Zobrati - Sarunas

Ineses portrets

Wed, 30 Sep 2020 19:06:00 +0000

Jauniešu dienā Rampa Light kopā ar jauno mākslinieci Aurēliju Auzeri veidojām sarunu un mākslas telti. Pagājušajā gadā organizējām trīs diskusijas, visas ir lasāmas šajā blogā, taču šogad nolēmām pievērsties cilvēku personīgajiem stāstiem. Bez jebkādiem priekšnosacījumiem par to, kas katram par sevi jāstāsta, aicinājām dalīties ar stāstu, kas zināmā mērā raksturo pašu personu. Tajā pašā laikā Aurēlija ātrā manierē skicēja šo cilvēku portretus, procesu nosaucām par portretēšanu. Nedevām tiešas norādes par stāsta formu, tāpēc katrs no tiem ir atšķirīgs un personisks.

Otrā portreta varone ir Inese Vaivare, biedrības “Latvijas Platforma attīstības sadarbībai” direktore. Iespējams, sociālo tīklu lietotāji pamanījuši viņas aktivitāti dažādās diskusijās, šajā pavasarī Ineses un viņas kolēģu darbu ievēroja ikviens – tika radīta kustība Paliec mājās. Kad viena projekta realizācija aiz muguras, klāt jau nākamais. Inese nespēja palikt malā – viņu mudināja iesaistīties augustā notikušā Baltijas ceļa organizēšanā. Šāda pieredze maina cilvēku, par to esmu pārliecināts, klausoties Ineses stāstījumā. Viņa lieliski parāda, ko var sasniegt, darbojoties no sirds, un ar kādām profesionālajām un cilvēciskajām grūtībām jāsaskaras, lai pabeigtu iesākto.

Piedāvājumam tikt portretētai Inese Vaivare piekrīt uzreiz. Apsēdusies krēslā, viņa ir gatava stāstīt par savām aktivitātēm. Mirklī, kad Aurēlija nevar atrast ogli, ar kuru skicēt, Inese nekavējoties cenšas palīdzēt. «Skolas laikā biju diezgan nepakļāvīgs cilvēks. Lai gan mācījos diezgan labi, man vienmēr bija svarīgs taisnīgums un godīgums. Piemēram, nevarēju izturēt, ja kāds skolotājs nebija godīgs.» Šīs ir īpašības, kas visu laiku viņu pavadījušas dzīvē, tāpēc darbs saistīts tieši ar tām.

Sākumā, kad mācījusies augstskolā, Valmierā nodarbojusies ar jauniešu lietām, taču pēc tam 12 gadus strādājusi valsts pārvaldē. «Nebiju trakā papīru rakstītāja, man bija paveicies ar dažādām jaunām un aktuālām tēmām, kuras risināju. Pirms astoņiem gadiem nolēmu, ka dzīvē kaut kas jāmaina, tādēļ devos vadīt savu nevalstisko organizāciju. Šīs organizācijas mērķis ir palīdzēt valstīm attīstīties citos kontinentos. Strādājam, piemēram, lai nebūtu nabadzības vai cilvēktiesību pārkāpumu. Mans ikdienas darbs ir arī Vidzemes Augstskolā, pasniedzot lekcijas, vadu dažādas mācības un nodarbojos ar citām interesantām lietām.»

