Pēteris Alksnis: "Mūsdienās neko vairs nevar noslēpt."
31. janvāris, 2019 pl. 22:35,
Nav komentāru
Piektdien, 18. janvārī tikos ar Pēteri Alksni. Runājām par mācībām, fotografēšanu un 21. gadsimta trakumu.
Zobrati ir maza detaļa lielā veselumā. No šīs mazās detaļas ir atkarīgs, vai viss lielais veselums, kas sastāv no maziem sīkumiem, kustēsies uz priekšu, ies atpakaļgaitā vai paliks uz vietas. Zobrati bieži vien tiek izmantoti, kad runa ir par domāšanu vai gaidīšanu. Zobrati griežas mūsu galvās, citu galvās, lauka vidū, kur youtube cenšamies noskatīties kādu video, kad nav interneta savienojuma, vai brīdī, kad elektroniski gribam iegādāties Dziesmu svētku biļetes. Tomēr, lai cik ironiski es runātu par zobratiem, tie gandrīz vienmēr griežas uz priekšu, kas laikam liecina par progresu.
Daniels Kevins
.
D.K: Vidusskola esot jauns sākums, tas ir skaistākais dzīves laiks un trakākie jaunības gadi- tā mēdz teikt pieaugušie, kas ar smaidu sejā atceras skolas laiku. Vai tev kaut kas ir mainījies, kopš mācies vidusskolā?
P: Interesants jautājums. Ņemot vērā, ka nenomainīju skolu, nekas daudz nav mainījies. Protams, ir interesanti, man ir patīkama un draudzīga klase, tādā ziņā viss ir skaisti. Pagaidām šķiet, ka tie arī varētu būt tie skaistākie dzīves gadi.
D.K: Atceros, kad sākumskolā mācījāmies vienā klasē, vienmēr biji pirmais. Arī pēc tam ģimnāzijā neatpaliki, un, ja nemaldos, tev bija augstākā vidējā atzīme skolā. Vai vēljoprojām turies augšgalā?
P: Dažus gadus biju, dažus ne, bet tā tas turpinās. Negribu lielīties, bet 1. semestri pabeidzu ar augstāko vidējo atzīmi skolā.
D.K: Lieliski! Par skolu sāku runāt tāpēc, ka visur apkārt runā, un daudz tiek apspriesta izglītības reforma. Es negrasos to kritizēt, taču gribu jautāt tev kā skolēnam, kuru tiešā veidā tas ietekmē,- kā tev šķiet, vai tas viss ir vajadzīgs? [Jaunā izglītības reforma paredz pārmaiņas mācību saturā, mācīšanas pieejā, mācību darba organizēšanā un vērtēšanā - red. piez.]
P: Es domāju, ka ir skolotāji, kas iet laikam līdzi un mainās neatkarīgi no reformām, taču ir skolotāji, kuri tā, kā mācīja pirms 20 gadiem, māca arī tagad un mācīs pēc visām reformām, un nekādas izmaiņas viņus neietekmēs.
D.K: Jautāju tāpēc, ka mēdz teikt, ka mainās pasaule mums apkārt, mainās cilvēki un iespējas, taču skola kāda bijusi pirms 100 gadiem, tāda esot arī tagad. Es gan laikam tam nepiekrītu, jo skola iet līdzi laikam un ar vai bez reformām man šķiet diezgan moderna. Tu noteikti jau esi sajutis jaunās dvesmas, un gan jau tev ir kādi secinājumi par to, kas tagad notiek. Kas tev patīk un kas nepatīk šajā jaunajā standartā?
P: Neko daudz par to šobrīd nevēlos komentēt, jo ir tikai pats sākums reformām un izmaiņām, kā arī daudz neesmu iedziļinājies tajā. Tomēr nedaudz analizējot un mēģinot saprast jau līdz šim paveikto, neko sliktu nevaru teikt. Man kā cilvēkam, kuram patīk pieturēties pie pārbaudītām vērtībām, pirmajā brīdī liekas, ka kaut kas tomēr nav kārtībā, bet pēc kāda laika viedoklis parasti ir mainījies.
