Par fiziski un mentāli atvērtām acīm. Saruna ar Keitiju Bārbali
"Kas ir Keitija?" – tāds ir jautājums. Daudzi teiks mūziķe, harizmātiska jauniete vai meitene – ome. Es domāju citādi. Manās acīs viņa ir atklātākais cilvēks, kādu jums nāksies satikt. Viņa necentīsies izpatikt, bet darīs visu ar savu stilu – tādu, kāda nav nevienam. Tev būs grūti saprast, ko ar to domāju, ja neesi viņu saticis.
Īsta - šis ir vārds, kas Keitiju raksturo visprecīzāk. Gan viņas oriģinālmūzika, gan balss, gan X Faktora izslavētais ģēbšanās stils nav salīdzināms ar kādu citu. Tas viss ir viņas pašas. Nav svarīgi, ka viņa, dzīvojot Valmierā, ir izmēģinājusi teju visu pilsētā piedāvāto brīvā laika pavadīšanas iespēju sortimentu: šūšanu, vingrošanu, teātri, korus, ansambļus, instrumentālās grupas (drīzumā plāno izmēģināt arī meditāciju), svarīgi ir tas, ka no tā visa viņa ir palikusi pie tā, kas aizrauj visvairāk. Šeit arī sākās Keičas solo karjera.
Keitija spēj gan atklāti pateikt "vienalga" par lietām, kas viņu neinteresē, gan degt par katru savas dzīves mazo mērķi – kaut vai tā ir tikai ķirbju zupas pagatavošana kopmītnēs. Keiča dievina rudeni, mīl lietu, vaļus, tetri un Fazers sēklu maizi. Nedrīkst aizmirst arī par ikrīta putru.
Nezinu, vai Keitijas radošums slēpjas pulksten 21:00, kad pat nākamās dienas pārbaudes darbi nespēj viņu atturēt no gulētiešanas, bet ir acīmredzams, ka tā viņai netrūkst. Vēstures un fizikas kladēs tapusī dzeja, Wattpad romāni un, protams, dziesmas pastāsta par Keitiju visvairāk. Tikai jāklausās, ko viņa saka.
Ilze Skrastiņa, Keitijas draudzene
Daniels Kevins Berkans: Kā tu šobrīd jūties?
Keitija Bārbale: Es jūtos lieliski. Man šobrīd nav satraukuma, kas laikam šajā situācijā izklausās nedaudz ironiski (sarunas dienā valstī tika pasludināta ārkārtas situācija), esmu priecīga, ka rītdien nav jāiet uz skolu, jo man skola nepatīk it nemaz.
DKB: Bet kā ar šo laiku vispār? Vai jūties iederīga vidē un laikā, kurā atrodies?
KB: Vai, es šodien tieši domāju par to, cik jūtos apspiesta. Kad šodien aizgāju uz skolu, izlaidu sevi ārā, un sāku uzvesties tā, kāda patiesībā esmu, citi jautāja, kas man šodien vainas un kāpēc esmu tāda atraisīta. Te laikam vajadzīgs skaidrojums. Es skolā un es kopmītnēs ir divas ļoti atšķirīgas lietas. Es, piemēram, nesaprotu, kā vispār kāds var būt priecīgs skolā! Visu laiku jāsēž, jāklausās, ko kāds stāsta, praktiski neko nedarām, jāmaļ visu laiku galvā, starpbrīži garlaicīgi… Man tas viss besī! Man patīk iet uz skolu un nākt atpakaļ, pastaiga ir lielisks brīdis. Un pēc skolas man patīk pierunāt savas draudzenes noskatīties neveiklu Netflix vidusskolas romānu – tās ir manas dienas labās daļas.
DKB: Pieminēji atšķirību starp sevi skolā un kopmītnēs. Nonākot kaut kādās vidēs, mēs paši mēdzam būt pārsteigti par to, kā uzvedamies. Dažreiz nākas atzīt, ka sevi patiesībā nepazīsti. Kā tev šķiet, vai tu vienmēr esi tāda, kādu gribētu, lai tevi redz citi?
