Diskusija: Interneta skaistums un posts
Foto: Guntis Apse.
Dzīve bez interneta un sociālajiem tīkliem nav iedomājama. Laikā, kad viss tiek modernizēts un padarīts virtuāls, svarīgs ir kļuvis līdzsvars starp šīm divām pasaulēm, kas nemanot saplūst vienā. Diskusijā mēs vairs neuzdosim jautājumu, vai sociālie tīkli ir kļuvuši par atkarību, mēs centīsimies rast robežas, kas laikā, kad viss kļuvis pašsaprotams, kļūst svarīgas. Ir jāsaprot, ka internets un sociālie tīkli ir uz palikšanu, tā ir šī laika zīme, un tam stāties pretī ir bezjēdzīgi, tomēr kā palikt autentiskam un nekļūt par muļķi?
Daniels Kevins: Vakardien ar Aurēliju sākām diskutēt par šo tēmu, un, lai ievirzītu mūsu diskusiju, pastāstīšu, pie kā mēs nonācām. Galvenais mūsu secinājums bija tāds, ka internets kā instruments nav ne labs, ne slikts. Tāpat kā nazis, kas noziedzinieka rokās nes nāvi, bet ārsta rokās dzīvību.
Aurēlija Auzere: Jā, pavāru rokās tas noteikti nesīs ēdienu. (Visi smejas.)
Daniels: Jā, un tas nav viennozīmīgi. Šodien es vēlētos vērst uzmanību tam, kāds internets ir mūsu, jauniešu, rokās.
Aurēlija: Sāksim ar jautājumu, vai sociālie tīkli kļuvuši par jūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu? Kādu ietekmi jūs izjūtat no tā?
Anna Sičova: Es vakardien apskatījos savu "ekrāna laiku" un biju ļoti bēdīga. Kaut gan es neuzskatu, ka manā dzīvē sociālie tīkli spēlē lielu lomu, secināju, ka dienā tajos pavadu vidēji piecas stundas. Redzot šo laiku, sapratu, ka tas mani ietekmē pat vairāk nekā man šķiet. Tas ir daudz trakāk nekā tad, ja tam atvēlu speciālu laiku savā ikdienā, tāpēc noteikti neesmu apmierināta ar to, cik ilgu laiku manās rokās pavada tālrunis.
Gusts Ābele: Es diezgan daudz lietoju sociālos tīklus. Reizēm pat uznāk sajūta, ka vajag izveidot vēl vienu jaunu profilu kādā no sociālajiem tīkliem, jo kaut kas atkal ienāk modē un tā tālāk. Tad saprotu, ka labāk jāpieturas pie tā, kas jau ir, jo tas jau tā ir pārāk daudz. Pat ja mēs to tik daudz neizjūtam, pat ja šīs piecas stundas dienā ir tik ļoti izkliedētas, ka tas nešķiet nozīmīgi, tās tāpat dienas beigās ir piecas stundas.
Gusts Ābele. Foto: Guntis Apse.
Anna: No divdesmit četrām!
Daniels: Un mēs ar Aurēliju tieši vakardien spriedām par to, ka no šīm piecām stundām mēs reāli neatceramies neko. Es neatceros, ko skatījos telefonā vakardien vai pat no rīta.
Aurēlija: Es iztinu visu Instagram feed, pēc tam nolieku telefonu un neatceros nevienu fotogrāfiju.
Gusts: Jā, varbūt Instagram feed ir viens, bet explore page gan ir indīgs. (Visi smejas.) Es gribētu, lai Instagram to vienkārši izdzēš, jo tad, kad vēlos kaut ko meklēt, es to aizmirstu un pazūdu uz vairākām stundām!
Ints Mančass: Es internetu izmantoju diezgan maz, tikai vakaros pirms gulētiešanas. Internets ir ļoti maza manas dzīves sastāvdaļa, es daru daudz lietu ārpus tā — reālajā dzīvē. Tas neko neietekmē, dažreiz publicēju fotogrāfijas, varbūt reizi mēnesī. Tas man nav svarīgi, vienīgais, ko skatos internetā, ir smieklīgi video, tā sevi iemidzinu pirms gulētiešanas, lai būtu saldāks miegs un nogurums no tā, ka sēžu internetā.
Gusts Ābele (no kreisās), Ints Mančass, Beāte Tumaševica. Foto: Guntis Apse.
Aurēlija: Tev tā bijis visu laiku, vai tomēr kādreiz vairāk izmantoji internetu? Varbūt ir kādi sociālie tīkli, kurus kādreiz izmantoji, taču tagad vairs ne?
