D.K: Tev šajā nedēļā bija dzimšanas diena, kā nosvinēji?

K: Patiesībā man nebija nekas ieplānots, bija daudz darāmā skolā. Septiņpadsmit gadi nav nekas pārāk ievērojams, nav ne sešpadsmit, ne astoņpadsmit, tāpēc nebiju neko dižu plānojusi. Piektdien atnācu mājās no skolas un pāris mani tuvākie draugi bija man uztaisījuši pārsteiguma ballīti, tas bija ļoti jauki.

D.K: Neplānotās ballītes ir vislabākās.

K: Jā, man pirmo reizi dzīvē kāds uztaisīja tādu dzimšanas dienas pārsteigumu. 

D.K: Ir jaunieši, kuri histēriski gaida savu astoņpadsmito dzimšanas dienu, jo šķiet, ka tad nu būs visas durvis vaļā. Ja ir sajūta, ka kāds tagad viņus ierobežo, tad pēc tam viss būs iespējams. Vai arī tu ļoti gaidi savu pilngadību?

K: Es gan nezinu, vai man daudz kas mainīsies, jo es jau tāpat kādu laiku dzīvoju patstāvīgu dzīvi. Es nedzīvoju kopā ar vecākiem, taču, protams, viņus apciemoju. Nedomāju, ka man kaut kas mainīsies, jo nav tā, ka tagad būtu ierobežota dzīve vai man būtu vajadzīga lielāka brīvība. Es izbaudu šos bērnības, jaunības gadus. 

D.K: Visbiežāk dzimšanas dienās, arī Jaunajā gadā un citos ikgadējos notikumos, šķiet, ka tikko bija pagājušais gads un laiks ļoti skrien. Vai nebaidies no tā, kā skrien laiks?

K: Godīgi, man nekad tā nebija bijis, bet tieši šajā dzimšanas dienā es atcerējos savu pagājušo dzimšanas dienu un es tiešām brīnos par to, kā tik ātri var paskriet laiks. Kamēr esam jauni, šaubos, ka kāds no tā pārāk baidās, jo visi vēlas ātrāk pieaugt. Dzīves laikā šī uztvere noteikti mainīsies, bet pagaidām neteikšu, ka pārāk baidos. 

D.K: Tomēr minēji, ka ir sajūta, ka laiks ļoti skrien. Kā noķert mieru šajā skrējienā? 

K: Man patīk šis jautājums, jo regulāri ar to saskaros. Nav tā, ka vienmēr perfekti un precīzi izplānoju savu laiku, man tā vienmēr pietrūkst. Skolā ir ļoti liels darba apjoms, mēdz iekrāties mazie darbiņi, taču domāju- jo vairāk dara, jo vairāk laika ir. 

D.K: Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt.

K: Tieši tā. Vienmēr vajag veltīt laiku sev, kaut kādam savam hobijam. Piecpadsmit minūtes pirms gulētiešanas palasīt grāmatu un sevi nomierināt, un atpūtināt no visa ikdienas ritma. Brīvdienās aizbraukt uz laukiem vai iziet ārā ar ģimeni. 

K: Tātad, es mācos Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā (RDMV), kur es apgūstu savu nākotnes profesiju, tas vienlaicīgi ir mans hobijs.

D.K: Ko tieši tu šajā skolā apgūsti?

K: Es mācos apģērba dizainu. Skola principā ir mana vienīgā nodarbošanās, jo tā paņem tik daudz laika, ka nevaru to atvēlēt kam citam. Šogad sāku te mācīties, esam kā kucēni, kas iemesti ūdenī. Tur viss ir nelielā haosā, pirmajā pusgadā es vispār nesapratu, kas te notiek un ko no manis prasa, vajadzēja ieiet šis skolas ritmā un saprast, kā visas lietas notiek. Neviens neskries pakaļ, tāpēc pašam ar savām acīm viss jāredz un jāsaprot, lai zinātu, kā turpmāk to visu darīt, jo tas turpināsies visu vidusskolu. Septembra sākumā vēlējos iet dejot, dziedāt korī, taču sapratu, ka tas viss neies kopā, ka nevarēšu to apvienot, ja vēlos vēl kādu brīvu brītiņu sev pašai. 

D.K: Varētu teikt, ka pilnībā esi nokoncentrējusies mācību darbam.

K: Nākamgad domāju, ka nebūs vieglāk, taču tad vismaz es zināšu, kā viss notiek, tāpēc esmu apņēmusies nākamgad beidzot atsākt dejot. 

D.K: Tautas dejas?

K: Jā, man tās ļoti patīk. Eju uz koncertiem un sirds lūzt. 

D.K: Sāki stāstīt par savu skolu, visbiežāk pēc devītās klases daudziem ir grūti izlemt, kur tālāk mācīties. Vai bija viegli izvēlēties skolu?

