Diskusija: Radošā strupceļa pārvarēšana
29. septembris, 2019 pl. 11:13,
Nav komentāru
"Gļēvulis mirst simtiem reižu, drosmīgais tikai vienu." Šī atziņa sevī slēpj ļoti spēcīgu domu, jo tie, kuri visu mūžu baidās spert pirmo soli, baidās uzdrīkstēties un nedzīvot pa īstam, simtiem reižu nomirst, taču tie, kuri aizrautīgi īsteno savas idejas, uzdrīkstas un izvirza arvien jaunus izaicinājumus, mirst tikai vienu reizi. Tomēr kā cilvēkam ar ambiciozām idejām pārvarēt pašam sevi un uzdrīkstēties? Ko darīt, ja pienācis radošais strupceļs?
krīze-es, dsk. ģen. -žu, s.
1. Bīstams, sarežģīts, smags stāvoklis; sarežģīts pārejas stāvoklis.
2. ek. Ekonomikas stāvoklis, kurā strauji pazeminās galvenie ekonomikas attīstības rādītāji (samazinās ražošana, pieaug bezdarbs, deformējas finanšu sistēma u. tml.).
3. med. Piepešs bīstams pavērsiens slimības gaitā; strauja temperatūras krišanās dažādu slimību (piem., pneimonijas) gadījumā.
4. žarg. Krievu valoda (mācību priekšmets).
Avots: tezaurs.lv
Aurēlija Auzere: Ar Anci spriedām, ka, pirms sākam runāt par radošo strupceļu — to varētu saukt arī par radošo krīzi —, vispirms vajadzētu paskatīties šī vārda nozīmi skaidrojošajā vārdnīcā. Tēzaurā varam redzēt, ka tas tiek aprakstīts kā posms — tas nozīmē, ka tas pāriet. Varbūt varam sākt ar to, ka pastāstāt, kā jūs esat saskārušies ar radošo krīzi?
Paula Terehova: Man šķiet, ka, tā kā mēs visi, cik es nojaušu, šeit esam radoši cilvēki, mums visiem arī ir bijusi radošā krīze.
Paula Terehova. Foto: Pēteris Alksnis.
Madara Sārmane: Es teiktu, ka jau divus mēnešus man ir radošā krīze. Es sāku iet mākslas skolā, kurā man visu savu radošumu bija jāizliek skolas darbos, tas ir diezgan grūti, kad katrā darbā tev sevi jāspēj izpaust. Kad sākās vasara, es visu radošumu biju atdevusi tiem, un man bija vajadzīga pauze. Iepriekš lielākoties tikai zīmēju, taču skolas dēļ sāku arī fotografēt, tad sāku gleznot, taču pa vasaru vispār neko neesmu darījusi. Es jūtos slikti par to, tai pat laikā es zinu, ka šī pauze man ir vajadzīga, jo, sākoties skolai, es atkal varēšu atsākt radīt jaunas lietas un izpausties.
Ance Zirnīte: Arī es šobrīd saskaros ar radošo krīzi. Nesen pabeidzu savas gaitas Rīgas Doma kora skolā, kas bija mana radošā komūna ar cilvēkiem un mūziku, es pārgāju uz jaunu skolu, tāpēc man jāsaprot, kā sabalansēt mācības skolā, kā mainās mūzikas loma manā dzīvē, cik daudz es kaut ko daru un vai es vispār kaut ko turpinu šajā jomā. Šis ir dīvains posms, kad apdomāt to, ko esmu jau darījusi, un saprast to, ko darīšu tālāk.
Paula: Man šobrīd nav radošās krīzes, taču man tā ir bijusi pusgada garumā, un tas bija briesmīgs periods. Ar Anci nesen runājām, ka mums ir svarīgi izpausties savā radošajā jomā, tāpēc brīdī, kad sešus mēnešus to nedari, ir jūtama šī depresīvā sajūta, un tā ir diezgan slikta sajūta, kas dažreiz nes līdzi arī vainas apziņu, taču man šis posms ir garām.
Rūdolfs Pelēkais: Man laikam nepatīk tas vārds “krīze”. Lai gan tu pastāstīji, kas tas ir par mošķi, es to laikam vairāk uzskatu par atjaunošanos. Man šķiet, ka tā ir diezgan pozitīva lieta, jo mana pēdējā atjaunošanās bija janvārī, otra atjaunošanās man sākās ar augusta trešo nedēļu. Krīze vai atjaunošanās — kā kurš to uzver? Es strādāju kultūras iestādē, tāpēc šie ir divi tādi laiki, kad ir iespējams atpūsties, jo visā pārējā laikā nedēļas nogales ir aizpildītas; īsti nav brīža, kad apstāties, jo viss ir jāplāno paralēli, tāpēc šie divi laiki ir iespēja reizi pusgadā apstāties un padomāt par visu, saplānot nākamo pusgadu uz priekšu. Man šķiet, ka tas ir vērtīgi, ka tādi periodi mums ir.
Rūdolfs Pelēkais. Foto: Pēteris Alksnis.
Daniels Kevins: Klausoties jūsu atbildēs, manuprāt, ļoti labi iezīmējas, cik dažādi mēs saprotam jēdzienu “radošā krīze”. Lai gan diskusijas pieteikumā bija minēts radošais strupceļš, ja nu esam aizrunājušies līdz radošajai krīzei, mēs varētu nonākt pie viena kopsaucēja, kas tad īsti tas ir, lai mēs turpmāko diskusijas laiku runātu par vienu lietu.
