Daniels Kevins: Mūsu diskusijas tēma ir mūsu izvēles pēc 9. klases. Domāju, ka devītajā klasē jautājums, ko darīt tālāk, nav tik satraucošs kā divpadsmitajā klasē, kad patiešām jāizdara liela dzīves izvēle. Devītajā klasē vairāk ir sajūta, ja kaut ko var mainīt un doties tālāk, tad šis ir tas īstais brīdis. Daudzi jau iepriekš visu izdomājuši un, iespējams, nokārtojuši iestājeksāmenus, citi vēl tikai domā, ko darīt, bet, manuprāt, satraukums nav tik liels, jo visbiežāk var palikt arī tajā skolā, kurā mācījās iepriekš. Kādas sajūtas jūs pārņēma brīdī, kad bija jādomā par to, ko darīt tālāk? 

Madara Pormala: Es pabeidzu devīto klasi un domāju, ka palikšu skolā, kurā es mācījos. Varbūt atceraties manu veco klasi, mēs bijām ļoti labs kolektīvs. Mēs visi bijām mūziķi, puse klases aizgāja prom, un Limbažu novada ģimnāzijā palikuši, man šķiet, 7 vai 8 cilvēki no manas vecās klases. Es domāju- ko es tur darīšu? Man tāpat ģimnāzijā līdz galam nekad nav paticis, es domāju, ka kaut kas ir jādara. Ir pēdējā augusta nedēļa, es skatos mūzikas vidusskolas Rīgā un citur. Es izdomāju, ka nevēlos to skaļo pilsētas kņadu, tāpēc izvēlējos Cēsis. Izrādījās, ka man nav jākārto iestājeksāmeni pateicoties mūzikas skolas augstajiem vērtējumiem. Tieši tik ātri šī spontānā ideja bija īstenojusies. 

Daniels: Un tas viss notika augustā? 

Madara: Jā, pēdējā nedēļā. 

Annija Anna Krūze: Nu, man bija līdzīgi, man nebija drosmes iet kaut kur citur. Uz mācību gada beigām es saņēmos, jo pašai tomēr gribējās kaut ko jaunu. Izdomāju, ka labāk braukt mācīties to, ko patiešām vēlos iemācīties, nevis dzīt kaut kādu fiziku vai ķīmiju, kas man pašai ne pārāk interesē. Mani draugi bija diezgan izbrīnīti par to, ka kaut kur aizbraucu, jo līdz pēdējam brīdim viņiem teicu, ka palikšu tepat. 

Annija, stāstot par drosmes rašanu sevī.

Daniels: Bet tad, kad līdz pēdējam teici, ka paliksi mācīties turpat, arī pati tam ticēji, vai tomēr savā galvā kali plānus par to, kur varētu iet? 

Annija: Es pat nezinu, es laikam pati biju izbrīnīta par savu drosmi, kad aizgāju kaut kur tālāk. 

Madara: Tā drosmīgi. Tā sajūta, ka viss mainīsies. Tu apzinies to, ka būs pilnīgi citi mācību priekšmeti, cilvēki un pati vide. 

Krišjānis Lielais: Es mācījos pamatskolā Cēsīs, internātskolā. Sākumā bija grūti iztēloties, kāda ir dzīve ārpus tā, jo viss bija tikai tur. Izvēlēties skolu bija diezgan viegli, lai gan es nezināju, ko vēlos darīt tālāk ar savu dzīvi. Apsvēru iespēju  doties uz tehnikumu vai kaut ko tamlīdzīgi, taču, tā kā es pats esmu no Siguldas, es aizgāju uz vietu, kur vislabāk var mācīties Siguldā, un tā ir ģimnāzija. Iestājeksāmenā, redzot visus cilvēkus, apziņa, ka esmu viens pats bija diezgan šausmīga, taču izvēlēties, ko darīt tālāk, man nesagādāja grūtības. 

Daniels: Madara, tu teici, ka skolā pieteicies tikai augusta pēdējā nedēļā. Vai visu vasaru nebija stress un spriedze par to, ko darīt tālāk? 