D.K: Bet kā tu vispār domā, mēs ejam pareizajā virzienā?
P: Šobrīd ir grūti to pateikt, jo esam tikai ceļa sākumā. Runājot par tehnoloģijām, reizēm to nozīme ir pārvērtēta. Atgriežoties pie tava jautājuma, tas ir ļoti individuāli un atkarīgs no skolotājiem, kuri māca, cilvēkiem apkārt un kolektīva.
D.K: Parādās daudz grupu darba...
P: Jā, bet arī grupu darbs ir ne visiem. Ir cilvēki, kuriem patīk strādāt vienatnē un pašiem paļauties uz sevi un savām spējām. Arī man labāk patīk strādāt vienam, tāpēc man reizēm šķiet, ka visas reformas un tieksme pēc kaut kā jauna un labāka ir pārvērtēta. Varbūt vajag turēties pie tā, kas mums ir, un pilnveidot, un uzlabot to.
D.K: Visam savs sākums, arī tavai fotografēšanai. Kad un kā sāki ar to nodarboties?
P: Šobrīd atskatoties, par to nebiju domājis līdz brīdim, kad 9. klases eksāmenā nolēmu latviešu valodas mutvārdu daļā stāstīt par savu hobiju un to, kā sāku ar to nodarboties. Es mēģināju saprast, kur man tas sākums īsti ir. Tas varētu būt gadus piecus atpakaļ, taču tad tas vairāk bija paņemt telefonu, aiziet dārzā pie skaistām puķītēm, uztaisīt bildi. Paskatījos ārā pa logu, redzēju skaistu saulrietu, nofotografēju to, apstrādāju to instagram un publicēju. Domāju, ka neapzināti tā tas arī sākās.
D.K: Bet ar kaut ko taču jāsāk!
P: Pagāja gandrīz divi gadi, kad cilvēki sāka pamanīt manas bildes, jautāja, kā dabūju to gatavu. Tad nolēmu, ka vajadzētu mēģināt kaut kā nopietnāk- varbūt ne ar telefonu, bet ar kameru. Tajā laikā zināju arī foto tehnikas cenas un šķita, ka tas nav reāli, taču, kad pirms gandrīz diviem gadiem vasarā sāku ar kameru fotografēt, tad sāku apzināties ko īsti daru.
D.K: Es zinu, ka par nākotni grūti spriest, taču, vai tev šķiet, ka tas varētu kļūt par tavu darbu vai tomēr paliks ciešs hobijs?
P: Kad nopietnāk sāku fotografēt ar kameru, šķita, ka tagad strauji attīstīšos- būs fotosesijas, pasākumu fotografēšana un viss būs skaisti. Tagad, laikam ejot, esmu sapratis, ka portreti un fotosesijas nav īsti domāti man. Man labāk patīk staigāt, izbaudīt un uzņemt dabu. Tagad esmu pievērsies arī dzīvnieku fotografēšanai.
D.K: Jā, sēžot autobusā, skatījos tavas bildes un redzēju. Tagad gan neatceros, kas tas bija par dzīvnieku, bet atceros, ka biji pierakstījis, ka tas ir tavs pirmais savvaļā nofotografētais dzīvnieks.
P: Jā, tā bija stirna. Tas notika pavisam negaidīti. Braucot mājās no Skaņākalna, bija saulrieta laiks un ievērojām, ka pļavā parādās stirnas, kaut kur skrēja arī lapsas. Parādījās arvien vairāk un vairāk, tad nolēmām, ka jāpiestāj. Kaut kas arī sanāca.
D.K: Arī pēdējā tavā publicētajā bildē bija dzīvnieki.
P: Jā, tā iepriekšējā bilde bija vairāk neapzināti, garām ejot, taču pēdējā bija jau ar mērķi. Gāju pie mājas un novēroju, ka ap saulrieta laiku stirnas nāk laukā no meža un domāju, ka aiziešu un pamēģināšu. Bija liels putenis, šķita, ka nekas nesanāks, vēl suns atskrēja līdzi. Domāju likt kameru somā un iet mājās, bet tad nolēmu vēl pagaidīt. Es, protams, cerēju tikt tuvāk šiem dzīvniekiem, bet sanāca kā sanāca. Bilde beigās ir unikāla, iespējams, laikapstākļu dēļ.
