Fotostāsts: Rīga-Daugavpils
Ir ļoti agrs rīts. Dzirdu, ka Aurēlija mazgā matus, paskatos pulkstenī, tas rāda 5:40. Pamosties agri no rītiem parasti nav grūti, ja vien ir motivācija, tagad tāda nešauboties ir- mēs brauksim uz Daugavpili. Kopā ar Aurēliju šad tad mēdzam kaut kur aizbraukt, šoreiz viņai piedāvāju apskatīt kādu Latvijas pilsētu, lai pabaudītu šīs vietas atmosfēru, to iepazītu un kārtīgi izstaigātos. Mans galvenais iemesls laikam vienkārši bija lieki nenomest zemē brīvlaiku. Aurēlija uzreiz piekrita šai avantūrai un piedāvāja Daugavpili, sākām domāt, vai tas patiešām sanāktu vienas dienas izbrauciens, ja ceļā no Rīgas jāpavada vismaz trīs stundas. Nolēmām Daugavpilī palikt pa nakti.
Padzēruši kafiju un paēduši ātras brokastis, mēs dodamies uz pieturu, lai noķertu mikriņu, ar kuru braukt uz centru. Bijām izrēķinājuši, ka no mājas jāiziet vēl pirms septiņiem, lai visu bez steigas paspētu izdarīt. Vēsais rīta gaiss ieplūst nāsīs un, paceldams acis, neredzu neko vairāk par ieskautu daudzstāvu māju žogu sev apkārt. Purvciems bija sācis mosties. Agri rīti man vienmēr ir patikuši, tad sajūtos bagāts, jo priekšā vēl ir visa diena. Šķiet, ka šo bagātību man neviens nevar atņemt, ja nu vienīgi es pats.
Mikriņā mēs aizņemam pēdējās brīvās vietas, vērojam, kā šoferis- iesācējs (pēc Aurēlijas domām) žēlsirdīgi grasās apstāties pie katras pieturas, nevis vienaldzīgi patraukties garām, kā to parasti vajadzētu darīt. Pa ceļam pārdomājam pēdējās lietas, cenšamies atcerēties, vai visu esam paņēmuši. Divi hipsteri (mūsu iekšējais joks) ir devušies iekarot pasauli, patlaban Daugavpili (lai arī cik amizanti tas neskanētu).
Izkāpjam Rīgas centrā, pulkstenis rāda 7:15, un līdz vilcienam atlikušas 25 minūtes. Viss pie stacijas mudžēja no cilvēkiem, laikam rosība šajā pusē nebeidzas nekad. Šis ir pelēks rīts, taču man šķiet, ka agri rīti vienmēr ir skaisti.
Man pēdējā laikā radies nelāgs ieradums- visu kavēt, tāpēc šoreiz ar lielu atbildības sajūtu skatos pulkstenī, nebūtu jauki nokavēt vilcienu. Nolemjam ieskriet veikalā un paķert kaut ko ēdamu, lai pa ceļam mūs nenomocītu bada nāve. Atceros, kad vienreiz ar deju kolektīvu braucām garu ceļu autobusā, man uznāca šausmīga vēlme ēst, šķita, ka apēdīšu kaut krēsla kāju. No tās reizes izturos atbildīgāk pret gariem braucieniem.
Pērkot biļetes, mani piepeši pārņem liela brīvības sajūta. Tā mani un Aurēliju nepameta visu turpmāko dienu. Pēdējā brīdī (bet protams) mēs izskrienam uz perona un apjūkam. Neesam pārliecināti, ka vilciens, kuram stāvam blakus, patiešām ir īstais. Nekur nav rakstīts, kur tas brauc. Būtu ļoti muļķīgi ielēkt nepareizā vilcienā, lai gan šāds scenārijs mani pat iepriecinātu. Vienmēr ir interesanti, ja notiek kaut kas negaidīts. Pa ceļam uz pieturu kā reiz stāstīju Aurēlijai par savu tieksmi pēc apmaldīšanās. Man šķiet, ka apmaldīties ir īsts piedzīvojums, ja nav palīgierīču un uz papēžiem min laiks, tad ir pavisam interesanti. Kāds vīrietis, saprotot, ka esam apjukumā, pienāk mums klāt un jautā, ko meklējam. Noskaidrojam, ka tas ir pareizais vilciens un tā priekšā arī ir uzraksts, kuru iepriekš nepamanījām.
