D.K: Ziemas brīvlaiks beidzies, pagājusi arī pirmā nedēļa skolā. Kā pavadīji brīvdienas?

E: Brīvlaikā bija daudz pasākumu un daudz darāmā. Kad beidzās skola, bija daudz koncertu, kuros uzstājos. Spilgtākie, kas palikuši atmiņā, ir labdarības koncerts "Eņģeļi pār Latviju" un Jampadrača  Ziemassvētku koncerts. Jāpiemin tas, ka brīvlaikā man bija arī dzimšanas diena. Bija arī mierīgāks laiks, varēju pabūt ar sevi, savām domām un ģimeni. Vispār, runājot par Ziemassvētkiem, man patīk šajā laikā būt kopā ar ģimeni. 

D.K: Jā, man šķiet, ka Ziemassvētki vispār ir kopā būšanas laiks. 

E: Jā, man ļoti patīk! Un dāvanas jau nav pats svarīgākais. Svarīgākais ir tas, ka visi ir kopā. Ziemassvētkos mēs vienmēr braucam uz laukiem pie vectēva un vecmammas (mammas vecākiem), tad ejam ārā un ar svecītēm rotājam eglīti. Mazie bērni vienmēr meklē dāvanu maisu, kas paslēpts zem eglītes, kas atrodas blakus esošajā mežā. Tā mēs visbiežāk sagaidām Ziemassvētku vakaru. Pēc tam ir pasākums pie omes Limbažos.

D.K: Visi radi jāapbrauc!

E: Tieši tā, un tā tas notiek vienmēr. Tas ir tik jauki satikt savējos un parunāties.

D.K: Tikko pieminēji koncertus un dziedāšanu. Gatavojoties sarunai, zināju, ka nevarēsim iztikt bez šīs tēmas. 

Tu esi uzstājusies neskaitāmos koncertos, piedalījusies daudzos konkursos, dziedājusi televīzijā un stāvējusi uz Mežaparka lielās estrādes, kur biji soliste Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Vai ar tik lielu pieredzi vēl ir stress un satraukums, kāpjot uz skatuves?

E: Ja godīgi, tad satraukums ir ļoti liels. Vienmēr cilvēki domā, ka tev taču ir tāda pieredze, tev nevajadzētu būt uztraukumam, bet patiesībā uztraukums ir ļoti liels.  Piemēram, ja jādzied koncerta sākumā, tad satraukums sāksies, uzejot uz skatuves un sākot dziedāt. Bet, ja būs ilgi jāgaida un jāuzstājas koncerta vidū, tad uztraukums man būs visu koncerta laiku. Bet es domāju, ka bez uztraukuma nemaz nevar. Ir jāmēģina sevi savaldīt, un to var iemācīties. Uztraukums ir viena no īpašajām sastāvdaļām. Esot uz skatuves, cilvēks rāda, kā viņš spēj savaldīt sevi un savu satraukumu.

D.K: Man ar uztraukumu ir pavisam interesanti. Kad uzkāpju uz skatuves, trīcu ne tikai es un manas rokas, bet arī kulišu aizkari man aiz muguras. Bet vispār, satraukumam ir jābūt, lai nezaudētu modrību un uz skatuves nekļūtu pārāk izklaidīgs. 

E: Es pat nezinu, kā lai to izskaidro, jo ir cilvēki, kuri patiešām nesatraucās. Varbūt viņi ir pieraduši pie skatuves dzīves, taču nevarētu teikt, ka esmu maz dziedājusi, lai nebūtu pie tā pieradusi. Man patīk būt uz skatuves, taču man vienmēr ir ļoti liels satraukums, jo katru reizi šķiet, ka es eju ar savu tīrāko un labāko sirdsapziņu pie klausītājiem, un gribu, lai skan vislabāk un lai gan viņiem, gan man ir gandarījums par to, ko es sniedzu. 

D.K: Nesen lasīju kādu interviju ar dziedātāju, kurā mūziķe atzinās, ka viņai labi sanākot izpildīt tikai tās dziesmas un tā žanra mūziku, kura viņai pašai patīk. Vai tev ir tāpat?