D.K: Atgriežoties pie jautājuma par profesiju, sāku domāt, ka tagad cilvēki, kā jau pats teici, var paši paņemt telefonu un uzņemt bildes. Vai tev nešķiet, ka šī profesija nākotnē būs vai varbūt jau tagad ir apdraudēta?
P: Viss atkarīgs no tā, ko uzskatām par apdraudēšanu. Profesionāļus tas nepadraudēs, un, šķiet, ka arī kādu laiku tās iespējas profesionālajai tehnikai tomēr būs lielākas, protams, izmaksas līdz ar to arī. Telefonu attēlu kvalitāte šobrīd ir ļoti laba, arī programmatūra, kas izstrādāta telefonu kamerām, tāpēc reizēm parastām bildēm nevar pateikt, kas ar ko ir fotografēts. Bet, vai tas apdraud fotogrāfus, es domāju, ka nē, jo ir bijuši eksperimenti, kur fotogrāfi ar iPhone fotografē kāzas, bet jau tas vairs nav tas.
D.K: Noteikti fotografējot ir kaut kādi gandarījuma brīži, kad saproti, ka tas, ko dari ir jēgpilni un pašam sagādā prieku.
P: Gandarījuma brīži... Nu es zinu, ka manas mīļākās bildes sociālajos tīklos nebūs veiksmīgas. Kāds britu dabasskatu fotogrāfs teicis: "es zinu, ka šī bilde dzīvos pie sienas nevis instagram." Un tāda veida bildes man patīk visvairāk, jo tajās redzams kas tāds, kam ikdienā cilvēks būtu vienkārši pagājis garām un nekad nebūtu pamanījis. Piemēram, šī bilde- es skaidri zinu, ka tā instagram nebūs diez ko veiksmīga.
D.K: Šī bilde varētu attēlot kāda cilvēka sajūtu, vienam stāvot dziļos ūdeņos. Un tev šķiet, ka tai paskries garām, neievēros un nenovērtēs?
P: Varbūt arī ievēros, taču man nav sajūtas, ka tas būtu jāpublicē plašākam cilvēku lokam. Man patīk, ka dažreiz kaut kas paliek tikai man un vēl dažiem. Par bildi nevajag spriest pēc cipariem, kas kaut kur iegūti. Protams, runājot par tiem skaitļiem, vislielākais gandarījums ir tad, kad publicēju bildi par kuru ļoti šaubos, bet tad tā izrādās gada veiksmīgākā bilde. Tad ir patīkami, ka kaut kas ir izdarīts pareizi.
D.K: Tev bijusi arī sava izstāde. Interesants ir arī stāsts par to, kā tā tapa ideja par šo izstādi.
P: Saprotu, ko domā, bet patiesībā ideja par izstādi tajā rudenī bija jau nedaudz iepriekš. Tieši skolotāji mudināja, ka vajadzētu pamēģināt. Tad es domāju, ka varētu, bet vēl šaubījos. Tad vienā dienā ieraudzīju, ka facebook zem pēdējās publicētās bildes skolas direktore iekomentējusi, ka vajadzētu uztaisīt izstādi skolā. Nodomāju, ka ir vērts pamēģināt. Tas notika septembrī, izstāde tika atklāta decembra vidū un līdz tam arī bija vesels stāsts.
D.K: Kā uz šo izstādi skaties tagad ar šodienas acīm?
P: Toreiz tās bija labākās bildes, kuras man bija, un es noteikti nenožēloju. Kaut kāda pieredze ir iegūta, bet tad, kad būs vēl kāda izstāde, es ļoti gribētu iesaistīties pašā tapšanas procesā, saprast, kā pati bilde tiek drukāta, un izprast to tehnoloģiju.
D.K: Bez izstādes tev bijuši arī citi panākumi. Iepriekš biji nominēts, taču šoziem arī uzvarēji nominācijā "Gada mākslinieks". [Limbažu Jauniešu centrs katru gadu rīko pasākumu, kur dažādās nominācijās apbalvo jauniešus - red. piez.] Vai šādi panākumi tev dod atspaidu un spēku virzīties tālāk?