Madara: Es vienkārši sapratu, ka visi mani draugi iestājās labās skolās, un arī tas, ka mūsu klases audzinātāja gāja prom no LNĢ... Es pat nezinu. Es laikam nekad neesmu spējusi pārāk ilgi noturēties vienā vietā. Iepriekš mācījos Limbažu 3. vidusskolā, pēc tam tikai aizgāju uz LNĢ. Tad arī sapratu, ka varu darīt kaut ko vairāk, nevis vienkārši tupēt ķīmijā. 

Daniels: Es vispār biju izdomājis, ka mācīšos citā skolā, šajā skolā vajadzēja ļoti labu angļu valodu, kas gan man nav. Mans sapnis lēnām sāka sabrukt, un es sapratu, ka esmu ļoti iestrēdzis. Man ģimnāzijā ļoti patika, taču sapratu, ka mācību ziņā esmu ļoti izlaidies. Biju palicis ļoti slinks un sapratu, ka man vajag sevi kaut kā izsist no komforta zonas. Lai iegūtu ko vairāk, no kaut kā arī jāatsakās. Taču, ja runājam par izvēles atbalstīšanu, vai citi jūs atbalstīja vai tomēr teica: “Ai, ko tu tur ej, paliec taču tepat.” 

Madara: Skolas direktore teica, lai palieku, arī mamma teica, lai palieku. Vectēvs bija vienīgais, kurš teica, lai es daru, ko vēlos, jo viņš jau zina šo cīņu. Viņa audžu dēls ir mūziķis, kurš arī īsteno un iesaistās dažādās trakās idejās, un es sāku domāt: ,,Hmm, tu vari kāpt pāri robežām, es arī tā gribu!” 

Annija: Es saviem vecākiem biju izskaidrojusi, ka es vēlos kaut ko jaunu un ka man vairs īsti nepatīk, kur esmu, tāpēc visi mani diezgan daudz atbalstīja, jo redzēja manī talantu un attīstību. Mana ģimene bija ļoti pretimnākoša, teica, ja man pašai ir drosme, tad varu iet. 

Daniels: Tātad tev bija drosme, jo man kā reiz ir pierakstīts jautājums- vai mēs skaidri zinājām, vai tomēr šaubījāmies par to, ko gribam darīt? 

Madara: Es biju izsapņojusi kādu sapnīti, apzinājos, ka tas ir diezgan reāls, taču, esot skolā, sapratu, ka man nav nekāda talanta šajā jomā, tāpēc darbs neatbalsojās rezultātā. Tu vari strādāt, cik vēlies, taču pastāv konkurence, kurā tu vari sevi salīdzināt. Lai arī cik daudz tu cīnītos un cik strādātu, tu vari tikai apzināties, ka pārējiem nav jāpieliek tik lielas pūles, vai, darot vienlīdzīgu darbu, citu rezultāti ir augstāki. Man pagāja divi gadi līdz sapratu, ka nekas nemainās. 

Daniels: Tu šobrīd runā par mūziku un tev šķiet, ka tev nav talanta, ja? 

Madara: Jā, jo mūzikas nozarē var izdzīvot cilvēki, kuriem ir talants, kuriem kaut kas „iedzimtajā motoriņā” jau ir iekšā. 

Daniels: Dienā, kad bija jāiet izņemt dokumentus no skolas, manī sākās liela neskaidrība, jo biju plānojis  tos iesniegt kādā citā skolā, taču viss mani no tā atturēja. Man sākās panika, un vienā brīdī man pat bija vienalga, kur mācīšos. Tad kāda zvana dēļ, kurā manai mātei ieteica kādu skolu, es nonācu Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā. Es par šo skolu pat iepriekš nebiju dzirdējis, viss notika ļoti spontāni un ātri. Līdz pēdējam brīdim nebiju pārliecināts par to, ko darīju. 

Kāds bija jūsu pirmais iespaids, nonākot jaunajā skolā? Vai bija sajūta, ka pieņemts pareizais lēmums? 