Ints: Piemēram, Instagram. Kādreiz visu laiku publicēju foto, skatījos, cik cilvēki atzīmējuši tās ar patīk. Tagad man tas ir mazsvarīgi, un es dzirdēju, ka Instagram vispār dažās valstīs vēlas izdarīt tā, ka lietotāji neredz, cik daudziem patīk viņu bildes. Kad to ieviesīs visur, zudīs Instagarm jēga.
Gusts: Varbūt ne Instagram, bet pašai iespējai nolaikot kādu foto gan.
Anna: Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc publicējam bildes, mums vajag šo atzinību no citiem. Mums ir vajadzīgs novērtējums, tas ir pavisam dabīgi, tas iekodēts mūsos kā sociālos dzīvniekos.
Beāte Tumaševica: Jūs liekat Instagram bildes, lai jums būtu laiki, man tas vairāk ir atmiņu albums. Šobrīd darbs mani vairāk vai mazāk piespiedis būt publiskai personai, tāpēc internetu izmantoju darba lietām un saziņai ar citiem. Neesmu no tiem, kas visu laiku sēž telefonā.
Ints: Jā, es arī. Izmantoju tādas iespējas kā facetime. Man pat īsti internetā nav ko darīt, es piesēžos pie datora, bet domāju: "Nu, ko tālak? Ko man te meklēt?" Mūsdienās jauniešiem tas internets ir kaut kas īpašs, tai pat laikā viņi neprot darīt lietas reālajā dzīvē.
Gusts: Un tev šķiet, ka tas ko var darīt reālajā dzīvē vienmēr ir labāks par to, ko var iegūt internetā?
Ints: Loģiski! (Rodas kņada.)
Gusts: Tā vispār nav! Daudziem ir sajūta, ka internets, tāpēc ka tas ir internets un izraisa atkarību, uzreiz ir slikts, es gan tā nedomāju. (...) Bet kā jau jūs teicāt, viss atkarīgs no tā, kādās rokās tas ir. Un tas, ka mēs izmantojam internetu nav slikti, tas ka mēs internetu izmantojam daudz arī nav slikti, viss ir no tā, ko mēs tur darām. Un nav pat svarīgi, vai sabiedrības acīs tas ir labi un noderīgi, svarīgi ir tas, kā tas ir mūsu acīs. Internets ir ļoti individuāla lieta, kur, protams, notiek kaut kāda komunikācija. Katrs savās mājas vai bariņā, tomēr katrs savā telefonā un savā pasaulē.
Amanda Kaufmane: Bet kaut kādās ballītēs tu pats esi ierosinājis, lai visi noliek telefonus. Tad jau sanāk, ka varbūt tam cilvēkam tas ir labi un vajadzīgi.
Anna: Nē, es domāju, ka, ja esi ar cilvēkiem pie galda, taču tai pat laikā runā ar citiem cilvēkiem, kuri nav pie galda, tas ir vienkārši nenormāli.
Anna Sičova. Foto: Daniels Kevins.
Amanda: Jā, es piekrītu. Kaut vai cilvēks jūtas labi un brīvi, tas nav skaisti, ka kompānijā pavadām savu laiku telefonos. Tas mūs ļoti izolē no ārējās pasaules.
Anna: Jā, tā ir problēma. Mēs vairs neprotam izveidot pietiekami labu kontaktu ar īstiem cilvēkiem reālajā dzīvē. Ļoti labi šo ievēroju septītajā vai astotajā klasē, kad viena klasesbiedrene sastrīdējās ar savu draudzeni un sāka histēriski raudāt. Viņa uzreiz paņēma savu telefonu, jo tas nomierina. Līdzīgi kā mazam bēnam iedot knupīti, tas ir tieši tāpat. Man ļoti patīk Saimons Sineks, viņš stāstīja, ka vecāki, nopērkot savam bērnam telefonu tīņu gados, atver alkohola skapīti. Ja tev paliek grūti, tu vari paņemt telefonu un aizmirsties no visa.
Daniels: Jā, esmu ievērojis, ka vecāki nevēlas nodarboties ar bērniem, kuri ir mazi, tāpēc iedod tiem savu telefonu, planšeti vai ieslēdz televizoru. Un tas nav normāli, ka bērns divu gadu vecumā prot izmantot Youtube.
Aribella Jauja: Atbildot uz pirmo jautājumu, saziņa ir diezgan neoriģināla atblide. Lielākoties internetu izmantoju tikai izklaidei, bet es nesen ievēroju, ka es regulāri pārbaudu savus sociālos tīklus, jo man šķiet, ka kāds cenšas mani sasniegt. Kaut kā automātiski iegājies pārbaudīt, vai kādam neesmu vajadzīga. Acīmredzot, tā ir netieša vēme vienmēr būt kaut kur uzaicinātai; varbūt šodien kaut kur jādodas, varbūt rīt kāds mani kur paaicinās.
