Daniels Kevins: Tātad tu tikko esi atgriezies no ceļojuma. Pastāsti, kur biji un ko redzēji! 

Edgar Fresh: Es biju aizbraucis uz Balkāniem, konkrētāk, četrām valstīm: Bosniju un Hercegovinu, Melnkalni, Albāniju un Maķedoniju. Tur mēs ar draugu visur pārvietojāmies ar stopiem, tāpēc par transportu nebija nekādu izmaksu. Es redzēju daudz kalnu, biju pārsteigts par to, cik daudz tur tie bija. Bija ļoti skaisti skati, vienu brīdi pat radās sajūta, ka esam aizbraukuši uz Himalajiem, Mongolija nevis Melnkalne. Tur bija ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi cilvēki, kultūra tāda, kas nav Eiropā. Tā ir nedaudz eiropeiska, tai pat laikā ilgus gadus viņus ir ietekmējis Balkānu karš. Tā tomēr nav Eiropas Savienībā, tāpēc tur ir lietas, ko Eiropā nevar darīt, piemēram, tur cilvēki smēķē kafejnīcās. 

D.K: Pieminēji to, ka tur pārvietojāties tikai stopējot. Kaut kur dzirdēju, ka mērojāt tūkstoš kilometru. Es dzīvē esmu stopējis tikai vienu reizi, tas notika pagājušā gada vasarā, man atmiņā tas paliks kā liels piedzīvojums. Vai tev ir palikuši atmiņā kādi cilvēki, ar kuriem jūs braucāt tieši šī ceļojuma laikā? 

E.F: Vienā no pirmajām mašīnām, kurā iesēdāmies, bija karavīrs, kurš ir no Bosnijas armijas. Viņi nedrīkst mašīnā vest līdzbraucējus, taču šis karavīrs mūs paņēma. Kā arī bija vēl viens cilvēks, kurš brauca ar darba mašīnu un teica, ka nedrīkst nevienu ņemt, pat ģimeni nedrīkstot vest, bet mums izpalīdzēja un aizveda. Mūs pārsteidza tas, ka cilvēki pat savā ziņā pārkāpj noteikumus, lai palīdzētu citiem. Bija viens ļoti jauks opītis, kurš aizveda mūs diezgan tālu. Viņš mums stāstīja savu stopēšanas pieredzi. Runāja par to, kā ceļojis pa Balkāniem pirms viņš no turienes varēja tikt ārā, to darījis ar viltus pasti. Viņš esot iemācījies vācu valodu, viņam bija arī vācu vārds, un tādā veidā viņš ceļoja uz citām valstīm, piemēram, Itāliju. Pilnīgi cita pieredze nekā mums. 

D.K: Braukt ar svešu armijnieku vienā mašīnā nebija dīvaini?  

E.F: Nē, viņš bija ļoti draudzīgs. Stāstīja mums par to, kā armijā viss notiek. Viņš bija vairākus mēnešus pavadījis dienestā, tad brauca uz mājām, tāpēc arī varēja mūs paņemt. Es teiktu, ka tas bija ļoti jauki, nevis dīvaini.  

D.K: Stāsta, ka ceļojumi mainot cilvēkus. Ņemot vērā, ka redzēji patiešām daudz, vai ir kāda atziņa, kura radās tieši šī ceļojuma laikā?  

E.F: Es sapratu, ka visās valstīs ir savas problēmas. Tāpat kā Latvijā, arī tur mēdz sūdzēties par slikto, to var atrast jebkurā valstī. Kādā valstī ir labāka politiskā situācija, kādā varbūt ne tik laba, taču cilvēki to savā ziņā iztur, viņi nereflektē politisko vai citu situāciju valstī, viņi vienkārši ir jauki un draudzīgi un cenšas dzīvot. Bieži vien jo sliktāka situācija valstī, jo jaukāki cilvēki tur dzīvo. Turēšanās kopā ir vienīgais veids, kā viņi var izdzīvot. 

