu pasākumu, kādu aģentūra trīs mēnešu laikā. Protams, ka bija daudz lietu, kas nebija izdomātas, taču cilvēki viens otram palīdzēja, un tas bija brīdis, kad sapratu, ka cilvēki patiesībā ir labi. Tie, kuri deg par idejām, vienmēr palīdzēs. Problēma varbūt ir tajos, kuros pašos iekšā ir kas slikts, ļauns vai negatīvs, bet šajā gadījumā bija jāspēj noticēt idejai. Viss pārējais saslēdzas un notiek.
Kad aizbraucām uz Piedruju, mums bija jāuztaisa tas gājiens. Bija pieteikušies 70 cilvēki, bet ieradās 20, kas laikam ir mūsu gadsimta fenomens. Sociālajos tīklos mēdzam atzīmēt, ka dosimies, bet patiesībā neierodamies. Sākām iet gājienā, tad viss vēl bija labi, taču vienā brīdī sāka nākt dažādi vietējie iedzīvotāji, stāstīja par Lukašenko un tamlīdzīgi. Naktī palikām pieci, bet labi bija tas, ka mūs sargāja robežsardze. Kopā bija jānoiet 77 kilometri. Sistēma bija tāda, ka šoferi pārdzen mašīnas un tad ar vienu atbrauc atpakaļ. Visi šoferi, protams, vīrieši, tāpēc bija mirklis, kad viena sieviete no aizmugures gaismoja ceļu un mēs, trīs dāmas, gājām tumsā gar robežu. Robežsargi to novērtēja un mūs pieskatīja. Tajā brīdī nodomāju, cik labi dzīvot valstī, kur rūpējas arī par tādām trakām idejām. Bija mirklis, kad kāds vīrietis gāja viens, arī tad robežsargi viņu uzraudzīja.
Naktī bija sarunāts palikt kādā mājā, kas pieder iedzīvotājiem no Salacgrīvas, kuri kādā brīdī bija atbraukuši pacienāt gājējus ar putru, jo vietējā pašvaldība sadarboties nevēlējās, nekāda atbalsta, pat vietējais veikals bija aizslēgts. Naktī, kad nonācām pie šīs mājas, pa logu redzējām glīti saklātas gultas, bet iekšā netikām, jo viņi bija aizmiguši. Zvanījām tam citam vietējam iedzīvotājam, jautājām, kur gulēt, viņš atbildēja, ka pirtiņas otrajā stāvā, bet tur nav kāpņu. Redzam lūku, bet neredzam kāpnes. Beigās gulējām uz lāvām. Pēdējo posmu negāju, jo man bija jāorganizē beigu pasākums, kur ieradās televīzija un visi pārējie. Piecas minūtes pirms ieradās ceļa gājēji ar karogiem, es norāvu kājas nagu, gandrīz vai noģību. Sapratu, ka esmu galvenais organizators, cita neviena jau nav. Tad nu es ar savu asiņaino kāju kliboju apkārt, draugi smējās, ka izskatos pēc Lukašenko mocekļa. Protams, ka beigās viss bija skaisti. Visi sastājāmies, dziedājām, otrajā upes pusē baltkrievi vēl atsaucās. Bet ar to visi piedzīvojumi nebeidzās, jo gala pasākums bija Viļņā. Attapos, ka mums nav transporta, kā tur nokļūt, jo pēkšņi atkrita iepriekšējais šoferis, tādēļ visur sociālajos tīklos aicinājām kādu atsaukties. Ir tāda latgaliešu grupa “Dabasu Durovys”, to varētu saukt par latgaliešu “Prāta Vētru”. Šīs grupas solists (kas viņš ir, es gan uzzināju tikai pēc tam) aizveda mūs līdz Daugavpilij. Tur atradām šoferi, kurš īsti negribēja iesaistīties, taču, parunājot ar viņu, uzzināju, ka viņš piedalījās piketā ar sejas masku, lai viņu neatpazītu. Tas ir liels veiksmes stāsts – šādi, runājot ar cilvēkiem, var diezgan daudz ko pastāstīt un saprast. Manas pēdējā laika emocionālākās atziņas ir tādas, ka vajag ticēt idejai un tad viss saslēgsies.»
Māksliniece: Aurēlija Džordana Auzere
Ineses Vaivares stāstu pierakstīja: Daniels Kevins Berkans
Raksta korektors un literārais konsultants: Ričards Edijs Štibe