Inesei vienmēr gribējies piedalīties hakatonos, bet allaž šķitis, kas tas ir jauniešiem ap trīsdesmit. Piedalīties atturējuši arī sadzīviski iemesli, jo hakatoni mēdz notiek vairāku dienu garumā. Kad Covid–19 pandēmijas sākumā tika izsludināts hakatons, tas bija e-vidē, nolēmusi piedalīties. «Esot mājās, man bija apnicis trīs reizes dienā gatavot ēst, tāpēc piedāvāju ideju par ēdienu piegādi slinkām sievietēm, tādām kā es. Šī iecere tā arī palika tikai ideja, taču mēs visi mobilizējāmies kādai citai iniciatīvai par to, kā gados vecākiem cilvēkiem vai tiem, kuriem nav iespējas vai nevajadzētu doties ārā no mājas vai publiskās vietās, piegādāt pārtiku un citas vajadzīgas preces. Mums 48 stundu laikā bija jāizveido kustības Paliec mājās funkcionējošs prototips, kas patiesībā bija diezgan izaicinoši. Kontaktējāmies ar valsts iestādēm, skaidrojām visdažādākos jautājumus. Tika radīta sistēma, kur ir viens telefona numurs, uz kuru jebkurš var piezvanīt, un ir mobilā lietotne, kur iespējams saņemt uzdevumus.» Uz darbagalda esot bijuši visdažādākie jautājumi, kas saistīti ar programmēšanu, mārketingu, iepakojumu, dizainu un citām lietām. «Mēnesi strādājām 12 stundas dienā bez brīvdienām, un man bija paveicies - tajā brīdī biju bez darba, jo mans darbs ir organizācijā, kas nozīmē, ka strādājam pēc projektu apjoma. Ir projekts, ir darbs, bet, ja nav, tad nav arī darba, kas ir zināma nestabilitāte, taču ar gadiem pierod. Tas nozīmē, ka varēju pilnvērtīgi pievērsties iecerei; piesaistījām ziedojumus no Rimi un Swedbank, kas nozīmēja, ka varēju saņemt arī algu par savu darbu. Šajā sistēmā bija iesaistīti vairāk nekā 1000 cilvēki, darbs nebija viegls. Īpaši nepatika celties no rīta, lai piedalītos žurnālistu intervijās, kurās agrā rīta stundā jāizskatās labi un jāsaprot, ko runāju. Bet arī tas ir zināms treniņš. Tas, ko es sapratu, – idejā var saslēgties pavisam sveši cilvēki. Mūsu projekta komanda pirmo reizi dzīvē satikās 20. jūnijā, kaut gan strādājām kopā no 16. marta. Tā ir diezgan interesanta sajūta – uzticēties cilvēkam, kuru nemaz nepazīsti, taču jāsaka, ka bija diezgan liels atbalsts.

Otrs Ineses stāsts ir par to, kas šobrīd notiek Baltkrievijā. Un tas atkal ir stāsts par to, ka viņa nevar palikt malā. «Redzēju, kas tur notiek, sapratu, ka kaut kas jādara. Esmu aktīva tviterī, tur meklēju cilvēkus, kuri var palīdzēt. Sistēma bija līdzīga iepriekšējai – atkal saslēdzās sava starpā nepazīstami cilvēki, lai darbotos vienam mērķim. Izveidojām kontu, kur brīvprātīgie katrs divas stundas dienā tulkoja ziņas par notikumiem. Atvērām ziedojumu kampaņu un sākām organizēt Baltijas ceļa pasākumus. Patiesībā ideja par šo Baltijas ceļu bija jauniešiem, kas šķiet diezgan aizkustinoši - cilvēkiem, kuri nebija piedzimuši laikā, kad bija pirmais Baltijas ceļš, likās, ka vajag to pašu Latvijā. Jaunieši – maksimālisti – facebook ielika pasākumu un domāja, ka no Daugavpils līdz Silenei skaisti sastāsies 15000 cilvēki. Braucu autobusā un ieraudzīju šo pasākumu, un sapratu, ka baigi traki, jo tas tā vienkārši nenotiek. Izmantojot Telegram, jo tā ir drošāka vide jautājumiem par Baltkrieviju, sazinājāmies. Diezgan daudz jauniešu nolēca nost, jo vienkārši nebija sapratuši, cik patiesībā daudz darba tas prasa, palika trīs jaunieši un vēl viens vietējais iedzīvotājs Latgalē. Tā arī šos pasākumus uztaisījām, kas atkal ir brīnišķīgs piemērs sadarbībai, kurā saslēdzas nepazīstami aktīvisti. Jāsaprot gan tas, ka pieci cilvēki nedēļas laikā nevarēja noorganizēt tādu pasākumu, kādu aģentūra trīs mēnešu laikā. Protams, ka bija daudz lietu, kas nebija izdomātas, taču cilvēki viens otram palīdzēja, un tas bija brīdis, kad sapratu, ka cilvēki patiesībā ir labi. Tie, kuri deg par idejām, vienmēr palīdzēs. Problēma varbūt ir tajos, kuros pašos iekšā ir kas slikts, ļauns vai negatīvs, bet šajā gadījumā bija jāspēj noticēt idejai. Viss pārējais saslēdzas un notiek.