Ilgi meklēdami, kur apsēsties, izstaigājuši visu vilcienu, beidzot atrodam sev vietu. Ja jāizvēlas vilciens vai autobuss, noteikti priekšroku dodu vilcieniem. Tie ir stabili, brīvi un daudz ērtāki.
Var just, ka daudzi vilcienā esošie cilvēki vēl guļ gan vārda tiešajā nozīmē, gan pārnestā. Ir agrs rīts, mani pārņem pārdomas par to, kur katrs no šiem cilvēkiem dodas. Kāds brauc pie tuviniekiem, kāds strādāt, kāds atpūsties, iemesli noteikti ir visdažādākie. Klusajā vagonā, kurš, kā jau teicu, vēl guļ, no aizmugures sāk skanēt mūzika. Kāds ļoti skaļi klausās mūziku savās austiņās. Ar Aurēliju pasmīnam par šo mūzikas gaumi un, ērti iekārtojušies krēslos, nododamies savām lietām.
Kamēr Aurēlija mācās, es lasu. Vilciens šoreiz ir ļoti karsts, šķiet, ka nav ko elpot un sāk kļūt smagi. Cenšoties uzņemt bildes, izskatāmies pēc 21. gadsimta bērniem, kuri ne mirkli nevar nodzīvot bez tā iemūžināšanas. Kāds vīrs uz mums skatās ar zināmu smīnu sejā un mēs lieliski saprotam kāpēc. Protams, normālā gadījumā mēs 60 reizes nebildētu viens otru, taču esam apbruņojušies ar vēlmi uztaisīt patiešām labu fotostāstu. Ja kādā bildē izskatāmies traki, mierinām sevi, ka melnbaltais efekts noslēps visas nepilnības. Neesmu gan pārliecināts, vai tā ir.
Es cenšos dzīvot neviltoti un pa īstam. Man nepatīk iemūžināt katru savu soli, patiesībā es pat to neprotu. Dažbrīd mani kaitina, ka neesmu iemūžinājis kādas atmiņas, jo man ļoti patīk telefonā pāršķirstīt galeriju, skatoties, kur esmu bijis pirms kāda gada. Lai gan esmu par īstiem notikumiem, cilvēkiem un lietām, esmu ievērojis, ka man ir zelta zivtiņas atmiņa. Es tik daudz ko aizmirstu, ka tas mani dažbrīd sāk biedēt.
-Nākamā pietura Daugavpils, galapunkts- atskan izteiksmīgas, šķiet, simpātiskas sievietes balss, un visi sāk kārpīties. Laimes hormons mani ir pārņēmis. Es priecājos par skaisto dienu, par Aurēliju, par mūsu plāniem un visu pārējo.
Izkāpjam ārā no vilciena un mūs pārņem patīkamas sajūtas. Nezinu, kāpēc, bet sajūtos kā vēstures filmā, tas laikam vilciena stacijas dēļ. Brūnganā ēka, tai pieliktais pulkstenis, pelēkais perons un Aurēlijas vējā plīvojošie mati manī iezīmē spēcīgas sajūtas. Ieejam stacijā, uzreiz ievēroju interesantos krēslus, kas, šķiet, te stāvējuši ļoti ilgi. Tie ir ērti, stabili, no metāla un ļoti dziļi. Ja ērtāk apsēžas, negribas no tiem celties. Labi, ne jau uz krēsliem atbraucām skatīties, nolemjam doties uz centru.
Pirmais iespaids ir ļoti labs. Izejot no stacijas, pretī stiepjas ļoti gara iela, kas ved uz centra pusi. Šajā dienā viss izskatās ļoti pavasarīgi, un es, atpogājis mēteļa pogas, eju un nevaru beigt sajūsmināties par šo skatu. Arī Aurēlija spriež, ka nebija ievērojusi šīs ielas skaistumu. Trīsarpus stundu garais ceļš bija uzdzinis lielu vēlmi pastaigāties un patiesībā tas arī ir iemesls, kāpēc te esam. Pavisam noteikti vērtīgi būtu apmeklēt muzejus un citas šīs pilsētas apskates vietas, taču mēs te esam tāpēc, lai izbaudītu pilsētas noskaņu, redzētu pilsētas mazāk apdzīvotās vietas, izstaigātu Aurēlijas bērnību takas un labi pavadītu laiku. Kāds noteikti lasīs un domās - cik neizglītojoši.