KB: Man ir vienalga, kā es izskatos citu acīs, laikam svarīgāk man ir tas, ka tieku pieņemta. Un tas savā ziņā pārklājas ar to, vai mani saprot. Taču arī tas nav svarīgi, jo, ja jūtos pārliecināta par sevi, man nav vajadzīga citu atzinība. Manas iekšējās sajūtas ir pietiekami spēcīgas, tāpēc man nav vajadzīgs ārējs apstiprinājums.
DKB: Esmu novērojis, ka tu savos darbos – gan rakstos, kas publicēti skolas avīzē, gan mūzikā, kuru radi un izpildi – mēdz apšaubīt un kritizēt pasaules lietu kārtību. Vai tas ir tavs subjektīvais pasaules vērtējums un ticība, ka daudz kas patiešām nav pareizi, vai arī vēlēšanās vienmēr apšaubīt vispārpieņemtās dogmas un nemitīgi meklēt citu, alternatīvu pasaules redzējumu?
KB: Tas viss sākās bērnībā. Kad biju maza, man izveidojās ļoti spēcīgi uzskati, skaidri zināju, kas ir labs un slikts, kas man patīk un nepatīk, kā es gribu uzvesties un kā ne. To parasti noteica tas, kā apkārtējie darīja šīs lietas, un tā laikam bija mana mazā trauma, jo no tā līdz galam netieku vaļā vēl šodien. Piemēram, apskāvieni. Kad biju maza, skolā redzēju, ka lielās meitenes satiekoties apskaujas, taču viņas nevis apskāvās, bet spiedza. Es nekad nesapratu, kāpēc viņas tā dara. Un trīs reizes dienā! Tas mani tik ļoti nokaitināja, ka izraisīja riebumu pret jebkādu kontaktu ar cilvēkiem. Ilgu laiku nevienu neapskāvu, jo man šķita, ka, to darot, es identificēšos ar tiem cilvēkiem, kuri man nepatīk. Tagadējā pārliecība, kuru esmu sapratusi, ir – ja citi cilvēki dara kaut ko veidā, kas man nepatīk, tas nenozīmē, ka nevaru to pašu izdarīt pa savam- tā, lai man patīk. Labs piemērs ir sēdēšana mašīnas priekšējos sēdekļos – visi to vēlas darīt, arī es līdz desmit gadu vecumam biju apsēsta ar šo vēlmi. Man bija vecākais brālis, ar kuru katru reizi bija jācīnās par vietu priekšā. Vienu dienu man tas apnika. Sapratu, ka man nepatīk par to cīnīties. Kopš tās dienas labprātīgi sēžos aizmugurē, pat ja priekšā ir brīva vieta, jo doma, ka varētu jebkādā veidā būt saistīta ar tiem, kas cīnās par sēdēšanu priekšā man liekas tik pretīga, ka nevēlos ar to identificēties. Bērnībā man izveidojās arī ļoti noteikti priekštati par to, kādam jābūt draugam. Es uzskatīju - ja man nepatīk kaut viena īpašība savā draugā vai arī viņa draugi, tad šim cilvēkam nav vietas manā dzīvē. Drīz vien sapratu dzīves realitāti, jo, nemitīgi domājot par sava drauga dzīves uzskatiem un vērtībām, kas varbūt nesakrīt ar manām, zaudēju daudz patīkamu brīžu ar šo cilvēku. Tā nonācu pie secinājuma, ka galvenais ir pieņemt. Un sākumā man bija grūti atzīt, ka jūtos labi ar cilvēku, kura vērtības man nav pieņemamas.
DKB: Vai tev traucē šie bērnības rāmji?
KB: Jā, tie man ļoti traucē dzīvot.