Madara: Tā ir pauze.
Aurēlija: Kā tev tā izpaužas?
Madara: Pagaidām es īsti tam nepievēršu uzmanību, kad man uznāks vēlme, es atsākšu darboties. Tā laikam vienkārši ir atjaunošanās — kad paņem pauzi, lai atpūstos. Radoša darbošanās no tevis ņem zināmu spēku, tu taču nevari visu laiku bez apstājas zīmēt, ir vajadzīgas pauzes, lai apdomātu visu.
Anna Sičova: Bet vai tev šīs radošās pauzes ir apzinātas vai neapzinātas? Jo parasti radošās krīzes nav iespējams kontrolēt, tās vienkārši ir.
Aurēlija Auzere (no kreisās), Daniels Kevins, Anna Sičova, Gusts Ābele. Foto: Pēteris Alksnis.
Gusts Ābele: Ja tagad tev vajadzīga pauze, tad arī paņem to, bet nedari to apzināti.
Madara: Es šo pauzi nevēlējos...
Rūdolfs: Ja nepaņem šo atjaunošanos, par kuru iepriekš stāstīju, tad pienāk krīze!
Visi: (Piekrītoši) Jā...!
Rūdolfs: Jo, kā jau teicu, es to nesaucu par krīzi, es vienkārši paņemu šo atjaunošanās laiku.
Gusts: Bet vai tu to dari apzināti?
Rūdolfs: Jā, jo tas sanāk diezgan dabiski. Novembris un decembris ir ļoti piesātināti mēneši, tad janvāris sanāk tāds brīvāks.
Daniels: Tos nesauc par atplūdiem? Zinu, ka radošajās industrijās strādājošajiem cilvēkiem pēc lieliem projektiem ir atplūdi, kad šķiet: “Nu, ko tagad darīt tālāk?”
Rūdolfs: Patiesībā jau krīze nav nekas rožains, tas ir tad, kad nav tā laika paņemt atpūtu, un tu esi spiests visu laiku radīt, lai gan tevī vairs nav šis radošums.
Aurēlija: Lieta, kurai mēs vēlējāmies pievērst uzmanību, organizējot šo diskusiju, bija — ja cilvēkam ir idejas, taču viņš nevar saņemties un tās realizēt, kā to risināt?
Paula: Tam vairs nav sakara ar radošo krīzi!
Aurēlija: Bet mēs vēlējāmies likt uzsvaru radošu ideju īstenošanai. Daniels man parasti stāsta, ko viņam nozīmē radošums — tas ir tad, kad cilvēks spēj radīt. Nevis tikai spēja kaut ko izdomāt, bet arī spēja to realizēt.
Daniels: Jā, ir šis nodrāztais vārds “radošums”, nereti dzirdam, kad kāds saka, ka šī meitene ir radoša, lai gan varbūt viņai ir tikai labas idejas, bet viņa nespēj tās novest līdz galam. Šis vārds ir cēlies no vārda “radīt”, tāpēc es uzskatu, ka radošs cilvēks ir nevis tāds, kas, piemēram, jauniešu centrā izdomā desmitiem pasākumu, kurus nav iespējams realizēt, jo tam nav vajadzīgo resursu vai arī kādu citu iemeslu dēļ, bet gan tāds, kas, apzinoties to, kas ir, spēj izdomāt labu un realizējamu ideju un prot to novest līdz galam. Un tas nav tikai stāsts par pasākumiem, es runāju par jebko. Radošums ir pilns radīšanas process no idejas līdz jau gatavam rezultātam.
Madara: Tāpēc jau krīzes laikā mēs jūtamies vainīgi, jo, pat ja šīs idejas mums ir, mēs vienkārši tās nespējam īstenot.
Anna: Diskusijas nosaukums ir “Radošā strupceļa pārvarēšana”. Mums jāsaprot, par ko tieši mēs runājam — par radošo krīzi vai cilvēka nespēju īstenot kādu no savām radošajām idejām dažādu apstākļu dēļ.
Daniels: Mūsu pirmā doma bija par otro, nosaucām to par radošo strupceļu, taču radošā krīze laikam radās tepat uz vietas. Es domāju, ka Aurēlija ir gatava padalīties ar kādu savu bēdu, kuras iespaidā vispār nolēmām par šo runāt.
Aurēlija: Pirmā reize, kad pateicu savu apņemšanos, bija Gusta pasākumā, kad iepazīšanās aplī bijā jāstāsta, ko mēs gribam izdarīt vasarā. Es stāstīju par to, ka gribētu uztaisīt īsfilmu. Un visu vasaru man bija šī milzīgā bēda ar īsfilmu — man bija ideja, taču radās strupceļš. Visu laiku šķita, ka nevarēšu to īstenot pietiekami labi vai ideja nav pietiekami oriģināla. Ir vasaras beigas, īsfilmas man vēl nav, un man ir sajūta, ka esmu nonākusi radošā strupceļā, kad vienkārši nespēju īstenot savu ambīciju.
Rūdolfs Pelēkais (no kreisās), Aurēlija Auzere, Daniels Kevins, Anna Sičova. Foto: Guntis Apse.