Pretī nāk diezgan daudz cilvēku, uzspīd saule, un man šķiet, ka esmu kādā no vasaras kūrortpilsētām, bet nē - es esmu Daugavpilī un noteikti ne vasarā. Skaistākais laikam ir tas, ka mums nav plāna. Ja nav plāna, tad visbiežāk viss beidzas ar vai nu garlaicīgu mētāšanos apkārt, vai arī interesantu un spontānu ideju izpildīšanu. Protams, mēs jau nekad nevaram zināt, kā viss beigsies, taču gan jau viss būs labi. Aizejam uz kādu tirdzniecības centru, jo Aurēlijai vajagot uzkrāsoties, vilcienā esot bijis par šauru, bet no rīta laikam nepaspēja. Kamēr Aurēlija krāsojas (un viņa to dara patiešām ilgi) es staigāju pa apavu veikalu un skatos uz skaistām kurpēm un zābakiem.
Viens no mūsu mērķiem bija aiziet uz kino un noskatīties jauno Alises Zariņas filmu "Blakus". Abi ar Aurēliju speciāli gaidījām, kāpinājām paši sev intrigu, lai varētu satikties un noskatīties šo filmu kopā. Dodamies uz kino, lai beidzot noskatītos to. Izrādās, ka Daugavpils (laikam) vienīgajā kino šo filmu nevar redzēt, te vispār ir tāds dīvains piedāvājums.
*
Nejautājiet, kas notika pa ceļam un kā nonācām līdz šādam lēmumam, taču šobrīd esam Daugavpils tirgū. Aurēlija teica, ka šī esot episka vieta un tāda tā patiešām ir. Te var iegādāties ne tikai no citām valstīm pārpirktus apģērbus, bet arī daudzas citas ikdienišķas sadzīves lietas. Patiesībā te ir viss, gan ēdiens, apģērbs, sadzīviski priekšmeti, virtuves krāni, ir arī pats tirgus gars. Ar Aurēliju nolemjam uzspēlēt spēli, cik vienādas vējjakas pie dažādiem pārdevējiem saskaitīsim, izejot cauri visai apģērba nodaļai. Patiesībā man ļoti nepatīk tirgi, ja vien tie nav amatnieku tirdziņi. Lieli tirgi ar pārpirktiem diskiem, apģērbiem, apaviem, kūpinātiem gaļas gabaliem un citiem mirgojošiem brīnumiem man nekad nav patikuši.
*
Laiks mūs patiešām lutina. Krustu šķērsu izstaigājam visu centru, mazās ieliņas un apskatām visu, ko var apskatīt. Pa ceļam nolemjam iegriezties kafejnīciņā "Imbir", lai iemalkotu kafiju. No iekšpuses tā izskatās mazliet naivi un sākumā man pat šķita, ka atrodamies bērnu zonā, bet tas bija viņu dizains. Dažbrīd prātoju, vai Zobrati sarunu lasītājiem nav apnikušas melnbaltas fotogrāfijas ar kafijas tasītēm. Tās var šķist vienveidīgas, bet man šķiet, ka tās dod lielisku sajūtu. Es laikam vienkārši esmu skaistuma pielūdzējs.
