D.K: Klāt Jaunais gads, daudzi mani paziņas saka, ka šis viņiem bijis pārmaiņu gads. Vai vari to attiecināt arī uz sevi?

A: Ļoti. Man ir sajūta, ka katru reizi visi saka, ka viņiem šis gads ir bijis pārmaiņu gads vai arī nākamais gads būs pārmaiņu gads, bet šogad patiešām varu teikt, ka notikušas lielas pārmaiņas. Pabeidzu 9. klasi, pārvācos uz Rīgu un sāku mācīties jaunā skolā, šīs pārmaiņas mani aizvedušas pie jauniem cilvēkiem manā dzīvē - jauniem draugiem un klasesbiedriem.

D.K: Varētu teikt, ka Tev ir pilnīgi nomainījusies vide, un, runājot par vidi, kas tev patīk un kas nepatīk Rīgā?

A: Pašā sākumā man ļoti nepatika sabiedriskais transports, jo, lai aizbrauktu no mājas līdz skolai, man vajadzīgas aptuveni 45 minūtes. Bieži paļāvos uz mikriņiem (mikroautobusiem), kuri neatbrauca vai pabrauca garām. Transports varētu būt lieta, kas mani visvairāk kaitināja. 

Bet vispār man ļoti patīk Rīga, šeit ir ļoti daudz vietu, kur iet un ko redzēt. Te, salīdzinot ar Limbažiem, ir ļoti daudz iespēju. Rīgā es katru dienu redzu ko jaunu, aizeju uz kādu vēl neredzētu veikalu vai kafejnīcu, te ir citādāks dzīvesstils. 

A: Man šķiet, ka Rīga ir mana pilsēta. Es šeit jūtos patiešām labi un varētu teikt, ka Rīga mani uzlādē. Varbūt citiem šķiet, ka daudz mašīnu un cilvēku viņus apēd, taču man patīk, ka pilsētā ir dzīvīgums. Te tas, protams, nav tik traki kā daudz lielākās pilsētās, piemēram Sanktpēterburgā. Starp daudzajām mašīnām un cilvēkiem tomēr ir līdzsvars.

A: Es nedomāju, ka obligāti jāpienāk jaunam gadam, lai sāktu kādas pārmaiņas dzīvē. Man mēdz uznākt motivācija mainīties vai sākt ko jaunu, taču tam obligāti nav jānotiek gadumijā, tas var notikt jebkurā brīdī visa gada laikā. Es varu vasaras vidū nolemt sākt veselīgi ēst, nodarboties ar sportu vai pievērsties kādai jaunai nodarbei, man taču nav tas jāatliek uz nākamo gadu. 

D.K: Jā, esmu ievērojis, ka cilvēki Jaunā gada sākumu bieži izmanto kā ieganstu, lai atliktu kādu lietu. 

Ja šis gads Tev bijis kā pārmaiņu gads, tad noteikti esi guvusi arī kādas vērtīgas atziņas. Pastāsti par tām!

A: Varu teikt tevis minēto atziņu par cilvēku elpošanu. Šogad daudz atziņu guvu par cilvēkiem manā dzīvē un esmu sapratusi, ka man vissvarīgākais ir izjust manus draugus. Pamanīju, ka bija daudz virspusēju un paviršu attiecību, kuras man nebija vajadzīgas un kuras manī neveicināja izaugsmi. Sāku novērtēt katru cilvēku, kas ir manā dzīvē. Kādreiz satraucos, ka man nav daudz draugu, taču tagad saprotu, ka man nav vajadzīgas tukšas attiecības.

D.K:  Daudzi tevi zina kā ar mākslu saistītu cilvēku. Limbažos gāji mākslas skolā, taču tagad esi pārvākusies uz Rīgu, kur pēc tavām domām ir vairāk iespēju. Kā tagad ar mākslu? 

A: Kad dzīvoju Limbažos, es katru dienu devos uz mākslas skolu, īpaši nesatraucos par atzīmēm, kādas tur dabūju, vairāk to darīju priekš sevis. Atnākot uz Rīgu, ievēroju, ka te šāda veida mākslas skolu tik daudz nav, te vairāk ir studijas vai privātstundas. Kad pārvācos, atvedu šeit visas savas krāsas, otas, bet motivācijas trūkuma dēļ ne reizi tām nepieskāros šī pusgada laikā, par ko jūtos ļoti apbēdināta. Nesen mana māte piedāvāja atsākt iet pie privātskolotājas, ko sen nebiju darījusi, tāpēc tagad jūtos motivēta atsākt nodarboties ar mākslu.

A: Par nākotni man ir grūti runāt, jo neesmu izlēmusi ko īsti vēlos darīt. Man ļoti daudz kas patīk, taču nevaru nosvērties uz kādu konkrētu pusi. Visdrīzāk mana profesija būs saistīta ar mākslu, varbūt nebūšu tieši gleznotāja, kas gleznos gleznas, lai tās pārdotu, bet kaut kā es sevi tajā izpaudīšu.

D.K: Šodien biju Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) un, savā galvā neapzināti gatavojoties sarunai, nolēmu, ka varētu tev pajautāt varbūt nedaudz muļķīgu, tomēr interesantu jautājumu: kāpēc vispār vajadzīga māksla?

A: Es neteiktu, ka tas ir muļķīgs jautājums. Caur mākslu mēs cenšamies nodot mūsu izjūtas, pieredzi un pārdzīvojumus. Māksla ir radusies ļoti sen, vērojot mākslu, mēs varam nojaust katra laika vērtības. 

D.K: Šodien tieši LNMM novēroju kā attiecīgais laiks un notikumi ietekmē mākslas stilu.

A: Jā, man šķiet, ka no mākslas var tik daudz ko pateikt par konkrēto laika posmu, tas ir vērtīgs resurss.