D.K: Jā, esmu domājis par to, ka ir valstis, kurās cilvēki ir laimīgāki, taču problēmas jau ir visur. Stāsts laikam ir par to kopējo noskaņojumu, to, kā iedzīvotāji jūtas un kā spēj novērtēt to, kas viņiem ir. Vienā no saviem video stāstīji, ka tev patīk ceļot ar draugiem, taču ne vienmēr tas izdodas, tādā gadījumā tu ceļo viens. Vai nav tā, ka, ceļojot vienam, tu iepazīsti ne tikai  konkrēto valsti, bet arī sevī atklāj ko jaunu? 

E.F: Jā, noteikti. Pirmās reizes bija tā, ka baidījos pat uz ielas pieiet kādam klāt un pajautāt kaut ko. Es biju ļoti ieslēdzies sevī, ar laiku pateicoties šai ceļošanas pieredzei esmu kļuvis atvērtāks, jo es sapratu, ka visi cilvēki ir tikai cilvēki. Ceļojums sevī... tas ir labs vārdu salikums. (Brīdi domā.) Ceļošana vienam arī ir laiks priekš sevis, lai apdomātos un sakārtotu sevi. Ceļojot vienam, man patīk tas, ka ir daudz vieglāk uzfilmēt kādu video. Neviens man netraucē, un es varu staigāt pa pilsētu visu dienu, varu pavadīt cik laika gribu, vienkārši stāvot uz ielas un runājot ar kameru. Tāda pieredze man bija Itālijā, Milānā, kad varu iet kur gribu, filmēt ko gribu. Šoreiz, aizbraucot uz Balkāniem ar savu draugu, tas bija citādāk. Lai gan tāpat es daudz darīju to, ko gribu, bija arī jārēķinās ar viņu. 

D.K: Esi domājis par nākamajiem galamērķiem? 

E.F: Es sapratu, ka man ir apnikusi Eiropa, jo Eiropas kultūra dažādās valstīs ir līdzīga. Atšķiras reliģijas, katrai valstij ir sava sajūta, taču tā kultūra visur ir diezgan līdzīga. Eiropā jebkurš vēlēsies iedzert aliņu ar tevi bārā, šīs līdzīgās lietas man ir nedaudz apnikušas, tāpēc vēlos aizceļot uz Āziju, Taizemi un tām valstīm. Skatos kā citi ceļo, piemēram, Alise Mičule. Viņai ir draugu kopums, kas visi brauc uz Taizemi un tās puses valstīm... 

D.K: Viņa tur pārziemoja. 

E.F: Jā, un man šķiet, ka tas bija pat ļoti gudri. (Smejas.) Tur ir vieglāk dzīvot veselīgi, tur ir daudz augļu un dārzeņu, kas ir diezgan lēti. Eiropā ir vairāk maizes, fast food, alus. Gribās kaut ko citādāku. 

D.K: Visas tavas aktīvās darbības sākums bija pārgājiens. Savos video, stāstot par šo pieredzi, skaidroji, ka pārgājienos esi iemācījies ļoti daudzas praktiskas lietas, ko vienkāršāk varētu saukt par neformālo izglītību. Jauniešu centri, organizācijas un citi, kas īsteno dažādus jauniešiem domātus projektus, mēdz saskarties ar to, ka viņi nespēj ieinteresēt pietiekami daudz jauniešu. Bieži vien tiek iesaistīts šaurs jauniešu loks, kas aktīvi darbojas, taču netiek piesaistīti citi. Vai tev ir kāda ideja, kā varētu sasniegt vairāk jauniešu, jo neformālā izglītība patiešām ir lieliska lieta, par kuru vajadzētu zināt ikvienam. 

E.F: Kā sasniegt jauniešus? To man jautā daudzi. Jauniešu centri un organizācijas vēlas rīkot pasākumus, taču problēma bieži vien ir tajā, ka viņi nezina kādus šos pasākumus veidot. Tie neuzrunā jauniešus, tāpēc vienkārši jāveido interesantāki pasākumi. To varētu salīdzināt ar to, kā es bieži savos video izmantoju tā saucamo "click bait", lai uzrunātu savus skatītājus. Šīm organizācijām vajadzētu vairāk padomāt par to, kā noreklamēt sevi jauniešiem.  