Ar Aurēliju nevaram beigt sajūsmināties par sauli. Mūsu gaita, iespējams, no malas atgādina lēcienus, jo uz priekšu ejam ļoti enerģiski. Pa ceļam uz (es nezinu kurieni, jo neko neesam izplānojuši) ieejam antikvariātā. Jāsaka, ka man ļoti patīk šādas vietas, taču man nekad nav ne mazākās vēlēšanās kaut ko no tā stiept uz mājam. Mani aizrauj doma par atgriešanos senākā laikā un parasti ar interesi vēroju visas preces, taču neizjūtu vēlmi kaut ko no tā iegūt savā īpašumā. To gan laikam nevarētu teikt par Aurēliju. Viņai patīk dažādi nieciņi, saspraudītes, kartiņas un citas veclaicīgas lietas. Aurēlija norāda uz kādu telefonu, tāds viņai esot bijis mājas. Ejot caur visiem parkiem, apskatot pilsētas nozīmīgākās mājas un baznīcas, dodamies uz upes pusi. Pa ceļam paejam garām vairākām strūklakām, kas gan tagad nestrādā, Dubrovina parkam, kuram blakus atrodas kāda atceres vieta. Aurēlija stāsta, ka īsti labi neatceroties visu stāstu, bet kāds šeit sevi esot sadedzinājis.
Izdomājām aiziet līdz Daugavai, lielas upes man vienmēr šķitušas varenas. Šīs upes varenību var sajust pat neredzot to, ejot vējš ir tik spēcīgs, ka gribas griezties atpakaļ. Ieejot tunelī, šķiet, ka ir ieslēgts pasaule jaudīgākais ventilators. Vējš ir tik spēcīgs, ka ap galvu aptinu šalli, Aurēlija sāk smieties un nofotogrāfē mani (foto nebūs). Dodoties cauri vēl vienam tunelim, ieraudzījām kādu uzrakstu.
(Kosmoss + Visums = Mīlestība - tulk. no krievu valodas.)
Esot pie Daugavas un skatoties uz lielo tiltu, kas ved pāri upei un kura nosaukumu diemžēl nezinu, man šķiet, ka esmu Rīgā. Skats man šķiet ļoti līdzīgs. Nosaluši, sapūsti dodamies atpakaļ uz centra pusi. Tātad mēs gribam paēst pusdienas. Pa ceļam piestājam pie bērnu veidotiem logu zīmējumiem, kas mums abiem ļoti iepatīkas. Tie ļoti gaumīgi iederas, un katrs ir kā patiess mākslas darbs.
*
Esam paēduši pusdienas. Tagad iesim uz kādu citu kafejnīcu saldā ēdiena meklējumos. Aurēlija grib, lai ejam uz kafejnīcu, kur pasniedzot ļoti labu karsto šokolādi. Kopš sestās klases, kad karsto šokolādi dzēru katru dienu ar 3 karotēm cukura, es pat redzēt negribu tādus dzērienus, to viņai nesaku. Aizejam uz kafejnīcu "Šokoladņa". Tur vitrīnā stāv ļoti daudz desertu, katrs par sevi skaistāks. Esmu histērisks saldumu ēdājs, bez tiem nevaru ne dienu, un es zinu, ka tas nav labi. Aurēlija mani mēģina pielauzt uz karsto šokolādi, bet es viņai paskaidroju savās rūgtās (drīzāk pārmērīgi saldās) atmiņas un paņemu vislielāko deserta trauku no vitrīnas. Kamēr skatāmies bildes un es priecājos par ķiršiem desertā, Aurēlijai atnes espresso izmēra krūzīti ar šokolādi un glāzi ūdens. Šokolāde esot tik salda, ka kožot kaklā.
Esam sarunājuši palikt pa nakti pie Aurēlijas omas, kura dzīvo Daugavpilī. Tagad nolemjam tur doties, jo man vajag paņemt īsu atpūtas brīdi. Tur dosimies ar tramvaju. Šādos braucienos mani agrāk vai vēlāk piemeklē galvassāpēs, ne vienmēr, taču diezgan bieži. Tā kā esam diezgan daudz nostaigājuši, daudz kur bijuši un daudz ko redzējuši, varam atļauties nedaudz atpūsties.
Pa ceļam uz tramvaja pieturu dzirdam jauniešus, kuri laikam kaldina kādu plānu. Iekāpjot tramvajā, viņi darbošoties tā pat kā pagājušajā reizē. Ceru, ka viņiem nav ļaunu plānu. Stāvam pieturā un gaidām tramvaju. Tramvajā uzreiz aizejam uz aizmuguri, tur esot vispatīkamāk stāvēt.