Kad aizbraucām uz Piedruju, mums bija jāuztaisa tas gājiens. Bija pieteikušies 70 cilvēki, bet ieradās 20, kas laikam ir mūsu gadsimta fenomens. Sociālajos tīklos mēdzam atzīmēt, ka dosimies, bet patiesībā neierodamies. Sākām iet gājienā, tad viss vēl bija labi, taču vienā brīdī sāka nākt dažādi vietējie iedzīvotāji, stāstīja par Lukašenko un tamlīdzīgi. Naktī palikām pieci, bet labi bija tas, ka mūs sargāja robežsardze. Kopā bija jānoiet 77 kilometri. Sistēma bija tāda, ka šoferi pārdzen mašīnas un tad ar vienu atbrauc atpakaļ. Visi šoferi, protams, vīrieši, tāpēc bija mirklis, kad viena sieviete no aizmugures gaismoja ceļu un mēs, trīs dāmas, gājām tumsā gar robežu. Robežsargi to novērtēja un mūs pieskatīja. Tajā brīdī nodomāju, cik labi dzīvot valstī, kur rūpējas arī par tādām trakām idejām. Bija mirklis, kad kāds vīrietis gāja viens, arī tad robežsargi viņu uzraudzīja.

Naktī bija sarunāts palikt kādā mājā, kas pieder iedzīvotājiem no Salacgrīvas, kuri kādā brīdī bija atbraukuši pacienāt gājējus ar putru, jo vietējā pašvaldība sadarboties nevēlējās, nekāda atbalsta, pat vietējais veikals bija aizslēgts. Naktī, kad nonācām pie šīs mājas, pa logu redzējām glīti saklātas gultas, bet iekšā netikām, jo viņi bija aizmiguši. Zvanījām tam citam vietējam iedzīvotājam, jautājām, kur gulēt, viņš atbildēja, ka pirtiņas otrajā stāvā, bet tur nav kāpņu. Redzam lūku, bet neredzam kāpnes. Beigās gulējām uz lāvām. Pēdējo posmu negāju, jo man bija jāorganizē beigu pasākums, kur ieradās televīzija un visi pārējie. Piecas minūtes pirms ieradās ceļa gājēji ar karogiem, es norāvu kājas nagu, gandrīz vai noģību. Sapratu, ka esmu galvenais organizators, cita neviena jau nav. Tad nu es ar savu asiņaino kāju kliboju apkārt, draugi smējās, ka izskatos pēc Lukašenko mocekļa. Protams, ka beigās viss bija skaisti. Visi sastājāmies, dziedājām, otrajā upes pusē baltkrievi vēl atsaucās. Bet ar to visi piedzīvojumi nebeidzās, jo gala pasākums bija Viļņā. Attapos, ka mums nav transporta, kā tur nokļūt, jo pēkšņi atkrita iepriekšējais šoferis, tādēļ visur sociālajos tīklos aicinājām kādu atsaukties. Ir tāda latgaliešu grupa “Dabasu Durovys”, to varētu saukt par latgaliešu “Prāta Vētru”. Šīs grupas solists (kas viņš ir, es gan uzzināju tikai pēc tam) aizveda mūs līdz Daugavpilij. Tur atradām šoferi, kurš īsti negribēja iesaistīties, taču, parunājot ar viņu, uzzināju, ka viņš piedalījās piketā ar sejas masku, lai viņu neatpazītu. Tas ir liels veiksmes stāsts – šādi, runājot ar cilvēkiem, var diezgan daudz ko pastāstīt un saprast. Manas pēdējā laika emocionālākās atziņas ir tādas, ka vajag ticēt idejai un tad viss saslēgsies.»

Māksliniece: Aurēlija Džordana Auzere

Ineses Vaivares stāstu pierakstīja: Daniels Kevins Berkans

Raksta korektors un literārais konsultants: Ričards Edijs Štibe

Reinija portrets

Tue, 15 Sep 2020 18:33:00 +0000

Jauniešu dienā Rampa Light kopā ar jauno mākslinieci Aurēliju Auzeri veidojām sarunu un mākslas telti. Pagājušajā gadā organizējām trīs diskusijas (visas lasāmas šajā blogā), taču šogad nolēmām pievērsties cilvēku personīgajiem stāstiem, aicinot interesentus bez jebkādām iepriekš noteiktām tēmām dalīties savās domās, Aurēlijai paralēli nodarbojoties ar, kā mēs to nosaucām, portretēšanu – konkrētās personas skicēšanu ātrā manierē. Ņemot vērā, ka nedevām tiešas norādes par stāsta formu, katrs no tiem ir atšķirīgs.

