Diskusija: Tīra vide. Sāksim ar sevi
Pirms kāda laika internetu appludināja ziņas par degošajiem Amazones lietusmežiem. Lai gan vairākas fotogrāfijas bija gadiem vecas vai pat uzņemtas citviet, sociālo tīklu lietotāji šīs ziņas pārpublicēja, ar lielu nožēlu kritizējot dabas piesārņošanu. Šī visa kontekstā rodas vairāki jautājumi, piemēram, vai mēs patiešām saprotam, kādēļ šie meži dega? Vai tikai pārpublicējot ziņas mēs kaut ko patiešām atrisinām? Kā šeit, dzīvojot Latvijā, mēs varam palīdzēt degošajiem mežiem? Populārs arī kļuva kādas meitenes izteiktais viedoklis, ka "tā ir liela divkosība dalīties ar šādām ziņām, taču pašam apzināties, ka vides labā neko nedarām. Mēs vēlamies izskatīties labāki, tāpēc pārpublicējam šādus ierakstus, taču tā neko nevēršam par labu.”
Daniels Kevins: Mēs visi zinām vai vismaz esam dzirdējuši par vides problēmām — gaisa piesārņojumu, globālo sasilšanu un atkritumu pārlieko daudzumu —, taču mēs mēdzam to ignorēt, aizbildinoties ar to, ka paradumu maiņa jāveic valdībai, ražotājiem un visiem pārējiem, tikai ne mums, jo ”ko tad es viens ar savu rīcību varu paveikt pret lielo industriju…” Šajā diskusijā vēlamies kliedēt mītu, ka paši neko nevaram darīt, vēlamies izvirzīt mūs pašus kā galveno pārmaiņu virzītājspēku un dalīties iespaidos par to, kā ar savām mazajām izvēlēm spert soli pretī tīrākai un draudzīgākai videi. Mums ir arī citi jautājumi šajā kontekstā, taču sāksim ar to, ka katrs no mums pastāsta par savām izvēlēm, kas palīdz klimata krīzes mazināšanai!
Elīna Keršteine: Daniels tikko teica par šo “ko tad es viens, es viens pats neko nevaru mainīt’’. Man tas atgādina vēlēšanas, jo ir tik daudz latviešu, kuri pasaka, ka es jau viens nevaru neko izdarīt, tāpēc neiešu, tāpat ar vides problēmām — viena pudele jau neko nedos, arī viens maisiņš dabai neko nenodarīs, taču tad, kad miljoniem cilvēku saka tieši tāpat, rezultāts ir acīmredzams. Man šķiet, ka katrs mūsu izdarītais mazumiņš patiesībā ir ļoti daudz. Kaut vai plastmasas maisiņa vietā izvēloties papīra vai auduma, process vismaz virzās uz priekšu. Ja runājam par manis pašas ceļu, pat nezinu, kad tas sākās, tas notika automātiski. Es rakstīju zinātniski pētniecisko darbu par vides problēmām, tāpēc 11. klasē šiem jautājumiem nodevos diezgan padziļināti. Sapratu, ka viss patiešām ir slikti, un mums kaut kas jādara. Tāpēc, dodoties uz veikalu, vienmēr padomāju par to, kā radīt mazāk atkritumus. Ja aizmirstu paņemt līdzi savu auduma maisiņu, nesīšu visu ar rokām, tai pat laikā neesmu histēriska vides aktīviste, kas nekad mūžā nav iegādājusies nevienu plastmasas pudeli. (…) Sociālajos tīklos mēs redzam, ka trakas lietas patiešām notiek, un tas nav slikti, ka ar to dalāmies, jo vismaz apziņas līmenī saprotam, kas notiek. Mēs esam nonākuši līdz ļoti kritiskai robežai, jo vismaz tad, kad es 2016. gadā rakstīju zinātniski pētniecisko darbu, bija punkts- ja zemeslode sasils par 1,6 - 2 celsija grādiem, nodarītais posts būs neatgriezenisks, mēs neko vairs nevarēsim saglābt, tāpēc vēlos izcelt vēlreiz, ka katrs mazais ikdienas nieciņš ir ļoti svarīgs, neaizmirstiet to! Pat ja kādreiz gadās kas nepareizs, mēs to nedarām katru dienu.
Daniels Kevins, Anna Kublicka (no kreisās) un Elīna Krešteine. Foto: Guntis Apse.
