Emīlija Anna Ozerinska: "Man ir interesanti sevi izgrūst no komforta zonas."
Svētdienas vakarā, saulrieta zelta stundā, sarunājos ar Emīliju Annu Ozerinsku. Dzerdami tēju un ēzdami cepumus, runājām par Emīlijas hobiju, mūsu izpratni par darbu un patriotismu šajā laikā.
Daniels Kevins: Tev uz rokas ir uztetovēta bite. Pastāsti par to!
Emīlija Anna Ozerisnka: Patiesībā stāsts par to, kā nonācu līdz tam, ka man vispār ir tetovējums, ir ļoti interesants. Tad, kad man palika 16 gadi, es izdomāju, ka vēlētos uztaisīt tetovējumu. Es gan nekur negāju, nekur nepieteicos. Kādu dienu kojās stāstīju savai istabas biedrenei, ka vēlos tetovējumu, viņa atbildēja, ka viņas mamma viņai uzdāvināja pierakstu pie tetovētāja Valmierā, tā tas arī palika. Tad kādu dienu viņa man jautāja, vai es nevēloties sev tetovējumu. Viņa atdeva man savu pusgadu gaidīto pierakstu, un tā es nonācu pie savas bites uz rokas, jo man pēkšņi kāds piedāvāja savu vietu.
D.K: Bet par biti... Es ticu, ka tam ir kāda doma.
E: Bite tāpēc, ka man patīk teikt: "Ar mani kā ar bitēm, nekad neko nevar zināt." Bērnībā mana mīļākā multfilma bija "Bitīte Maija". Bites mūsu ekosistēmā ir ļoti svarīgas, jo bez bitēm nebūtu mūsu, tāpēc man ik uz soļa ir pašai sava bite līdzi.
D.K: Cik skaisti pateikts. Es prātuļoju par to, ar ko man bites saistās. Ja runājam par bitēm, tad pirmais, kas man prātā nāk- čakls vai strādīgs kā bite. Un arī tas, ko pieminēji, ka bez bitēm nekas neziedētu. Bez bitēm mēs nevarētu eksistēt, tāpēc tas varētu būt arī dzīvības simbols. Ja runājam par jauniešiem un tetovējumiem, tad, lai arī cik dīvaini būtu tas, ka to saku es, bet es to vienmēr asociēju ar lielu vieglprātību, ko pēc tam nākas nožēlot. Skatos uz tavu tetovējumu un, dzirdot tavu stāstu, saprotu, ka ar tevi tā nav.
E: Es uzskatu, ka, ja taisa tetovējumu, tam tiešām jābūt pārdomātam, sev svarīgam. It īpaši tad, ja taisa to 16 gadu vecumā. Šis ir mūsu ķermenis, mūsu atmiņu albums. Tetovējumi ir tie, kas paliek, tā ir daļa no manis, daļa no mana stāsta.
D.K: Šobrīd esam Valmierā, Gaujas krastā. Mūsu pirmā doma bija veidot sarunu Burtniekos, pļavas vidū. Ne vienmēr dzīvē viss sanāk kā ieplānots, taču, ja runājam par Burtniekiem, tad, tevī klausoties un, pats galvenais, tevi sadzirdot, redzu, ka tev šī vieta ir ļoti svarīga.
E: Šobrīd ļoti esmu iedegusies par savu dzimto vietu, tā gan nebija līdz brīdim, kad sāku mācīties Valmierā. Man visu laiku bija blakus mans ezers, mana pļava un mans mežs. Tad, kad esmu prom no tā, sāku apzināties un novērtēt to, cik man tas ir svarīgi. Burtniekos esmu uzaugusi pļavas vidū, lielā dārzā un šī vieta ir ļoti maģiska. Burtnieki ir mans dvēseles piepildījums, tur es rodu mieru. Un mani torņi...
D.K: Kādi torņi?