E: Ir reizes, kad ir jādzied dziesmas, kuras pašai ļoti nepatīk, taču nesaku, ka tās uzreiz sanāk sliktāk. Arī pie tām dziesmām ir jāpiestrādā un ir jādod skatītājiem ar tik lielu atdevi, kādu dodu dziesmās, kuras pašai patīk. Bet vispār ir tā, ka daudzi mūziķi sāk ar noteiktu mūzikas stilu mācīties dziedāt. Es uzskatu, ka visiem jāsāk mācīties ar pašu pamatu- akadēmisko mūziku, kad vienkārši dzied, pareizi veido notis, patskaņus u.t.t., un tad sanāks viss pārējais. Tas ir pamats, pēc kura visu var nodziedāt. Bet par patikšanu ir cits stāsts, jo dziesmai tomēr ir jāpatīk, dziesmā vajag iedziļināties un saprast tās būtību. Ja vienkārši atdzied, tad tas vairs nav tas. 

D.K: Kad biju mazs, es ļoti gribēju iet mūzikas skolā. Lūdzos savai mātei, taču viņa mani neveda, jo domāju, ka man pietrūks apņēmības pabeigt. Tagad es nožēloju, ka nebiju uzstājīgāks, jo es ļoti gribētu mācēt spēlēt vijoli vai kādu citu instrumentu. Turklāt es zinu, ka tu esi vijolniece. 

E: Sešu gadu vecumā es sāku spēlēt vijoli. Man sākumā gāja ļoti traki, atceros, ka mans opis vienmēr mēdza teikt: "beidz taču čīgāt to vijoli", jo viņš saprata, ka ļoti šķībi skan. Es kā mazs bērns vēl nepratu, bija puņķi un asaras.

D.K: Tas laikam bija tas, no kā vēlējās aizbēgt mana māte...

E: Atceros, ka pirmajās klasītēs mamma stāvēja blakus un asistēja- teica kas ir un kas nav šķībi. Mēs vēl mēdzām iet pie klavierēm un es vēl tagad atceros to skatu, kā raudāju un asaras lija pār vijoli. Es neteiktu, ka man gāja slikti, taču nebija tik labi kā gribētos pašai, jo es vienmēr esmu bijusi ļoti pašapzinīga. Es vienmēr gribu kāpt pa kāpnēm un tiekties augstumos. Vijoli spēlēju līdz kādai desmitajai klasei, mūzikas skolu pabeidzu tad, kad skolā mācījos astotajā klasē. Es biju tas bērns, kurš braukā pa konkursiem, iet uz mūzikas skolu arī sestdienās un svētdienās. Mana dzīve nebija iedomājama bez vijoles, taču tad, kad pēc desmitās klases pārtraucu iet uz mūzikas skolu laika trūkuma dēļ, jutu, ka palieku nomākta. Tas laikam bija tāpēc, ka mana dzīve bija ļoti saistīta ar vijolspēli, likās, ka ir iekšējs sagruvums.

D.K: Vai ir vēl kādi mūzikas instrumenti, kurus proti spēlēt? 

E: Ja runājam par citiem instrumentiem, tad mans mīļākais mūzikas instruments vienmēr ir bijis čells. Tā kā tad, kad biju maza, Limbažos nevarēja mācīties spēlēt čellu, es aizgāju mācīties spēlēt vijoli. Vienpadsmitajā klasē izdomāju, ka vajadzētu pamēģināt spēlēt čellu. Zināju, ka mūzikas skolā bija parādījusies tāda iespēja. Man gāja traki, jo man ir mazas rociņas, taču tad pieradu un viss bija kārtībā. Taču problēma bija tāda, ka viss ir basa atslēgā [­­­spēlējot vijoli, ir vijoles atslēga - red. piez.] un man bija grūti pierast. Stīgas bija tik lielas, rokas tik mazas, ka es pusgadu paspēlēju un tad pārtraucu, jo sapratu, ka to nevaru- tas nav man. Protams, protu spēlēt arī klavieres. 

D.K: Zinu, ka tu aktīvi sporto. Saka, ka sportošana palīdz dziedāšanai, vai tā ir?

E: Jā, dziedātājiem vajadzīga laba fiziskā sagatavotība. Kādreiz regulāri gāju uz vieglatlētiku, taču tad pārtraucu, jo nepietika laika, tad mājās sāku pati vingrot. Man arī  ļoti patīk skriet, to man ieaudzinājis tētis. Mēs kopā dodamies garos skrējienos, ir grūti, bet man patīk. Pēc tam ir gandarījums, ka esmu kaut ko izdarījusi, un nav tā, ka es nevaru. 