Annija: Pirmo reizi es iegāju skolā tad, kad iesniedzu dokumentus. Tur bija ļoti pretimnākoši darbinieki. Man ļoti patika, tur skaisti izskatījās. Dienu pirms pirmās skolas dienas es ievācos kopmītnēs, un es nodomāju:,, ak Dievs...” Pirmkārt, tad, kad stājos skolā, man neparādīja kopmītnes, taču teica, ka būs pa diviem trijiem cilvēkiem vienā istabiņā, taču tad, kad ievācos, atklājās, ka jādzīvo pa četri. Es biju lielā šokā, nebiju lielā starā par to, kas notika. 

Krišjānis: Pati pirmā reize, kad iegāju skolā, bija dokumentu iesniegšanas dienā, tāpēc to laikam nevarētu uzskatīt par kārtīgu pirmo iespaidu, tad bija jāraksta iestājeksāmens. Visi savā starpā draudzīgi runājās, visi viens otru pazina, un tad es tur tāds viens, kurš nezina kur iet, ko meklēt un kur kas atrodas. Tikai tad, kad cilvēki pazuda, sāku meklēt ceļu uz klasi, tāpēc uz iestājeksāmenu ierados ar nokavēšanos. Sākumā biju diezgan viens, taču, laikam ritot uz priekšu, sapazinos ar pārējiem un atradu kopīgu valodu. 

Krišjānis, daloties ar pirmajiem iespaidiem.

Madara: Pirmais iespaids, kad augusta beigās gāju iesniegt dokumentus bija ļoti labs. Visi, protams, saka: “Jā, jā, nāc! Būs forši! Šī ir īstā vieta radošajiem!” Šis ir teikums, ko vienmēr visiem saka. Un tā skola... koncertzāles telpas, viss tāds stiklots, tikko uztaisīta ēka. Ejot garām dežurantei, redzēju kabinetus, kuros, pat tajā brīdī nevarēju iedomāties, nav logu. Nevienā no tām telpām nav logu, bet to jau es nezināju. Braucu uz tikko izremontētajām kopmītnēm, tajās dzīvojām pa trīs. Biju pirmā savā istabiņā; pēc pāris stundām atgriezos, un visa istaba bija milzīgā nekārtībā. (..) Nākamajā dienā ,pirmajā septembrī, mēs bijām vismazākā klase, kurā mācījās divpadsmit skolēni, šobrīd gan palikuši tikai pieci. Zālē, kur bija sapulcējušies skolēni, skolotāji un vecāki, pēkšņi uz ekrāna parādījās kāds video krievu valodā!!! Man sākās mazā panika, un rādās daudz jautājumu par to, ko es šeit vispār daru un kas tagad notiek. Pirmais iespaids par manu klases audzinātāju izrādījās patiešām patiess, sāku domāt par to, kādi būs pārējie skolotāji, ja esmu redzējusi jau kādus trīs, kuri ir ar patīkamu mūziķu sabiedrības auru, tā teikt - ar putniem. 

Kad sākās pirmā īstā skolas diena, kad patiešām visi sāk iet pa klasēm un sāk nojaust, kas notiek, skatījos uz skolēniem un sapratu, ka viņi ir tik atšķirīgi, tādas personības! Ja parasti var redzēt kādas piecas personības pa visu  vidusskolu, tur ir katrs ar kaut ko īpašu, ar savu domu gājienu. Sāku veidot sarunas, un tās nav parastas, ir sajūta, ka jau runā ar māksliniekiem, jo viņiem ir pilnīgi citādāks skatījums uz dzīvi. Noslēgti bija tikai jaunpienācēji , pārējie visi savā starpā bija labi draugi. Bija ļoti viegli komunicēt. 

Daniels: Annij, arī tu mācījies kopā ar topošajiem māksliniekiem, vai tev bija viegli sākt komunicēt? 

Annija: Es sevī neizjutu pārāk lielu vēlmi rauties un runāties ar kādu, nebiju iedziļinājusies šajos cilvēkos, tāpēc negribēju. Pēc tam tas notika automātiski, vienkārši sākām savā starpā sarunāties. 