E: Mums ir skatu torņi, kas domāti putnu vērošanai, tā ir arī bieža jauniešu pulcēšanās vieta. Mana kulta vieta ir Burtnieku ugunsdzēsēju novērošanas tornis, kas ir 42 metrus augsts. Tas gan nav pieejams publiskai apskatei, taču man brālis bija ugunsdzēsējs, un es agrāk visas vasaras kāpelēju augšā ar zirņu pākstīm kabatā, kuras aiznest brālim. Man ir laimējies būt tur augšā un redzēt to skatu, apbrīnot visu no putna lidojuma.
D.K: Vai ir vēl kādas vietas Burtniekos, kas tev ļoti spilgti iezīmē bērnības atmiņas?
E: Atmiņās vienmēr atceros sevi mazu, plunčājoties pludmalē un kanālos. Mēs varējām visu vasaru nosēdēt ūdenī, traucoties ar riteņiem mājās tikai tad, kad vēderi kurkstēja vai kāju pēdas bija sagrieztas ar gliemenēm. Nezinu, vai tagad tā varētu. Laikam jau neviens saprātīgs vecāks bērnus neatstātu pie ūdens bez uzraudzības. Bet tā bija mūsu brīvība. Tagad Burtnieki ir mana miera osta - būt airu laivā, skatoties, kā saule pazūd zem ūdens, matiem plīvojot, slīdēt ar vindsērfinga dēli, pludmales šūpolēs vērot saullēktu, un uz pirtiņas lieveņa ēst tēta žāvētos asarīšus. Tas ir jāizbauda.
D.K: Minēji, ka no Burtniekiem esi paņēmusi brīvību. Vai ir vēl kādas sajūtas, ko no šīs vietas esi ielikusi sevī?
E: Miers. Domāju, ka arī mīlestību pret dabu un visu tajā notiekošo. Mana vecmāmiņa ir daiļdārzniece un es uzaugu dārzā, ēdot zemi no puķu dobēm un plunčājoties siltumnīcu toveros, un laistoties ar šļūteni. Man pie mājas aug divdesmit ozoli, kas man ir liela spēka vieta.
D.K: Man ļoti patīk tas, ka tu spēj novērtēt savas saknes. Manuprāt, mums katram vajadzētu apzināties, novērtēt un celt godā vietu, no kuras esam nākuši. Ja skatāmies nedaudz tālāk, tad mūsu saknes ir Latvija. Mēs esam latvieši un tas ir nākamais, par ko vēlos ar tevi runāt. Mēs vēstures stundās esam klausījušies par to, kā latvieši ar nesavtīgu rīcību kādreiz ir izrādījuši mīlestību pret mūsu valsti, to nešaubīgi varētu saukt par patriotismu. Tagad laiks ir citādāks. Kā tev šķiet, kas šodien ir patriotisms un kā mēs to varam izrādīt?
E: Tagad man jāpadomā... Es domāju, ka man patriotisms nozīmē- mīlēt dzimteni un būt. Lai arī cik ļoti šobrīd mēs esam atvērti visai pasaulei, mums jānovērtē un jāciena vietu, kurā dzīvojam un esam dzimuši. Mēs katrs esam daļa no Latvijas, un mēs paši veidojam savu valsti. Mana esība un labklājība šeit ir atkarīga no manām darbībām. Mēs, latvieši, esam Latvija. Sadoties rokās un lolot dzimteni!
D.K: Tas, ko es novērtēju šajā valstī ir daba. Šeit ir tāda dabas bagātība un liela vērtība ir arī tajā, cik tā ir tīra. Mums nevajadzētu aizmirst to, ka esam latvieši un izrādīt patriotismu. Viens no patriotisma izrādīšanas veidiem, piemēram, būtu skaidri zināt, kādus svētkus mēs svinam. Bet tas, uz ko es patiesībā cenšos vilkt, ir kā mums, 21. gadsimta jauniešiem, izrādīt patriotismu?
E: Visu laiku man gribas īpaši izcelt cieņu. Cieņu pret zemi, valsti un cilvēkiem mums apkārt. Svarīgi ir atgriezties pie pamatvērtībām. Nenoliegt to, no kurienes esi nācis. Būt lepnam un nenoliegt savu piederību.
