D.K: Tu esi ļoti daudzpusīgs jaunietis, tas ir mans pirmais iespaids par tevi. Ja tev būtu īsi jāpastāsta par sevi, kā tu sevi raksturotu?

 

G: Jāsaka, ka šis ir ļoti problemātiski, jo man vienmēr vieglāk ir bijis rakstīt, tāpēc tad, kad kāds man kaut ko pavaicā, es ilgi domāju. Vārds "daudzpusīgs" man ļoti nepatīk, taču tas laikam ir atbilstošs. Es daru visu ko, taču tas viss ir diezgan šaurā interešu lokā. Viss ir par un ap kultūru, un vairāk nekas daudz nefigurē. Atgriežoties pie manis, man ir rudi mati, es daru ļoti daudz lietu un bieži vien uzņemos vairāk, nekā būtu vajadzīgs, tajā pašā laikā mēdz būt sajūta, ka nedaru neko. Varbūt tā arī ir, jo, ja padomāju, ko šajā brīvlaikā esmu darījis, tā ir ilūzija par produktivitāti, nevis īsta produktivitāte. Noformulējot to visu, es esmu Gusts, mēdzu būt ļoti haotisks, man ir daudz interešu, kuras savstarpēji bieži vien pārklājas, un es gribētu, lai man būtu vairāk laika, ko tām veltīt.

 

D.K: Ja runājam par tavu interešu loku, man uzreiz nāk prātā tavs blogs, kas, manuprāt, to lieliski atspoguļo. Redzot tevi sociālajos tīklos, pirmais, ko ievēroju, bija tas, ka sevi esi pieteicis kā kultūras blogeri. Patiesībā tas arī bija iemesls, kāpēc iepazināmies. Kad un kāpēc sāki rakstīt blogu?

 

G: Ideja par blogu man bija diezgan sen, jo mana mamma jau vairākus gadus rakstīja blogu, tas gan bija par pilnīgi citu tēmu. Man vienmēr ir paticis rakstīt dažādas lietas. Bija laiks, kad man ļoti patika ideja par bloga rakstīšanu, tad pagājušā gada janvārī to izveidoju. Sākumā rakstīju to ļoti aktīvi, tad mazāk, tagad man ir sajūta, ka nerakstu vispār, taču ik pa laikam cenšos kaut ko publicēt. Man vairs nav sajūtas, ka man būtu blogs, man vairāk ir sajūta, ka kaut kur ir blogs, kurā es dažreiz iegriežos. 

 

G: Visu laiku ir sajūta, ka nerakstu pietiekami bieži vai sajūta, ka ir kaut kāds pareizais viedoklis, kuram neesmu pat tuvu klāt. Tad jāatgādina sev, ka viedoklis ir kaut kas tāds, kas katram ir individuāls. Dažbrīd nepamet sajūta, ka rakstu pārāk neizvērsti, aizeju līdz tēmām, kuras neattiecas uz aktuālo lietu. Jāatgādina arī, ka katra raksta sākumā nav jāattaisnojas, kur visu laiku biji palicis, ja vien tas nav vajadzīgs tev pašam, jo daļēji tā ir attaisnošanās pašam sev. Varbūt pat ne attaisnošanās, vienkārši jāsaprot, kur biju un ko darīju. Man nekad nav bijis bail no tā, ka manu blogu lasa. Tad, kad publicēju rakstu, visa mana nedrošība pazūd, varbūt mani arī lasa pietiekami maz cilvēku, lai man nebūtu par to jāsatraucas.

 

D.K: Tad, kad es sāku taisīt savu blogu, es domāju par dažādām reakcijām. Nevarētu teikt, ka baidījos, bet nebiju arī pārāk pārliecināts. Bija trīs reakcijas, par kurām domāju: patika, nepatika vai klusums. Mani iepriecinātu labi vai slikti vārdi, taču ļoti negribētu, lai pēc publicēšanas nebūtu nekādas reakcijas no tiem, kas lasa. 