Daniels: Tā realitāte, ejot mācīties uz citu pilsētu, bieži vien ir kopmītnes. Protams, varianti ir dažādi, taču mūsu pieredze, izņemot Krišjāni, ir kopmītnes. Domāju, ka par šo tēmu mums katram būs ko pateikt. 

Madara: Pirmajā gadā man šķita, ka viss ir tik vienkārši, tas bija kā nebeidzams sleep over [pidžamu ballīte - tulk. no angļu val.], kad visi visu dara kopā, tu nekad neesi viens pats. Tad man sāka apnikt cilvēki, es gribēju noslēgties un palikt viena. Es jutu, ka šī burzma, kas man bija apkārt, mani apspieda, sāka krāties darbi. Mūzikas vidusskolā ir tā, ka, ja izej desmitos no skolas, tad ir jāmācās, un nav daudz laika kam citam. Kopmītnēs, kurās es dzīvoju, mēs nebijām vienīgā skola. Trakākais ir tas ,ka ,kad tu vēlies rast mieru, tu nekad nebūsi viens pats. Nekad. 

Daniels: Jā, tas arī ir tas, par ko es aizdomājos. No rīta pamostoties, es esmu ar klasesbiedriem istabā, braucot uz skolu, autobusā es esmu ar visiem kopā (tāpēc uz skolu eju ar kājām), tad skolā esmu ar visiem kopā, pēc tam, atpakaļ braucot... Un tas nekad nebeidzas, jo visu laiku esi ar kādu. Es esmu liels vienpatis, man katru dienu kādu laiku vajag būt vienam. 

Annija: Es ļoti sapratu, par ko Madara runāja. Tas arī bija iemesls, kāpēc sākumā ar nevienu diži negribēju sākt komunicēt, jo tā jau ir daudz cilvēku apkārt, negribas, lai kāds nāk man virsū. Gribas dzīvot savā kvadrātmetrā vienai pašai. Tas laikam ir tas, kas man visvairāk nepatīk tajā kopmītņu dzīvē. Tas, ka nav iespējams dabūt savu telpu un mieru. 

Madara: Es vairākas reizes mainīju istabas, lai man blakus būtu kāds mierīgāks cilvēks, jo, lai gan sākumā es ar šo cilvēku sarunāju, ka mēs viens otru neaiztiksim, sākot dzīvot kopā, miera nav. Man patīk, kā Annija teica par to kvadrātmetru, kura nav. Pēdējā meitene, ar kuru dzīvoju bija tik mierīga, viņa arī bieži nebija kopmītnēs, tāpēc bija diezgan viegli. 

Madara, smejoties par to, kā viņai gājis kopmītnēs.

Daniels: Kā jūs atradāt iespēju sadzīvot ar to troksni un kņadu sev apkārt? 

Madara: Es ilgāk pavadīju laiku skolā. 

Daniels: Tas, ko es esmu ievērojis, kad mācību gads nāk uz beigām, ir, ka visi kādā brīdī ir sapratuši, ka šī ierastā kompānija ir kļuvusi apnicīga, tāpēc iemācījušies nenogurdināt cits citu. Tagad parunāsim par pazušanu. Vai jūs piekrītat tam, ka, aizejot uz citu vietu, var pazust? 

Annija: Jā. 

Madara: Es domāju, ja tu visu laiku esi bijis cilvēks, kurš dara, tad nevar pazust. Man šķiet, ja visu laiku kaut kur iesaisties un nevari nosēdēt mierā, tad jaunajā skolā nevar pazust. 

Annija: Es domāju, ka pazust var. Mainot vidi, tu vēlies tai mainīties līdzi, būt labākais “tu”. Manuprāt, ir ļoti vienkārši apjukt, ja neesi mierā ar sevi. Šādi, sevī šaustoties, ir ļoti viegli novirzīties no sava ceļa, vai arī pilnīgi pretēji- atklāt sevī ko jaunu, pilnveidoties. Ir jābūt skaidram redzējumam uz to, ko un kāpēc dari. 

Krišjānis: Es arī domāju, ka pavisam noteikti var pazust. Kad tu ej ar citu domu gājienu, un galvā darās kaut kas cits, var pazust no tā, kas bija ieplānots un izsapņots. 