Anna Kublicka: Es mācos Limbažu 3. vidusskolā, pirms trīs gadiem es sāku doties uz Eko padomi, kas mūsu skolā, manuprāt, ir ļoti svarīga. Ekoskolas vadītāja sāka mani iesaistīt dažādos pasākumos, man šīs lietas sāka interesēt, man tas viss šķita interesanti — braucu uz forumiem, piedalījos pasākumos, un tad sāku domāt līdzi tam, ko es daru un ko es ar savām izvēlēm varu ietekmēt. Kā redzat, man ir sava daudzkārt izmantojamā ūdens pudele, kas gan ir mazākais, ko var darīt. Ekoskolas dēļ patiešām aizdomājos par šīm lietām, ārpus tās sāku pētīt internetā pieejamo informāciju, lasīt gramatas par šo tēmu, tāpēc domāju, ja nebūtu Ekoskolas, diez vai mani tas šobrīd interesētu.
Daniels: Kopš pagājušā gada decembra esmu pievērsies minimālismam. Tas ir diezgan interesanti, jo pretēji stereotipiem minimālisms nav stāsts par sviešanu ārā, tas ir par nevajadzīgu lietu nepirkšanu. Ne vienmēr ir vajadzīgs jaunākais modelis, modīgākais apģērbs vai citi dažādi nieki, kurus nopērkam, bet neizmantojam. Šī nemitīgā tiekšanās sakrāt naudu, nopirkt to, tad to, un atklājas, ka vajadzīgs vēl kas… Jāsaprot, ka daudzas no šīm lietām mums nav vajadzīgas, tāpēc nolēmu pievērsties minimālismam. Tagad manas domas koncentrējas uz to, kā mazāk iegādāties liekas lietas, kā iztikt ar pēc iespējas mazāku mantu daudzumu. Taču, runājot vispārīgi par vides lietām, esmu diezgan impulsīvs — šobrīd deg meži, lai gan šķiroju atkritumus un maz izmantoju dzīvnieku izcelsmes produktus, neizmantoju plasmasas maisiņus, bet tas laikam tādēļ, ka esmu estēts, un man nepatīk, kā tie izskatās. Es par to domāju, bet bieži sanāk aizmirst, tāpēc šie meži kalpo par vispārīgu atgādinājumu vairāk rīkoties, nevis tikai teikt, ka to visu zinu. Esmu ievērojis, ka jaunieši diezgan bieži zina, ka viņu rīcība nav laba, bet ko tad maina tikai tas, ka tu zini? Ir vajadzīga darbība.
Elīna: Tomēr ir svarīgi, ka lielāko laiku pavadi dzīvojot videi draudzīgāk, dažreiz kaut kas jau var noiet greizi…
Amanda Kaufmane: Es laikam visu daru ekonomisku apsvērumu dēļ. Ja padomājam, tad izdevīgāk ir vienkārši neiztērēt naudu par plastmasas pudeli, bet gan to ieliet savā. Es daudzas jūsu iepriekš nosauktās lietas darīju, pat nedomājot par vides problēmām. Ievēroju, ka to daru un palīdzu videi, tāpēc padomāju par vēl citiem veidiem, kā dzīvot videi draudzīgāk. Dzīvot zaļāk pretēji daudzu uzskatam ir arī dzīvot lētāk, tas laikam arī ir mans galvenais dzinulis. Arī Annas minētajos Ekoskolas forumos esmu bijusi, ne saistībā ar savu skolu, jo mana skola nav Ekoskola, taču tur es sajutos tā, it kā lasītu visu meitenīšu postus par degošajiem lietusmežiem, kuras tikai pārpublicē tos tāpēc, ka draudzene tā izdarīja. Man radās sajūta, ka daudzi no šiem cilvēkiem tur atrodas tikai ballīšu dēļ, tāpēc aizgāju prom. Secināju, ka būtu noderīgi, ja uz Ekoskolu forumiem brauktu arī jaunieši, kuriem tas patiešām interesē, jo tad viņiem rastos vairāk ideju, kā to padarīt aktuālāku.
Daniels: Viens no maniem jautājumiem, uz kuru varētu atbildēt Elīna, jo viņa to ir zinātniski pētījusi — cik vide ir piesārņota šobrīd, un vai šobrīd patiešām ir tik traki?