D.K: To tu ļoti labi pateici. Patiesībā esmu ievērojis, ka ir cilvēki, kuri ar nievājošu attieksmi izturas pret mūsu valsti. Ir jaunieši, kuriem šķiet pašsaprotami, ka viņi brauks mācīties un dzīvot citur, jo kas tad šeit.
E: Es pavisam noteikti dzīves laikā vēlētos apceļot pasauli, gūt skaistu pieredzi un pasaules elpu, tomēr visu gūto dzīves gudrību vajadzētu vest atpakaļ un dot savai valstij. Mums ir ļoti skaista zeme, varbūt tas, kā tiek vadīta valsts, un viss, kas notiek, tur ir cits stāsts. Mūsu vērtības un vēsture, tas, kāpēc vispār esam šeit. Mums jāceļ godā mūsu tradīcijas.
D.K: Kas ir tās tradīcijas, kuras tev ir svarīgas?
E: Man ļoti tuvi ir vasaras saulgrieži. Es teiktu, ka mana mamma manī ir audzinājusi patriotismu, viņa ir ļoti latviska. Pirms pāris gadiem mana mamma ar savu krustmāti man izstrādāja unikālu Burtnieku novada tautas tērpu. Un vēl es pati uztaisīju savu kokli. Vasaras saulgriežos – ar savu tautas tērpu, kokli klēpī un jāņu vainagu galvā būt uguns rituālā. Tā ir ļoti pacilājoša sajūta. Man sava kokle un tautas tērps pati par sevi ir tradīcija, kas liek just savas saknes un piederību.
D.K: Minēji, ka tava mamma Tev ieaudzinājusi patriotismu. Kā tev šķiet, vai vecākiem būtu obligāti savos bērnos jāaudzina patriotisms pret valsti?
E: Es domāju, ka noteikti. Vai nu tu uzaudz ar to, vai arī dzīvē līdz tam nonāc. Uzskatu, ka tas, ko vecāki mums var dot, ir mīlestība pret zemi un valsti. Ir ļoti svarīgi to apzināties sevī, ir svarīgi, ka esi ar to no bērna kājas, un visas šīs lietas šķiet pašsaprotamas.
D.K: Mana asociācija ar tevi ir tā, ka bieži staigā latviešu radītos krekliņos, vienmēr esi kaut kādos tirdziņos dabūjusi stilīgas latviešu amatnieku lietiņas. Zinu, ka braukā arī pati apkārt pa tirdziņiem.
E: Mums ir ģimenes uzņēmums, mēs ražojam ziedūdeņus- augu hidrolātus. Tā ir auga dvēsele, mēs cilvēkiem radām pieejamu Latvijas mežu, pļavu, puķu dobi. Tirdziņi ir labākā vieta, jo tajā cilvēks var pasmaržot, izdegustēt un sastapties ar tirgotāju dzīvē. Tirdzniecība internetā ir kaut kas pilnīgi cits. Tā mēs katru nedēļu braucam apkārt pa Latviju un esam tirdziņos, piemēram, šonedēļ bijām Madonā un Limbažos. Kādreiz ar mammu staigājām pa tirdziņiem, mums nekad nešķita, ka būsim otrajā pusē un kaut ko tirgosim. Sākumā bija ļoti grūti, man bija grūti runāt ar svešiem cilvēkiem un stāstīt viņiem kaut ko, ko viņi mūžā nav dzirdējuši. Tagad ir daudz vieglāk, laikam tāpēc, ka tas nāk no sirds.
D.K: Ja runājam par tirdziņiem un tirgiem, tad zini manu "lielo mīlestību" pret tiem. Varbūt varu aiziet vasarā uz tirgu pēc zemenēm un ķiršiem, taču citādi man tirgi nepatīk. Tas, par ko tu runāji, vairāk ir amatnieku tirdziņi, un man šķiet, ka būtu svarīgi izcelt atšķirību no parastajiem lielajiem tirgiem, kuros pārdod no Polijas vestas drēbes. Amatnieku tirdziņi ir pavisam cita lieta, tur ir pavisam cita enerģija.
