Iedomājies tādu pelēku, pieputējušu istabu. Atnāk rosīga mājsaimniece un nodomā visu tīrīt ar lielu un smagnēju putekļu sūcēju. Ir mazs, ļoti mazs puteklītis uz skapja augšas, kurš raugās uz notiekošo, viņam ir izvēle, lidot pa gaisu un tikt ierautam putekļu sūcējā vai vienkārši turpināt dzīvot uz skapjaugšas. Šis putekļu sūcējs patiesībā ir narkotikas, jo kad pieej tam pārāk tuvu, tevi iesūc un ir neiespējami tikt ārā. 

Tāpēc, ka tā ir cilvēku attieksme. Tiem, kas ir pamēģinājuši narkotikas, nepatīk, ja kāds, kurš nav pamēģinājis narkotikas, runā par tām. Protams, mums nevienam nepatīk, ja kāds cits saka, kā darīt pareizāk un labāk, ja viņš pats to nav izjutis, tāpēc tie, kuri nelieto narkotikas, vairās izteikties par tām. 

Diemžēl mūsdienās tā paliek arvien aktuālāka. Ja runājam par narkotiku veidiem, protams, tie visi liekami vienā maisā, taču šobrīd populārākas ir vieglās narkotikas. 

Jā, visiem tas ir zināms, visiem mammas ir teikušas, un nav neviena cilvēka, kurš nezinātu, ka narkotikas ir sliktas. Tas vienkārši ir dzīvesstils. Mūsdienās tā ir izveidojusies par sava veida kultūru. Priekšteči, protams, ir visi šie populārie reperi, kas no dzīves aizgājuši tieši šī dzīvesstila dēļ, un jauniešus tas ļoti uzrunā. Ja kādreiz tas bija Kurts Kobeins, tad tagad tie ir šie iepriekš minētie reperi. Šis narkotiku dzīvesveids daļai jauniešu šķiet ārkārtīgi stilīgs. Tu ballējies, tev ir līdzīgi draugi, paņem narkotikas, tad ir lomkas, var sūdzēties par dzīvi, un tas taču ir tik stilīgi. Bēdāties un staigāt vienmēr depresīvam un nomāktam arī ir stilīgi. 

Jā, tieši tā. Pamatā tam visam ir doma, ka ir stilīgi tas, ka ir drūmi. Jauniešiem, iespējams, trūkst līdzjūtības no vecāku puses.

Pavisam noteikti. Tu taču sajūties stilīgāks, pieaugušāks, un tev atveras pilnīgi cita pasaule, jo narkotiku pasaulē viss ir citādāk. Narkotiku lietotāji veido mūri, lai nošķirtu narkotiku lietotājus no nelietotājiem. To pierāda arī tas, ka narkotiku lietotāji saviem draugiem labprāt dalās ar pieredzi, gūstot baudu no stāstīšanas un sajūtu aprakstīšanas. Tā pasaule nebūt nav nekas skaists un saulains. Viņiem briesmīgi sāp, kad viņi pieceļas. Vienā brīdī tas ir stilīgi, otrā vēl stilīgāk, bet tad tas kļūst stulbi un banāli. Cilvēks nespēj izsekot līdzi laikam, nespēj domāt un saprast, kā viss mainās, viņš paliek arvien dumjāks un dumjāks.

Protams. Kad satiecies ar jauniem draugiem, ieraugi, cik stilīgi viņi ir. Vēlies līdzināties un tad uzzini, ka viņi lieto narkotikas. Tas pašsaprotami liekas stilīgi, taču šis jaunietis nesaprot visas pārējās blaknes, kas nāk līdzi. Tas ir aisbergs, kura augšdaļa ir priekšstats par šo skaisto dzīvi, taču neredzamā apakša, kas slēpjas zem ūdens, ir rūgtā patiesība, ar kuru saskaras tikai pēc tam. Kā ābols, kas no ārpuses ir skaists un zeltains, taču iekšpusē tas ir pilnīgi sapuvis, tāds ir arī narkotiku lietotājs. No ārpuses šķiet, ka ir stilīgi un būs ko atcerēties vecumdienās, taču, ja domājam reāli, tad tās skaistās vecumdienas ar šādu dzīvesveidu nepienāks. 