D.K: Tikko jau pieminēji savu youtube kanālu, tas ir arī viens no veidiem, kā tu izplati ziņas par šo neformālo izglītību. Kādu brīdi tavs kanāls abonentu ziņā bija visstraujāk augošais kanāls Latvijā, vai tas joprojām tāds ir? 

E.F: Nē, tas tāds vairs nav, jo es retāk sāku veidot video, tagad pat neesmu pētījis statistiku. Statistika bija ļoti interesanta pašā sākumā, kad es sāku darboties youtube, jo man patīk matemātika, man patīk skaitļi. Tagad es sapratu, ka, domājot par to tik daudz katru dienu, tas nedaudz ietekmē mani pašu. Es pat nezinu... mani tas neinteresē vairs tik ļoti, jo, piemēram, kad es visu laiku par to domāju vai runāju, tas var negatīvi ietekmēt citus, jo, lai gan esmu ļoti pateicīgs, daudzi domā, ka, par to runājot, es lielos. Es sapratu, ka skatītāju daudzums tomēr nav tas pats svarīgākais, jo iemesls, kāpēc vispār sāku veidot video, bija tāpēc, ka vēlējos pateikt savu viedokli un iedvesmot citus. To arī turpināšu, nedomājot tik ļoti par sekotājiem.  

D.K: Kādā savā video arī stāstīji par to, ka stratēģiski plānoji, kā piesaistīt skatījumus, man tas šķita interesanti, jo godīgi dalījies savos paņēmienos. Vai citās dzīves jomās arī esi tāds stratēģis un plānotājs? 

E.F: Jā, noteikti. Man ir video par savu somu, tur arī esmu izplānojis visu no A-Z [video Edgars stāsta par to, ko liek savā somā, lai to sakrāmētu pēc iespējas kompaktāk - red. piez.]. Šobrīd remontēju savu jauno studiju, pirms sāku kaut ko darīt, esmu jau sarakstījis plānu ar visām lietām, kuras man jāizdara, lai viss tiktu pareizi izplānots. Piemēram, velkot elektrību, vislabāk ir jau pašā sākumā aizdomāties par to, kas būs jāpieslēdz tīklam. Tās var būt pat tādas lietas, kas man nemaz vēl nav, taču jādomā, lai viss šajā slēgumā darbotos labi.  

D.K: Sataisīt sienas un tad domāt, kur vilkt vadus. (Smejas.) Starp citu, ja sākām runāt par tavu kanālu youtube, tad man gribas pieminēt arī tev kādu īpašu mīļu tēmu. Vai vārds influenceris nav kļuvis par sava veida "lamu vārdu"? Ar to domāju, ka neviens vairs nelepojas, ja viņam tiek piekārta šāda birka.  

E.F: Tagad es esmu samierinājies, ka mani tā sauc... Par lamu vārdu... 

D.K: Labi, neveikli to pateicu. Ar to domāju, ka "influenceris" ir kļuvis par ļoti nepievilcīgu vārdu, kā saukt satura veidotājus. 

E.F: Bet tas var tik izmantots kā lamu vārds. Pret daudziem tas arī tiek izmantots. Pagaidām man šajā ziņā ir diezgan laba pieredze, man vēl nav gadījies, ka šo vārdu pret mani kāds izmantotu negatīvi. Mani skatītāji man pat ir teikuši, ka es šī vārda vērtību paceļu uz augšu, par to es ļoti priecājos, jo tāds ir bijis viens no maniem mērķiem. Es piekrītu, ka ļoti daudzi darbojas tikai tāpēc, lai kaut ko noreklamētu un nopelnītu naudu, uz to viņi tiecas, tāpēc tas savā ziņā ir kļuvis par lamu vārdu. Nedomāt par saviem sekotājiem, bet satraukties par to, kā izpatikt dažādām kompānijām un izplatītājiem. 