Gusts: Tev vēl ir viena diena! Rīt mēs tiekamies un taisām īsfilmu!
Paula: Tad mēs varam turpināt sarunu, nerunājot par radošo krīzi, jo tas jau ir pilnīgi kaut kas cits.
Rūdolfs: Bet, zini, tev vispār nav jāsatraucas par to, ka tagad tas nav izdevies. Man tā bija ar kādu projektu, kuru iesāku vienā gadā — ļoti to vēlējos realizēt, taču nekas nesanāca. Bija neskaitāmi strupceļi, un par to es ļoti pārdzīvoju. Taču tad pienāca nākamais gads, šī ideja jau bija uzlabota, un tad viss kaut kā saslēdzās un notika. Pēc tā pasākuma domāju: “Bāc, cik labi, ka man neizdevās. Labi, ka bija šie sprunguļi, jo tad šī ideja nebūtu izaugusi tik liela un forša, kāda tā bija otrajā gadā.” Tāpēc man šķiet, ka viss notiek tad, kad tam ir jānotiek, un tā, kā tam jānotiek. Varbūt tas nozīmē, ka tev tagad tas nav jāuztaisa.
Paula: Es noteikti tam varu piekrist tādā kā pasākumu un projektu kontekstā. Filmu radīšanu varētu saukt par projektu, jo tas ir garš process — tā nav lieta, ko tu izdari vienā dienā vai nedēļā, tas sevī ietver plānošanu, filmēšanu, montēšanu. Līdz ar to, piekrītu Rūdolfam, ka tas notiks tad, kad tam vajadzēs notikt.
Gusts: No otras puses, mēs visi šeit esam jaunieši, mūsu dzīvēs viss mainās ļoti ātri. Pēc gada varbūt Aurēlijai šķitīs pilnīgi stulbi, ka viņai vajadzēja taisīt īsfilmu. Viņa to nebūs izdarījusi un pēc tam domās: “Nu, bāc! Kāpēc es to neizdarīju togad?”
Aurēlija: Problēma bija tajā, ka fokusējos un ieņēmu galvā domu, ka vēlos uztaisīt īsfilmu šajā vasarā. Pie šīs idejas vēlējos dzelžaini turēties, ignorējot to, ka man paralēli bija daudz citu darbu. Manā zemapziņā un arī apziņā nemitīgi riņķoja domas: “Man ir tas un tas, un tas, un tas!”
Paula: Bet vai tev septembrī arī gribēsies uztaisīt īsfilmu?
Aurēlija: Tas bija tāds kā vasaras izaicinājums, vienkārši ieņēmu šo ideju galvā.
Amanda: Bet tu pati ļoti tērē savu laiku, jo, iespējams, tev tikai šķiet, ka tas, ko vēlies radīt, ir īsfilma. Ja būtu ieņēmusi galvā kādu citu domu, piemēram, uztaisīt puķu dārzu Rīgā, iespējams, tu būtu jau to paveikusi. Varbūt vienkārši nevajag veltīt enerģiju idejai, kura tevī rada stresu.
Kristiāna Lazda (no kreisās), Amanda Kaufmane, Jānis Reinis Griškoitis. Foto: Guntis Apse.
Paula: Un nevajag sevi nosodīt par to, ka neesi kaut ko izdarījis, jo, man škiet, ka ir iemesls tam, kāpēc neesi kaut ko izdarījis vai kāpēc kaut kas nav sanācis. Ja vien šī ideja tavā prātā netraucē realizēt citas lietas, tad tā nav problēma. Ja traucē, tad tā jau ir problēma, ar kuru jātiek galā.
Aurēlija: Varbūt kāds var pastāstīt par savu kaut kāda veida līdzīgu pieredzi, tāpēc ka mēs šobrīd ļoti koncentrējamies uz mani.
Ance: Tātad: mēs kopā ar Paulu pirms gada piedalījāmies “Ideju pavasarī”, kas ir Imanta Ziedoņa muzeja rīkots pasākums, kurā var piedalīties jaunieši no dažādām skolām ar savām idejām un projektiem. Veselu dienu pavadot Ziedoņa mājā, mēs sapratām, ka labākās idejas rodas tad, kad esi nekurienes vidū. Piemēram, tur nebija interneta, mēs bijām vieni paši ar savām lapām un idejām, mēs sasniedzām — nezinu, kā labāk to pateikt — laikam tādu garlaicības stadiju, nogarlaikojāmies tiktāl, ka šī garlaicība mums palīdzēja labāk ģenerēt idejas. Tas ļoti palīdz. Varbūt tev vajag sevi ļoti apzināti noņemt nost no iepriekšējā diskusijā apspriestajiem sociālajiem tīkliem, rast tādu stadiju, ka nekas no apkārtējās pasaules tevi netraucē, uz brīdi no visa norobežoties, un tad varbūt tev radīsies šīs labās idejas, kā īstenot īsfilmu un visu pārējo.
Paula: Šajā pasākumā noderīgi ir arī tas, ka jaunieši pieraksta savas idejas, viņi beigās izvēlas vienu projekta vai pasākuma ideju, prezentē to, un tad viņi tiek izaicināti arī īstenot šo ideju. Manuprāt, šādi projekti jauniešus pastumj uz priekšu un palīdz realizēt ieceres, pamēģini! Tas palīdz apzināt savu ideju un potenciālu to realizēt. Pēc tam šo pieredzi tu novērtē un saproti, ka, patiesībā, tā var darīt ar jebkuru savu ideju, ar nosacījumu, ka tev ir plāns.