D.K: Tu esi absolvējusi Junior Achievement Latvija līderu programmu. Vai vispirms vari pastāstīt kas tas īsti ir?

E: Tā ir programma, kurā cilvēkā attīsta līderības prasmes. Tiek attīstīts komandas darbs, pilnveidotas dažādas īpašības. Es teiktu, ka šajā programmā var dažādos spektros sevi atrast no jauna. 

D.K: Esmu dzirdējis, ka tikt šajā programmā nemaz nav tik vienkārši. Vai vari pastāstīt, kā tu izlēmi pieteikties?

E: Ja godīgi, tad mani uzrunāja mūsu pašu limbažniece Una Arbidāne, kura šo programmu ir absolvējusi. Viņa mani iedrošināja, pieteicos pirmspēdējā dienā uz interviju. Kad gāju uz interviju man bija ļoti liels satraukums, atceros, ka Una teica: "Tikai neizlaidies krēslā!" Iegāju iekšā ar lielu pozitīvismu, jo saka, ka pirmais iespaids ir vissvarīgākais. Uzdeva daudz jautājumus, kuri bija diezgan pinķerīgi, bet ar pārliecību turējos pretī. Ir svarīgi pastāvēt par savu viedokli, parādīt, ka patiešām vēlies tur būt. Patiesībā intervija bija ļoti interesanta, daudz smējāmies. Intervētāji ar saviem jautājumiem mani centās nogāzt no ceļa, bet laikam nesanāca. 

D.K: Kas ir vērtīgākās lietas, kuras iemācījies šajā līderprogrammā?

E: Pastāvēt par sevi. Paust savu viedokli skaļi un nebaidīties no tā. Šajā līderprogrammā mēs attīstījām manas vājākās īpašības, un viena no tām bija būt "nekaunīgi pozitīvam". Es ļoti attīstīju savu runātprasmi, tā lai bez problēmām runātu ar augstāka statusa cilvēku. Svarīgi būt ar savu domu un mērķi, citādāk tas cilvēks mani neņems nopietni. 

D.K: Vai ieteiktu citiem pieteikties šajā līderprogrammā?

E: Noteikti! Tur iekļūt ir grūti, taču tas ir ļoti vērtīgi. Vēl viena vērtīga lieta, ko tur iemāca ir laika plānošana. Ir dots noteikts laiks, kurā jāīsteno savs projekts, pašam jāplāno nodarbību saraksti. Iemāca arī strādāt komandā, prasmi dalīt darbus, lai nebūtu tā, ka visu dara viens cilvēks.

D.K: Tas laikam ir tas, ko man vajadzētu mācīties. Es neciešu komandu darbus, labāk daru visu viens. 

E: Arī es nekad neesmu bijis komandas cilvēks. Tāpēc man vienmēr paticis individuālais sports nevis komandu spēles, jo no tām nespēju gūt gandarījumu.

D.K: Ja nu runājām par to, kā Una pierunāja tevi pieteikties, tad paturpināsim šo domu. Daudzi jaunieši baidās no nezināmā, tāpēc bieži vien vēlas kaut ko iesākt, taču tā arī to neizdara. Tā arī daudzas labas idejas, lielas un skaistas ambīcijas netiek piepildītas. Kā pārkāpt pāri bailēm no nezināmā, salauzt ledu, iet un darīt?

E: "Iet un darīt" man laikam iemācījusi skatuve, man ir bijušas daudzas neveiksmes, taču svarīgākais ir neapstāties un turpināt. Vismuļķīgākais ir pārtraukt pusceļā kādas neveiksmes dēļ, jo mēs nekad nevaram zināt- varbūt nākamā reize būs tā, kad izdosies. Dzīvē viss nolikts ar mērķi, tā, lai mēs mums paredzēto varētu sasniegt. Mums ir jātiecas uz augstākajiem mērķiem.

D.K: Es arī par to esmu domājis. Lai arī kas kuram tur augšā būtu, tas spēks, kas mūs vada, neuzliek mums lielākus izaicinājumus, kādus nevaram izpildīt. Tad, protams, ir izvēle- padoties un atkāpties vai cīnīties un sasniegt virsotnes. 