Stāvot aizmugurē, pa logu var redzēt, kā ceļš aizskrien prom. Skatoties, cik ātri skats mainās un pazūd man prātā nāk skrienošā laika sajūta. Šo skrienošo skatu var salīdzināt ar dzīvi un manu izpratni par laiku. Tramvajs sāk braukt, ceļu tas uzsāk nedaudz lēnāk, līdz ieskrienas. Tad tas apstājas kādā pieturā, tā pat kā dzīvē. Mēs mēdzam ieskrieties, saprast, ka vajag apstāties un tad atkal skriet tālāk. Visa nelaime laikam ir tā, ka kaut kas mūs mūžīgi dzen uz priekšu un ne vienmēr sanāk apstāties tik ilgi, cik gribētu. Tramvaju uz priekšu dzen grafiks, pēc kura tam jākursē, mūs pati dzīve. Šajā skrējienā, kad bezpalīdzīgi no tramvaja loga noskaties, kā viss aiz tevis paliek, jāprot notvert mieru. Kādās pieturās mēs uzturamies biežāk, pie kādām nemaz neapstājamies, taču kad šķiras sliedes, mums jāizvēlas pa kuru ceļu iesim. Tāpat kā tramvajs mēs kādu laiku savā dzīvē vedam līdzi cilvēkus. Kāds iekāpj, kāds izkāpj, kāds iekāpj un neizkāpj pat līdz maršruta beigām. No kāda mums nākas atbrīvoties, kādā pieturā mēs atkal atgriežamies, kādreiz noskrienam no sliedēm un apjūkam, taču viss iet uz priekšu, ceļš aizskrien, un jautājums par to, vai kaut kam vairāk jāpaliek aiz mums, laikam mani nodarbinās vēl ilgi.
Izkāpjam pieturā un dodamies uz otru, jo uz dzīvokli jābrauc ar diviem tramvajiem. Kad nonākam pieturā, saprotam, ka līdz nākamajam tramvajam jāgaida pusstunda, tāpēc otro ceļa pusi nolemjam iet kājām. Pa ceļam domājam par Daugavpils dažādību. Mums ļoti patīk tas, cik dažādas un krāsainas mājas te ir - katra ir citādāka un īpaša.
*
Esmu atmodies no mazas atpūtas, ārā sāk krēslot, un ar Aurēliju nolemjam doties pa viņas bērnības takām. Pēc tam mums jāaizbrauc uz centru un jāiegādājas vilciena biļetes, jo gribam braukt komforta klasē. Ejam cauri pelēkam laukam, Aurēlija stāsta, ka vasarā te viss esot zaļš un ļoti skaists. Viņa gremdējas atmiņās un stāsta par to, kā pavadīja bērnību, kur gāja un ko redzēja. Nonākam līdz lieliem elektrības stabiem. Aurēlijai patīk metāla konstrukcijas, sliedes, elektrības stabi, veclaicīgas lietas, pusbrukušas ēkas, rūpnīcas un viss industriālais. Šie lielie elektrības stabi izskatās vareni, un arī es tajos sāku saksatīt skaistumu. Pelēkais laiks, kad viss jau sāk krēslot, dod īsto noskaņu un, stāvot zem lielajiem stabiem, var dzirdēt elektrības ņurdoņu. Sāk līt lietus. Domājot par Aurēlijas patiku pret visu industriālo, es saprotu, ka man laikam tomēr patīk daba un cilvēku neskartās un nesabojātās vietas. Mēs ar Aurēliju esam tik līdzīgi, bet tik dažādi.