D.K: Tas, par ko es domāju, ir, vai infulencera loma nav nedaudz pārprasta. Ja influenceri tulko kā iedvesmotāju vai ietekmētāju, tad sāku domāt, vai kāds, reklamējot konkrētu firmu vai kompāniju, savu sekotāju ietekmē tik ļoti kā tu, veidojot iedvesmojošus video. Man šķiet, ka tavs devums, ja runājam par skatītāju ietekmēšanu, ir daudz lielāks. Šobrīd, pasakot vārdu "influenceris", cilvēki to saista ar reklāmu. 

E.F: Es sapratu tavu domu, taču tas ir tas kā es vai tu gribētu dzirdēt šo vārdu. Jau no pirmsākumiem šis vārds ir izveidots kā mārketinga termins. Skatoties šī vārda definīcijā, tas galvenais tomēr ir cilvēks, kurš ar savu darbību reklamē dažādas lietas. Pirms gadiem šāds termins nemaz nepastāvēja, bija vienkārši blogeri, youtuberi, vaineri u.c. Tas radās tajā brīdī, kad kompānijas saprata, cik tā ir laba un jaudīga mārketinga stratēģija, viņi sāka uzrunāt influencerus kā potenciālos sadarbības partnerus.  

D.K: Savos video tu ļoti daudz runā par kāpšanu ārā no komforta zonas. Pēdējā laikā, dzirdot šo vārdu savienojumu, uzreiz gribas to asociēt ar tevi. 

E.F: Jā, man šo arī Niklāvs teica. Es zināju, ka viņš ir uzstājies kādā jauniešu centrā, man ar prezentāciju bija jāuzstājas Raunā, tāpēc viņam jautāju: "Par ko man runāt?" Pirmā lieta, ko viņš atbildēja, bija: "Nu, protams, ka par kāpšanu ārā no komforta zonas. Tā taču ir tava lieta!" 

D.K: Jā, un viens no veidiem, kā tu kāp ārā no komforta zonas, ir aukstumpeldes. Kā tu vispār nonāci līdz šādai idejai? 

E.F: Man vienkārši apkārt ir daudz draugu, kas to dara. Arī es nogaidīju, pirmajā gadā pats nepeldēju, skatījos, kā citiem tas sanāk. Ar mani ir tā, ka es vienmēr cenšos nevis noticēt tam, ko sabiedrībā visi runā, piemēram, ka tas ir slikti vai bīstami un tā nevajag darīt, bet gan uzklausīt un censties izprast tos cilvēkus, kuri to dara. Tā kā patiešām daudz dzirdēju par to, ka tas nav labi, sāku vairāk to pētīt, un kādā vasarā izdomāju, ka nākamajā ziemā es došos peldēt. Tā arī tas notika, ja nemaldos, novembrī aizgāju un nopeldējos.  

D.K: Arī mani aizrauj doma par aukstumpeldēm, kādu brīdi biju pat nolēmis, ka varētu tām pievērsties. Man patīk tā doma par līšanu āliņģī. Es gāju aukstās dušās, centos rūdīties, taču attapos, ka pat maija beigās man vajag lielu saņemšanos, lai vispār iebristu ezerā, jo ūdens pat tad šķiet ļoti auksts. Patiesībā sanāk, ka katru reizi, ejot peldēt, tev no jauna sev jāpārkāpj pāri, no jauna jāsaņemas un jāielien tajā aukstajā ūdenī. Vai tev tas ir vienkārši? 

E.F: Es piekrītu tev, tā sajūta jau nemainās. Katru reizi salstu, taču tas paliek vieglāk, tas jau arī ir tas mērķis. Tu to izdari vienu reizi, tad vēl vienu, tad saproti, ka no tās sajūtas nenomirsi, ka pie tā var nedaudz pierast, ka pēc tam būs labi un silti. Tas jau rada to komforta sajūtu, tās domas, ka pēc tam varēsi sasildīties, ka pēc tam jau viss būs labi. Ielecot ūdenī, asinsrite sāk darboties aktīvāk, ķermeņa temperatūra nedaudz paceļas, pat rodas sajūta, ka paliek siltāk. Ziemā uz ezeru es atnāku ļoti pārsalis, taču tad, kad nopeldos, man paliek silti. 