Jāsaprot, ka narkotiku lietotājs dzīvo savā pasaulē un viņam nepatiks, ka šis draugs kritizē vai saka ko sliktu par narkotikām. Tam draugam, kurš nelieto narkotikas, ir ļoti grūti redzēt šo cilvēku, un tas, ka tu saki, lai viņš beidz lietot, viņam ir vienalga, tas kaut kādā veidā pazemo un grauž. Ja spēj pareizi pieiet, tad vari pilnībā pagriezt šo narkotiku lietotāju. Piemēram, ja liec narkotiku lietotājam paskatīties uz pagātni- laiku, kad viņš nelietoja narkotikas, jo šie lietotāji iet un iet ar klapēm uz acīm un nedomā par to, kas notiek apkārt. Šis draugs var arī iedvesmot lietotāju ar savu piemēru, parādot, cik daudz iespēju ir, nelietojot narkotikas. Vajag izjautāt šo narkotiku lietotāju un uzķert tos motīvus, un tajā brīdī, kad ir uzķerta doma, kāpēc viņš lieto, cilvēku var pagriezt pareizajā virzienā. Ir iespējams pavērt durvis uz pasauli atpakaļ. Narkotiku lietošana ir posms, kas beidzas ar trim galapunktiem- nāve, cietums vai atpakaļceļš. Šim draugam jābūt ļoti pacietīgam un saprotošam, atkarība jāuztver kā briesmīga slimība, par kuru nedrīksti nosodīt. 

Atkarība ir dziļa bedre. Cilvēks kļūst atkarīgs tajā brīdī, kad viņš vairs nevar izkāpt ārā. Dažādās amerikāņu filmās esam redzējuši, kā cilvēki dodas pārgājienos pa kāpām. Tad viņi nonāk līdz lielam dobumam, kāds ierosina doties tālāk un paskatīties, kas ir lejā. Tad tu kāp lejā, ar vien zemāk un zemāk, līdz saproti, ka vairs nespēj sevi savaldīt. Tas kļūst par bezgalīgu kritienu. 

Tas ir ļoti atkarīgs no pašām narkotikām, ko cilvēks lieto. Gribam vai ne, taču mēs varam iedalīt narkotikas divās grupās - vieglajās un smagajās. Ja tās ir smagās narkotikas, tad tie var būt divi jautri vakari un tu jau esi bedrē, taču, ja vieglās, tad iekāpšana bedrē var būt nemanāma. Viena ceturtdiena, pēc dažām nedēļām atkal un tad atkal, sākumā tas ir nemanāmi. Tad pienāk tas brīdis, kad tu paņem narkotikas un saproti, ka tas vairs nestrādā, jo vajag palielināt devu, bet tad viss atkal strādā. Un tajā brīdī sākās šī velšanās pa kalnu.

Tāds laiks var pienākt. Tas no smagajām narkotikām ir tad, kad rodas dažādas slimības, taču no psihotropajām smadzenes vienkārši aiziet pa gaisu. Bet tajā brīdī cilvēks vairs pat negrib tikt no tā ārā, viņš neapzinās, ka to vajadzētu. Lai gan mana pārliecība ir tāda, ka, lai gan cik dziļā bedrē mēs nonāktu, lai gan cik reižu narkotiku ietekmē būtu apzadzies, cik daudz kāvies vai kaut ko demolējis, kaut vai tad, ja tu bēguļo un tevi meklē policija, tu vari tikt ārā no tā visa. Ar narkotikām patiešām bieži vien iebrauc lielās nepatikšanās, taču ir pārliecība, ka visu var labot. Daudzi narkotiku lietotāji lieliski apzinās, ka viņi ir pāri tam brīdim, kad paši saviem spēkiem var uzvarēt atkarību, tad noteikti vajag lūgt speciālistu palīdzību un no tā nevajag kaunēties. Un patiesībā palīdzība nāk dabiski, jo neviens, kam tu neuzticies nespēj palīdzēt. Palīdzēt var cilvēks, kurš saprot un nenosoda, ir līdzjūtīgs un kuram var uzticēties. 