Amanda: Internetam ir ļoti liela loma manā dzīvē, kaut gan man nekad nav mobilo datu, un Aribella man šobrīd dod hotspotu. Mani draugi dzīvo citur, man vajadzīgs nepārtraukts kontakts ar viņiem, tāpēc varu teikt, ka internets ir mana dzīve.
Ance Zirnīte: Manas attiecības ir līdzīgas ar visu minētajām. Piekrītu Gusta teiktajam par to, ka internets ir diezgan individuāla lieta. Brīžos, kad šķiet, ka pārāk daudz laika pavadu tur bezvērtīgi, ieeju, piemēram, Satori un izlasu kādu rakstu. Tad man rodas sajūta, ka tomēr spēju kontrolēt saturu, kuru patērēju.
Gusts: Man jau šķiet, ka problēma arī rodas tajā brīdī, kad cilvēks vairāk nespēj kontrolēt to saturu, kuru viņš patērē.
Daniels: Ance, kas, tavuprāt, ir jēgpilni?
Ance: Kaut kas domu rosinošs! Nevis tad, kad tinu fotogrāfijas tajās neiedziļinoties, bet tad, kad izlasu kādu rakstu, kas liek pašam par kaut ko aizdomāties, izraisa kaut kādu reakciju, nevis ir tikai monotona darbība.
Ance Zirnīte (no kreisās), Paula Terehova, Madara Sārmane. Foto: Guntis Apse.
Daniels: Tāpēc arī radies salīdzinājums ar sērfošanu, jo bieži vien sērfojam pa viļņiem, nemaz neiedziļinoties un nerokot dziļāk. Taču internets ir arī labs rīks, lai bristu dziļumā, lai saprastu kaut ko vairāk.
Gusts: Labi, no šī brīža nirsim internetā! (Visi smejas.)
Paula Terehova: Nezinu, vai varu ko jaunu piebilst par attiecībām, taču, ja runājam par to, kā rīku, tad reklāma, ko mēs visi šobrīd izmantojam, ir veids, kā mēs visvairāk atrodam informāciju par dažādām lietām, piemēram, par pasākumiem. Facebook grimst, vienīgais, kas to uztur pie dzīvības, ir pasākumu sadaļa, un mēs, jaunieši, to izmantojam patiešām daudz. Un, protams, pienāk tas brīdis, kad nonākam discover sadaļā, un internets kļūst par izklaides rīku. Tas neraisa emocijas, tā vienkārši ir vieta, kur piesiet savu uzmanību uz to mirkli, taču nekas nav iegūts.
Ints: Es internetā mēdzu saglabāt fotogrāfijas, skatos bildes no skaistām vietām, uz kurām vēlētos aizceļot, piemēram, Santorini salām un Ēģipti.
Madara Sārmane: Arī manas attiecības ar internetu ir gan labas, gan sliktas, taču, dzirdot tik daudz kritikas par internetu, es tomēr vēlētos pateikt arī kaut ko labu, kas mums palīdz augt kā cilvēkiem. Es tagad mācos par fotogrāfu un priecājos, ka varu apskatīt citus darbus, smelties pieredzi un gūt plašāku iespaidu. Es dodos uz izstādēm, taču man patīk arī publicēt savu skatījumu, citiem parādīt to, ko daru. Es arī zīmēju, un iemesls, kāpēc sāku to darīt profesionālāk, ir internets, jo, iespaidojos no citiem, kas to dara, tas mani motivē censties vairāk un augt kā māksliniekam. Protams, ir daudz sliktu lietu, kuras tagad varētu uzskaitīt, taču tās visas jau mēs zinām.
Alise Annija Daugule: Lai gan arī man tas ir kļuvis par laika kavēkli, tā kā mana profesija ir saistīta ar pozēšanu, es cenšos tajā ienirt un meklēt idejas, kā labāk darīt savu darbu. Dažreiz mēdzu tur ieiet ar domu uzlabot sev garastāvokli, skatos dažādus uzjautrinošus video, taču attopos brīdī, kad sāku sevi salīdzināt ar citiem un jūtos slikti par to.
Daniels: Lai gan jau dzirdējām dažādus piemērus gan par jēdzīgu, gan nejēdzīgu interneta izmantošanu, es vēlētos abām šīm pusēm pievērsties atsevišķi. Lai nebūtu tā, ka koncentrējamies tikai uz slikto, sāksim ar to, kā internetu izmantot jēgpilni!
Gusts: Manuprāt, ir ļoti svarīgi nedomāt par to, kā interneta lietošana varētu izskatīties skaisti, piemēram, lasot dažādas teātra recenzijas, vienkārši tāpēc, ka tas varētu būt vērtīgi. Ir svarīgi interneta pasauli pielāgot savām interesēm, lietām, kuras mēs reāli darām, nevis sekot kaut kādām globālām tendencēm vai lietām, kas skaitās vērtīgas. Ir svarīgi domāt par to, kas ir vērtīgi tev pašam, nevis to, kas vērtīgs vidējam cilvēkam.