DKB: Bet kā tev vispār šķiet, cik daudz cilvēku veido vide un cik ļoti viņš pats ir unikāls vai, citiem vārdiem, cik daudz viņā ir no iepriekšējās dzīves, ja ticam reinkarnācijai…
KB: Vide mani ietekmē ļoti daudz, pēc tam kaut kur palieku arī es – mazs kukainītis.
DKB: Bet kas tieši tevi ir izveidojis par tādu, kāda esi?
KB: Šobrīd es sāku atbrīvoties no negācijām un kompleksiem, kādi man ir bijuši. Es saprotu, ka lēnām sāku līdzināties tādam cilvēkam, kāds biju no piecu līdz astoņu gadu vecumam. Tad es jutos brīva un ticēju saviem mērķiem, biju atraktīva meitene. Tad nāca laiks, kad mainījās vide, mani nesaprata, man nebija draugu. Šajā laikā sapratu, ka patiesībā nevaru izturēt vientulību. Man šķiet, ka man ilgu laiku bija depresija no tā, ka visu laiku jutos viena, apkārtējā vide mani nomāca, tāpēc to vien darīju, kā istabā spēlēju savu mūziku. Kad desmitajā klasē sāku mācīties mūsu skolā, zināju, ka esmu atvērta kam jaunam. Taču viens no lielākajiem pavērsiena punktiem manā emocionālajā stāvoklī un skatījumā uz pasauli bija diena, kad nolēmu pirmo reizi iegādāties acu ēnas. Iepriekš nekad biju lietojusi kosmētiku, jo es tiešām domāju, lai arī cik stulbi un aprobežoti tas neizklausītos, ka kosmētiku lieto tikai seklas meitenes, kuras nav par sevi pašpārliecinātas. Un man vecāki neļāva. Varbūt mans iepriekšējais pieņēmums bija tikai attaisnojums un mierinājums tam, ka pati nedrīkstēju. Jebkurā gadījumā, pienāca tā slavenā acu ēnas iepirkšanas diena, kura patiesībā tāpat nevarēja notikt agrāk, jo tad vēl nebija izlaista palete, kura man patiešām patiktu. Visas parasti bija bēšās, garlaicīgās krāsās, kas mani neuzrunāja, bet tājā, kuru es nopirku, bija tikai košas krāsas ar spīdumiem - zaļas, zilas, rozā. Nevarēju vien sagaidīt tās izmēģināt. Bet pēc pirmās acu ēnas uzlikšanas reizes sekoja vilšanās. Skaistās, spīdīgās krāsas uz maniem plakstiņiem nevarēja redzēt. Jo man nebija plakstiņu. Es nespēju aprakstīt šo tukšuma sajūtu sevī, kad sapratu, ka ilgi aizliegtais auglis tāpat uz manis nestrādā. Tāda ir cilvēku anatomija, piemēram, tev ir plakstiņi, taču, ja tu ieskatīsies manās acīs, pamanīsi, ka man tādu nav. Un tad es sabēdājos un domāju, ko nu iesākt. Biju tik daudz pamācību video skatījusies, sakrāsojusi acis, bet man neko neredz. Es biju apņēmības pilna to labot. Ar kaunu varu paziņot, ka meklēju youtube veidus, kā palielināt acu plakstiņus, kas neietver kosmētisko operāciju. Bija dažādi vingrinājumi, kurus varu nodemonstrēt vēl šobaltdien, un smieklīgi padomi turēt acis plašāk vaļā, lai plakstiņi būtu labāk saredzami. Es savā izmisumā to visu, protams, izmēģināju. Un līdz ar šīm darbībām atklāju, ka ikdienā visu laiku esmu staigājusi ar nodurtu skatienu. Un es biju lielā šokā, ka gandrīz visu dzīvi biju staigājusi ar pusaizvērtām acīm – tāda fiziska un mentāla norobežošanās no visa. Un tas bija mans grūdiens, jo sapratu, ka jūtos labāk, kad man ir atvērtas acis. Es kļuvu priecīgāka, atvērtāka un diena, cik ironiski, kļuva gaišāka.