Amanda: Un motivācija!
Paula: Motivācijai arī, protams, jābūt. Tur ir arī cilvēki, kuri savas idejas sāk realizēt, taču kaut kad pusceļā pamet tās.
Amanda: Varbūt pat ne motivācija, jo motivēt jau var daudz kas, svarīgākais ir vīzija un iedvesma par savu ideju, jo, ja tev nebūs šīs lietas un tā mazā bildīte galvā, tu šaudīsies no viena plāna pie otra un nekas neies uz priekšu.
Aurēlija: Mēs vēlējāmies jums jautāt, kā var nošķirt motivācijas trūkumu no slinkuma?
Foto: Guntis Apse.
Anna: Man šķiet, ka cilvēki, kuri strādā radošajās profesijās, vai vienkārši cilvēki, kuriem nepārtraukti jāspēj ģenerēt jaunas idejas, ir raduši attaisnot savu bezdarbību ar motivācijas un kaut kādas iedvesmas trūkumu, kas, manuprāt, ir absolūti bezjēdzīgi. Pirmais, kam tev jābūt, ir pašdisciplīnai, jo patiesībā ir ļoti viegli novelt vainu uz to, ka es vienkārši neesmu pietiekami iedvesmots, lai kaut ko paveiktu. Tāpēc arī ir daudzi mākslinieki aizraujas ar alkoholu un narkotikām — viņi attaisno savas atkarības ar to, ka vienkārši ir bohēmisti. Viņi mēdz teikt, ka viņiem to vajag un viņiem tas palīdz domāt, taču — būsim godīgi — tas nekādā veidā nedzen cilvēkus uz priekšu. Ikvienam ir svarīgi atcerēties, ka motivācija nav vienmēr klātesoša, tāpēc svarīgi sevī kultivēt disciplīnu.
Gusts: Kādu laiku es savā blogā apņēmīgi šķetināju iedvesmas definīciju un to, kas tā vispār ir. Beigās es to pārlasīju un sapratu, ka tas ir ļoti stulbi, ka šāds pētījums vispār ir noticis, jo iedvesma ir kaut kas ļoti abstrakts, un, tāpat kā mīlestību, to ir ļoti grūti izpētīt. Un tad es nonācu pie secinājuma, ka varbūt iedvesma nemaz nav kaut kas tik nozīmīgs, patiesībā ir tik daudz citu produktivitāti un motivāciju ietekmējošu faktoru, piemēram, kādā vietā mēs atrodamies — kaut vai kaut kāds Fen Šui. (Visi smejas.) Vai arī diennakts laiks, un tas nemaz nav saistīts ar iedvesmu, drīzāk mūsu pašu kultivētajiem paradumiem.
Paula: Arī man ir sava versija par iedvesmu. Man pavisam nesen bija tāds kā iedvesmas trūkums, arī es esmu rakstošs cilvēks, tāpēc pārsvarā rakstu tikai tad, kad man ir iedvesma. Taču es sapratu, ka varbūt tā īsti nevajadzētu darīt, tāpēc ka dažreiz labāk ir vienkārši piesēties pie galda, atvērt kladi vai paņemt baltu lapu un vienkārši sēdēt, un censties uzķert kādu emociju vai atmiņas, mēģināt izlikt tās uz papīra. Un jau atkal mēs atgriežamies pie šiem mūžīgajiem traucēkļiem, piemēram, telefoniem vai vēl kaut kā. Tos vajag šajā brīdī novākt nost, jo tu nevari domāt par kaut kādām savām lietām, ja tev visu laiku pienāk ziņas. Ir jāspēj sevi nolikt situācijā, kad vienkārši neko citu nevari darīt. Un nav jāgaida, kad iedvesma pati atnāks.
Madara Sārmane (no kreisās), Ance Zirnīte, Paula Terehova, Rūdolfs Pelēkais. Foto: Guntis Apse.
Gusts: Es katru novembri piedalos izaicinājumā, kurā dienā jāuzraksta 2000 vārdi, lai mēneša beigās būtu uzrakstīts romāns. Tev ir jāspēj katru dienu rakstīt, jo, ja dažas dienas iekavēsi, beigās sanāks situācija, kad vienā dienā jāuzrakstā, piemēram, 10000 vārdi. Tas ir izaicinājums, neatkarīgi no tā, kāda ir kvalitāte un cik štruntīgi tev šie vārdi liksies, tie vienkārši ir jāuzraksta.
Amanda: Iedvesma eksistē, un to pierāda kvalitāte. Ja man nav iedvesmas, okay, es varu sevi disciplinēt un kaut ko darīt, taču tad, kad man ir iedvesma, vīzija un saprašana, darbs sanāk kvalitatīvāks.
Gusts: Vienmēr jau ir laiks, lai visu pieslīpētu...
Amanda: Bet nebūs laika, tā vienkārši nav, un laiks nav ilūzija, tas eksistē. Ja tev kaut kam jābūt steidzami gatavam… (Rodas kņada.) Varbūt cilvēki vienkārši baidās radīt kaut ko nekvalitatīvu, tāpēc viņi gaida iedvesmu?