Daniels: Un kas šķiet vērtīgs tev pašam?
Gusts: Mans hobijs ir rakstīšana, tāpēc es publicēju dažāda rakstura tekstu dažadās vietnēs vai meklēju iedvesmu. Varbūt pat ne iedvesmu, vienkārši kaut ko, kas raisa domas.
Anna: Manuprāt, veids, kā izmantot internetu jēgpilni, ir trenēt savu spēju nenovērst uzmanību no mērķa, kādēļ tu tieši tajā brīdi izmanto to. Cilvēki saka, ka neviens vairs neizmanto Facebook, es izmantoju! Ieejot tajā, man ir viens konkrēts mērķis, taču es kaut kur aizklīstu, pat aizmirstot par to, ko vispār tur meklēju. Uzmanības trenēšana! Tāpat kā spēja redzēt savu mērķi, tā noder katrā dzīves sfērā. (...) Bieži vien mēs pat nepamanām, ka atkal paņemam telefonu, tā laikam ir muskuļu atmiņa, jo tas notiek automātiski.
Ints: Kad iepriekšējie divi runātāji stāstīja savu pieredzi, atcerējos, ka kopā ar Lindu rakstīju zinātniski pētniecisko darbu, kurā nācās skart arī interneta tēmu. Jēgpilni izmantot internetu var, analizējot kritiski iegūto informāciju, jo spēja analizēt vajadzīgo, atmest lieko un saprast, kas vispār ir kaut kāds mistisks izdomājums, ir ļoti svarīga. Vēl viens veids ir izmantot to kā platformu, tā kā to dara Gusts. Tā ir ideāla vieta, lai visi pasaules cilvēki varētu redzēt to, ko tu radi. Vēl jēgpilni var izmantot, lai meklētu augstskolas — rūpētos par savu nākotni. Nesen Facebook uzgāju, ka Rīgas Latviešu biedrības nams aicina pieteikties jauniešus apmaiņas programmā uz Vāciju bez maksas, tā ir perfekta iespēja. Tā jēgpilni jāizmanto internets! Ir jāmeklē jaunas iespējas, jādomā, kā sevi varu attīstīt. Tā arī es izmantoju internetu.
Foto: Guntis Apse.
Paula: Es varu piekrist Intam. Jēgpilnā izmantošana parādās brīdī, kad tas ir kā pakalpojums sev. Kad es iegūstu kādu informāciju, kas var būt noderīga man pašai, jo tā ir individuāla lieta. Lielākais klupšanas akmens ir spēja sevi kontrolēt, spēja tajā Facebook meklēt sev vajadzīgo un nenoiet no ceļa. Vienīgais veids, kā to risināt, ir apzināties, ka, spiežot uz šīs explore page, es patiešām pazūdu. (...)
Madara: Vērtīga arī ir komunikācija ar tiem cilvēkiem, kuri visticamāk nebūtu iepazīti, ja nebūtu interneta. Tur var uzzināt tik daudz lietu par pasauli, kuras, protams, var izlasīt arī grāmatās, taču to var izdarīt arī internetā. Internetu var izmantot ne tikai palīdzot sev, bet arī citiem. Daudz kur var redzēt sliktas lietas, kas notiek pasaulē, un ir iespēja ziedot, lai palīdzētu. Un tas viss ir svarīgi, jo varbūt mums zūd komunikācija ar tuviem cilvēkiem, bet mums noteikti tā uzlabojas ar cilvēkiem no attāluma.
Paula: Te nu atkal runa ir par kritisko domāšanu, lai nesanāk, ka ziedo naudu kaut kādai kreisajai organizācijai ar kreisajiem nolūkiem. Kritiskā domāšana laikam ir viens no atslēgvārdiem, izmantojot internetu.
Aurēlija: Manuprāt, Ints labi apkopoja tieši to, ko vēlējos dzirdēt. Internets ir lieliska platforma māksliniekiem, kuriem nav resursu, lai viņu darbus aplūkotu izstādēs. Internets ir radīts saziņai, taču vai tas uzlabojis mūsu saziņu? Es vēlos pāriet pie otras daļas un runāt par interneta postu. Kā jums šķiet, vai sociālie tīkli mūsu saziņu uzlabojuši, vai tomēr tie mūs vienu no otra attālinājuši?
Alise Annija Daugule (no kreisās), Daniels Kevins, Aurēlija Auzere. Foto: Pēteris Alksnis.