P: Protams, kaut ko jau tas ietekmē un motivē, lai gan motivācija kļuvusi jau par banālu jēdzienu. Ir patīkami, kad tādas lietas notiek, bet es nefotografēju tāpēc, lai uzvarētu kādā nominācijā vai iegūtu kādu balvu vai atzinību. Es daru to tāpēc, ka man tas patīk. Runājot par "Gada mākslinieka" titulu, tas ļoti labi pierādīja to, ka par spīti tam, ka man iepriekšējā gadā likās, ka uzvarēšu, jo bija izstāde, aktīvi darbojos sociālajos tīklos, bet beigās izrādījās, ka nē, tad nākamais gads bija daudz mierīgāks, vairāk laiku veltīju citām lietām un tad, kad es patiesībā vismazāk gaidīju, dzirdēju savu vārdu.
D.K: Man tavas fotogrāfijas asociējas ar lielu mieru, arī pats iepriekš teici, ka tev dabu labāk patīk fotografēt. Skrienot cauri tavam instagram profilam, var ļoti labi redzēt, kā spilgti iezīmējas un nomainās gadalaiki. Vai ir kāds gadalaiks, kuru tev visvairāk patīk iemūžināt?
P: Rudens, oktobris un tā krāsas, un tas laikam ir visiem fotogrāfiem. Šajā laikā ir grūti uztaisīt sliktu bildi. Protams, vasara un saullēkti un saulrieti pie ezera ir patīkams laiks. Ar ziemu ir tā, ka man patīk to fotografēt, bet nepatīk tas, ko pēc tam redzu datora ekrānā. Šogad esmu apņēmies mēģināt saprast ziemu un to, kā to fotografēt, jo katrs gadalaiks ir jāizprot...
D.K: Un katrā tas savs skaistums jāatrod...
P: Jā, un pavasarī man pagājušajā gadā neizdevās atrast to skaistumu, šogad mēģināšu to atkal, redzēsim, kā sanāks. Fotografēt cenšos tā sauktajā zelta stundā, kas ir stundu pirms saulrieta.
D.K: Pie dabas patiešām var gūt mieru un man jāatzīst, ka dzīvot laukos būtu mans sapnis. Pats arī esi teicis, ka dzīvo laukos un tāpēc man ir jautājums. Vai vari teikt, ka bez šīs mierīgās dzīves vairs nevari?
P: Lauku miers un brīvība - tie šķiet jau ļoti pašsaprotami un reizēm pat nenovērtēti, ka kas tāds ir tepat durvju priekšā. Pēdējā reize, kad patiešām to novērtēju bija tad, kad biju apmaiņas programmā Vācijā.
D.K: Redzēju, tu arī uzņēmi ļoti skaistas bildes.
P: Jā, novirzoties no tēmas, pilsētvide, urbānā fotogrāfija ir arī kaut kas tāds, ko man gribētos apgūt. Cerēju, ka tās nedēļas laikā sanāks, taču tas vairāk bija liels skrējiens pa pilsētu, jo laiks bija ierobežots un plāni neskaidri. Atgriežoties pēc tās nedēļas mājās, bija tik patīkami būt vienam- atpūsties no sabiedrības, kas visu laiku bija apkārt, un būt mājās.
D.K: Domāju, ka tas ir tik jauki, ka var iebēgt mežā un tur nenāk neviens pretī.
P: Vispār tā gan nav. Aizvakar aizbraucu pēc skolas un mājām, redzēju, ka bija sarma un domāju uztaisīt kādu bildi. Ejot redzēju, ka ceļmalā stāv mašīna. Gāju tālāk un redzēju, ka pretī kaut kur pļavas vidū stāv cilvēks ar suni, tā kā visādi var būt.
D.K: Tagad parunāsim par 21. gadsimtu. Esmu gan pats par to domājis, esmu bijis arī pāris pasākumos, kur par to spriež un diskutē, un, godīgi sakot, tas mani biedē. Vai tevi šis laiks nebiedē?