Paula: Varbūt arī tādēļ… Taču, ja runājam par rakstīšanu, tā ir ļoti konkrēta lieta. Es vienā brīdī pieradu rakstīt bez tā impulsa, kas ir tikai dažas sekundes. Kad man ir iedvesma, es vienkārši ātri paņemu papīra lapu un izlieku to. Labi, man ir bijusi iedvesma, es kaut ko ātri esmu izlikusi, es to izlasu, un man tas, piemēram, patīk, bet ko tad darīt tajā brīdī, kad iedvesmas nav? Esmu sevi pieradinājusi kaut ko kvalitatīvu radīt arī bez tā ātrā un mazā impulsa.
Gusts: Vienā brīdī nonācu pie secinājuma, ka man šie ātrie impulsi ir pārāk bieži. Piemēram, kad sēžu autobusā, tad matemātikas stundā un tad atkal! Es iemācījos šo ideju, kas kaut kādā brīdī rodas manā galvā, vienkārši palaist prom.
Anna: Jā, man ir tāpat, un to pierādija mana knapā sekmība fizikā. (Visi smejas.) Es nenoklausījos nevienu no manas brīnišķīgās skolotājas lekcijām, toties uzrakstīju scenāriju filmai!
Rūdolfs: Man, piemēram, tāda iedvesma vai radošums apstājas pie vārda “obligāti”, jo tad, kad kaut kas obligāti jāizdara, es nekādi to nespēju. Es varu muļļāt un muļļāt, bet es to neizdarīšu. (…) Mana ikdiena ir ļoti skrienoša, tāpēc man vajadzīga spēja gan radoši domāt, gan tikt galā ar visiem dokumentiem. Man ir tādas dienas, kad aizbraucu uz darbu un sāku kārtot lietvedību, jo man ir obligāti tajā dienā kaut kas līdz, piemēram, trijiem jāidara, bet es sēžu un nevaru. Tad es saprotu, ka tajās dienās esmu jēdzīgāks, darot kaut ko citu, tāpēc braucu prom un daru citas lietas, kas man tajā dienā ir daudz lietderīgākas un kas man daudz produktīvāk padodas. Bet es varu arī svētdienā sēdēt mājās un domāt par to, ka tagad baigi gribās sakārtot lietvedību darbā, tad arī braucu un svētdienas vakarā sēžu līdz vieniem naktī kabinetā un kārtoju. Tāpat man bija arī aizvakar ar kādu ideju — sēdēju vakarā mājās un radās iedvesma par valsts svētku pasākumu. Tad nu divpadsmitos vakarā braucu uz darbu, sporta hallē izvilku tumbas, liku valsts svētku mūziku, jo tas bija tas īstais brīdis, kad par to domāt. Es nepiespiežu sevi astoņos iet uz darbu un domāt par valsts svētkiem.
Daniels: Bet vai tu labi spēj balansēt starp šīm izjūtām? Piemēram, Aurēlijai īsfilmas radīšana nav darbs, un neviens viņai ēdienreizi nenogriezīs, ja viņa šo darbu neizdarīs, taču tas, par ko tikko stāstīji, ir tavs darbs. Vai tev netraucē tas, ka šīs sajūtas nav paredzamas. Tu taču nekad nevari zināt, kad tev uznāks iedvesma sakārtot lietvedību…
Rūdolfs: Ja godīgi, es bieži sazvanos ar grāmatvedēm, viņas saka: “Rūdolf, nav atsūtīts tas un tas!” Protams, es viņām nesaku, lai viņas pagaida mēnesi, kad man uznāks iedvesma padarīt šos darbus, es saku, ka visu sakārtošu un viss būs. (Smejas.) Tas visbiežāk ir vienas dienas jautājums, tomēr, ja sevi piespiežu to darīt, tad visu laiku jaucu skaitļus un putrojos. Esmu pat desmit reizes printējis dokumentu, jo visu laiku tajā atradās kļūdas. Un tas ir zemē nomests laiks, tai vietā es varēju padarīt kaut ko citu.
Amanda: Bet vai tu vari radīt pats sev šo iedvesmu, kad kaut ko vajag izdarīt? Piemēram, tev ir šī dokumentu kaudze, un tu spēj sevi iedvesmot tikt ar tiem galā… es, piemēram, to varu izdarīt! Es pasēžu, padomāju par to. Domāju, cik kruti tos dokumentus taisītu, nezinu, piemēram, Daniels, un tad es saprotu, ka arī tā varu. Tad es uzvelku melnu kreklu… (Visi smejas.)
Foto: Pēteris Alksnis.