Anna: Manuprāt, internets savā ziņā ir izpostījis fiziskās cilvēku attiecības, viens no piemēriem ir Tinder. Cilvēki neprot satikties viens ar otru, aci pret aci, lai veidotu reālas attiecības. Es arī diezgan ilgi izmantoju Tinder, tur satiku arī savu šī brīža draugu, tāpēc no tā var nākt arī kaut kas labs. Es ļoti labi zinu, ka tāpat ar viņu nebūtu runājusi, ja vienkārši viņu satiktu, taču jāsaprot, ka tas ir līdzīgi iešanai uz veikalu — tu atver lietotni, kurā pieejamas pāris fotogrāfijas un cilvēka apraksts, un vērtē — tas ir kā iegādāties cilvēku.
Daniels: Un te nu var piebilst, ka, izmantojot šos tīklus, mums ir iespēja sevi parādīt nevis tādus, kādi mēs patiesībā esam, bet gan tādus, kādus mēs sevi gribētu redzēt, vai kādus vēlētos, lai redz citi.
Aurēlija: Tā ir tēla veidošana, kas pilnībā nesaskan ar to, kāds cilvēks tu esi.
Paula: Skumji laikam paliek brīdī, kad redzu, cik daudz ir reklāmu, kuras piedāvā mācīt, kā veidot attiecības. (…)
Ance: Bet varbūt arī neklātienē ir labi sazināties? Es domāju, ka tas ir asmens ar diviem galiem. Varbūt slikts piemērs, taču čatu vietas ir globāla telpa, kurā var dibināt attiecības ar cilvēkiem no visas pasaules. Un ir iespējamas jēgpilnas virtuālās attiecības arī okeāna attālumā.
Anna: Man ir ko piebilst par okeāna attāluma attiecībām... Nekad to nedariet! Tas ir briesmīgi, kad tu atrodies divu tūkstošu kilometru attālumā no cilvēka, kuru tu mīli.
Gusts: Es to izmantoju tad, kad vienkārši nav iespējas satikt šo cilvēku aci pret aci, vai arī lai norunātu tikšanos.
Ints: Internets kļūst slikts, kad izmantojam to, manipulējot ar citiem vai atstājot ļaunus komentārus. Pats esmu to darījis, taču, augot lielam, saprotu, kā tas grauž un sāpina, jo esmu to izjutis pats uz savas ādas.
Daniels: Šobrīd mēs te sēžam, ar Annu es sarunājos kā ar sarunu biedru, taču brīdī, kad, publicējot diskusijas aprakstus un runātājus, pietagoju viņas profilu, pamanīju, ka mēs pirms vairākiem gadiem esam sarakstījušies.
Anna: Kas tur bija?
Daniels: Pēc tam varēsi palasīt! (Visi smejas.) Un mani biedē, ka katra mūsu darbība ir neizdzēšama, tas viss saglabājas. Bildes albumā mēs varam saplēst, sadedzināt un varbūt pat aizmirst, taču šī informācija kaut kur glabājas serveros, un mēs pat īsti nevaram pār to valdīt. Domāju, ka visi ir dzirdējuši šīs konspirāciju teorijas par Facebook, ka viņi saglabā pat ziņas, kuras neaizsūtam — tekstu, kuru uzrakstam, taču izdzēšam.
Gusts: Es domāju, ka Facebook no tādām Daniela Kevina ziņām, kuras pat netika nosūtītas, nav nekādas jēgas. Varbūt tas ir tiem pašiem reklāmas nolūkiem, kad viņi mūs noklausās, lai pēc tam piedavātu atbilstošās lietas.
Aurēlija: Nesen Netflix noskatījos filmu "The Great Hack", kurā stāstīja par to, kā dažādu vietņu datus, viņi īpašu uzmanību pievērsa tieši Facebook, izmantoja, lai iespaidotu 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanas. Viņiem par katru amerikāni bija savākti aptuveni 5000 datu, kas sevī ietver visus laikus, šērus u.t.t., pēc šīs informācijas viņi analizēja katra cilvēka vājos punktus, kādu informāciju viņam piedāvāt, lai viņi balsotu par Trampu. Viņiem masveidā parādījās informācija par to, ka Hilarija ir slikta, taču Tramps ir labs, līdzīgi ar informāciju par imigrantiem. Ar šīm pielāgotajām ziņām viņi mainīja cilvēku balsis vēlēšanās. Pat ar šīm mazajām lietām, kuras tiek saglabātas no mums, organizācijām ir iespējams ar mums manipulēt. Šīs sīkdatnes ir labas uzņēmumiem, taču nekas labs mums. Un nav stāsts tikai par vēlēšanām, tas var būt jebkas. Mēs atstājam milzīgu informācijas pēdu internetā, pēc šīs informācijas mums tiek piedāvāti produkti un viss pārējais.
Paula: Bet tad atkal mēs atgriežamies pie tās pašas kritiskās domāsanas.