Daniels: Es daļēji piekrītu abām pusēm. 

Madara: Man tieši šķiet, ka es atdzīvojos tieši tā iemesla dēļ, ka viss nomainījās. Cilvēku vide, kurā atrados, mani atdzīvināja. 

Daniels: No vienas puses, tas kā Madara saka, ka, ja sprāgsti pa visām pusēm ārā, tad patiešām nevar pazust, taču es aizgāju un sajutu, ka šī jaunā vide manī apslāpēja. Lai gan mācību gads jau tuvojas beigām, es gan nezinu, vai mana klase mani pazīst tādu, kāds patiesībā esmu. Ja runājam par mācību gada beigām, tad mums ar Anniju varētu būt savi secinājumi par pirmo mācību gadu, taču es zinu, ka Madarai noteikti ir ko teikt. 

Madara: Ja runā par skolu maiņu, tad nenožēloju neko. Es ļoti daudz sevi attīstīju un ieguvu daudz jauna. Tas viss bija jāizjūt, es jau stāstīju kāpēc aizgāju prom. Es vēlējos nākotnes iespējas, es nevēlējos būt skolotāja, ja ir arī iespēja spēlēt maksājošā orķestrī, kuri Latvijā ir trīs. Vēl ir variants mācīties ārzemēs, taču kā piemērs ir ķīniešu konkurence, es sapratu ka varu būt cilvēks, kas citus paceļ saulītē. Katram vajag balstu, viens pats mūziķis nekļūst par mūziķi, ja viņam nebūs komanda, kas visu sarunā un noorganizē. Brīdī, kad bija jāiet prom, man bija jādabū visu skolotāju paraksti. Man bija jāiet pie katra, jāskaidro, kāpēc vēlos iet prom. Atceros, ka visu laiku raudāju, jo nevar nogriezt ar nazi to, ko esi darījis vienpadsmit gadus. Bija miljons jautājumu par vienu darbību- aiziet. Aiziet jau var vienmēr, es vēlējos pirmajā kursā izstāties pusgadā, taču es nespēju sevī atrast iemeslu, kāpēc to darīt. 

Daniels: Tad sanāk, ka stāsts patiesībā nebija par skolu, bet gan par sajūtām sevī iekšā. Annija, kā tev šķiet, vai tu pieņēmi pareizo lēmumu? 

Annija: Es domāju, ka pieņēmu. Man nav ne mazākās nojausmas, ko darīt tālāk, taču man ir nojauta, un es pavirzījos nākotnes ceļa virzienā. Es noteikti nenožēloju, jo, sēžot stundās un zīmējot skices, es novērtēju to, ka esmu tur, nevis sēžu fizikas kabinetā. Tā ir jauna pieredze. 

Krišjānis: Arī es domāju, ka pieņēmu pareizo lēmumu, jo satiku daudz jaunus cilvēkus, kuri atbalsta to, ko es vēlētos darīt. Protams, man bija daudz iespēju, lai es darītu ātrāk to, ko es gribētu darīt, taču joprojām domāju, ka pieņemts pareizais lēmums. 

Daniels: Kas ir tas, ko tu vēlētos darīt? 

Krišjānis: Neesmu to noformulējis līdz galam, taču tas būs kaut kas saistīts ar mākslu un kultūru.

Daniels: Kad sāku mācīties VPĢ, atgādināju sev, ka šī skola ir spontāna ideja, kas pieņemta vienas dienas laikā. Man šķiet, ka brīdī, kad lēmu par labu savai nākotnei, mani nebija pārņēmis veselais saprāts, jo neviens cilvēks tik spontāni nepieņem svarīgus lēmumus. Kad gāju uz skolu, sāku apšaubīt savas izvēles. Tas, ko es varu darīt, ir padarīt šos lēmumus par pareiziem. Tā ir viena no gudrībām, uz kuru paļaujos, kad nezinu, ko izvēlēties. Šobrīd es noteikti vairāk priecājos par savu lēmumu, nekā nožēloju to. Man ļoti patika LNĢ, taču... 

