Keitija Bārbale: Gatavot ēst ir aizraujoši
Griķi vārās.
Parasti, kad atgriežos virtuvē, ūdens jau bēg pāri malām, bet tas ir OK. Tikmēr mani izklaidē burkānu mizošana. Šis dārzenis ir mana reliģija, tā spilgti oranžā krāsa, saldā garša un pozitīvā attieksme - tas viss nepaliek nenovērtēts. Pret kartupeļiem gan man ir neizskaidrojams, nepamatots heits, bet es mēģinu tos pieņemt savā ģimenē, jo nevienu nedrīkst atstāt aiz borta.
Nomizoju, apčubinu, apcepu – nekas vairāk par mazu, nevainīgu bērniņu jau tas nav. Ieleju katlā eļļu. Pirksti krustā, un es atveru ledusskapi, cerot, ka neesmu apzagta (tad ēst gatavošanas misija izgāztos). Atviegloti uzelpoju, ka olas ir vietā. Pārsitu tās bļodā, ieteicams bez čaumalām, un kuļu, ieejot transā. Cakcakcakcakcakcakcakcakcak (olu kulšanas skaņa). Šīs olas mani motivē.
Sagriežu sīpolus un izraudu dienas normu, nevienādos gabaliņus iemetot pannā. Pastaidzinu tos pa pannu mazā rīta rosmē un mēģinu ātri sagriezt kāpostu, kurš savā ierobežotajā laikā mēģina izklāstīt savu dzīvesstāstu. Pie daļas “neviens man neticēja, ka tomāti ir ģenētiski modificēti”, atceros, ka man vajag koka lāpstiņu, ar kuru apmaisīt sīpolus, un nesos tai pakaļ uz savu istabiņu. Visu laiku tas adrenalīnu izraisošais stress - piedegs vai nepiedegs?
Kad atgriežos, apmaisu sīpolus, kuri gandrīz paspējuši piedegt, un pasmaidu pie sevis. Tā es dzīvoju - uz riska robežas.
Uz galda vientuļš stāv brokolis. Ko es ar viņu darīšu? To pašu jūs varētu jautāt par mani.
Izšķiros par labu tā sagriešanai, bet ne jau tāpēc, ka man patīk citus sāpināt, vienkārši dārzeņus parasti griež ar nazi, un es negrasos ņemt brokoli aiz kāta un iekosties iekšā visā ziedkopā kā psihopāts. Nolieku brokoli uz dēlīša, un pēc mirkļa tas sāk blenzt uz mani. Mēs uztaisām spontānas blenšanas sacensības, kurās es zaudēju.
Laiks atriebei.
Sagriežu brokoli ziedkopās un iemetu katlā. Vēlāk saprotu, ka pārspīlēju šo situāciju.
Kad viss gatavs, labākajā scenārijā esmu tikusi pie gardas maltītes. Netīrie trauki tiek aizmirsti izlietnē, un par tiem es atcerēšos tikai tad, kad vai ja šovakar atgriezīšos virtuvē.
Ja nepamanījāt, šī nebija ēdiena recepte. Kāds, iespējams, ir vīlies. Kāds ir nesapratnē. Kāds skipoja šo rakstu. Bet visam apakšā ir dziļa, sentimentāla doma, kas bez pārliecinoša apraksta ir kaitinoša un naida izraisoša - dzīve slēpjas spējā izbaudīt mazās lietas. Jo ne jau burkānā ir vaina - vaina ir tevī.
Mīli ēdienu.
Mīli sevi.
Respektē burkānu.
Ilustrēja: Līna Krista Neļķe