DKB: Lielākā dzīves māksla esot tiekties būt bērnam. Mani interesē tavas pārdomas par laiku un tā ritumu. Kā tu to izjūti savā dzīvē?
KB: Sāksim ar to, ka mani nebiedē laiks. Mana draudzene visu laiku mani steidzina. Skolā velku kurpes – ātrāk, mums jāsteidzas! Ejam paēst – nav laika, pēc trim minūtēm sākas stunda! Es vispār neuzskatu, ka laiks eksistē. Es daru visu bez spiediena un liekas skatīšanās pulkstenī – es neēdīšu ātrāk tikai tāpēc, ka ir maz laika. Un es vienmēr visur paspēju, neesmu tā kavētāja, kas nav pirmajās stundās. Manī vienkārši nav šī “paspēt vai nokavēt” stresa, esmu pretstats savai draudzenei. Domāju, ka visu var pagūt, un ko tad nozīmē tas, ka nav laika kaut ko izdarīt?
DKB: Jā, es arī nesaprotu cilvēkus, kuri mūždien klaigā, ka nav laika. Varbūt vienkārši vajag pārskatīt savu dienu, savas prioritātes un vērtības un atmest lieko.
KB: Jā, laiks jau nesteidzas. Laikam ir vienalga. Tie ir tikai cipari, tās ir tikai sekundes, kuras ietvertas skaitļos.
DKB: Kad runāji par punktuālo draudzeni, atcerējos, ka brīžos, kad lasītājiem jautāju, ko vajadzētu uzlabot šajā blogā, man vairākkārt ir bijuši aizrādījumi, ka sarunas nav strukturētas, teiksim, sadalītas pa tēmām. Tad vienmēr esmu neizpratnē, jo dzīvē, satiekot paziņu uz ielas, jūs taču nesaskaldāt sarunu tēmās. Dabiskas sarunas taču nav strukturētas. Cik tev pašai ir svarīgi strukturēt sevi un kārtot savu dzīvi pa plauktiņiem?
KB: Man laikam ir vajadzīgi divi pieturpunkti. Pirmais piecelšanās un iziešana ārā – tā visbiežāk ir pastaiga līdz skolai (jā, diemžēl pastaigas beigās es arī ieeju skolā uz septiņām stundām). Brīvdienās izpaliek pirmais pieturpunkts, tāpēc uzreiz jūtu, ka neesmu pienācīgi iesākusi savu dienu – tā teikt ieripinājusi sevi dienā. Pēcpusdienā jāmeklē otrais pieturpunkts, kas katru reizi ir citādāks. Tā var būt ēdiena pagatavošana, kas gan nav pārāk bieži, jo man reti izdodas pagatavot ko labu. Tā var būt arī dziesmas rakstīšana vai vispār muzikāla darbošanās ar instrumentu vai datorā. Parasti, ja godīgi, es nespēju atrast otro pieturpunktu. Tāpec esmu tik neproduktīva. Agrāk tā noteikti bija skriešana, bet pēdējā laikā mans ķermenis strādā pret mani, tāpēc šī jaukā nodarbe uz laiku ir atlikta. Vēl viens veids, kā es cīnos par produktivitātes pieaugumu savā nestabilajā mikroekonomikā, ir mana jaunizstrādātā taktika – uzdot jautājumu vai es tiešām to vēlos. Prasīt sev tik ilgi, kamēr saprotu atbildi. Un tad, kad es izšķiros par labu vienai vai otrai lietai, man nav vairs vainas apziņas par to, ka kaut ko nedaru. Tas ir tieši tik vienkārši. Tomēr bīstami. Jo vienreiz es sev jautāju, ko es gribu vairāk – iet gulēt vai mācīties matemātikas pārbaudes darbam? Pēc trim atbildēm “gulēt”, varēju bez sirdsapziņas pārmetumiem parubīties. Un, spoiler alert, dabūju pārbaudes darbā 8, aiztaupot sev stresu un mazo nelabuma sajūtu, kas rodas mācoties.