 

G: Jā, kad rakstīju blogu vecajā platformā, biju pieslēdzis statistiku, ļoti tam sekoju līdzi. Tad sapratu, ka, lai uzturētu lasītājus, kas lasa ļoti aktīvi un daudz, man vajadzētu tā nopietni un regulāri rakstīt, taču man jāraksta arī citas lietas, tāpēc nevaru pievērst savu uzmanību visam. Par skatījumiem tagad satraucos mazāk. Kad iepazīstos ar kādu cilvēku, varu viņam pateikt, ka rakstu blogu, un tad viņi to palasa un pastāsta, kā viņiem patīk. Bieži vien mana spontanitāte, sarunājoties ar cilvēkiem vai rakstot viņiem, var iegāzt, taču, lasot manu blogu, viņi var iepazīt manu ne tik spontāno versiju. 

 

D.K: Runājot par statistiku, es neesmu tehnikas ziņā pārāk gudrs, un nezināju, ka var pieslēgt statistikas pakalpojumu, lai analizētu, kas un cik daudz mani lasa. Pirms pēdējā raksta par narkotikām to pieslēdzu un, godīgi sakot, uzreiz to nožēloju, jo jutos tīri labi, nezinot šos sausos skaitļus. 

G: Izlasīju to sarunu par narkotikām un gribēju pateikt, ka nepiekrītu tam, ko tur saka. 

 

D.K: Patiesībā tas ir ļoti labi. Es lieliski apzinos, ka sarunā bija pārstāvēts viena cilvēka viedoklis, un patiesībā tas, ko es centos ar to darīt, bija rosināt cilvēkus domāt. Es ļoti priecājos, ka ir lasītāji, kuriem patīk vai nepatīk, kuri piekrīt vai nepiekrīt tam, ko lasa, jo tas parāda tikai to, ka viņi analizē un domā. Man ir prieks, ka varu radīt saturu, kas aizķer cilvēkus. 

 

G: Mana pārliecība ir tāda- kāpēc aizliegt cilvēkiem lietot puķes, kas viņus iepriecina. Stāsts patiesībā ir par to, kam mēs ticam, jo ir diezgan daudz pētījumu par marihuānu, kuri krasi atšķiras, tas ir, dažos uzskaitītas labās lietas, dažos sliktās. Tāpat ar zero waste [bezakritumu dzīvesveids], jo daļa pētnieku saka, ka globālā sasilšana vienkārši novedīs pie nākamā ledus laikmeta, taču pēc tam viss atkal būs labi. Arī par vegānismu ir dažādi pētījumi, kuri parāda to kā labā, tā sliktā gaismā. Cilvēkiem vienmēr ir izvēles iespēja, kam ticēt un kam neticēt. Ir daudz pētījumu, kuri vēsta par labu vairākām pārliecībām, un tā patiesībā ir tāda bumbiņas mētāšana ar argumentiem un pretargumentiem, un tas nekad nebeigsies. Tev nekad neviens neko nepateiks priekšā, vienmēr jāliek lietā veselais saprāts un loģika, varbūt vienkārši intuīcija, un jāsaprot, kas tev šķiet svarīgs. Tas ir ļoti svarīgi, jo no vienas puses es negribētu, ka visi domā, ka viņiem ir izvēle, kā rīkoties, jo man jau ir tas viens viedoklis, kas man šķiet vispareizākais. Es varu saprast, ka viedokļi var būt dažādi, taču es nekad nesapratīšu, kāpēc kāds cits tā domā, man pašam nekad tā neliksies.  