E: Tur ir brīnišķīga enerģija. Tu pazīsti to tirgotāju, visi viens otru atceras no citām reizēm. Tā brīnišķīgā sajūta, kad visi tirgotāji savā starpā mainās ar saviem ražojumiem. Tas noteikti nav tas pats, kad kādā lielā tirgū tirgotāji no Viļņas pārdot piecu metru garumā izkrāmētus krūšturus. Amatnieku tirdziņos ir cilvēki, kuri darbu dara ar savām rokām, tos veidojot ar visu savu dvēseli un ieguldot tajos lielu mīlestību. Tur var satikt cilvēkus, kuri dara to, ko mīl, jo tu taču nevari stāvēt un runāt par to, kas tevi neinteresē.
D.K: "Strādīgs kā bite", esam aizrunājušies līdz darbam. Viens no taviem hobijiem, kas laikam mēdz kļūt arī par tavu darbu, ir kūku cepšana. Septiņpadsmit gadu vecumā tu cep kūkas diezgan profesionālā līmenī.
E: Mana ome bija konditore, viņa visu mūžu cepa kūkas. Es uzaugu ar to, ka katrā dzimšanas dienā bija pašu cepta kūka, nešķita, ka varētu pirkt veikalā; bērnībā skatījos no viņas. Savā desmitajā dzimšanas dienā izcepu savu pirmo torti, arī mana mamma pirmo reizi cepa torti. Tas bija liels notikums, jo tā bija lauku torte, vārītais krēms, un, protams, tas piedega. No tās reizes sāku cept cepumus un visu ko citu, jo mana mamma to nedarīja. Nonācu līdz tam, ka visu laiku kaut ko cepu, veidoju un eksperimentēju, man tas ļoti patika. Es sāku braukāt uz dažādām meisterklasēm, arī tepat Valmiermuižā. Katram no ģimenes uz dzimšanas dienu cepu torti.
D.K: Es zinu, bet vēlos, lai arī lasītāji zina kādu interesantu stāstu par to, kā sāki darboties.
E: Ak, pareizi, es pilnīgi aizmirsu! Es vienmēr esmu mīlējusi dažādas kūku grāmatas, blogus un youtube kanālus, kuros rāda dažādas kūku receptes. Ļoti sen skatījos vlogeri Betiju Kalēju, viņai bija, ja nemaldos, 1000 abonētāju konkurss, kurā varēja piedalīties, sekojot viņas kanālam un atstājot komentāru video. Lai nu kā, es tajā konkusā uzvarēju, to gan es uzzināju vairākas nedēļas pēc rezultātu paziņošanas, jo nebiju pamanījusi, ka viņa man uzrakstīja. Atceros, ka laimēju paciņu, kurā bija keksiņu panna un citi virtuves brīnumi. Tas man deva stimulu, man pat šķiet, ka tā bija zīme no augšas, ka man tas sanāk un ka jāturpina mācīties.
D.K: Vai tu joprojām liec sev jaunus izaicinājumus šajā jomā? Vai joprojām centies apgūt jaunas iemaņas kūku gatavošanā?
E: Pavisam noteikti. Es ļoti iedvesmojos no lielajiem kūku cilvēkiem, skatos instagram uz viņu fotogrāfijām un domāju, ka arī vēlos ko tādu pagatavot. Tagad esmu iedegusies par kādu recepti- rozmarīna keksiņi ar meringa krēmu un medus karameli. Man deg pirksti beidzot to izdarīt, vajag kādu notikumu, zinu, ka tādi drīz būs. Es pieturos arī pie klasiskām receptēm, taču man ļoti patīk arī izmēģināt ko jaunu. Biju uz meisterklasi par vegāniskajiem saldumiem, neesmu vegāne, taču man ir interesanti sevi izgrūst no komforta zonas.