D.K: Kādā lekcijā sieviete par aukstumpeldēm stāstīja, ka pats grūtākais sevi dabūt līdz tam ezeram vai vietai, kur peldēsi, un noģērbties. Pēc tam viss esot vieglāk, jo atpakaļ ceļa vairs nav. Vai tu tam piekrīti? 

E.F: Jā, varbūt. Tiklīdz esmu noģērbies es sāku iet ledainajā ūdenī. Nav bijis tā, ka es apstājos un eju atpakaļ. Lai gan esmu redzējis citus, kas līdz ceļiem ieiet un tad tomēr griežas riņķī, un nāk ārā. Tas laikam ir kā kuram. Tas stindzinošākais tomēr ir tas ūdens, tāpēc grūtākais ir iekāpšana tajā. 

D.K: Vai to varētu attiecināt uz dzīvi kopumā, ka grūtākais ir vienkārši saņemties sākt darīt? Vai grūtākais nav spert pirmo soli? Pēc tam nekļūst vieglāk? 

E.F: Es teiktu tā, kad tu sāc spert pirmo soli, tas ir grūti, taču es nedomāju, ka tā būs pēdējā grūtība, ar kuru tev būs jāsaskaras. Grūtības taču ir ik uz soļa. Brīdī, kad sāc kaut ko darīt, dzīve metīs priekšā vēl daudz un dažādus pārbaudījumus, lai notestētu tavu spēku un izturību. Es tomēr nedomāju, ka iesākt kaut ko darīt ir tā lielākā grūtība. Man šķiet, ka pats grūtākais ir turpināt regulāri darīt to, ko esi iesācis. Piemēram, skriešana. Tu to izdari vienu dienu, nākamo, taču ir maza iespējamība, ka noturēsies un sāksi to darīt patiešām regulāri. Ir diezgan grūti ieiet tādā rutīnā, kad tu spēj saņemties un katru dienu darīt kaut ko, ko esi iesācis. 

D.K: Bet vai tev pašam vienmēr ir vienkārši izkāpt no šīs komforta zonas? 

E.F: Nav viegli. (Smejas.) Tas jau laikam nekad nav viegli. Es nezinu vai tas kļūst vieglāk, vai arī es vienkārši pierodu pie tā. Tad, kad tu dari ko tādu, kas liek iziet ārā no komforta zonas ilgāku brīdi, tā kļūst par tavu komforta zonu, tad paliek vieglāk, taču, ja dari atkal jaunas un jaunas lietas, tad tas vienmēr ir tik pat grūti, līdz atkal pierodi pie tās sajūtas... Man jau sāk šķist, ka ejam uz riņķi, saku vienu un to pašu. 

D.K: Jā, bet man patīk , ka, piemēram, savos video godīgi stāsti, ka esi tāds kā citi. Arī tu baidies, arī tev mēdz būt kompleksi. Kā ar tavu izaicinājumu sarakstu, kurā katru mēnesi pildi kādu izaicinājumu? 

E.F: Šomēnes paņēmu nelielu pauzi, jo mēnesis iesākās ar negaidītu ceļojumu, kad atbraucu atpakaļ notika diezgan trakas lietas, tāpēc izdomāju to nedarīt. Bet es zinu, ka nākamajā mēnesī to atsākšu- esmu paredzējis veselīgas ēšanas un vegānisma mēnesi. Šomēnes paņēmu pauzi, lai sakārtotu dzīvi. 

D.K: Viena mēneša izaicinājums bija uzfilmēt katru dienu video, ko tu esi darījis citos šī gada mēnešos? 

E.F: Janvārī bija sporta mēnesis, kad sastādīju grafiku ar kārtīgiem treniņiem... 

D.K: Ak, kā man patīk tie skati, kad otrajā janvārī cilvēki dodas skriet. 