Elīna: Kā jau minēju, šie dati ir no 2015. un 2016. gada, kad mācījos 11. klasē, tāpēc varbūt tie nav paši svaigākie, taču tad tie bija ļoti svaigi. Latvijas Universitāte tai laikā izdeva grāmatu “Klimats un ilgtspējīga attīstība”. Esmu konspektējusi svarīgākos faktus, ar kuriem vēlos jūs iepazīstināt. Viena no lietām, kas bija minēta, ir, ka planētas robežas ir novērtētas ar deviņiem dažādiem procesiem un resursiem. Šobrīd nevaru atcerēties visus deviņus, bet galvenais ir tas, ka trīs no šīm robežām laikā, kad tika izdota šī grāmata, respektīvi 2016. gadā, bija pārkāptas. Viena no tām ir siltumnīcefekta gāzu koncentrācija atmosfērā. Tas jau ir pārkāpts, kas nozīmē, ka process ir neatgriezenisks un planēta turpinās sakarst. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir šo procesu palēnināt. Otrs resurss, kas ir pārkāpts, ir ātrums, ar kādu samazinās bioloģiskā daudzveidība. Trešais ir slāpekļa un fosfora savienojuma daudzums biosfērā. Ja tas bija pirms trīs četriem gadiem, kad bija pārkāptas trīs no deviņām robežām, tad es pieļauju, ka šis skaits ir palielinājies. Brīdis, kad kaut kas jau ir pārkāpts, ir kritisks, tas nav labi. Pēdējo 30 gadu laikā Latvijas teritorijā gaisa temperatūra ir pieaugusi par 6,4 celsija grādiem, un tas ir ļoti daudz.
Daniels: To var novērot tad, kad ļaudis raud par ziemām, kuras vairs nav tādas, kādas bija bērnībā. Tādos brīžos gribas aicināt šos cilvēkus padomāt par to, kāpēc tā ir.
Elīna: Tieši tā! Mana vecmamma vienmēr stāsta, ka viņas bērnībā bija tādas ziemas un sniegs līdz kaklam, tagad vispār nekā neesot. Jā, tāpēc ka ir globālā sasilšana! Lai gan pēdējā laikā šis vārdu savienojums izklausās kā attaisnojums visām nelaimēm, kas notiek, tā patiešām ir! Tas ir ļoti nopietni, tam ir jāpievērš uzmanību, tāpēc priecājos, ka mūsu paaudze par to runā, un man ir prieks, ka mums ir šāda diskusija. Zviedru aktīviste Grēta, kas brauca uz Ņujorku, kurā notika globāls samits par vides jautājumiem, uz turieni devās ar jahtu, lai protestētu pret lidmašīnu radīto piesārņojumu. Viņai ir 16 gadi, viņa varētu sēdēt skolas solā vai apmeklēt dažādas ballītes, kā dara viņas vecuma jaunieši, taču viņa ir kļuvusi par tādu kā vides influenceri, kas nevis tikai aicina nopirkt tādas un tādas drēbes, bet gan pievērst uzmanību un rīkoties klimata problēmu novēršanā.
Foto: Guntis Apse.
Daniels: Jā, un ja pieminēji influencerus, tad gribētos pievērst uzmanību jautājumam, kāpēc vispār sabiedrība vides problēmu jautājumus neuztver pārāk saasināti un nopietni? Un vēl svarīgāk — kā to mainīt?
Amanda: Ir dažādi mediji, kādā no tiem, piemēram, ir raksts, ka Kilimandžāro masīva sniega kārta ir sarukusi par četriem centimetriem… Okei, labi, cilvēkam Latvijā tas neko nenozīmē, tāpat nekad neaizbrauks tur. Tad nākamais, ka pēc trim gadiem gaidāms pasaules gals, viss izkusīs, applūdīs, mēs iesim bojā, nāvējoši uzkarsīs — pie vainas ir šie pārspīlētie salīdzinājumi un attēlojumi, jo cilvēks pēc trim gadiem ievēros, ka nekas nav mainījies, nekas nav izkusis, un nav arī tik karsts. Paskatoties ārā pa logu, viss ir tāpat, varbūt tās ziemas ir tādas nekādas, bet tam jau noteikti ir kāds cits iemesls… Cilvēki neredz šīs straujās pārmaiņas, ar kurām tiek draudēts, savukārt ziņu izplatītāji, labu gribēdami, no mušas uzpūš ziloni, kā rezultātā cilvēki tam nenotic un nesāk neko darīt, jo bez īstas izpratnes un ticības nav rīcības.
Daniels: Bieži vien šie zinātnieki, kas nupat atklājuši ko jaunu, šķiet tik tāli un neasniedzami, ka ir grūti bez iedziļināšanās noticēt tam, ko viņi saka. Šķiet, ko tad mums vienkāršajiem, šeit dzīvojošajiem cilvēkiem tas maina?