Mums vajag tikt līdz centram, šoreiz brauksim ar autobusu. Man vēl nav radusies nekāda izpratne par pilsētas ģeogrāfiju, varu tikai nojaust, kurā pusē ir centrs. Daugavpils saules apgaismojumu nomainījusi pret laternu gaismām un smalks lietus kopā ar vēju nāk sejā. Ieejam stacijā un nopērkam biļetes. Iela, par kuru stāstīju pašā sākumā, nu izskatās pilnīgi citādāk. Tai pa vidu mirdz gaismas, kas atspīd salijušajā ceļā. Jau atkal nolemjam izstaigāt pilsētu, dodamies uz pāris veikaliem, lai nopirktu visu vajadzīgo vakariņām, aizejam uz kādu parku, un vienkārši baudām vakaru. Kādā brīdī nolemjam doties atpakaļ uz dzīvokli, lietus un vējš kļūst spēcīgāks. Visu dienu bija ļoti labs laiks, šķiet, ka lietus turējās un tagad vakarā tas izgāž visu sakrāto. Mēs sēžam pieturā un gaidām autobusu. Aurēlija izvelk no somas austiņas un piedāvā klausīties mūziku, šoreiz mums abiem gribās Lanu Del Rey. Kas var būt skaistāks par šo dziedātāju tumšā, lietainā un vējainā vakarā autobusa pieturā?
*
Esam paēduši vakariņas, dzeram siltu tēju un sarunājamies. Gribējām skatīties filmu, taču šeit ir diezgan skumja situācija ar internetu, varbūt pat labi, ka tā. Aurēlija ierosina man paņemt balss ierakstītāju un uztaisīt vēl vienu sarunu ar viņu. To arī darām. Saruna vēlā vakara stundā Daugavpils dzīvoklī pie siltām tējas krūzēm, kas var būt labāk? Neesmu pārliecināts, vai kaut kur šo sarunu varēs lasīt, taču varbūt kādreiz to pierakstīšu, tagad man tā glabāsies balss ierakstītājā. Ir patiešām vēls, Aurēlija nolemj paskatīties, cikos brauks autobuss, lai mēs tiktu uz vilcienu. Šausmas. Mums jāceļas 4:30, lai visu pagūtu. Nevaram arī braukt vēlāk, jo man nākamajā dienā ir saruna, kurai jau norunāts laiks. Mēs jau iepriekšējā naktī pārāk daudz neizgulējāmies, šonakt atkal. Sāku prātuļot, vai nākamajā dienā vispār spēšu ko loģisku pateikt savam sarunas biedram. Labi, tas būs rītdien, tagad es došos dziļā miegā.
*
4:30. Aurēlija nekāpj ārā no gultas, es arī nespēju. Es nevaru pamosties un es nevaru aprakstīt savu cīņu ar miegu. Labi, es celšos. Šobrīd man gribas smieties, jo Aurēlija vakar teica, ka viņai nebūšot grūti pamosties, kā tad... Aurēlija saka, ka nožēlo, ka vispār aizgāja gulēt, nebūtu jāmostās un būtu vieglāk. Es gan priecājos kaut vai par dažām stundām. Kārtīga kafijas krūze, vairs nedrīkstam kavēties, jo jādodas uz autobusu. Daugavpils vēl guļ. Man šķiet, ka ārā ir nakts, jo viss patiešām izskatās kā naktī. Pieturā Aurēlija sāk draudzēties ar kaķiem, tie tur ir vismaz 4. Sagaidām autobusu un apsēžamies pašā priekšā. Ievērojam, ka šoferim priekšā piekārts sienas pulkstenis un vēl visādi karekļi.
Stacijā ir diezgan daudz cilvēku, sēžam ērtajos krēslos un priecājamies par visu notikušo. Ārā vēl ir diezgan tumšs, taču kļūst gaišāks un drīz rīts uzvarēs melno nakts stundu. Šis vilciens, ar kuru brauksim uz Rīgu būs ātrāks. Tas piestās mazāk pieturās un ceļā pavadīsim mazāk par trijām stundām.
Kamēr Aurēlija guļ, es gatavojos šodienas sarunai. Austiņās klausos Sick as a Dog - Hamilton Leithauser & Rostam. Šo dziesmu noklausos vismaz trīs reizes, neko citu šobrīd negribas. Jau atkal viss vilciena vagons guļ, vēroju televizora ekrānu, kurā rādās dažādi vilciena paziņojumi, ieraugu tur kādu gramatikas kļūdu. Nolēmām šodien Rīgā doties uz kino un beidzot noskatīties filmu, tad braukšu uz mājām. Šodien būs gara diena. Sāku domāt par vārdiem: Kosmoss + Visums = Mīlestība. Ko rakstītājs ar to bija domājis?