E.F: Jā, bet es noturējos līdz mēneša beigām. Galvenais, ko es daru, ir lēkāšana pa batutu un dažādi akrobātiskie vingrinājumi. Es sapratu, ka spēšu noturēties tikai tad, ja man patiešām patiks tas, ko es daru. Domāju, ka nevarētu vienkārši "mēnesi no vietas" aiziet uz trenažieru zāli, es sāku darīt to, kas man patiešām patīk. Domāju, ka tā būtu jādara arī citiem. Man tie pārsvarā ir staipīšanās vingrinājumi, nedaudz jogas un akrobātikas. Februārī es centos katru dienu lasīt grāmatas. Kopā sanāca izlasīt 3 vai 4. Marts bija rūdīšanās mēnesis, aprīlī katru dienu publicēju video, maijs bija zero waste mēnesis, kas varbūt negāja tik labi, kā biju domājis. Es saskāros ar problēmu, ar kuru laikam saskaras daudzi. Mani vecāki tik daudz to neievēro. Divus gadus mammu esmu mēģinājis pievērst šim dzīvesveidam, taču viņa tāpat iegādājas preces plastmasas iepakojumos. (...) 

D.K: Jā, bet man šķiet, ka zero waste vispār nav tik vienkārši ieviest, to nevar tā ar nazi nocirst. 

E.F: Jā, bet esmu to darījis jau divus gadus, zinu kā izvairīties no lielākās daļas atkritumu, taču tā ir lieta, kuru izdarīt uz simts procentiem ir gandrīz nereāli. Ja vien neesmu zero waste blogeris, kuram tas ir naudas pelnīšanas avots. 

D.K: Labi, es saprotu, ka visi cilvēki nekad nebūs zero waste kustības dalībnieki, taču domāju, ka visiem cilvēkiem pamazām vajadzētu ieviest savā dzīvesveidā šīs pašsaprotamās lietas, piemēram, auduma maisiņus. Tagad vēlos, lai pakomentē sevis teikto. Kādā jautājumu un atbilžu video tev uzdeva jautājumu- Kas ir tavas dzīves svarīgākā mācība līdz šim? Uz šo jautājumu tu atbildēji: "Domāju, ka svarīgākais, ko savas dzīves laikā esmu sapratis, ir tas, ka traģiskākās lietas dzīvē var izrādīties labākais, kas jebkad ir noticis, un var būt arī otrādi. Tās lietas, kas konkrētajā brīdī šķiet vislabākās, beigās izrādās vistraģiskākās." Kā tu nonāci pie šādas atziņas? 

E.F: Ejot cauri slimībai vairāku mēnešu garumā, kad man bija vēdera problēmas. Man konstatēja hronisku zarnu saslimšanu. Tajā brīdī es domāju, ka tas ir šausmīgi, briesmīgi, likās, ka dzīve ir beigusies. Ar laiku es sapratu, ja tas nebūtu noticis, es nebūtu guvis daudzas mācības. Es nekad nebūtu nonācis uz šī ceļa, kur esmu tagad, vēl ilgus gadus nebūtu aizdomājies par veselīgu dzīves veidu un daudzām citām lietām. Pirms tas viss notika, biju jauns, nenobriedis, šobrīd esmu diezgan pateicīgs, pirmkārt, jau tāpēc, ka nekas trakāks nenotika, nekas, kas ietekmētu manu dzīvi tagad. Ja runājam par to otro, tad jāpadomā kā to paskaidrot... Nezinu vai tas ir labs piemērs, taču vai zini, kas ir pašnāvnieka eiforija? Tas ir tad, kad cilvēks ir nolēmis darīt sev galu, tāpēc pēdējās dienas ir diezgan pozitīvs un apmierināts. No malas skatoties, draugiem, kas šo cilvēku pazīst, šķiet, ka cilvēkam, kurš gājis cauri depresijai, ir kļuvis vieglāk, taču pēkšņi viņš dara sev galu. 

D.K: Domāju, ka tas ir diezgan labs piemērs. Kā tev šķiet, vai vienmēr esi spējis būt pavisam godīgs pret sevi? 