Annija: Jā, LNĢ es jutos kā mājās, bija drošības sajūta. 

Daniels: Jā, taču, lai kaut ko iegūtu, no kaut kā nākas atvadīties. Es sapratu, ka es varu no sirds mīlēt šo skolu, taču, ja brienu arvien dziļāk tumsā, arī šajā skolā no manis nav nekādas jēgas. Ja mēs varētu būt gudri padomdevēji, un es ticu, ka vismaz kāds devītklasnieks šo lasa, tad ko jūs viņam ieteiktu darīt? Palikt un mācīties tur pat, ja ir tāda iespēja, vai doties kaut kur citur? 

Madara: Iet prom un mainīt vidi! 

Annija: Nu, ja tu esi iekšēji tam nobriedis, un tev ir mērķis... Lai gan, ja tu pēc devītās klases nezini, ko darīt, tad kāds vispār var būt mērķis. Atceries, kad abi centāmies izvērtēt plusus un mīnusus par iešanu prom? Kā būtu, ja būtu... 

Daniels: Mēs daudz sapņojām. 

Annija: Jā, un ko tad tu daudz vari zaudēt? Es domāju, ka var tikai iegūt. Nebūs viegli, taču vienmēr, kā jau Madara teica, var atnākt atpakaļ. 

Madara: Jā, atceros, ka man teica, ka vienmēr var atnākt atpakaļ, patiešām arī var. Es trīs mēnešus pirms vasaras brīvlaika atnācu. 

Daniels: Krišjāni, kā tev šķiet, ko darīt devītklasniekam, kuram ir iespēja kaut ko mainīt. Doties vai tomēr palikt? 

Krišjānis: Man šķiet, ka, paliekot uz vietas, nekas diži labs nenotiks. Nebūs tās atdeves. Es domāju, ka cilvēks, esot tajā vienā punktā, zinās tikai to, kas notiek konkrētajā vietā. Ir jādara un jācenšas paplašināt savu redzes loku. 

Daniels: Kad gāju prom, daudz domāju par tādu lietu, kā atbildības uzņemšanās par savu lēmumu. 

Annija: Man bija doma par to nākšanu atpakaļ... 

Daniels: Ak, jā! Gribēju tev jautāt, vai joprojām domā iet atpakaļ uz LNĢ? 

Annija: Nē, man tagad ir variants, kā tikt uz Valmieru no rītiem. Es vairs nedzīvošu kopmītnēs. 

Daniels: Tad vēlējies nākt atpakaļ tikai kopmītņu dēļ? 

Annija: Lai man piedod kopmītņu draugi, taču, kā jau tu teici, arī es esmu liela vienpate. Nereti kopmītnēs saku: “Ar jums ir labi, taču bez jums ir vēl labāk!” 

Madara: Jā, arī es vienu brīdi gribēju iet prom tieši kopmītņu dēļ. Nevarēju neko izturēt, nepiedāvāja nevienu citu istabu. Atceros, ka mamma piedāvāja maksāt par visām trim vietām istabā, tikai lai varu dzīvot viena. To gan neatļāva, jo viss bija pilns, un bija cilvēki, kuri gaidīja rindā. (Visi smejas.) 

Annija: Runājot par atpakaļ nākšanu, es domāju, ka es taču tik cēli aizgāju, tad pēc kārtējās vilšanās sev un vecāku acīs man būs jāsamierinās ar faktu, ka aizskrēju kā lielā, taču tagad nāku atpakaļ. 

Daniels: Madara, kad gāji prom no skolas, kurā mācījies, tev nebija tā sajūta, ka tagad būsi tas cilvēks, kuru pieminēs, kā kārtējo, kurš aizskrējis un atnācis atpakaļ? Vai satraucies par to, ko domās citi? 