Aurēlija Auzere: Visi jau zina, ka it kā ir slikti, taču, ja vēlamies kaut ko mainīt, tas ir, sākt paši ar sevi, mēs pievēršamies kādam no aktuālajiem trendiem, piemēram, zero waste, minimālismam vai vegānismam, bet problēma ir tāda, ka mums jau ir ļoti grūti mainīt savu dzīvesveidu. Visiem patīk dzīvnieki, taču brīdī, kad tiek runāts par to, ka viņiem vajadzētu pārstāt ēst vistu spārniņus, negribas pārkāpt sev pāri. Rodas jautājums — kurā brīdī mūsu komforta zona kļūst svarīgāka par to, ka pasaule mirst? Kurā brīdī mūsu ērtības un labpatika ir svarīgāka par to, ko ar savām izvēlēm nodarām videi? Šie jautājumi visvairāk attiecas uz mūsu paaudzi, uz bērniem un tiem, kuri vēl dzīvos pēc mums.
Daniels: Pirmajā diskusijā runājām par internetu un tā izmantošanu, atļaušos vilkt paralēles šīm diskusijām, jo stāsts jau laikam arī šeit ir par to, kādu informāciju mēs patērējam. Elīna šos jautājumus ir pētījusi, par tiem interesējusies un labi pārzina šīs lietas, taču kādu citu, kuru šī informācija neinteresē, varbūt pat nesasniedz.
Aurēlija: Jā, un pie viņiem nonāk tikai tādas ziņas, par kurām runāja Amanda. Loģiski, šie cilvēki nodomā tikai to, ka viņi taču visu laiku par to runā, tāpēc nejūt tādus reālus draudus — viņiem šķiet, ka vasaras, kuras mums šobrīd ir četrdesmit grādu karstumā ir normālas, viņi nespēj savilkt šīs lietas kopā, kas viena otru izskaidro.
Elīna: Man šķiet briesmīgi, ka cilvēkiem tas jāparāda uz viņu pašu ādas, lai sāktu kaut ko saprast. Pa Facebook klejo video, kurā redzams mazs virpuļviesulītis, kas uzņemts tepat Latvijā. Mums nekad tādi nav bijuši, un tas ir pašsaprotami, ka tas ir tikai sākums. Tā jau ir ļoti spilgta zīme, vai tad mēs vēlamies, lai sākas kaut kādi plūdi? Varbūt tad mēs sāksim domāt? Attīstoties ražošanai un tehnoloģijām, esam ļoti iekš savas komforta zonas, mums patīk viss pēc iespējas ērtāk. Liekās, aizbraukšu ar mašīnu nevis iešu ar kājām, jo tas būs ātrāk, tā viena mašīna jau arī neko nepiesārņos. Un atkal jau atgriežamies pie šī stāsta, ka es jau viens neko nevaru iesākt. Tāpat ar tevis pieminēto pārtiku, piemēram, kāpēc mēs dzerams govs pienu? Tas taču domāts, lai teļi izaugtu par govīm — mums taču nav jāizaug par govīm. Ja piedāvātu jums dzert suņu pienu, jūs noteikti atteiktos. Bet govs un kazas piens ir lielisks!
Daniels: Un te var atsaukties uz degošajiem mežiem — kādam šis pleķītis ir svarīga vieta, kas ražo gaisu un nodrošina mūsu eksistenci, taču tur dzīvojošam tas ir aizaudzis zemes gabals, kuru lieliski varētu izmantot lopkopībai. Bet atkal vēlos atgriezties pie jautājuma — kā to mainīt? Zinu, ka neuzdodu vieglu jautājumu, bet ko, jūsuprāt, mainīt, lai sabiedrība šīs problēmas uztvertu nopietni un kaut ko mainītu?
Elīna: Vai esat redzējuši filmu “What the health”? Es labprāt jūs nosēdinātu pie ekrāna un pārādītu to! Tā man ļoti atvēra acis, atceros, kad noskaitījos, skrēju pie omītes uz istabu uz satraukta rādīju. Šajā filmā stāsts ir par Ameriku — par lauksaimniecību, kurā audzē soju. Precīzi neatceros, bet ap 70% no izaudzētās sojas aiziet lopiem. Cilvēki to var lietot uzturā, kopā ar citiem produktiem uzņemt visu vajadzīgo, bet nē — mēs vienkārši ar to pabarojam lopus. Tāpat ūdens, kas citviet tā trūkuma dēļ kļuvis kritisks — 69% aiziet lauksaimniecībā. Domāju, ka piemērs par Āfriku ir izsmelts, taču šajās problēmās var kaut ko darīt, kaut vai samazināt šo ūdens daudzumu uz 50%, un atlikušos 19% nobīdīt labākiem mērķiem, nevis, lai barotu lopus, no kuriem mēs paši pēc tam uzbarojamies.