Gusts: Jā, reizēm tas ir svarīgi pašam radīt šos iedvesmojošos apstākļus. Ieiet dušā, sakārtot vai tieši otrādi – savandīt istabu…
Madara: Par to spiešanu… Ja tas ir tavs darbs, tad tiešām var nākties sev spiest kaut ko darīt, taču tad arī jāsaprot, ka šis rezultāts noteikti nebūs tik labs, kā gribētos. Kā mākslinieks, tu vienmēr vēlies no sevis izlikt to visu labāko. Varbūt tas nav tik stingri kā Rūdolfam, taču es mācos, un man ir konkrētā laikā jānodod darbus, tiem ir jābūt pietiekami radošiem, un tas viss mēdz radīt satraukumu. Un dažreiz es sevi patiešām spiežu šos darbus izdarīt, taču pēc tam, uz tiem skatoties, un esmu vīlusies, jo es zinu, ka, ja man būtu nedaudz vairāk laika ar sevi, es tos varētu izdarīt daudz labāk. Tāpēc man šķiet, ka radošajā jomā nedaudz piespiest sevi ir vajadzīgs, taču ne vienmēr vajag atņemt laiku sev, lai apdomātos par šīm lietām.
Gusts: Bet reizēm cilvēki, baidoties no kvalitātes trūkuma, nerada pilnīgi nekādu kvantitāti. (…) Un beigās no šādiem skeptiķiem mēs neko neiegūstam, taču no tiem, kas kaut ko rada, mēs redzam šo gala darbu. Jā, varbūt skolā arī ir kaut kādi termiņi, taču ja runājam par hobiju, tad tas jau ir pilnīgi kaut kas cits.
Madara: Bet tas arī ir mans hobijs. Vabūt tagad es nespēju neko izveidot, taču apzinos, ka šī pauze nebūs mūžīga, tāpēc zinu, ka tad, kad varēšu, es izveidošu kaut ko tādu, ar ko lepošos. Un, ja tu runā par cilvēku, kuram tiešām patīk tas, ko viņš dara, tad viņam nevar būt slinkums kaut ko radīt.
Anna: Manuprāt, ir jābūt noteiktam laikam, kādā kaut kas jāizdara. Ja tu neuzliec konkrētu datumu, kad darbs jāpabeidz, tu rakstīsi to visu mūžu, tāpat kā Johans Volfgangs Gēte rakstīja “Faustu” no tīņu gadiem līdz savai nāvei. Tad kāda vispār jēga kaut ko darīt, ja tu nekad neko nepabeidz?! Pēc gada tu paskatīsies uz savu nepabeigto gleznu un sapratīsi, ka tas ir galīgs sūds, un tā nekad nebūs pietiekami laba, jo tas, ko tu izveido, ir kaut kāda konkrēta dzīves brīža atspoguļojums.
Aurēlija: Šim es ļoti piekrītu, un piemērs tam ir šīs gleznas. Tad, kad izdomājām, ka šeit būs arī apskatāma mana izstāde, es attapos, ka man vajag uzgleznot vēl gleznas. Man bija termiņš, un, lai gan man bija gleznas, ko izlikt, vajadzēja vēl. Kad apsēdos pie audekla, man nebija ideju par to, ko gleznot, taču, tikko es sāku kaut ko darīt, viss aizgāja. Un ne vienmēr vajadzīgs tieši šāds termiņš, dažreiz vienkārši var vienoties pats ar sevi, ka es neiestiepšu šo gleznu uz trim gadiem.
Rūdolfs: Labs piemērs par piespiešanos bija 4. maijs, kad svinējām Baltā galdauta svētkus. 3. maija vakarā mēs dekorējām zāli, taču es sapratu, ka man nav nekādas vīzijas par to, kā visam vajadzētu izskatīties. Darbinieki bija tuvu izmisumam, mēs vairāk kā divas stundas bijām darbojušies un visu izdarījuši, taču tad es nostājos zāles galā un sapratu, ka man nepatīk. Bija ieguldīts milzīgs darbs, viss ar sīkām adatiņām sprausts, taču es saprotu, ka man patiešām nepatīk tas, ko redzu. Un tad pēkšņi iešāvās lieliska ideja, es pārējiem teicu: “Lūdzu, nedusmojieties uz mani, taču mums tas viss ir jāvāc nost un jātaisa no jauna.” Visu vācām nost, pēc tam vēl divas stundas īstenojām jauno ideju, un rezultāts bija fantastisks. Gan es, gan pārējie pēc tam bija tik gandarīti par veikumu… Nākamajā dienā nāca cilvēki un apbrīnoja, atbrauca mākslinieki un teica, ka nekur neko tādu neesot redzējuši. Mēs jau varējām visu atstāt kā bija un domāt, ko tad mēs te vēl ņemsimies...
Foto: Pēteris Alksnis.
Paula: Tāpēc ir svarīgi, ka ir cilvēki, kuri atbalsta tavus lēmumus un trakās idejas.
Ance: Varbūt es tagad novirzos no tēmas, taču tas, kas mūs noved pie radošā strupceļa, mēdz būt arī kritēriji. Man ir vairāki klasesbiedri stāstījuši par pieredzi, piedaloties literatūras olimpiādē, kad domrakstā jāsaņem punkti par orģinalitāti. Kā vispār var novērtēt orģinalitāti? Un tad atkal ir šī subjektīvā izpratni par to, kas der un kas neder.
Daniels: Vēl viens jautājums, kuru vēlējāmies uzdot, taču mēs jau šobrīd tam esam pieskārušies — kā brīvība un robežu neesamībā mākslas izpausmēs ietekmē produktivitāti?