 

G: Man bija vīzija, neatceros gan kāda tā bija, taču mana iecere bija katru sestdienu apsēsties un rakstīt, tā gluži nav. Tagad neesmu rakstījis trīs nedēļas, tuvākajās dienās ir plāns kaut ko uzrakstīt. Jebkurā gadījumā, tā doma bija citādāka; man šķita, ka man par visu būs viedoklis, ka rakstīšu daudz un bieži. Patiesībā viss grozās par un ap biežumu, nevis par to, kādi ir raksti un to stilistika. Biežums spēlē lielu lomu, tāpēc, lai cik ļoti man vai kādam citam nepatiktu, ka laiks ir relatīvs un tam nevajag piešķirt tik lielu nozīmi, mēs vienmēr atgriežamies pie tā, ka kaut ko atliekam uz vēlāku laiku, kaut ko nedarām pietiekami ilgi un bieži, tas nozīmē, ka dzīvojam vairāk laikā nevis telpā. Laiks mūsu dzīvēs spēlē lielu lomu, tāpat arī manā blogā. 

 

D.K: Esmu izlasījis visus tavus rakstus, kādā brīdī biežs kļuva vārds "prokrastinēt". Kas tomēr notur pie motivācijas un dod iedvesmu turpināt rakstīt? 

 

G: Man nav tā, ka trūktu motivācijas, tas drīzāk ir pašironiski. Cenšos rakstīt ar nelielu humora devu, tāpēc smejos par to, ka daudz prokrastinēju, taču tomēr esmu tepat. Es vienmēr diezgan spontāni cenšos darīt to, ko tajā brīdī man gribas. 

 

D.K: Tu esi kultūras blogeris, raksti par izstādēm, filmām un grāmatām. Ko ieteiktu šajā pavasarī apmeklēt, izlasīt un redzēt?

 

G: Noskatieties Alises Zariņas filmu "Blakus", izlasiet grāmatu "Gaidot Bodžanglu" [saite uz Gusta recenziju par grāmatu], tā ir ļoti pavasarīga grāmata. Filmu "Blakus" pats gan neesmu vēl redzējis, bet man jau patīk, tā, protams, ir ļoti vasarīga, un tas latviešiem šobrīd ir ļoti vajadzīgs. Ieteiktu izlasīt grāmatu "Čārlijs, malā stāvētājs", daudzi saka, ka tā ir draņķīga, taču tā nav. Es parasti neprotu sniegt tādus vispārīgus ieteikumus, man vieglāk būtu ieteikt kādam cilvēkam individuāli, taču iesaku nobaudīt šos darbus. Noteikti jāaiziet uz jauniešu studiju "BaMbuss", mēs organizējam ļoti interesantus pasākumus, esmu tur brīvprātīgais, kas ir viens no maniem jaunākajiem hobijiem, kas aizsākās vasarā. Bija ļoti interesanti, var iepazīt daudz jaunu cilvēku, tas ir ļoti labs izaugsmes veids. 

 

D.K: Man ļoti patīk "BaMbusā", esmu tur bijis gan dažas reizes, bet bija patiešām labi. Man ļoti patīk šīs vietas brīvā vide. Tikko, kad runāji par to, kam mēs izvēlamies ticēt, savos piemēros pieminēji zaļo dzīvesveidu, zinu, ka to atbalsti.

 

G: Jā, es atbalstu zaļo dzīvesveidu, cenšos dzīvot tā, lai nodarītu pēc iespējas mazāk kaitējuma. Šodien būs "Globālais streiks nākotnei". Lai gan man ļoti nepatīk šis nosaukums, šis būs mans pirmais gājiens. Diemžēl neaizgāju ne dzīvnieku aizsardzības gājienā, ne praidā. Es domāju, ka daudzām zaļā dzīvesveida lietām vajadzētu būt common sense [pašsaprotamām- tulk. no angļu val.]. Ir ļoti daudz lietu, ko cilvēki var darīt, lai saudzētu vidi, bet viņi tās nedara, un tas ir ļoti skumji, tāpēc es cenšos ja ne dzīvot, tad vismaz domāt zaļi. 

 

D.K: Piekop arī zero waste dzīvesveidu?