Daniels: Mēs iepriekš runājām par jēgpilnu un nejēgpilnu interneta izmantošanu, taču šīs lietas jau nav no tā atkarīgas. Mēs nevaram ietekmēt to, ka par mums tiek vākta informācija un kā tā tiek izmantota.
Paula: Bet mēs varam ietekmēt izvēli, kuru izdarām.
Aurēlija: Labā lieta ir tā, ka mēs par to šobrīd runājam, tātad to apzināmies, taču riska punkts ir bērni, kuri to līdz galam neizprot. Tāpat ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri mēdz domāt, ka internetā viss ir patiesība, kuri nespēj atlasīt šīs fake news. Esam sākuši runāt par interneta ēnas pusēm, ko varat piebilst?
Alise: Snapchat… man šķiet, ka esam sākuši slēpt savas īstās emocijas. Mēs vienkārši aizsūtam to bildi, it kā šķiet, ka tas ir pietiekoši, jo mūsu starpā ir kaut kāda komunikācija, bet mēs vairs nejautājam viens otram to, kā jūtamies vai kā mums iet. Tā var sabeigt attiecības, jo it kā ir kaut kāda komunikācija, taču cilvēks kļūst vietuļš, viņam var šķist, ka nevienam viņš nerūp. Es cenšos Snapchat izdzēst, bet nevaru.
Aurēlija: Kāpēc?
Alise: Man patīk tas, ka pāris sekundēs varu parādīt vai redzēt to, ko kāds dara, es taču neprasīšu katru dienu: “Ko tu dari? Kā tev iet?”
Ance: Gribēju piebilst par kristisko domāšanu. Nesen parādījās ziņas par degošajiem Amazones lietus mežiem, visi lika storijos, ka tas notiek. Lai vispār saprastu, kas patiesībā notiek, es aizrakos līdz Džona Grīna Youtube video, kurā viņš paskaidroja šo situāciju, taču šis ceļš, kādā es uzzināju pareizu informāciju par to, kas tieši tur notiek, kāpēc deg un vai to vispār var ietekmēt, man vajadzēja izburties cauri lielam informācijas burbulim.
Paula: Tas ir diezgan traki, jo mana pirmā reakcija, ieraugot ziņas par šo notikumu, protams, bija šoks, taču jau nākamajā brīdī sāku domāt par to, vai šīs nav kārtējās fake news. Un tad es sāku meklēt, ko par to raksta ziņu portāli. Radās aizdomas, vai šo ziņu kāds nav vienkārši iniciējis, kā rezultātā ir aizgājusi cilvēku ķēdīte, kas to padod tālāk. Tas pats par 5G internetu — lai gan zinātnieki nemitīgi uzsver, ka tas ir cita veida vilnis un tas neietekmēs veselību, šis lielais cilvēku uztraukums rada viltus ziņas par 5G kaitīgumu. Tajā brīdī jāieslēdz kritiskā domāšana un jāspēj izvērtēt, rokoties vairākas stundas, lai patiešām būtu pārliecināts, vai tā ir taisnība.
Ints: Man šķiet, ka tas sliktais, kas ir internetā, tam visam pieder pie lietas, lai cilvēks nepazaudētu realitātes sajūtu. Vajag dzīvot tā, lai tu domātu, kā tu dzīvo un ko tu dari, piemēram, kāpēc tu kaut ko lasi un vai tā tiešām ir. Ja nebūtu sliktā un nepatiesā, tad jau cilvēkiem pazustu kritiskā domāšana, viņi visu uztvērtu pārāk vienkārši. (…)
Daniels: Viens no jautājumiem, kas atrodas arī diskusijas aprakstā, ir, vai internets nebojā notikumus, kurus, vēloties iemūžināt, mēs tos patiesi neizbaudām?
Aurēlija: Kad biju “Rammstein” koncertā, grupa koncerta sākumā aicināja cilvēkus novākt telefonus, lai tie labāk varētu izbaudīt koncertu, taču apmeklētāji viņos neklausījās, un visu koncerta laiku vienalga rēgojās viedierīces. Paskatoties kaut kāda koncerta video deviņdesmitajos, pūlis dejo, izjūt visu, kas notiek, taču tagad cilvēki vēlas visu iemūžināt.
Gusts: Mēs ar Amandu bijām festivālā “Komēta”, bijām tik ļoti sajūsmināti, ka visu laiku vēlējāmies nofotografēt to, kā tie cilvēki ekstāzē dejo pie afrikāņu mūzikas, tāpēc vairākkārt sev nosolījāmies, ka šī būt pēdējā bilde, un tad arī mēs paši iesim šajā pūlī. Un bieži vien mēs tā arī neaizejam, jo mums ir ārkārtīgi svarīgi parādīt cilvēkiem, ka tur esam, mums vajag to parādīt no labākās puses. Un tad, kad kļūst patiešām interesanti, labāko daļu tu nemaz neparādi, jo tajā brīdī jau esi aizmirsis, ka kaut kas jābildē.