D.K: Tad, kad tu nodarbojies ar mākslu, kas ir tas ko tu vēlies nodot?

A: Es ļoti sen neesmu radījusi kaut ko pati savu, pēdējie darbi, kuras esmu zīmējusi vai gleznojusi ir bijušas kopijas, kuras radot, es mācos pašu tehniku. Bet nākotnē savos darbos es vēlētos parādīt realitāti, kas mums atrodas apkārt, bet kuru daudzi neredz vai negrib redzēt. Vēl man ļoti patīk ideja par sapņu attēlošanu, par zemapziņas signālu izlikšanu gleznās.

Tagad ārā ir ziema, pirms dažām dienām pa radio dzirdēju, ka janvārī un februārī būšot ļoti auksti. Tu mani labi pazīsti un zini, ka man ziemas īsti nepatīk, taču šoziem varētu teikt, ka iemīlējos šajā gadalaikā. Kādas ir tavas attiecības ar ziemu?

A: Varētu teikt, ka man patīk visi gadalaiki, taču ziema it īpaši. Es dievinu sniegu, laiku, kad viss sasnieg un ir balts, tad viss kļūst skaistāks. Taču to varētu attiecināt uz katru gadalaiku, jo katrā gadalaikā ir savs skaistums.  Man patīk putenis un sals, janvāris un februāris ir ziemīgais laiks. 

Kad šogad uzsniga pirmais sniegs, es biju ļoti priecīga. Devos uz skolu, klausījos mūziku un visu ceļu smaidīju. Droši vien no malas izskatījos dīvaini. 

D.K: Runājot par mūziku, kāda mūzika tev patīk?

A: Tas ir ļoti mainīgs jautājums, tas ir atkarīgs no laika. Esmu klausījusies visdažādākos žanrus, taču pēdējā laikā man ļoti iepaticies roks. Tagad esmu sākusi klausīties Queen.

D.K: Pabeidzot par ziemu, man skolā, literatūras stundā, bija jāraksta darbs par visiem gadalaikiem, kur katrā no tiem bija jāiedziļinās, un laikam no tā brīža man patīk visi četri- katram savs skaistums. Tomēr ziemā visvairāk laiku es pavadu iekšā un tas parasti man ir tāds kārtīgs grāmatu lasīšanas laiks, tāpēc jautāšu tev kā skolniecei, kas mācās humanitārajā virzienā, tavu grāmatu topu, kuru ieteiktu izlasīt mūsu sarunas lasītājiem.

A: Man laikam būs grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo pēdējā laikā neesmu to darījusi daudz, un pēdējās grāmatas, kuras esmu lasījusi, nav bijusi mana izvēle. Tās ir bijušas grāmatas, kuras skolā ir obligātā literatūra. Viena no tām bija no “Mēs. Latvija, XX gadsimts” grāmatu sērijas - Paula Bankovska "18". Tagad brīvlaikā lasu sengrieķu mītus un grāmatu par astrofiziku.

Es patiešām noteikti ieteiktu pievērsties gan latviešu, gan ārzemju klasikai. Vasarā izlasīju grāmatu, kas spilgti palikusi atmiņā ar daudzām atziņām - Ēriha Remarka "Debesīm nav lutekļu". Tāpat noteikti būtu jāizlasa, ja ne visi, tad lielākā daļa no "Mēs. Latvija, XX gadsimts" romāniem. 

A: Jā, vasarā izlasīju autores Laimas Kotas grāmatu "Istaba" par 70. gadiem kādā komunālajā dzīvoklī, un, lasot šo grāmatu, sapratu to, cik dažādi var būt cilvēku stāsti un likteņi. 

D.K: Daudz esam runājuši par vidi un sajūtām. Nesen kādā kafejnīcā pamanīju uzrakstu ''Bez cīņas nav uzvaras, bez kafijas nav cīņas'' - to laikam varētu attiecināt uz sevi. Kas ir tava īpašā rīta sastāvdaļa, bez kuras nav iedomājama veiksmīga diena ?

A: Katru rītu eju dušā, tas mani atmodina un palīdz justies svaigai un sakārtotai. Kafija man garšo, taču nav svarīga. Ir rīti, kad pamostos agrāk, tad aizbraucu uz centru pasēdēt  kafejnīcā, padzert kafiju un sagatavoties kādam pārbaudes darbam, prezentācijai vai sakārtot domas. 

D.K: Runājot par pārbaudes darbiem un mājas darbiem, ir sanācis mācīties naktīs?

A: Ir bijušas dažas naktis, kad patiešām daudz mācījos un maz gulēju, tas bija tad, kad rakstīju referātu. Man kādreiz likās, ka man labi padodas plānot laiku, taču pierādījās, ka tā galīgi nav, un viss bija atlikts uz pēdējo brīdi. Bet vispār es cenšos neaizrauties ar negulēšanu naktīs, jo bija brīdis, kad nebiju vairākas naktis pēc kārtas gulējusi, un pamanīju, ka man skolas darbos sāk zust produktivitāte, lai gan nejutos nogurusi.

D.K: Ja nu sākām ar to Jauno gadu, tad ar to arī beigsim. Ko novēli mūsu sarunas lasītājiem Jaunajā gadā?

A: Kā jau teicu, mainās tikai kalendārs, taču ja ir cilvēki, kuriem jaunais gads ir kā slieksnis uz kaut ko labāku, tad lai viss iecerētais piepildās. Bet vispār jādzīvo tā, lai nav jācer uz Jauno gadu, jācenšas katru dienu padarīt pēc iespējas labāku.

D.K: Katru dienu jācenšas parādīt labāko sevis versiju..

A: Jā, jācenšas izbaudīt visu dzīvi.