Madara: Nē, es visu galvā jau biju izdomājusi- ko man teiks, ko pārmetīs. Viss taču ir atkarīgs no manis pašas, nekad neesmu pārāk satraukusies par to, ko domā citi. Man svarīgāk ir tas, lai manā galvā viss pareizi nostrādā, lai tas būtu kaut vai labs, slikts vai šausmīgi nepareizs lēmums, galvenais, lai tas ir pie manis. Svarīgi ir pašai apzināties, ka tā vajadzēja, ka esmu pareizajā vietā un laikā un ka viss ir labi. 

Daniels: Man tas šķiet ļoti spēcīgi. Pat pēc diviem gadiem spēt atzīt, ka esi kļūdījusies, un atnākt atpakaļ. Domāju, ka tam vajadzīga liela drosme, un mani iedvesmo šādas drosmīgas rīcības. 

Madara: Ja jūs esat aizgājuši uz vietām, kuras jums patiešām patīk, tad noteikti nevajag iet prom, palieciet! Es zinu, ka tur, tajā skolā, ir skolēni, kuriem nesanāk sava specialitāte. Viņi vienkārši gandrīz vai atsēž un uz vajadzīgo brīdi "iekaļ" sniegto informāciju, lai gan zina, ka viņiem to nekad nevajadzēs. Viņiem vienkārši nav drosmes aiziet. Tiem pašiem, kuri pirmajā kursā bija nesekmības kalngals, tas turpinājās tālāk un tālāk. Ir arī tādi, kuri pabeidz ceturto kursu un aiziet pilnīgi citā virzienā. (...) 

Annija: Arī domāju par drosmi, kad gribēju nākt atpakaļ. Man taču vajadzēja tik lielu drosmi, lai aizietu, domāju, ka man vajadzētu divreiz lielāku, lai atnāktu atpakaļ. 

Daniels: Man šķiet, ka, pieņemot jebkādus lēmumus, galvenais ir būt godīgam pašam pret sevi. Arī šajā gadījumā ir svarīgi pašam sev uzdot pavisam godīgu jautājumu, kā es jūtos ar savu izvēli. Nedomāt par to, ko domās citi, bet būt godīgākiem pret sevi. Madara, es zinu, ka tev ir īpašs viedoklis par vidusskolu. 

Madara: Es tagad jūtos tā, it kā to visu atsēdētu. Vienkārši aizeju, izdarīt savu darbu un viss. Es ļoti labprāt gribētu būt 12. klasē, varētu nokārtot visus eksāmenus un "šaut" tālāk. 

Krišjānis: Pilnīgi piekrītu. Es eju uz skolu, lai man neieliktu "n" burtu. Sākumā, protams, bija interesanti, jauni cilvēki u.t.t., taču tagad man ir palicis garlaicīgi. 

Annija: Par "n" burtiem runājot, man bija jāpaskaidro, kāpēc tik daudz kavēju stundas. Es skolas vadībai skaidroju, ka skolā, kurā ir tik daudz un radoši jādomā, mēdz uznākt iekšējs klusums, kad nav iedvesmas pat no rītiem celties. 

Daniels: Mēs ar Krišjāni mācāmies vienkārši vidusskolā, tagad arī Madara, taču Annija mācās savā specialitātē, un patiesībā Madara arī mācījās. Gribēju jautāt, vai, tik ļoti daudz koncentrējoties uz vienu lietu un trenējot tehniku, tas neapspiež vēlmi ar to nodarboties? Vai tas neapspiež radošumu? 

Annija: Ir tas teiciens, ka mākslas skolas mēdz aprobežot radošumu. Man dikti nepatīk gleznot kārtējos puķu podus vai figūras. Man nepatīk taisīt darbus, kuriem neredzu jēgu vai vēstījumu. Es ar lielu skepsi skatos uz mākslas skolu, lai gan apgūt tehniku ir ļoti svarīgi. Novērtēju skolotājus, kuri ļauj darbos izpaust savu personīgo redzējumu, ielikt kaut ko no sevis, atšķirties. Domāju, arī skolotāji novērtē to, ja tev ir citādāks redzējums uz to, ko dari. 