 

G: Jā, esmu sapratis, ka tas viss liekams vienā lielā maisā. Katru reizi nevajag piesaukt visu pēc kārtas- zero waste, vegānismu. Esmu zero waste tipa cilvēks. Varētu teikt, ka šajā jomā esmu pat regresējis, jo sākumā man bija ļoti svarīgi, ka pilnīgi viss ir bez iepakojuma, taču tagad man vairs nav pārāk lieli sirdsapziņas pārmetumi, nopērkot kaut ko iepakojumā. Esmu apzinājies, ka ir lietas, ar kurām vidi var ietekmēt vairāk, piemēram, vegānisms. Ja nopirksi vegānisku batoniņu plastmasas iepakojumā, tas būs dabai draudzīgāk, nekā iegādāties tirgū gaļas gabalu.

 

D.K: Pasaulē palielinās cilvēku daudzums, viss tiek ražots arvien vairāk, un atkritumu daudzums kritiski palielinās. Kā tev šķiet, vai nākotnē visi cilvēki nāks pie prāta un sapratīs, ka tā dzīvot vairs nevar? Kādā brīdī noteikti nāksies saprast to.

 

G: Es gribētu domāt, ka cilvēki jau tagad nāk pie prāta. Pat, ja zero waste ir tikai trends, tas nav sliktākais, kāds ir bijis. Tagad ir vairāk iespēju, kādam vienkārši intereses pēc gribas ieiet beziepakojuma veikalā un paskatīties, kas tur ir. Atklājas, ka tur ir daudzas lieliskas un alternatīvas lietas. 

 

D.K: Tu esi rakstījis lomu spēles, kas tas īsti ir?

 

G: Atkal jau sanāk sevi šaustīt par to, ka pēdējā laikā ar to nodarbojos mazāk. Patiesībā es spēlēju vienu lomu spēli. Tā ir Interneta Cūkkārpa – Harija Potera tematikas rakstveida lomu spēļu forums, kurā vasarās var reģistrēties un, rakstot īsus tekstus – postus, likt savam tēlam mijiedarboties ar citiem personāžiem. Tā ir ļoti interesanta pieredze, to daru trešo vai ceturto gadu. Interesanti ir tas, ka tur piereģistrējos tieši 11 gadu vecumā, tā kā nepaliku bez Cūkkārpas vēstules. Tā ļoti ilgu laiku bija liela mana dzīves sastāvdaļa, neteikšu, ka tagad esmu to nolicis nost, vienkārši pa vidu tagad ir arī daudz citu lietu. Tas vairāk vai mazāk ir ļoti izklaidējoši, taču tas sevī ietver ļoti daudz plānošanas, lai radītu interesantus sižetus un tamlīdzīgi. Tagad tā man vairāk ir kā atslodze, jo tas ir krietni vienkāršāk, kā rakstīt stāstu vai romānu. Romānā jākontrolē visi varoņi, sistēma un vide, un jāliek tam visam turēties kopā tā, lai lasītājam nezustu ticība un nerastos jautājumi par to, vai tas vispār ir iespējams. Lomu spēlē jau eksistējošā pasaulē var iemest savus varoņus, un tas ir daudz vienkāršāk.

 