E.F: Noteikti nē. Es joprojām bieži nespēju būt godīgs pret sevi. Es meloju sev diezgan bieži, sanāk sevi pieķert. Tas ir diezgan grūts jautājums... Dažreiz sanāk ignorēt to faktu un ilgu laiku nepieķerties problēmai. Šķiet, ka viss ir labi, bet tai pašā laikā tu pats sev melo. Piemēram, tā pati veselīgā ēšana. Tu vēlies veselīgi ēst, taču līdz galam tev tas neizdodas. Tad tu stāsti citiem, ka ēd veselīgi, bet patiesībā melo gan viņiem, gan pats sev, jo apzinies, ka dažreiz tas nesanāk, tāpēc, stāstot citiem, centies to iestāstīt pats sev. Kaut kādi sirdsapziņas pārmetumi jau rodas, kad līdz galam nestāsti patiesību. 

D.K: Sarunājoties ar tevi, tu radi man ļoti autentiska cilvēka iespaidu. Vai vienmēr esi spējis tāds būt? 

E.F: Par to vai vienmēr var spriest. Man šķiet, ka bērni ir visautentiskākās būtnes, jo viņi vienmēr patiesi izrādījuši savas emocijas, priecājoties, smejoties, raudot un kliedzot. Kaut kādu iemeslu dēļ cilvēki mēdz ieslēgties sevī, pārsvarā apkārtējo apstākļu dēļ. Man arī bija tāds laiks. Brīžiem ir sajūta, ka esmu kļuvis pilnīgi autentisks, šķiet, ka esmu sevi iemācījies izpaust kā bērns, taču ir grūti to izdarīt līdz galam. Lielie un gudrie filozofi saka, ka visaugstākā pakāpe, kurā domāšanas līmenī cilvēks var nonākt, ir atkal kļūšana par bērnu. Arī Pablo Pikaso ir teicis, ka ir viegli uzgleznot kaut ko fotoreālistisku, taču ir vajadzīga visa dzīve, lai iemācītos gleznot kā bērns.  

D.K: Tu iedvesmo citus...  

E.F: Tāds ir mans dzīves mērķis! 

D.K: Un kas iedvesmo tevi pašu? 

E.F: Mani ļoti iedvesmo mana mamma. Viņas spēja sadzīvot ar visām dzīves situācijām. Lai arī kas notiktu, viņa turpina darīt. Viņa nekad neapstājas, jo zina, ka viņai ir atbildība pret to, kas jāizdara. Man tas mēdz iet grūtāk, bet es cenšos no viņas mācīties. Ja dzīvē notiek kaut kas slikts, nevajag gulēt gultā un neko nedarīt. Ja turpinām par ģimeni, tad mani iedvesmojis mans brālis. Viņš vienmēr bijis ļoti devīgs un izpalīdzīgs, nejautājot neko par to pretī. Arī ar to man nav gājis tik viegli, jo bērnībā biju tas riebīgais brālis, kas visu vienmēr grib sev. No viņa cenšos mācīties domāt vairāk par citiem, neko par to neprasot pretī. Ja runājam par zināmākām autoritātēm, tad bērnībā daudz skatījos Ellenu Dedženeresu. Viņa mani ļoti iedvesmoja. Man patīk tas kā viņa spēj atrast labo ikvienā situācijā. 

D.K: Lieliski, tagad parunāsim par kādu citu tavas dzīves izvēli- tā saukto "gap year" jeb brīvo mācību gadu. Kā tu nonāci līdz šādai izvēlei? 

E.F: Par to biju aizdomājies jau gadu vai divus iepriekš. Desmitajā klasē ļoti vēlējos kļūt par inženieri, man ļoti patika matemātika un fizika. Vienpadsmitajā klasē sapratu kādu citu lietu, ko vairākus gadus biju apspiedis. Man patīk video māksla. Tai pašā laikā man skolā nekad nav piesaistījusi literatūra vai citi radošie priekšmeti, tāpēc iedomājos, ja vēlos augstskolā mācīties kino režiju vai kaut ko tam līdzīgu, tad man tas nepatiks tik ļoti. Tad saprastu, ka daudzas šīs lietas var iemācīties pašmācības ceļā. Pārgājienos satiku daudz ārzemnieku, kuri paši bija ņēmuši "gap year". Runājot ar latviešiem, bieži vien viņi to neiesaka darīt, jo uzskata, ka izlaižot gadu, pēc tam vairs nesaņemsies mācīties. 