Madara: Ja es nebūtu klasiskais mūziķis, tad tā nebūtu, taču klasiskajam mūziķim jādara kā rakstīts. Spēlējot mācību koncertā, es nevaru neko izmainīt, es nevaru pēkšņi sākt spēlēt kaut ko no sevis. Tikko kaut ko izmainot, nokrīt vērtējums par darbu. Taču tad, kad ir parastie koncerti, kuros var izpausties, nospēlējot kādu skaņdarbu ar savu variāciju, skolotājs saka: "Es gan nedrīkstu tā teikt, taču bija labāk." Ja man jāspēlē kaut kas, kas man nepatīk, es nevaru to iemīlēt, tāpēc nevaru to izdarīt pietiekami kvalitatīvi. 

Daniels: Es gāju uz humanitāro virzienu, kurš, protams, nesavācās. Nonācu vispārizglītojošajā klasē un pirmais, ko nodomāju bija: "Kas der visam, neder nekam." Pagājušajā nedēļā, rakstot ķīmijas pārbaudes darbu, sapratu, ka daļēji protu izrēķināt tās reakcijas, taču vispār nesaprotu, ko ar to var iesākt. Man radās daudz eksistenciālu jautājumu par to, ko vispār te daru. 

Madara: Man šķiet, ka tajā skolā es attīstīju domāšanu, jo man divus gadus nav bijusi fizika un ķīmija, vienīgais ir pamats no devītās klases, bet ko tas pēc diviem gadiem dod? Kaut vai nezinu šos priekšmetus, man ir diezgan labas atzīmes, es laikam vienkārši divus gadus esmu nemitīgi domājusi un darījusi, jo tajā skolā nebija tāda izvēle, kā nepildīt vai atlikt. 

Krišjānis: Bet vispār, atgriežoties vēl atpakaļ, man jums abām ir jautājums par apspiešanu skolā. Ja skolotājiem, vērtējot mākslu, ir jāizliek atzīmes un jāvērtē darbs, pēc kā tad viņiem vērtēt? Tu, protams, vari darīt to, kas tev patīk, taču viņiem tas var nepatikt, kādam citam tas var patikt. Viņiem taču vajag kaut kādus pamatus, lai novērtētu jūs. Neuzskatu, ka tas būtu jāuztver personīgi. Tad, kad tu vēlies būt tu, tev jāatrod laiks, lai būtu tu pats. 

Madara: Annij, vai tev ir laiks būt sev pašai? 

Annija: Es laikam pārāk bieži neņemu vērā to, ko man saka mākslas skolotāji. Es gribu darīt tā, kā man patīk, nevis tā, kā man liek vai skolotājai patiks. Ko tad es varu ielikt darbā, ja man nepatīk tas, ko radu? Tāpēc es ļoti bieži palieku pie viena un tā paša, kaut arī skolotāji iesaka kaut ko izmainīt, es saku: "Nē!" (Visi smejas.) Un man šķiet, ka skolotāji novērtē to, ka spēju pastāvēt par to, ko daru un kam ticu. 

Madara: Mani šajā skolā ļoti nolika, nolika un nolika. Ir jābūt ļoti stipram raksturam, lai aizietu uz citu skolu. Tā nav pazušana, tā ir noslēgšanās sevī. Es  sāku sevi ierobežot, mazāk izpaudos, jo man bija bail  no citu cilvēku pretdarbības . Man joprojām ir bail sarunāties ar cilvēkiem, jo es savā galvā kaut ko izdomāju un vienkārši nobīstos no tā. Man ir problemātiski pēc šīs skolas uzņemties vienkāršas lietas, jo esmu traumēta no tā, ka mani noliek tik ļoti, ka es vienkārši vairs negribu izpausties. Es jūtos slikti par to, ko daru, man ir bail kļūdīties un izgāzties. Es drīzāk varēšu paklusēt un noslēgties, nevis kaut ko patiešām darīt. (...) 

Daniels: Atgriežoties pie galvenā jautājuma, ko darīt pēc devītās klases? 

Madara: Darīt! 

Raksts: Daniels Kevins 

Korektore: Sabīne Toča

Annija: Es lejā atstāju riteni, ceru, ka nav nozagts, lai gan tas ļoti čīkst. Domāju, ka dzirdēšu, ja kāds zags.