E: Es šo gadu sāku ar jaunu apņemšanos: varētu aizvest visas iesāktās lietas līdz galam. It kā esmu cilvēks, kurš visu vienmēr ved līdz galam, taču ir idejas, kuras ienāk prātā, bet nezinu kāpēc tas neīstenoju. Nevajag baidīties no uzdrīkstēšanās.

D.K: Gatavojoties sarunai, veicu nelielu izpēti un ievēroju tavā instagram, ka tev visās bildēs ir ļoti dzīvas un smaidīgas acis- patiess smaids. Arī dzīvē tevi satiekot vienmēr esi smaidīga un enerģiska. Kur tu gūsti šo pozitīvismu?

E: Bija atziņa, kuru agrāk teicu: "dzīve ir par īsu, lai bēdātos". Protams, arī es mēdzu būt aizkaitināta un dusmīga, taču es nemēdzu to izrādīt uz āru. Ja es smaidu, tad arī citos radu smaidu, ar to domāju, ka ar savu attieksmi atpakaļ sagaidīšu to pašu. Ja runājam par to, kur gūstu enerģiju, tad to saņemu no dabas un apkārtējiem cilvēkiem. Ziema man ir īpaši mīļa, to izjūtu kā savu gadalaiku un gūstu daudz enerģijas. 

D.K: Ne velti pieminēju dzīvās un patiesās acis, jo tās nekad nemelo. Bet ir brīži, kad acis ir tukšas un ir liela bezcerības sajūta, nav enerģijas un spēka saņemties. Vai tev ir kāds ieteikums, kā tikt ārā no šī nebeidzamā riteņa?

E: Man šķiet, ka jāsāk darīt kaut ko jaunu. Tādas lietas, kuras nekad iepriekš neesi darījis. Jāmeklē jauni hobiji, pieķeršanās un lietas, kuras aizrauj. Ļoti daudz arī nozīmē cilvēki, kuri ir mums apkārt. Varbūt tā nav visiem, taču domāju, ka jāmeklē dabā savu īsto sajūtu, lai justos laimīgāks.

D.K: Es ļoti uzlādējos pie jūras. Parasti aizbraucu ar savu smago bagāžu, to atstāju tur un somā atpakaļ salieku lielo jūras varenību, spēku un skaistumu.

E: Vēl viena interesanta lieta - tiklīdz kā nejūtos dzīvē labi, es eju nogriezt matus. Saka, ka tas palīdzot tikai dažas dienas, bet man pilnīgi noteikti tā nav, man sākas jauna dzīve.

D.K: Tev patīk ceļot? 

E: Ļoti! Jau otro vasaru pēc kārtas biju aizbrauksi pie savas krustmātes uz Gērnsija salu [Anglijas sala]. Viņa dzīvo pie paša okeāna, tur ir ļoti skaisti. Pamostos no rīta un okeāns zem kājām, katru rītu tur gāju skriet. Tā ir vieta, kurā var sakārtot savas domas. Pēdējais, kur vasarā biju, bija Bulgārija. Man ļoti patika, taču sapratu, ka neesmu liela karstuma mīlētāja.

Astotajā klasē biju apmaiņas braucienā uz Islandi. Tā noteikti ir vieta, kurā gribētu atgriezties atkal, atkal un atkal. Man ļoti atmiņā iespiedušies dabas skati, visas klintis un geizeri. Biju tur ziemā un nevarēju beigt sajūsmināties. Tur gan ir skarba daba, neko īsti nevar izaudzēt, tāpēc iedzīvotāji visu pērk veikalos. Viņiem esot tāds teiciens: "Ja apmaldies, tad piecelies kājās", jo viņiem ir maz koku. 

D.K: Sarunas beigās vēlos tev uzdot varbūt banālu, tomēr interesantu jautājumu- ja būtu iespēja pagriezt atpakaļ laiku, vai būtu lietas, kuras nedarītu vai izdarītu citādāk?

E: Man ļoti patika mani sešpadsmit gadi. Tajā brīdī bija miers, nebija jāsatraucas par daudzām lietām. Brīžiem domāju: kāpēc es vairs neeju bērnudārzā? Bet domāju, ka neko nemainītu, jo viss notiek tā, kā tam jānotiek. Ja es izmainītu pagātni, tad nākotne būtu pilnīgi citādāka.

D.K: Piekrītu. Domāju, ka pieredze ir mūsu lielākā bagātība.