DKB: Man kaut kā vienmēr patīk skatīties, kā es pats spēju tikt galā ar sevi un savām iekšējām balsīm, lai arī cik šizofrēniski tas neskanētu. Kā tu spēj ar sevi sadzīvot?
KB: Ja es sevi klausu, man tas ir vienkārši, bet problēma jau ir tāda, ka tā tas nenotiek. Ja tā padomā, es patiesībā pārāk maz ar sevi sarunājos. Man vajadzētu biežāk sev jautāt un izvērtēt situācijas, jo tad man būtu daudz vieglāk dzīvot. Tas ir slinkums. Tāpat kā neizmazgāt krūzi – vienkārši ignorēt savas domas, nevēlēties sevī ieklausīties. Tikko sapratu, ka man patiešām vēl vairāk ar sevi jārunā.
DKB: Vai tu sev esi nodefinējusi dzīves jēgu un, ja tā var teikt, kustības vektoru?
KB: Jā, es esmu par to domājusi. Dzīves jēga ir būt laimīgam, smieties un priecāties. Šis jautājums man šķiet ļoti vienkāršs.
DKB: Un, ja runājam par globālākām lietām – pasaules mērogu –, tad tu varētu attiecināt to pašu?
KB: Jā, pasaules jēga ir priecāties. Cilvēkiem ir jāpriecājas. Nevis jāizklaidējas, bet jāpriecājas. Jābūt laipniem vienam pret otru un dzīves laikā jāmācās saskatīt skaisto. Jāiemācās ievērot lietas sev apkārt, nebūt savtīgiem. Ir daudz vienkāršu lietu, kuras mēs nedarām, jo ir grūti pārkāpt sev pāri, šķiet, ka mums viss pienākas un kāpēc gan man būtu vēl kaut kas jādara.
DKB: Vēlos ar tevi parunāt arī par mūziku. Kā man būtu jādefinē mūzika tev – tas ir hobijs, nodarbošanās vai citādāk? Kas tev ir mūzika?
KB: Kā kurā periodā. Kādā saulainā rītā, kad gāju uz skolu, es domāju – kas man ir mūzika? Ir grūti atbildēt, jo manas domas nemitīgi mainās. Pirms kāda mēneša man šķita, ka mūzika nav mans hobijs, es to salīdzināju ar skolas apmeklēšanu. Es sapratu, ka tas man ir tik ikdienišķs, ka nevarētu teikt, ka bez tā nevarētu dzīvot. Es pat nedziedu vairāk par divām reizēm nedēļā, ja godīgi. Man patīk stāsts par kādu savas dziesmas rašanos, tās nosaukums ir “Ak, mans Dievs!”. Bija tā, ka gandrīz visu vasaru neko nebiju sarakstījusi. Gaidīju, kad septembra sākumā man brauks pakaļ, lai vestu mani uz Valmieru, jo sākās skola. Man bija divas stundas laika, es paņēmu ģitāru un sāku spēlēt un dziedāt reizē. Es pat nedomāju vārdus, tā dziesma vienkārši izlidoja, un es to ierakstīju. Tā patiesībā ir ar manām dziesmām – man šķiet, ka tās manī dzīvo un tad vienkārši izlien ārā. Nav tā, ka man vajadzīga liela iedvesma, dziesmas ir mans emociju apvienojums, tas, ko bieži vien sevī mēdzu nospiest vai dziļi apslēpt. Tam, kam ikdienā nav vietas.