Pirmo šajā rakstu sērijā piedāvājam Reinija Tukmaņa portretu, kur jaunietis dalās pieredzē par attiecībām ar augiem. Lai gan viņa stāstījums satur gana daudz praktiskas un tehniskas informācijas, piemēram, kādos podos labāk turēt augus, tas patiesībā vēsta par cilvēka iekšējo būtību, izjūtām un spēju tikt ar tām galā (šajā gadījumā ar augu palīdzību).

Runājot par manu nākotnes sapni, iedomājieties šādu skatu – jūs atverat dzīvokļa durvis, viss paveras zaļš. Ir tāds augs golden pothos[1], ko mēdz saukt arī par velna efeju. Tas ir garens augs, ļoti ātri aug. Jūs varat to nogriezt, ielikt ūdenī un tad iestādīt, ko, starp citu, var izdarīt ar diezgan daudz augiem, piemēram, kaktusiem. Kaktusi ir ļoti interesanti augi, esmu nobeidzis jau četrus, jo, manuprāt, par tiem rūpēties ir visgrūtāk - jālaista ļoti reti. Tā ir cilvēku visbiežāk pieļautā kļūda, rūpējoties par augiem, – viņi tos pārlaista. Lai uzzinātu, kad pienācis brīdis laistīt augu, jāieliek zemē pirksts, un, ja tā ir sausa vismaz piecu centimetru dziļumā, tikai tad jālej ūdens. Izņēmums ir spatifīlas, līdzīgas kā antūrijas, ar baltajām lapu pārveidnēm - tām ir jābūt mitrām.

Turpinot apspriest biežākās cilvēku kļūdas, rūpējoties par augiem, tos nedrīkst likt tiešos saules staros, jo lapas apdeg un kļūst sarkanas. Piemērs ir mans dzīves pirmais augs, kas bija alveja. Ievērojot stereotipiskos ieteikumus par to, ka augiem vajag daudz gaismas, es noliku to uz palodzes. Pēc pāris dienām lapas sāka palikt sarkanas, domāju, ne jau rudens iestājies; tā sākās mans augu iepazīšanas ceļš.

Kad sāku pētīt informāciju par šo tēmu, atklājās, ka tik daudz kas ir pretēji cilvēku teiktajam – kļūst interesanti brīdī, kad pats izmēģini, kas darbojas un kas ne. Daudzi tomēr īsti nezina, kā tieši jārūpējas par augiem. Manā trīs reiz trīs metru istabā, ja nemaldos, ir divdesmit četri augi. Katru nedēļu cenšos tikt pie kāda jauna, jo rūpes par augiem ir veids, kā pārvaru stresu. Kad man ir slikta emocionālā veselība, pārstādu augus. Tas notiek diezgan bieži. Kad jāveic augu pārstādīšana, es paceļu gultu pret sienu, neko nelieku apakšā - viss ir kā dārzā ar zemi. Pēc tam zemi sagrūžu istabas stūrī, jo ir slinkums doties pēc šaufeles. Nezinu, pagaidām manā istabā bez četriem zirnekļiem neviens cits nedzīvo.

Lielāko daļu augu es neiegādājos - dabūju no saviem draugiem, kad tos apleju, iedomājos par viņiem. Piemēram, man līdzi ir hlorofīts, angļu valodā to sauc spider plant. Tas ir mans mīļākais augs, ļoti ātri aug. Ieguvu no paziņas antikvariātā. Šis augs stāv uz naktsgaldiņa, kas ir otrādi apgāzts liels, apaļš puķupods. Šādi naktsgaldiņi, starp citu, ir paši labākie. Katru rītu pamostoties, ieraugu šo augu, arī lielo asparāgu, kas ir tāds ļoti garš augs; tas man liek smaidīt. No rīta saules gaismā viss izskatās tik skaisti. Vēl ir dracēnas, kas, starp citu, ir atrodamas visās skolās. Tās ir garas kā palmas un nekad nepārstāj augt. Tā vispār ir viena no visbrīnumainākajām lietām, jo paši augi gandrīz nekad nepārstāj augt, ja tos nenobendē kukaiņi vai slimības.