Aurēlija Auzere (no kreisās), Daniels Kevins, Anna Kublicka un Elīna Krešteine. Foto: Pēteris Alksnis.
Daniels: “Zobrati” sarunā ar Gustu spriedām, ka katrai savai pārliecībai ir iespējams atrast pierādījumus. Elīna tic šīm problēmām, un ir pārliecināta par to patiesumu, tāpēc viņa atrod pētījumus un pierādījumus, kas to pierāda, taču cilvēki, kuri savas komforta zonas dēļ netic vides problēmām un noliedz tās šajā informācijas pārpilnajā laikā var atrast faktus, kas pierāda viņu ticību. Te, protams, jārunā par spēju atlasīt ziņas un saprast, kas vispār no tā ir patiess, taču domāju, ka šis informācijas daudzums un dažādība par vieniem un tiem pašiem jautājumiem ir vainojams pie tā, ka daudzi to neuztver pārāk nopietni. Visi šie stereotipi par to, ka mūsu platuma grādos gaļa ir jāēd…
Amanda: Bet gaļu var ēst, ja vien tā nav audzēta intensīvos lauksaimniecības apstākļos. Mazās lauksaimniecības un pašu nomedītā gaļa nav nekas slikts, pasaulei tas draudus nenodara. To saku tāpēc, lai parādītu, ka vienmēr ir alternatīvas — pat ja tu vēlies ēst gaļu un tev šķiet, ka bez tās nevari dzīvot.
Aurēlija: Vakar nonācām pie secinājuma, ka ir jāspiež uz mūsu un nākamajām paaudzēm, t. i., jāmāca skolās nevis tas, ka tas ir labi vai slikti, bet gan kādas sekas tas atstāj. Par to šobrīd pārāk nerunā. Mans ģeogrāfijas skolotājs vispār teica, ka tas taču vispār tā nav. Un ja viņš tā stāsta visām klasēm, tad daudzi skolotājam arī piekritīs, jo viņš taču ir zinātājs šajā jomā.
Daniels: Anna, lūdzu, pastāsti par Eko skolu! Ko jūs tur darāt?
Anna: Mums ir Eko padome, kurā spriež par vidi un tās piesārņojumu. Lielākie pasākumi vienmēr ir forumi, kuros visas Eko skolas satiekas un spriež par šiem jautājumiem kopīgi. Piemēram, mūsu mācību stundās ģeogrāfijas skolotājs klimata pārmaiņas uztver patiešām nopietni, par tām stāsta un aicina tam pievērst uzmanību.
Elīna: Arī es Eko skolā iesaistījos, biju uz kādu forumu. Piekritīšu Amandas teiktajam, ka tur vairāk ir jaunieši, kuri brauc izklaidēties, jo tad, kad pēc stundām jānāk uz šīm sanāksmēm, lai skolas līmenī spriestu par šiem jautājumiem, atsaucība nav pārāk liela — nogurums, konsultācijas vai kas cits —, taču tad, kad jābrauc uz forumu, uz 5 vietām ir 15 cilvēki. Tas, protams, ir labi, ka viņi tur vēlas braukt, jo tur daudz kas patiešām notiek, taču tā tiešām ir problēma, ka daudzi tur brauc izklaidēties nevis kaut ko vairāk saprast. Katru gadu Ekoskolā pasniedz karogu, pēc tam ir Eko gājiens no Latvijas Nacionālās bibliotēkas līdz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. Mēs bijām patiešām daudz, mēs gājām ar plakātiem, un tas viss pēc tam nonāca arī medijos, kas ir pozitīvi, tāpēc uzskatu, ka šī Ekoskola ir laba lieta. Katru gadu arvien vairāk skolu iesaistās, tiek iegūti arvien vairāk karogi, protams, neaktīvām skolām tie tiek arī atņemti.
Amanda: Manuprāt, ļoti laba akcija bija “Fridays for future”, tikai nesaprotu, kāpēc tagad tā ir apklususi. Šīs piektdienas varēja turpināties, jo tā kļuva par diezgan trendīgu protesta akciju.
Daniels: Tieši ar klasi pagadījāmies Zviedrijā, kad piektdienā notika kārtējā protesta akcija. Šie enerģiskie cilvēki bija diezgan iedvesmojoši. Pūlī, kas kliedza, bija jūtams spēks.