DKB: Es tieši domāju par šo mūzikas radīšanas un jaunrades procesu. Tas laikam nav līdz galam izskaidrojams. Apmulsu savās domās, jo šķiet, ka uzrakstīt labu dziesmu ir sarežģīti, bet, ja tas nāk no iekšas, tad jau…
KB: Tas ir diezgan sarežģīti. Šobrīd, rakstot vairāk, saprotu, ka vajag izmēģināt dažādas rakstīšanas taktikas. Kad rakstīju dziesmas uz ģitāras, es apsēdos un vienkārši gaidīju, kad kaut kas no manis iznāks. Citreiz tas izdevās, bet tad, kad tas nesanāca, es paņēmu kādu frāzi un centos tai pieskaņot melodiju. Tagad man šķiet, ka esmu sevi izsmēlusi uz ģitāras, tāpēc priecājos, ka man ir iespēja datorā veidot mūziku, jo tur ir neierobežota iespēja iegrimt skaņās. Šobrīd es koncentrējos uz šāda veida dziesmām un meklējumiem.
DKB: Un kādu mūziku tev pašai patīk klausīties?
KB: Es ikdienā gandrīz vispār neklausos mūziku. Es uzskatu, ka mūzikas klausīšanās ir ieradums – vai nu tu to dari vai ne. Un atkal jau atgriežamies pie bērnības uzskatiem – mans brālis visu laiku klausījās mūziku, tas mani kaitināja. Ne jau viņa mūzika man nepatika, bet tas klausīšanās process. Kaut kas man tajā ļoti nepatika. Arī tagad – viņš pieceļas, par to, protams, viņu apsveicu, bet kāpēc uzreiz jāklausās mūzika? Protams, kaut ko jau es klausos, bet, ja jautā, vai man iedvesmo citi mūziķi, tad nē.
DKB: Bet vai ir kaut kādas citas autoritātes, kas tevi iedvesmo?
KB: Kad izdzirdu vārdu “iedvesma”, man gribas uzreiz teikt, ka man nav iedvesmas. Ko tad tas nozīmē, ka man nav iedvesmas? Vai tā var būt? Kas tad tas vispār ir? Es nezinu kāpēc, bet šo vārdu nekad neesmu vēlējusies uz sevi attiecināt.
DKB: Nu tas ir diezgan abstrakts jēdziens – tāpat kā mīlestība.
KB: Mīlestību man būtu vieglāk definēt.
DKB: Mani ļoti kaitina vārds “radošs”. Ja teiktu, ka Keitija ir radoša meitene, es laikam nepateiktu neko.
KB: Varbūt katram ir šāds nīstais vārds? Bet iedvesma cilvēkiem bieži vien asociējas ar kaut ko ārēju, man atkal to gribētos attiecināt uz iekšējo pasauli. Ja kaut kas mani iedvesmo, tad tās ir manas apņemšanās, kuras spēju izpildīt un novest līdz galam. Ārēji faktori to veicina, bet tas nāk no iekšienes. Kurš tad tā saka – es sevi iedvesmoju? Ja kaut kāds sportists man stāstītu par to, cik daudz viņš ir strādājis un saņēmies, lai sasniegto to, ko ir sasniedzis, man tas neko nenozīmētu. Mani neiedvesmos arī bildes ar to, kādā mājā viņi dzīvoja kādreiz un kādā tagad, kad viņiem ir daudz naudas. Citu stāstiem es varu just līdzi, bet tie mani neiedvesmo. Tāpēc mani laikam arī kaitina šis vārds, jo to visbiežāk attiecina uz ārējiem faktoriem. Iedvesma nāk no paša cilvēka; to veicina arēji apstākļi.
DKB: Man patīk novērot tavu domu lidojumu; šķiet, ka ar savu būšanu pašai, tu vienkārši buries pa dzīvi un baudi notiekošo.
KB: Nu ar to baudu… Es mēģinu. Man ir divi stāvokļi – vai nu ļoti liela vienaldzība, vai arī pārspīlēta aktivitāte. Labāk aktivitāte nekā vienaldzība. Pirms divām nedēļām man šķita, ka man nekas vairs nav vajadzīgs. Es negribēju celties un pat netaisījos atkal saņemties, es gribēju dzīvot nožēlojamu dzīvi. Aizbraucu mājās un sapratu, ka nē! Un tas mani arī iedvesmo. Lēmumu pieņemšana un īstenošana.
Korektore: Sabīne Toča