K: Tas patiesībā bija ļoti grūti. Es deviņus gadus mācījos mākslas skolā, domāju, ka pabeigšu mākslas skolu un ar to arī mana saistība ar mākslu beigsies, jo pēdējos gadus gāju pienākuma pēc. Septītajā klasē bijām ekskursijā uz RDMV, un man ļoti iepatikās šī skola. Skolotāja, kura mums izrādīja skolu, jautāja, vai ir kāds, kas vēlas nākt uz šo skolu. Tad pie sevis nodomāju, ka varētu, taču necēlu roku un nevienam neko neteicu. Pēc kāda gada iepazīstināju šo ideju ar saviem vecākiem, kuri šajā jomā man vienmēr ir ļoti  ticējuši - vairāk nekā es pati sev - un atbalstījuši, un viņi ļoti gribēja, lai eju uz RDMV. Devītās klases beigās, kad bija jāizlemj uz kuru skolu iet, man bija visdažādākās idejas, kur mācīties. Liku vairākās skolās iestājeksāmenus, pēc tam bija jāizvēlas. Ļoti šaubījos, vai mainīt skolu, vai palikt Rīgas Kultūru vidusskolā, kur iepriekš mācījos. Bija domā, vai nu bioloģija un ķīmija vai māksla. Beigās nosvēros par labu mākslai.

D.K: Kāpēc tieši apģērba dizains?

K: Tas mani vienmēr ir saistījis. Jau tad, kad biju maza, mana mamma mani nevarēja apģērbt, pati gribēju ģērbties. Spītējos un vilku visu, kas neiet kopā- jo krāsaināk, jo labāk.

D.K: Kad konkrēti sāki interesēties par modi?

K: Man vienmēr ir paticis skatīties modes žurnālus un modes skates. Bērnībā skatījos "Kā kļūt par topmodeli". 

D.K: Tas bija labs šovs! Atceros to melnādaino vīrieti, kurš sēdēja žūrijā!

K: Jā, viņš bija brīnišķīgs. Nebija tā, ka skatos tikai uz modelēm, skatījos arī uz tērpiem, kurus viņas prezentē. Vienmēr domāju kā labāk varētu dizainēt un uzšūt to, kas viņām mugurā. Man bērnībā ļoti patika spēlēties ar lellēm, vienmēr pati šuvu tām tērpus. Septītajā klasē sāku nopietnāk par to domāt. 

D.K: Kā tieši saprast apģērba dizainu? Kas ir tas, ko tagad mācies?

K: Mūs apmāca par apģērba dizaineriem. Mums ir šūšana, jo ja esi apģērba dizaineris, tad jāprot šūt labāk par šuvējiem, tāpat, ja esi režisors, tad jāprot spēlēt labāk nekā aktierim. Lielākoties dominē tādi mācību priekšmeti, kā kompozīcija, kur mācamies saskaņot krāsas, pareizo novietojumu, konstruēšanu. Mācāmies par auduma izvēli, tā krišanu, iešuvēm u.t.t. Mums, protams, ir arī parastie mācību priekšmeti. 

D.K: Satiekot cilvēku, vai apģērbs ir pirmais, ko viņā novērtē?

K: Nē, tā nav taisnība. Noteikti kaut kādā ziņā es novērtēju cilvēku pēc viņa apģērba, bet ne vienmēr. Es drīzāk ievēroju apģērbu, kas man ļoti patīk, mazāk pievēršu uzmanību tam, kas nepatīk. Ja man pa ielu nāk pretī kāda sieviete, kas ir apbrīnojami apģērbusies, es no tā spēju iedvesmoties. 

D.K: Jau teici, ka šobrīd mācies savu nākotnes profesiju. Nākamnedēļ būs Ēnu diena, vai kādu šogad ēnosi?

K: Es ēnošu Kristu Jegorovu, kura ir izmācījusies par modes menedžmentu un šobrīd darbojas Rīgas modes nedēļā kā projekta menedžeris. 

Krista arī ir atvērusi savu uzņēmumu “Grieta”, kur rada skaistus tilla apģērbus.

D.K: Mans stāsts ar Ēnu dienu ir tāds, ka esmu iepriekš ēnojis, taču pēdējos gados nevaru saņemties un visu laiku nokavēju pieteikšanās termiņus. Pēc tam sev solu, ka nākamajā gadā noteikti ēnošu kādu, taču šādi esmu iestrēdzis pēdējos divus trīs gadus. Tagad parunāsim par vegānismu. Daudzi cilvēki nesaprot, kādēļ tas vajadzīgs, un viņiem tas šķiet kaut kas pilnīgi nenormāls. Kādu laiku biji vegāne, tāpēc jautāšu, kā nonāci līdz šādam lēmumam?