Amanda: 21. gadsimtā ekoloģija vispār kļuvusi diezgan trendīga.
Elīna: Vismaz kaut kāda nozīme tiem influenceriem.
Aurēlija: Tas ir tieši tas, kas spēj citos cilvēkos ieviest šo vēlmi kaut ko mainīt. Jo vairāk cilvēki sāks apzināties šīs problēmas, un tas nenozīmē, ka uzreiz jāpievēršas zero waste, jākļūst par vegānu vai minimālistu, jo tuvāk šim ceļam mēs būsim. Un šādi trendi lieliski palīdz. Rīgā ir jau četri beziepakojuma veikali, tie parādās arī citās Latvijas pilsētās. Mums apkārt ir ļoti daudz preču, vajag saprast, ka visu nevajag pirkt.
Daniels: Vai kāds ir redzējis filmu “True cost”? Tāpat kā Elīna teica par “What the health”, arī šo filmu vajadzētu visiem redzēt. Bet kā jūs domājat, vai šīs iepriekšminētās tendences kaut ko vispār atrisina?
Amanda: Protams, un minimālisms ,pirmkārt, palīdz attīrīt prātu un kļūt kaut kādā ziņā laimīgākam. Tai pat laikā šie cilvēki, kuri nelieto dzīvnieku izcelsmes produktus, ir ļoti neiecietīgi un nesaprotoši pret tiem, kuri tos izmanto, tāpēc tas attur daudzus pievērties šādam dzīvesveidam, lai gan tie arī ir tie cilvēki, kuri dodas protestos un gājienos, tāpēc viņiem tādiem laikam jābūt.
Daniels: Parasti, ja iekāp vienā peļķē, iekāp arī pārējās. Vegāni kļūst par minimālistiem, sāk pievērsties bezatkritumu dzīves veidam, tā teikt, apaug ar visu. Tomēr, atgriežoties tieši pie vides problēmām, kāpēc mēs vispār esam nonākuši tik tālu? Vai vispār ir iespējams kāds robežpunkts, kad visiem cilvēkiem būs jāaizdomājas un pats galvenais — jārīkojas?
Amanda: Katram cilvēkam šis punkts ir indivuduāls — katrs ar savām acīm redz tās pārmaiņas un sekas, tāpēc klikšķis katram pienāk citā brīdī.
Daniels: Kaut kad pasen klausījos radio pārraidi, kas tika veltīta šiem jautājumiem. Kāds gudrs cilvēks stāstīja, ka zinātnieki aprēķinājuši piesārņojuma daudzumu, kuru cilvēki var katru gadu veikt, lai zeme tos spētu asimilēt un pārstādāt. Šī robeža tika sasniegta jau augustā. Tas nozīmē, ka viss pārējais piesārņojums, kas šī gada laikā ir izdarīts, vairs netiek atjaunots. Katru gadu tas datums pienāk arvien ātrāk…
Elīna: Lasīju, ka šogad tas ir pienācis daudz ātrāk, ja nemaldos jau jūnijā.
Daniels: Bet tad kam vispār jānotiek, lai mēs pamostos? Kas mums jāierauga aiz loga, lai saprastu, ka tagad gan jārīkojas?
Amanda: Es pat domāju, ka te nestrādās pamanīšanas faktors, jo, pat ja redzam, ka ziemas nav, mēs to noveļam uz ko citu. Tāda punkta nemaz nebūs, nekad nebūs tā, ka visi pamanīs un sapratīs. Drīzāk individuāli katrs pats ar laiku kaut ko sapratīs un kaut vai influenceru ietekmē sāks kaut ko darīt.
Aurēlija: Lēnām tas viss kļūst arvien aktuālāks, taču robežpunkts, kad visi sapratīs, es domāju, ka nebūs.
Daniels: Tad pievērsīsimies galvenajam šīsdienas jautājumam — kā sākt pašam ar sevi? Elīna iepriekš ir pastrādājusi un sagatavojusi ieteikumus, kuri vedīs pretī mūs videi draudzīgākai dzīvei. Mēs varētu ar tiem iepazīties!