D.K: Tas ir tas, ko mana māte teica. 

E.F: Jā, tas ir dzirdams no daudziem latviešiem. Vācijā kādreiz uz noteiktu laiku bija jādienē armijā vai jāpalīdz sociālajos projektos kā brīvprātīgajiem. Austrijā tas aizvien ir obligāti. Mana pirmā doma bija braukt uz ārzemēm strādāt brīvprātīgo darbu, tai pašā laikā sapratu, ka man ļoti patīk dzīvot Latvijā. Man bija uzstādīts mērķis, ka vēlos darīt kaut ko savu, tāpēc, dodoties uz gadu prom, man pietrūktu ģimene, draugi un Latvija, arī šādā situācijā netiektos uz savu mērķi pilnībā. 

D.K: Tev bija dilemma par to, vai ņemt vēl vienu brīvu gadu, vai iet studēt. Ko esi izdomājis? 

E.F: Šobrīd ir skaidrs, ka arī šo gadu ņemšu brīvu, jo man šobrīd iet diezgan labi, tāpēc vēlos paturpināt to, ko daru. Būtu ļoti muļķīgi aiziet augstskolā, kas patērētu lielāko daļu mana laika. Man ir dilemma, vai nākamgad iestāties skolā. 

D.K: Ja iesi uz augstskolu, ko mācīsies? 

E.F: Tā kā man nepatīk formālā izglītība, it īpaši Latvijā, es baidos stāties tādā tradicionālā augstskolā. Es atradu programmu Dānijā, kas vairāk ir balstīta uz pieredzes izglītību. Tur jāmācās gadu Āfrikā, gadu kādā Eiropas pilsētā, gadu Dānijā. Tur ar savu kursu jāiemācās izdzīvot Āfrikā, audzēt savu ēdienu, bez jebkāda veida ārējās palīdzības jāiemācās izdzīvot. Cilvēki, kas tur mācījušies, stāsta, ka tā ir ļoti vērtīga pieredze, jo tu iegūsti pedagoga izglītību, taču daudzi, kas tur izmācās, nekļūst par skolotājiem, viņi dara daudz ko citu. Tai pašā laikā es atkal sāku domāt vai ārzemes ir tas, ko patiešām vēlos, jo man ļoti patīk Latvija. Atradu arī vienu programmu tepat Latvijā, kas man šķiet ļoti interesanta. Tā ir biznesa psiholoģija. Vairāki mani draugi tur ir mācījušies, pašam interesē psiholoģija un bizness, tāpēc tas būtu kaut kas labs priekš manis. 

D.K: Un noslēgumā vēlos tev jautāt- Kā tu šobrīd vispār jūties?  

E.F: Visu laiku ir skrējiens, tāpēc jau laikam paņēmu sava veida pauzi, jo sapratu, ka tā skriešana kļuvusi pārāk traka. Tā mēdzu darīt. Arī pagājušajā gadā, kad man bija jābūt "LAMPA" festivālā, tad nakts pārgājienā, no rīta bez gulēšanas jāpiedalās diskusijā, pēcpusdienā jādodas uz savu izlaidumu, bet vakarā prom uz Nīderlani, sapratu, ka ir par daudz. Es esmu pie tā pieradis, bet es zinu, ka ilgi tā nevar. Tāpat arī tagad. Esmu kļuvis par projekta "Free Riga" rezidentu, esmu dabūjis tur telpas. Vakar tieši aizdomājāmies, ka "rezidentūra" priekš manis ir labs vārds, jo rezidēt nozīmē kādā vietā apmesties. To arī šobrīd cenšos izdarīt, vēlos kaut kur apmesties. Vēlos atrast savu vietu, kur filmēt un montēt video, lai nav tik haotiski kā aprīlī, kad katru dienu meklēju citu vietu un kameru. Arī youtube vēlos savā ziņā apmesties. Izdomāt, par ko tieši vēlos veidot savus video, ne par visu, kas ienāk prātā. 

Raksts: Daniels Kevins

Korektore: Sabīne Toča