G: Te nu es laikam neko iedvesmojošu nepateikšu. Abus romānus pat neesmu pabeidzis līdz galam, sasniedzu vajadzīgo apjomu un viss. Taču tagad beidzot lēnām klabinu uz priekšu otro romānu. Mans pirmais romāns vairāk bija kā izmēģinājums, lai saprastu, kā strādā šī platforma, taču patiesībā tas bija viens liels plaģiāts par visu, ko iepriekš biju lasījis. Tas vairāk bija treniņam un tāpēc, lai pierādītu sev, ka kaut ko spēju uzrakstīt pat tad, ja kvantitāte pārsniedz kvalitāti. Otro romānu, ko rakstīju 2018. gada novembrī, joprojām turpinu rakstīt, tāpēc, ka man ir draugi, kurus ļoti interesē, kas šajā romāna notiks tālāk. Lai gan šis romāns nav par manu dzīvi, tur ir ļoti daudz cilvēku prototipu, kas ir manā dzīvē, un, ja šie prototipi dzīvo tālāk, ir sajūtā, ka arī romāna varoņiem jādzīvo tālāk. Gribas par tiem rakstīt. Nekad nebija šķitis, ka arī ikdienā var būt tik daudz iedvesmojošu lietu. Tas arī ir iemesls, kāpēc nepārtraukti sev atgādinu, ka NaNoWriMo [platforma, kurā Gusts rakstīja abus romānus- red. piez.] ir tikai pasākums, stimulants un ārējs spēks, kurš pamudina, un, ja varēju to darīt novembrī, tad varu to darīt arī jebkurā citā mēnesī. 

 

D.K: Vai tev ir plāni, ko pēc romāna pabeigšanas darīt ar to?

 

G: Mans plāns ir šo romānu izlasīt, tad iedošu to izlasīt draugiem un tad es sapratīšu, vai man pašam tas patīk un vai justos komfortabli, kad kāds to lasītu. Es pilnīgi skaidri zinu, ka gribēšu kādreiz kaut ko izdot. Gribu, lai kādreiz cilvēki no malas lasītu to, ko rakstu, bet neesmu drošs, ka, piemēram, pēc desmit gadiem es varētu justies komfortabi par to, ka kāds lasa kaut ko, ko rakstīju šajā vecumā. Vēl neesmu drošs arī par to, ka tas sižets man pēc laika neliksies šausmīgi klišejisks. Nedomāju, ka mani pirmie romāni būtu kaut kas, ko vajadzētu izdot. Pirmkārt, jau tāpēc, ka, rakstot šajā NaNoWriMo, galvenais ir nedomāt par kvalitāti, bet gan par kvantitāti un mēneša laikā iegūt savu pirmo manuskriptu. 

 

D.K: Ja runājam par to, ka skaties uz kaut ko pagātnē un tev šķiet, ka tas nav labi, sanāk, ka esi audzis un kļuvis gudrāks...

 

G: Jā, tas tā varētu būt, tai pat laikā es nezinu vai pēc desmit gadiem vēl vispār rakstīšu. Es gan ceru, ka rakstīšu. Noteikti augušas būtu manas kritiskās domāšanas spējas, kaut gan mēs jau tagad runājam par to kas būs, ja būs... Domāju, ka gan ne romāna, ne savās sajūtās neesmu tam gatavs, plānoju izrediģēt kādu gabalu no romāna, lai tas būtu kvalitatīvs un man pašam patiktu, jo, nepārprotiet, arī pašlaik man patīk savs romāns, es vienkārši cenšos ņemt vērā to, ka cilvēki mainās. Pēc kāda laiciņa mums var būt pilnīgi citas domas, uzskati un pamatvērtības, tāpēc vienmēr cenšos atcerēties to, ka mēs maināmies nepārtraukti. Es varbūt par to domāju pat pārāk daudz...

 

D.K: Ir cilvēki, kuri visu dzīvi nodzīvo pelēki, neko neiemācās un nesaprot...

 

G: Es domāju, ka uz to nevar tā skatīties, jo ir diezgan neiespējami neko neiemācīties, pat ja tādā stereotipiskā veidā cilvēks neko neiemācās, viņš iemācās vismaz to, ka var arī citādāk. Manuprāt, ir diezgan neiespējami neko neiemācīties, ņemot vērā to, ka dzīve vispār vairāk vai mazāk ir skola. Ne velti saka- dzīves skola. Mēs visi zinām tādus cilvēkus, kuri šķiet ļoti pelēki, bez interesēm u.t.t., bet tas ir ļoti individuāli. Ja skatāmies stereotipiski, protams, ir pelēki cilvēki, taču kāds ir tavs jautājums?