Domāju, ja pieaugušajiem, lai pārstātu lietot, jāpaskatās atpakaļ, tad jauniešiem jāpaskatās uz priekšu. Jāuzdod sev jautājums, kur es būšu, kad man būs, piemēram, 30 gadi. Jaunieši bieži vien to neuztver kā kaut ko sliktu, jo viņi domā, ka būs ko atcerēties, pastāstīt mazbērniem, tas patiešām izklausās smieklīgi. Tas patiesībā ir grūts jautājums, es domāju, ka vienkārši ir jāatrod jauns dzīvesstils un veids, kā sevi izpaust, piemēram, sportā, mūzikā vai mākslā. Un, protams, kā jau teicu, jāskatās uz priekšu un jāuzdod sev jautājums, vai es tiešām varēšu studēt filozofijas fakultātē un dzīvot skaistu un piepildītu dzīvi, ja jau tagad esmu iebraucis lielās nepatikšanās ar narkotikām, lietoju nezināmas izcelsmes tabletes, braucu svešās mašīnās un tiekos ar līdzīgas domāšanas cilvēkiem. 

Pamatā visam ir nomāktība un doma, ka būt drūmam ir stilīgi. Ja ievēro šausmīgi drūmu jaunieti, kurš šad tad aizmirst, ka viņam vajag līdzināties šim pašizdomātajam tēlam, tad vajadzētu sākt interesēties un iedziļināties. 

Tāpēc arī jaunieši izvēlas vieglas narkotikas, jo tās ir lētākas. Tie ir jauni kontakti, iepazīsti visādus tirgotājus, zini, kur dabūt "pa lēto". Tā nauda vienkārši atrodas. Pirmā reize vienmēr ir par brīvu, jo tu pamēģini no drauga, un tad jau sākās. 

Man ir ļoti labs draugs, kurš ir iekritis šajā putekļu sūcējā, kurš šobrīd cīnās ar narkotiku atkarību. Narkotiku lietošanas dēļ viņam ir depresija un šis ceļš, lai tiktu ārā no atkarības, nav viegls.

Kad viņš man paziņoja, ka lieto narkotikas, mana pirmā doma bija: "uz redzēšanos!" Tad es par to ļoti aizdomājos, sapratu, ka varbūt varu mēģināt palīdzēt viņam. Sākumā kā liels speciālists gāju un domāju, ka tagad nu man ļoti izdosies, varēšu mainīt cilvēka sliktos paradumus un viss notiks pēc mana plāna. Protams, ka tā nebija un visu laiku nācās lauzt spārnus. Visu laiku gāju ar lielu pozitīvismu, atceros, ka ieteicu viņam pastaigāties pa mežu un patiešām ticēju, ka tas kaut ko mainīs. Tagad man par to nāk smiekli, jo saprotu to dziļo bedri, kurā viņš bija, un tam nekādas pastaigas pa mežu nelīdzētu. Sūtīju metriem garas iedvesmas vēstules, kuras, protams, neko nedeva. Un tās jau patiesībā ir tās divas pasaules, kuras nesaprot viena otru. Kad patiešām sapratu, ka neko nesaprotu, tad nolēmu to izprast un sāku izjautāt savu draugu. Iedzinu sevī lielu līdzjūtības sajūtu un izzināju to līdz pašam sīkumam, ļoti iedziļinājos un sapratu, ka pastaigas pa mežu patiešām nelīdzēs. (smejas) Ļoti daudz nesaprotamu lietu, kuras laikam neizpratīšu nekad. 

Viss bija kārtībā, viņš bija stingri apņēmies vairs nelietot, taču nejauši atrada kādu tableti, kuru bija licis noslēpt savai mātei. Viņš, nedomājot un nesaprotot, kāpēc, vienkārši to paņēma un norija. Šis process ir ļoti garš un tas prasa daudz laika, iecietības un sapratnes. 

Jā, jo tā jau ir noticis. Tāds, kāds viņš bija, kad viņu iepazinu, un tāds, kāds viņš ir tagad... Protams, viņš pats kopā ar speciālistiem ir ieguldījis daudz darba, taču mana ietekme ir palīdzējusi. Mainīšanās sākās tajā brīdī, kad es pilnībā izpratu šo tēmu, kas ir arī iemesls, kāpēc domāju, ka drīkstu par to publiski runāt. To visu nācās pamatīgi izprast līdz pēdējai vīlei, bija jāsaprot, ka dažas lietas man nekļūs nekad saprotamas, taču arī pret tām bija jāatiecās ar lielu līdzjūtību, un tad pareizie vārdi nāca paši no sevis. Mums arī tādā ziņā ļoti uzlabojās draudzība un komunikācija.