---

Mēs ejam vidusskolā, un atzīmes ir ļoti svarīgas. Vārdu “svarīgs” es speciāli nelieku pēdiņās, lai neizsmietu šī vārda nozīmību...

Mums, naivajiem, ir jāapzinās, ka gandrīz visur dzīvē tiksim vērtēti pēc cipariem – mantu un draugu skaita, algas lieluma, mašīnas gada, svara, vecuma. Tas liekas pašsaprotami, jo skaitļi vairumam cilvēku liekas uzticami un patiesi. Tad kāpēc mēs tiem neticam, kad saņemam sliktu atzīmi vai kad augstskola mūs nepaņem budžetā, jo eksāmenu rezultāti nav pietiekami labi? Jo tikai tad mēs apzināmies cipara ietekmi. Un mums tas ļoti nepatīk.

Lai tiktu augstkolā, cerams, budžeta vietā, eksāmenu rezultāti būs ļoti svarīgi. Un pēc tam, kad būsi iekļuvis augstskolā un to pabeidzis, ļoti svarīgi būs nākamo eksāmenu rezultāti. Un pēc tam, kad (labākajā gadījumā) būsi dabūjis darbu, tu sapratīsi, ka tavs priekšnieks ir nekompetents egoists, kas tevi izrīko. Un tad neviens vairs nejautās par tavas dzīves jēgu un kāpēc tu atrodies šajā sabiedrībā. Ķēdīte būs pabeigta, un visi būs apmierināti, izņemot tevi.

Tāpēc es iesaku novērst problēmu jau saknē un ignorēt sabiedrības uzspiesto dzīves gājuma ceļu un vērtības – jau no paša sākuma neuztraukties par savu mantisko stāvokli, vecumu, ēdienreižu skaitu dienā un, galvenais, atzīmēm. Tad tu varēsi brīvi un legāli ignorēt visus šos soļus un skaitļus, jo tevi neinteresēs nākamie cipari, ko tie sniegs dzīvē, kas nozīmēs – tu drīkstēsi iet pats savu ceļu.

Mans ieteikums ir iegādāties zemes pleķīti, kur audzēt kartupeļus, jo tas ir salīdzinoši lēti un neprasa daudz mākas, vienīgi nedaudz jāpakaro ar kolorado vabolēm, plus jāpiebilst, ka arī ziemas mēnešos vajadzīgs ēdiens.

Tā kā mums ir svarīga garīgā pasaule, noteikti ir nepieciešams iegādāties talismanu, bet ne jau pirkt. Pirmkārt, mēs to nevaram atļauties, un, otrkārt – tad tas zaudēs savu vērtību. Iesaku nolauzt koka zariņu, piesiet pie aukliņas un aplikt ap kaklu – tas nesīs veiksmi.

Svarīga prasme, kas būs jāapgūst, dzīvojot brīvdabā, būs ne tikai kartupeļu audzēšana, bet arī uguns iekuršana. Iesaku nepaļauties uz zibens izraisītiem ugunsgrēkiem, bet ņemt iniciatīvu savās rokās un berzēt koka zariņu ar savām plaukstām. Tā ne tikai būs lieliska nodarbe, jo prasīs daudz laika un aizpildīs garlaicīgās stundas, bet arī padarīs plaukstas raupjas un pielāgos skarbajiem apstākļiem, piemēram, būs vieglāk iet caur brikšņiem un ar kailām rokām lauzt asos koka zarus.

Tomēr vissvarīgākais, kas jāatceras – ar cilvēkiem tikties drīkst tikai vienreiz mēnesī. Jo nekas cilvēku tik ļoti nesamaitā kā otrs cilvēks. 

Ilustrēja: Līna Krista Neļķe