Elīna: Sāksim ar jau pieminētajām plastmasas pudelēm. Viena pudele sadalās vidēji 450 gados, pieņemsim, ka katru darba dienu iegādājamies vienu pudeli, kas būtu piecas pudeles nedēļā. Mums ir svarīgs brends, tāpēc nepirksim pašu lētāko, par pudeli iztērējot vidēji 50 centus. Par desmit eiro iegādāsimies 20 pudeles mēnesī, kas it kā nebūtu pārāk daudz — vidēji vienas daudzreiz izmantojamās pudeles cena. Gada laikā mēs iztērētu 120 eiro un saražotu 240 pudeles, kuru pārstrādei vajadzīgi 450 gadi. Daudzreiz izmantojamas pudeles ir ne tikai videi, bet arī maciņam draudzīgas, padomājiet! Un ja mēs iztērējam tikai 120 eiro gadā pudelēm, kuras vēl neizšķirojam…
Amanda: Tavā ieteikumu sarakstā arī redzu piebildi par fast fashion. Ārprāts! Man šķiet, ka humpalas ir lielisks risinājums, tu nekad neatradīsi tādas pašas drēbes, tas ir lēti un izdevīgi.
Elīna: Es papētīju nedaudz sīkāk, kas tad tieši ir šī ātrā mode, jo tas, ko mēs ar to saprotam ir lētas drēbes, mazas algas un nostrādināti cilvēki. Primārais ir šīs modes nedēļas, pēc kurām firmas ātri, lēti un videi ne pārāk draudzīgi uzražo apģērbu. Arī lielākā daļa influenceru reklamētās firmas pieder šim sarakstam. Labākajā gadījumā cilvēki, kuri strādā šajos uzņēmumos, saņem uz pusi mazāk nekā noteikta minimālā likme. Šīs drēbes pārsvarā tiek ražotas trešajās pasaules valstīs, tāpēc te pat vairs nav stāsts tikai par vidi, bet arī par cilvēkiem, viņu tiesībām un humānismu vispār. Un šīs drēbes arī nav kvalitatīvas, tās ātri novalkājas un atkal jāpēk jaunas.
Daniels: Arī minimālisms patiesībā ir stāsts par lietu ilgtspējību, par to, ka jāiegādājas varbūt dārgākas, taču kvalitatīvākas un ilgāk izmantojamas lietas.
Amanda: Skatījos kādu filmu, kurā rādīja, kas noteik ar visām fast fashion drēbēm. Tās visas samet vienā konteinerā, aizved līdz Indijai, tur tās uzreiz tiek sagrieztas, lai vergi tās nevarētu paņemt sev. Pēc tam šīs drēbes tiek šķirotas pa krāsām, lai no tām taisītu paklājus. Bet ne par paklājiem stāsts, runa ir par to, kādos apstākļos šiem cilvēkiem jāstrādā, viņi staigā apkārt noplukušās drēbēs, jo to, kas viņiem tiek atvests, viņiem uzreiz nākas sagriezt, lai tikai viņi to nevarētu vilkt.
Elīna: Jā, mēs izaugam no drēbēm, mums tās vairs nepatīk, sliktākajā gadījumā tās izmetam ārā, taču labākajā gadījumā atdodam tās kādam citam, kas, protams, ir ļoti labi. Lieliska alternatīva tad, ja nav kam atdot. Ir vietas, kur tās atdod labdarībai. Protams, nevajag nest cauras, netīras un novalkātas drēbes, taču jāsaprot, ka kādam citam tās drēbes, kuras mums vairs varbūt nešķiet pievilcīgas, būs ļoti noderīgas.
Daniels: Pilnīgi piekrītu! Redzu, ka savā sarakstā esi iekļāvusi grāmatu ņemšanu bibliotekā. Es pēdējo gadu laikā visas grāmatas ņemu tur.
Elīna: Starp citu, arī humpalās var iegādāties grāmatas, reiz pat atradu savu mīļāko grāmatu angļu valodā, kas maksāja astoņdesmit centus. Grāmatas ir ļoti svarīgas, taču jāsaprot, ka to ražošanā arī aiziet daudz resursu. Atmiņā uzreiz atsaucas kāda karikatūra, kurā bija rakstīts, ja koki ražoti WiFi, cilvēki vairāk tos stādītu, jo tas taču ir tikai skābeklis, nav jau internets…
Amanda: Esi minējusi punktu par transportu, vēlos piebilst par Facebook grupām, kas saved kopā autovadītājus ar līdzbraucējiem. Arī autobusi ir videi draudzīgi, taču domāju, ka šīs cenas un pakalpojuma kvalitāte pagaidām cilvēkus attur pilnībā izmantot sabiedrisko transportu.
Daniels: Jā, varētu teikt, ka saspiest desmitiem cilvēkus mazā autobusā ir videi draudzīgi, taču bieži vien šie braucieni ir diezgan nepievilcīgi.