Aurēlija Auzere, Anna Sičova, Gusts Ābele, Ints Mančass. Foto: Pēteris Alksnis.
Anna: Man kādreiz bija ļoti noteikts viedoklis par to, ka, esot vietās, kurās es simtprocentīgi vēlos pieredzēt šo notikumu, es nekādā gadījumā nepacelšu savu telefonu un nefilmēšu, taču pēc pēdējā gada “Positivus”, kad sapratu, ka no visām festivāla dienām man ir tieši viens video, biju bēdīga, ka neesmu nofilmējusi pietiekami daudz sava mīļākā dziedātāja koncertu. Es sapratu, ka tur ir robeža, vai tu dzīvo cauri ekrānam, vai reālajā dzīvē. Es nedomāju, ka filmēt vai fotografēt to, ko tu izbaudi, ir slikti. Un par afrikāņu dejām, tas ir tas brīdis, kad, to filmējot, tu dzīvo tādu kā trešās personas dzīvi, kas no visa tā ir atsvešināta. Tas jau ir tas brīdis, kad esi kļuvis par būtni ar telefonu, kas neredz, nedzird un neeksistē, un vēlas tikai atrādīt to, kas ar tevi notiek, lai gan patiesībā neesi nekas. Es noteikti neteiktu, ka nevajag filmēt un neatcerēties lietas, kuras tu izbaudīji. Kāda tad jēga tai kamerai, ja neko no savas pieredzes nenofotografē?
Daniels: Pagājušajā vasarā es uzņēmu daudz Instagram storiju, šogad to ir diezgan maz. Man ļoti patīk skatīties atmiņas no pagājušās vasaras, jo tie storiji jau nemaz nav tik daudz, ir uzņemti svarīgākie notikumi, kurus ir vērts atcerēties. Man ir patīkami to skatīties un grimt tādā kā nostaļģijā.
Aurēlija: Jā, varētu teikt, ka brīdī, kad esi šajā notikumā, tas nav prātīgi, bet vēlāk taču ir tik forši paskatīties.
Gusts: Jā, nevajag tvert visu laiku, pietiek jau ar to vienu foto. Nav jau svarīgi atcerēties visas šīs koncerta detaļas, vajag tikai atcerēties to sajūtu un to, kā bija tad. Pēc tam tu tāpat neatcerēsies katru trešdienas rītu to, ka biji uz konkrēto koncertu, tāpēc atcerēties kopējo sajūtu ir galvenais.
Paula: Man šķiet, ka labākais piemērs, kuru nesen atklāju, ir filmiņu kameras. Esot pasākumā, uzņemu vienu vai divas fotogrāfijas, pēc tam aiznesu, attīstu un dabūju tās papīra formātā. Kam vēl ir tūkstošiem bildes telefonā? Es zinu, ka man ir!
Gusts: Man ir tikai sešdesmit! Es uzņemu bildes, atstāju tikai labākās, pēc tam, ja neielieku tās Instagram, vispār izdzēšu.
Paula: Tas ir tas, par ko es runāju. Mēs jau neejam cauri visai galerijai, ja mums ir tūkstošiem bilžu, tāpēc, ja tev ir tā viena bilde no viena pasākuma, kas ir papīra formātā un pēc tam noglabāta albumā, ir daudz lielāka iespēja, ka kādu dienu paņemsi albumu un pašķirstīsi to. Nevis ieiesi telefona galerijā un iziesi cauri savām vienpadsmit tūkstoš bildēm.
Aurēlija: Es laikam nevarēšu piekrist. Mēs ar Anci pirms dažām nedēļām tās visas tūkstots bildes skatījāmies, jo tur nav tikai skaistas bildes, tur ir daudzas smieklīgas, kurās ir interesanti skatīties, kā esi mainījies vai izaudzis pa šo laiku. Iespējams, ja neesi tas, kurš katru dienu raksta dienasgrāmatu un piefiksē visas savas atmiņas un sajūtas, tās bildes galerijā var to aizstāt un saglabāt šīs izjūtas.
Madara: Paula ieminējās par filmiņu fotogrāfiju, kas man pavēra acis uz pilnīgi jaunu pasauli, jo tas nav tas pats, kas bildēt ar telefonu. Fotografējot ar telefonu, tu ātri nobildē to, kas škiet foršs, taču, bildējot ar filmiņu kameru, tev ir 24 vai 36 kadri, un tu vēlies, lai katra tā fotogrāfija būtu izmantojama. Kad dabūju savu pirmo filmiņu, es biju vienkārši starā, jo es visu skatījos, visam pievērsu uzmanību. Pirmās bildes ļoti vēlējos redzēt, skrēju tās attīstīt un veselu stundu gaidīju, lai tās dabūtu. Tas bija tik forši, tās bildes bija tik skaistas. Daudzi cilvēki saka, ka vajag labākās kameras, lai bildētu kvalitatīvi, bet filmiņu fotogrāfijas ir ar sajūtu. Atceros, kad ģimenes pasākumā skatījāmies diapozitīvus; visas šīs vecās bildes ir tik skaistas. Tāpēc domāju, ka ar filmiņu ir labi fotografēt, jo nepalaižu garām to brīdi.