Paula: Ja runājam par radošo brīvību, mēs zinām un vēsture ir pierādījusi, ka šķēršļi ir tie, kas visvairāk rosina radošās izpausmes. Kaut vai ļoti stingra cenzūra — tas ir tas, pret ko cilvēki ir protestējuši. Un tieši šajā protestā ir viss skaistums. Protams, ka jābūt viedokļa brīvībai, tomēr šie šķēršļi un kaut kāda apspiestība cilvēkus visbiežāk iedvesmo. Un tas rosina radīt, tas rosina darbā iekļaut vai paslēpt tādu ziņu, kuru sapratīs tikai savējie. Es teiktu, ka apspiestība rosina gan produktivitāti, gan radošumu.
Aurēlija: Labs piemērs par to, kā Volts Disnejs organizēja darbu — cilvēki, kuri ģenerēja idejas, izdomāja tēlus, zīmeja tos un domāja visus stāstus, dzīvoja trešajā stāva. Viņiem Disnejs ļāva visu, šiem cilvēkiem bija neierobežoti daudz laika, ērtākie dīvāni, plašākās telpas, skaists skats un asākie zīmuļi, šiem cilvēkiem bija viss, ko viņi vēlējās. Otrajā stāvā bija reālisti, kas tāpat kā mēs sēdēja uz vidēji cietiem krēsliem, viņiem bija ierobežots laiks, kurā viņiem bija jāatslasa labākās idejas, izņemot ārā dīvaināko un nerealizējamāko. Viņiem bija ciešami apstākļi, kuros bija jāpieņem šie lēmumi. Un tad bija pagrabs, kurā atradās kritiķi. Tie tika turēti pusbadā, viņiem nebija tējas vai kafijas, viņiem ļoti ierobežotā laikā bija jāizņem vissliktākās idejas. Kāpēc tā? Cilvēkiem, kuri ģenerē idejas, vajadzīgi labi un iedvesmojoši apstākļi, neierobežots laiks un komforts. Reālistiem vajadzīgs reālistisks, nevis utopisks skatījums uz lietām, taču kritiķiem vajag sliktus apstākļus un ļoti ierobežotu laiku, jo kritizēt jau var ikviens un bezgalīgi ilgi.
Daniels: Jā, un labā komandā vajadzīgi visi trīs šie spēki. Dinamiskā komandā vajadzīgi radošie prāti, kuri ģenerē idejas, reālisti, kuri saprot, kā tas darbosies reālajā dzīvē, un kritiķi, kuri uz dažādām lietām palīdz skatīties kritiskāk.
Aurēlija: Es vēl vēlētos pievērsties jautājumam, kā apkārtējo cilvēku viedokļi un vide ietekmē radošumu un vai mums no apkārtējiem maz vajadzētu ietekmēties?
Ance: Kad dzirdu vārdu “vide”, man prātā uzreiz nāk skola, jo tā ir mana pašreizējā vide. Es iepriekš runāju par oriģinalitātes kritērijiem, un šis spiediens, kad no tevis visu laiku prasa to, lai esi oriģināls, var ievest dziļā krīzē. Bieži vien literatūras skolotājas liek izvairīties no klišejām, taču klišejas pār tādām kļuvušas kaut kāda iemesla dēļ. Varbūt es varu šo klišeju apspēlēt interesantā veidā? Man šķiet, ka klišejas ir vajadzīgas, jo, dzenoties pēc kaut kādas kvalitātes, mēs varam palikt neradoši.
Madara: Man šķiet, ka citu cilvēku viedokļi mani ir ietekmējuši labā veidā. Kā jau teicu iepriekšējā diskusijā, kad runājām par internetu, mani ir ietekmējusi citu cilvēku māksla, no tās esmu guvusi iespaidus par to, ko varētu savā mākslā mainīt, ko jaunu es varētu darīt. Daudz iedvesmoties var no sevis, bet jāprot arī kaut ko paņemt no citiem. Jo no citiem var arī daudz ko iemācīties. Un, ja runājam par vidi, tad, tā kā uzaugu starp cilvēkiem, kuri nodarbojas ar mākslu, arī es uzsāku savas gaitas tajā, tāpēc, manuprāt, ja ir pozitīva vide, kas atbalsta to, ko dari, tas var ļoti palīdzēt.
Paula: Man šķiet, ka, it īpaši agrā pusaudžu vecumā, mēdz būt grūti realizēt kaut ko, jo daudziem ir bail par citu cilvēku viedokli, tas apstādina viņu radošo darbību. Jauniem cilvēkiem mazāk jāsatraucas par to, ko citi domā, un jāļauj sevi izpaust.
Ance: Tikko atcerējos, ka man viena draudzene, kura mācās Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, stāstīja, ka viņai esot skolotāja, kas saka: “Ja kāds vēl uzrakstīs dzejoli par lietainu dienu un tējas krūzi, es jūs visus vienkārši izmetīšu ārā no klases, jums būs pēcstundas!” Varbūt cilvēks vēlējās uzrakstīt dzejoli par lietainu dienu un tējas krūzi, taču viņa radošums vispār tika apspiests, un viņš vairs vispār neko nevēlēsies radīt. Varbūt tieši vajag sākt ar klišejām, nevajag baidīties no tām.
Amanda: Ja šis cilvēks būs pietiekami radošs un pārliecināts par savu ideju, viņš šo dzejoli uzrakstīs tāpat, un tāpat visi šo dzejoli atzītu. Un kāpēc tā skolotāja to saka? Lai tie, kas nav pietiekami radoši, nerada tās pašas klišejas.