Elīna: Bet ja padomājam, autobuss brauks neatkarīgi no tā, vai es ar to braukšu vai nē. Man daudz labāk patiešām liekas braukt ar autobusu, lai laikā, kad nokļūstu no punkta A uz punktu B, varu darīt citas noderīgas lietas.
Amanda: Nezinu, kāpēc daudziem autovadītājiem braukšana ar autobusu šķiet tāda… Viņiem šķiet, ka tas nav stilīgi un, braucot ar autobusu, viņi uzreiz kļūst neforši.
Daniels: Tā ir tā pati patērētāja domāšana, ka man būs sava mašīna, ar kuru es aizbraukšu. Tas ir stāsts par statusu. Man ļoti patīk tas dzīvesstils, kad ar somu uz muguras ielec pēdējā autobusā vai vilcienā — cita sajūta.
Amanda: Varbūt arī plastmasas maisiņi ir komunisma pēda — ir cilvēki, kuri krāj un vāc plastmasas maisiņus, jo kādreiz to nebija.
Elīna: Un arī stāsts par gaļu. Es dzīvoju ar vecmammu, viņa vēl saprot mani, jo es pēdējā laikā cenšos pāriet uz vegānismu arī veselības dēļ, jo, ja patiešām noskatīsieties iepriekš minēto filmu, sapratīsiet, ko tas mums nodara.
Daniels: Vai esi dzirdējusi par “Ķīnas pētījumu”? Man bija tāda zaļa grāmata, vairs gan nav, jo aizdevu to tālāk, bet noteikti iesaku izlasīt! Bet tagad turpini!
Elīna: Jā, un es viņai cenšos parādīt ēdienu alternatīvas, kuras var pagatavot arī bez gaļas, un viņa mani saprot. Bet tad es aizbraucu pie vecvecmammas, kura domā, ka visu laiku vien graužu zāli un stāsta par to, ka visu mūžu ēdusi gaļu, un man tas ir modes kliedziens, kuru viņas draudzene savai mazmeitai arī novērojusi, jo tas jau tagad stilīgi… Padomju laikos tas nebija tik pieejams, tāpēc viņi uzskata, ka jāņem viss, ko tagad dod. Un ir grūti to iestāstīt, jo viņi ir dzīvojuši pilnīgi citādākā laikā ar ļoti atšķirīgiem uzskatiem un izpratnēm. Bet atkal jāatceras, ka mūsu nākotne nav tik ļoti atkarīga no viņiem, mēs esam nākotne, tāpēc mēs paši atstājam lielāko iespaidu. Pēc divdesmit gadiem mēs redzēsim, vai esam kaut ko panākuši, vai tieši pretēji — visu vēl vairāk sabojājuši.
Anna: Jā, man šķiet, ka tieši jauniešos ir lielākais potenciāls, jo mūsu vecvecākiem ir daudz grūtāk mainīt savus paradumus nekā mums, tāpēc patiešām - jāsāk pašiem ar sevi.
Elīna: Un gaļas kvalitāte arī ir mainījusies. Šī industriālā domāšana, kas vedina uz ātrāku piebarošanu un pārdošanu. Man liekas komiski, ka veikalos nesen parādījās Ķekavas vistas bez antibiotikām… Tad sanāk, ka visu iepriekšējo laiku esam ēduši ar. Visi šie lopkopības apstākļi… Es patiešām aicinu visus iepazīties ar sekām, kuras mums nodara dzīvnieku izcelsmes produkti.
Foto: Guntis Apse.
Kad pēc pāris frāzēm beidzām diskusiju un izslēdzām balss ierakstītāju, kopā ar atnākušajiem klausītājiem vēl nedaudz padiskutējām. Diemžēl šis diskusijas fragments nav iekļauts, taču mēs runājām par diezgan praktiskām lietām, kas palīdzētu cilvēkiem rīkoties zāļāk. Sarunu noslēgumā pavisam nejauši nonācām pie secinājuma, ka lielākais, kam jāmainās, ir varas attieksme pret šiem jautājumiem. Lai gan sākām diskusiju ar nostāju, ka katram jāsāk ar sevi, un tā patiešām arī ir, secinājām, ka daudzas problēmas atrisinātu valdību izpratne un rīcība šajos jautājumos. Tomēr, mēs aicinām visus cilvēkus apzināties un rīkoties, jo tas patiešām ir svarīgi.
Raksts: Daniels Kevins, tekstu laboja un pārskatīja: Aurēlija Auzere.