Gusts: Un uz brīdi var sajusties kā īsts fotogrāfs, nevis kā parastais cilvēks.
Alise: Es nekad neesmu sapratusi, kāpēc cilvēki fotografē salūtu… Bet arī man telefonā ir daudz fotogrāfiju, uz kurām man patīk paskatīties. Kad esmu projām, es atgriežos šajos mirkļos un tad kļūstu mierīga.
Alise Annija Daugule (no kreisās), Daniels Kevins, Aurēlija Auzere. Foto: Pēteris Alksnis.
Aurēlija: Un tomēr ar telefonu un interneta palīdzību mirkļus var sabojāt arī nefotografējot. Piemēram, ar Danielu vakardien runājām par to, kā cilvēki aiziet uz randiņu, kurā nesarunājas, bet gan sēž klusumā, tad telefonos, bet pēc tam aiziet mājās, raksta viens otram, cik jauki tas bija, un sūta sirsniņas. Varbūt arī bildējot mēs sabojājam brīžus, bet vai sliktāk nav tad, kad satiekamies viens ar otru, taču neprotam novērtēt šo dzīvo kontaktu un pavadām laiku internetā?
Anna: Godīgi sakot, jo ērtāk tev ir ar cilvēku, jo māzāk tu satraucies par to, ko viņš padomās par to, ka tev randiņa laikā uz galda atrodas telefons. Manuprāt, tā nav pārāk liela problēma.
Gusts: Jo ērtāk tev ir ar šo cilvēku, jo mazāka iespējamība, ka vispār to izmantosi, jo tev ir ērti ar viņu sarunāties. Taču, ja tas ir pirmais vai otrais randiņš, tad ir neveikli.
Paula: Bet tas ir jāpadara par ieradumu — neizmantot telefonu, kad esi ar otru cilvēku. Kad satiekos ar savu draudzeni, un viņa izvelk telefonu un sāk tajā kaut ko darīt, es savu telefonu neizvelku un vienkārši pagaidu, kamēr viņa izdarīs vajadzīgās lietas. Viņa jūt, ka vienkārši gaidu, pabeidz, un mūsu saruna var turpināties. Un man šķiet, ka tas ir brīnišķīgi, jo stāsts ir par to, vai tu pieķer sevi pie tā, ka kaut ko tādu dari.
Daniels: Mēs runājām par to, kā mēs paši izmantojam internetu, par tā labajām un sliktajām lietām un par to, vai tas nekropļo mūsu dzīves skaistos brīžus. Šķiet šī diskusija vēl spilgtāk izkristalizēja mūsu sākotnējo salīdzinājumu, ka internets ir kā nazis — tas nav viennozīmīgs. Taču, vai ir kādi citi secinājumi no mūsu diskusijas? Mans ieguvums noteikti būs atziņa, ka fotografēt pasākumos nemaz nav slikti, man kādreiz tas šķita nepareizi, taču tagad piekrītu, ka tas ir noderīgi.
Ance: Ar internetu ir līdzīgi kā ar uzturu — mums jāvērtē, cik kvalitatīvu un uzturvielām bagātu ēdienu mēs ēdam, tāpat arī internetā ir jāvero, ko mēs liekam sevī iekšā.
Paula: Fotografēt nav nekas slikts līdz brīdim, kad atvēli tam tikai vienu momentu, un tad tu atgriezies atpakaļ un iegūsti šo pieredzi. Vēl viens atslēgvārds ir kritiskā domāsana un paškontrole.
Anna: Man šķiet, ka mēs visi sapratām to, ka mums ir kaut kādi trūkumi interneta lietošanā, taču, kā mēs visi zinām, pirmais solis problēmas risināsanā ir tās apzināšanās, mēs to esam izdarījuši. Ir jāsāk šos trūkumus risināt.
Gusts: Man šķiet, ka mums visiem ir izvēle, kā mēs pavadām laiku internetā. Viss atkarīgs no tā, ko mēs izvēlamies. Mums nav tiesību nosodīt kādu par viņa izvēlēm pavadīt garas stundas explore page, jo tās galu galā ir viņa piecas stundas internetā, nevis mūsu.
Raksts: Daniels Kevins. Tekstu korektēja un pārskatīja: Sabīne Toča, Aurēlija Auzere.