 

D.K: Patiesībā tas pat nebija jautājums, gribēju to pieminēt, jo starp citiem cilvēkiem tevi noteikti pamanītu pateicoties tavam plašajam interešu lokam. Patiesībā tas, uz ko cenšos vilkt, ir jautājums- kas tevi veidojis par tādu cilvēku, kāds esi?

 

G: Man gan šķiet, ka nekur neesmu nonācis, jo šādi visbiežāk saka tad, kad kāds kaut ko ir sasniedzis, bet es tikai vēl kuļos. Kā nonācu līdz tam, ka vispār gribu kaut kur kulties un kaut ko darīt? Es pārsvarā kuļos pa tekstu, pa dažādiem literatūras žanriem, un viss ir saistībā ar rakstīšanu. Viss noteikti sākās ar grāmatām, man ļoti patika lasīt. Iemācījos lasīt 4 gadu vecumā, man ļoti patika Enidas Blaitonas piedzīvojumu un noslēpumu sērijas. Tad sāku aizrauties ar teātri, apmeklēt teātra pulciņu un rakstīt dažādus scenārijus. Tad man šķita svarīgi visu laiku dzīvot tādā kā teātri, man bija teātris pirms gulētiešanas, teātris laukos ar māsīcām u.t.t. Nepārtraukti kopā pēc manas iniciatīvas kaut ko iestudējām, tad šķita, ka rakstīšu dažādus scenārijus un būšu režisors. Neatceros kāpēc, taču ceturtajā klasē pametu teātra pulciņu, tagad teātris man vairāk interesē kā skatītājam, nevis kā aktierim vai kādam aizkulisēs. Domāju, ja nerakstu scenārijus, varu rakstīt stāstus. Man ļoti patika Harijs Poters, un sāku rakstīt dažādus stāstiņus, kas gan pamatā bija Poteriādes plaģiāti. Tad nolēmu, ka jāsaraksta grāmata, sestajā klasē uzzināju par NaNoWriMo, aplipu ar tiem cilvēkiem, kuri arī raksta. Man lēnām izveidojās kontakti un līdzīgi domājoši draugi, tagad nevarētu iedomāties dzīvi bez rakstīšanas. Varbūt ne tik daudz rakstu, kā domāju par rakstīšanu, taču arī tas, manuprāt, ir svarīgi, lai ģenerētu idejas. 

 

D.K: Vai ir vēl kaut kas, ko citiem vajadzētu zināt par tevi?

 

G: Es cenšos iespējami bieži doties pastaigās, iegādājos vegāniskus batoniņus dabas produktu veikaliņā. Man negaršo kafija, taču dzeru to, jo tā ir daļa no imidža. Es vispār ļoti daudzas lietas daru tikai tāpēc, ka man šķiet, ka doma par tām ir jauka, nevis tādēļ, ka tās pašas ir jaukas, kaut vai humpalas vai braukšana tramvajā. Ļoti bieži nodarbojos ar lietu idealizēšanu, tāpēc, lai būtu tā sajūta, ka daru skaistas lietas un satiekos ar skaistiem cilvēkiem. Man šķiet, ka tas ir kaut kas labs, ko vajag darīt, jo tas padara dzīvi jaukāku.

 

D.K: Pats sevi arī esmu pieķēris pie domas, ka daudz ko savā prātā cenšos padarīt skaistāku vai iedvesmojošāku nekā tas patiesībā ir, lai dzīvotu savā skaistajā pasaulē ar savu skaisto dzīvesstilu.

 

G: Kaut vai tas pats vegānisms un visas pārējās šīs lietas, kurām vajadzētu būt pašsaprotamām, dod iespēju domāt, ka darām kaut ko ļoti labu un skaistu. Tā pat ar mūziku. Klausos indie mūziku, varbūt man pat tik ļoti nepatīk tās dziesmas kā tas, ka tās klausās tik maz cilvēku.