D.K: Es apbrīnoju tevi, tāpēc ka tu vairākas stundas darbojies, cep, knibinies gar to vienu kūku, taču tad to uzliek uz galda un vienkārši apēd. Kūka ir diezgan mirklīga, kā tu ar to sadzīvo?
E: Tas ir ļoti mirklīgs brīdis, taču cepšana un stundām ilgā knibināšanās ir man tīkams process. Man ir liels gandarījums, kad dzirdu, ka cilvēki stāsta, ka kūka ir tik skaista, ka negribas to ēst. Man ļoti patīk dzirdēt atsauksmes, un tas ir laimes brīdis, kad kāds pasaka, ka kūka ir patiešām garda.
D.K: Vai tas ir kaut kas, ar ko gribētu saistīt savu nākotni?
E: Patiesībā es par to esmu ļoti daudz domājusi un pagaidām neesmu nonākusi pie viena secinājuma vai pārliecības. Mana ome bērnībā teica: "Nekad nekļūsti par konditori. Tev to nevajag, tas ir ļoti smags darbs." Manuprāt, laiki ir mainījušies, un tas, kas tagad ir iespējams, to varbūt nevarētu viņas laikā. Man šķiet, ka tagad tā ir pilnīgi cita pasaule. Tagad mācos vidusskolā un man šķiet, ka vēl nevienam līdz galam nav skaidrs tas, ko viņš vēlas darīt nākotnē. Tas ir ļoti labs drošības spilvens. Domāju, ka laiks rādīs to, kā būs; varbūt es nonākšu uz kāda cita ceļa.
D.K: Esmu dzirdējis stāstus, kuros cilvēki stāsta, ka viņiem bijuši hobiji, kurus viņiem ļoti patīk darīt. Tad savu hobiju viņi radījuši par savu darbu, ko, manuprāt, nespēj visi, tāpēc tas ir diezgan apsveicami, taču tad viņi zaudējuši šo prieku, ko guva, darot to kā hobiju. Katru dienu to darot, tas zaudē to īpašumu un kļūst par ikdienu.
E: Savā domrakstā tieši par to rakstīju, ka tas ir mans hobijs, taču nezinu vai gribētu, lai tas būtu mans darbs. Strādāt un darīt to, ko tu mīli, dzīvē ir ļoti svarīgi, bet, ja tas ir darbs, tad tur kaut kas pazūd. Es laikam piekritīšu tam, ko teici.
D.K: Man šķiet, ka mūsu kā jauniešu izpratne par darbu ir citādāka nekā mūsu vecākiem. Es gan negribu būt iedomīgs, bet man šķiet, ka šī jaunā paaudze nāk ar kaut kādu citādāku izpratni par visu dzīvi kopumā. Varbūt šīs būs ļoti nekonkrēts jautājums, taču kā tev šķiet, kādam vispār jābūt darbam?
E: Sapratu tavu jautājumu, taču, vai spēšu uz to atrast tieši šobrīd atbildi? (Smejas.) Darbs ir darbs, tu pelni naudu, pēc tam savā brīvdienā tu to iztērē, taču es domāju, ka ir svarīgi, kā jau iepriekš teicu, darīt darbu, kuru tu patiešām mīli. Varbūt sēdēt ofisā un klabināt ekselī ciparus ir kāda dzīves aicinājums, taču darbs būtu jāsaista ar sevi.
D.K: Man škiet, ka, pat ja tas nav kaut kas, ko līdz galam patīk darīt, jo būsim godīgi, katrā darbā ir skaistās un ne tik skaistās puses, taču jābūt kaut kam, kā vārdā tu to dari. Kādam augstākam un tev svarīgam iemeslam, kad tu zini, ko tieši, sēžot un klabinot ciparus ekselī, tu vari panākt. Ko ar savu rīcību tu vari mainīt un ietekmēt.
E: Jā! Ir svarīgi, ka tas, ko dari, ir kaut kam vajadzīgs, tas kaut ko nozīmē.
Raksts: Daniels Kevins
Korektore: Aurēlija Auzere
Foto: Līna Krista Neļķe.