Anna: Un tieši tējas krūze un lietaina diena ir tik nodrāzta, ka neviens to vairs nevēlas lasīt. Taču, ja runājam par vidi un apkārtējo domām, man šķiet, ka ir iemesls, kāpēc cilvēkiem ir jāklausās kritikā, ir tāds, ka cilvēks rada mākslu, lai citi to varētu baudīt un dot atgriezenisko saiti. Labi, tu vari kaut ko radīt radīšanas pēc, bet ja tu vēlies kaut ko patiešām pateikt, tu to vēlies tā, lai pārējā pasaule to saklausītu, lai pasaule redzētu pasauli no tavām acīm. Nostādīt sevi tādā punktā, kad es nevienā neklausīšos, ne no viena neietekmēšos un neko nedzirdēšu ir pilnīgi bezjēdzīgi, jo tad tu izolē sevi no apkārtējās vides, kritikas un visa pārējā, kas varētu tevi vest sevis uzlabošanā. Varbūt tev šķiet, ka tavs dzejolis par lietainu dienu un tējas krūzi ir kaut kas pirmatnējs un labs, bet patiesībā tas ir mēsls.
Rūdolfs: Ko jūs visi šeit darāt? (Visi smejas.) Tu fotografē, tu zīmē, tu raksti… Man šķiet, ka jūs visu to darāt tāpēc, ka jums tas patīk. Mākslinieks jau nav uzņēmējs, vai tiešām viņš raksta dzejoli tikai ar domu to ievietot nākamajā grāmatā? Viņš jau to raksta tāpēc, ka vēlas izlikt sevi, un, ja viņam ir tas lietus un tējas krūze, tas taču ir fantastiski! Vai tad jūs, kaut ko radot, domājat par to, kā uz to lūkosies citi? Jūs taču sev to radāt. Es nerakstu, negleznoju, tāpēc nezinu, bet man šķiet, ka tas notiek tā…
Anna: Tā skolotāja tā saka tāpēc, ka viņa vēlas, lai mēs augam kā rakstnieki, un viens no augšanas priekšnosacījumiem ir inovācija. Kāda tad jēga kaut ko radīt, ja tas nenes neko jaunu?
Paula: Bet tajā dzejolī tas lietus un tējas krūze ietilpst tikai divās rindiņās, es īsti šeit neredzu problēmu. Dzejolī tu nodod stāstu, ja šīs lietas ir kaut kur sākumā, lai jau ir.
Amanda: Es tomēr domāju, ka, par to rakstot, tu neveicini nekādu izaugsmi sevī. Un tā tējas krūze jau ir tikai viens piemērs — mums ir daudz šādu klišeju.
Foto: Pēteris Alksnis.
Daniels: Tātad gals nu ir klāt! (Visi smejas.) Es gribētu dzirdēt kādus secinājumus vai jaunatklājumus no mūsu šīs dienas diskusijas!
Amanda: Nerakstām par tējas krūzēm, un par lietu arī ne!
Paula: Mēs visi esam dažādi, tāpēc dažādi likumi attiecas uz mums. Vienam cilvēkam kaut kas strādā un der, citam varbūt pilnīgi ne. Mūs visus vieno radošums, taču katram radošam cilvēkam ir sava darba ētika, mēs katrs strādājam citādāk, mēs katrs pats labāk zinām kas mūs dzen uz priekšu.
Ance: Pēc šīs diskusijas es sapratu, kas ir radošā krīze — tā ir vērtību pārvērtēšana. Ja mums ir krīze, tas ir labi. Vienmēr jāspēj paskatīties atpakaļ, saprast, kāpēc mums kaut kas nesanāk.
Rūdolfs: Imantam Ziedonim bija skaista divrinde: “Tu nevari jaukt, ja neesi zemu kritis.” Mums ir jāiemācās tas, ka krīze ir arī tājā brīdī, kad tu gribi realizēt ļoti daudz un kad tev vajag visu un uzreiz. Vajag iemācīties to, ka viss nebūs uzreiz, tas viss nāks pakāpensiski, bet galvenais nevajag par šim lietām pārdzīvot. Tas pats ko tev teicu par īsfilmu, jo ļoti iespējams, ka tu rudenī aizbrauksi kādā ekskursijā pa Latviju un sapratīsi, ka šī ir tā īstā vieta, kas jāiekļauj. Vai varbūt tu ieraudzīsi kādu čali ar riktīgi labiem matiem uz zināsi, ka šitais būs manā īsfilmā! Un tad jau nākamajā vasarā varēsi to visu apvienot. Un tas ko minējāt par skolēnu un skolotāju — mākslā vispār viss ir ļoti subjektīvs, tāpēc jums par piekasīties par tehniku, bet par pārējām lietām… uzklausiet, bet nepazūdiet tajā. Tāpat ar apkārtējo kritiku, visam jābūt ar mēru, paņemiet no tās nedaudz, lai pilnveidotu sevi, tai pat laikā saprotiet, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, tāpēc esiet tādi, kādi jūs esat.
Amanda: Galvenais ir pašam sev neuzspiest domu, kaman ir radošā krīze.
Anna: Un neuztvert to kā attaisnojumu kaut ko nedarīt!
Raksts: Daniels Kevins, laboja: Gusts Ābele.