P: Biedē. Mūsdienās neko vairs nevar noslēpt. Mēs te sarunājamies un uz galda mums stāv telefoni, it kā šķiet, ka nekas, bet kaut vai tāds sīkums kā reklāmas facebook. Es skaidri zinu, ka neesmu meklējis internetā vai interesējies par dārza šķērēm, bet sarunājos par to dzīvē un pēc divām dienām skatos, ka parādās reklāmas, kas piedāvā iegādāties šādu preci. Un tas ir piemērs no manas dzīves, tādi ir vairāki.
D.K: Sāk palikt neomulīgi.
P: Jā, vienreiz sarunājos par mileniāļiem un paaudžu maiņu, un pēc dažām dienām youtube piedāvā video par šo tēmu.
D.K: Es tam visu laiku nepievērsu uzmanību, taču tad atskārtu, ka tā patiešām notiek.
P: Es arī tam it kā nepievērsu uzmanību, taču pirms gada biju diskusijā, kur runājām par modernajām tehnoloģijām un par informāciju, kas tiek savākta un saglabāta. Un tad arī spriedām, ka it kā liekas, ka nenoklausās, bet patiesībā ļoti labi noklausās. Tad arī par to sāku vairāk aizdomāties.
D.K: Nākotnē cilvēkus mācīšot datori, jau tagad ir radītas automašīnas, kuras vada nevis cilvēks, bet gan datora programma, un vēl ir daudz šādu, manuprāt, absurdu risinājumu. Tagad ļoti vajadzīga un pieprasīta ir programmētāja profesija, un jāsāk baidīties, vai tas arī nebūs viss, kas nākotnē būs vajadzīgs. Vai tev nešķiet, ka zudīs cilvēka vērtība?
P: Es uzskatu, ka tas ir diezgan individuāli. Es skatos diezgan skeptiski uz pašbraucošajām automašīnām un mākslīgo intelektu kopumā, jo esmu skatījies video, kur mākslīgo intelektu izmanto sazvērestībā pret cilvēci (tas gan vēl nav noticis). Nesen dzirdēju, ka pašbraucošā mašīna uztriecās robotam, kas arī liek aizdomāties. Runājot par programmētājiem, domāju, ka šī profesija jau sāk palikt mazāk aktuāla, jo cilvēks pamatlietas jau ir iemācījis datoram, tālāk dators programmē datoru.
D.K: Mākslīgais intelekts tagad tiekot būvēts tā, ka tas pats mācās no savām kļūdām, piefiksē tās un nākamajā reizē reaģē savādāk. Un tad es sāku domāt, ka šim mehānismam jau pašam sāk veidoties sava domāšana un raksturs. Tev nešķiet, ka tehnoloģijas notrulina cilvēkus?
P: Tas atkarīgs no tā, kā tās tiek izmantotas. Varbūt banāli, bet datorspēles un vispār spēles kopumā... Es personīgi nespēlēju, nekad neesmu spēlējis un ceru, ka nekad arī nespēlēšu.
D.K: Es arī, man vispār šķiet, ka cilvēki spēlē spēlēs tāpēc, ka negrib palikt ar sevi divatā. Man šķiet, ka tā ir tāda būšana nemitīgā troksnī.
P: Trakākais, ko laikam esmu redzējis, ir cilvēki, kuri, atrodoties vienā telpā, nevis sarunājas, bet spēlē spēli un komunicē caur to. Un viņiem viss apkārt esošais vienkārši pazūd.
D.K: Nobeigsim sarunu ar filozofisku jautājumu. Kā tev šķiet, vai mēs apzināmies ceļu, pa kuru ejam? Vai mēs varam nojaust, kur nonāksim?
P: Izklausīsies nedaudz pesimistiski, bet vienīgā lieta dzīvē, par kuru varam būt pavisam droši ir tas, ka mēs visi nomirsim. No tā nekā neizbēgt, mēs nezinām, kad un kā, bet beigas reiz pienāks. Ko mēs darīsim visu šo laiku ir grūti paredzēt.