K: Tātad, kā jau teici, es vairs neesmu vegāne. Ja jautā, kā nonācu līdz tam, tad man vienmēr ir bijusi interese to pamēģināt. Nekad neesmu bijusi liela gaļas cienītāja, manī vienkārši bija liela interese to mēģināt. Bet tagad man jāsaka tā, ja ikdienā jāspēj izsekot līdzi tam, ko un cik daudz apēd, tas vairs var nebūt labi. Ir cilvēki, kuri to var, taču ilgtermiņā tas nav viegli. To var iemācīties, taču esmu slinka ēst gatavotāja. Sākumā gan man tas bija interesanti, meklēt dažādas jaunas receptes, pamēģināt jaunas lietas. Ja godīgi, tad kādreiz gatavoju vairāk ēst, tagad bieži esmu vēlu mājas un tam vairs nepietiek laika. 

D.K: Sākot vegānisku dzīvesveidu, tiek noslēgta liela produktu grupa, taču esmu ievērojis, ka jo vairāk ierobežo, jo vairāk jaunu lietu parādās.  Atklājās daudzi jauni produkti.

K: Jā, es tev pilnīgi piekrītu. Es biju vairāk kā gadu vegāne, sākumā jutos ļoti labi, jo varēju tam izsekot līdzi. Ņēmu līdzi pusdienas uz skolu, jo tur nebija pārāk plašs klāsts veģetāriešiem un vegāniem. Bijām ne pārāk liela vegānu grupiņa, kas savā starpā dalījās pieredzēs, motivēja viens otru un apmainījās receptēm. Pirmo pusgadu jutos ļoti labi, taču tad mazāk sāku sekot līdzi uzņemtajam ēdienam. Ritms bija diezgan nesaudzīgs un ātrumā nepievērsu uzmanību tam, ko atnākot vēlu mājās apēdu. Tagad man patīk ik pa laikam uztaisīt kādu ēdienu pēc vegāniskas receptes.

D.K: To jau nevar atdalīt. Tas ir bijis un kaut ko no tā esi paņēmusi līdzi. Vai ieteiktu citiem pievērsties vegāniskam uzturam?

K: Tas var būt diezgan riskanti. Ja pamēģināt, tad noteikti, galvenais sekot līdzi visam uzņemtajam un saprast, vai kaut kas neaiziet zudumā. To nedrīkst darīt pavirši, un, ja to iesāk, tad to vajadzētu darīt pamazām. 

D.K: Jau vairākus gadus dzīvo Rīgā. Tev noteikti šeit ir kādas mīļas vietas, kuras tev ļoti patīk un iedvesmo. Pastāsti par tām!

K: Tas izklausīsies ļoti smieklīgi, bet man patīk Zoodārzs. Bet ja par citām vietām, tad man ļoti patīk Vecrīgas mazās kafejnīciņas, kur var pasēdēt mierā un klusumā. Reizēm pēc skolas tur aizeju un pamācos. Pabraucot nostāk no centra, man patīk vecais Torņkalns. Tas īsti nav nekāds apskates objekts, taču ir ļoti interesanti pastaigāties gar vecajām ēkām. Patiesībā ikdienā es gandrīz vienmēr esmu Rīgas centrā, tāpēc man patīk aizbraukt un atpūsties uz mierīgajiem Limbažiem. 

D.K: Vai tevi nogurdina šī pilsēta?

K: Es neteiktu, ka nogurdina. Man ļoti patīk Rīga, taču man arī patīk apciemot ģimeni un senākos draugus. Tur ir nedaudz citādāk, šeit Rīgā ir lielāka steiga, cilvēki vienmēr kaut kur steidzas, ieķerot arī pārējos savā pūlī. 

D.K: Vienmēr esi man asociējusies ar staigājošu dzīves stilu. Ja tev būtu iespēja izvēlēties kādu citu pilsētu, kurā labprāt varētu dzīvot, kas tā būtu?

K: Jau no padsmit gadu vecuma vienmēr mammai teicu, ka tad, kad izaugšu liela, pārvākšos uz Parīzi un dzīvošu viena pati. Taču šobrīd Parīzi redzu nedaudz citādāk. Katrā pilsētā ir ēnas puses, par kurām nerunā tūristu bukletos, arī šai pilsētai tādas ir. Biju to iztēlojusies par savu sapņu pilsētu. Nākotnē vēlētos dzīvot Pierīgā, nedaudz klusākā vietā, tur vēlētos veidot arī savu ģimeni. 

D.K: Kādreiz ir vēlme pamēģināt kaut ko jaunu, bet, ja tas ir kaut kas liels, var uznākt bailes. Vai bailes kļūdīties tev kādreiz ir nogriezušas iespējas? 

K: Es domāju, ka katram tā ir bijis. Es vēlos kaut ko izdarīt, taču ir sajūta, ka nevaru, bet zinu, ka nožēlošu, ja to neizdarīšu. Man dažreiz patiešām ir bail kļūdīties. Mēs katru dienu krītam un katru dienu ceļamies, galvenais ir vakarā, pirms gulētiešanas, saņemt sevi kopā un zināt kas tu esi. Lai arī ko es būtu izdarījusi iepriekšējā dienā, ir svarīgi atgriezties pie sevis, savām domām un pie tā, ko vēlies. Apzināties, ko un kāpēc es daru, jautāt to sev un saprast, ko vēlos ar to sasniegt.