Augiem ir svarīga pareiza zeme. Tā nav mana stiprā puse, jo pērku zemi piemājas lielveikalā par eiro četrdesmit septiņi. Ar atlaidi saņemu septiņus litrus zemes, tādēļ nebrīnos, ka augi dažreiz nomirst, taču neesmu gatavs tik ļoti investēt šajās attiecībās, lai pirktu neprātīgi dārgu zemi. Un tomēr tie augi dzīvo. Svarīgs ir arī pods, kādā augu ievieto. Ja ieliksiet terakotas jeb māla podā, mitrums aizies prom no zemes. Tas būtu noderīgi, piemēram, alvejām, kam svarīga sausa zeme. Spatifīlām vajadzīgs porcelāna vai plastmasas trauks - tas augsnē atstāj mitrumu. Manuprāt, poda apakšā vienmēr jābūt caurumam, lai ūdens var iztecēt, citādāk visas mazās saknītes dosies pretī ūdenim, jo saknes vienmēr meklē ūdeni, un tās tur ar laiku sapūs. Pūšanas pazīme, piemēram, ir tā, ka lapas paliek dzeltenas, varbūt noliecas uz leju. Ir vēl mīti, ka puķu podu apakšās jāliek akmentiņi, taču varu apgalvot, ka tas ir pilnīgi bezjēdzīgi, jo tieši tā būs vieta, kur uzglabāties ūdenim. Ja podā nav cauruma, jāaplej augs, jāpagaida, kamēr ūdens iesūcas zemē, bet tad atlikušais ūdens jāizlej ārā. Tas ir svarīgs posms.

Manuprāt, augs, kas vajadzīgs katram cilvēkam, ir jau pieminētais golden pothos. Tas ir fantastisks - viegli kopjams, nevajag daudz laistīt. Domāju, ka vīteņaugi visiem patīk. Var nogriezt galu, lapas intervālu, sastādīt vienā podā kaut simts reizes, un izaugs ļoti kupls koks.

Manī vienmēr bijusi doma par augu izstādes izveidošanu, kur būtu tāda kā augu istaba, kur apmeklētāji varētu apliet šos augus, saņemot norādes par tam nepieciešamo vidi. Manuprāt, tas veicinātu cilvēku sapratni par to, cik patiesībā grūti ir uzturēt augus. Pat ja kāds augs nobeigtos, tā ir dzīve. Man ir nobeigušies kādi astoņi augi, par kuriem, protams, man ir ļoti žēl, taču, ja vien tas nav tavs mīļākais augs, raudāt nevajag, jo būs jauns. Tāpēc es visus augus pavairoju, jo, ja nobeidzas viens, otrs vismaz paliek.

Līdzko auga saknīšu garums sasniedz piecus centimetrus, tas saņem savu vārdu. Manu asparāgu sauc Zapfino, kas patiesībā ir burtveidola nosaukums. Man ir gumijkoks, kura vārds ir Avant Garde, arī tas ir burtveidola nosaukums, taču atgādina arī mākslas stilu tā nelielā kropluma dēļ. Tad man vēl ir kaktuss Indriķis, ko man uzdāvināja bijusī skolotāja. Šis kaktuss izaudzis pārsteidzoši garš, un vārdu tas dabūjis no draugu ieteikumiem. Starp dažādajiem greznajiem nosaukumiem rindojas arī Lienīte, kas ir augs no manas radinieces Lienītes. Tā ir līdakaste, kas ir aptuveni tikpat gara, cik pati Lienīte.

Ļoti liela problēma augiem ir kaitēkļi. Esmu sastapies ar trim sugām. Manai asparāgai, kas vairākkārt pabijusi augstspiediena dušā, un es nesaprotu, kā tās lapas vispār vēl izdzīvo, tā ir manāma problēma. Augu kaitēkļi var izplatīties pa visu istabu, un tā var nobeigties visi augi. Nesen laistīju vienu puķi, kurai apakšā novēroju mazus kukainīšus. Izrādās - ir arī labie augu kukaiņi, to iepriekš nezināju. Tie irdina zemi. Vienmēr esmu gribējis savā lielajā puķu podā ielikt sliekas. Gūglēju jau septiņas reizes, taču joprojām neesmu nonācis pie atbildes, vai to drīkst darīt. Man ir bail; tas varētu būt stilīgi.

Viens no punktiem manā augu trakumā bija tad, kad visus augus no dzīvokļa savācu pie sevis. Iesaku to darīt visiem. Gumijkoks, kas piecpadsmit gadus bija maniem vecākiem, vienkārši nekustējās, nebija nevienas jaunas lapiņas, tas nemitīgi stāvēja tāds, kāds bija, bet, kolīdz ieliku to savā istabā, pārsteidzoši sāka parādīt dzīvības pazīmes. Tad paņēmu spatafīlas un atklāju, ka man tās riebjas, jo ir tik temperamentīgas un saulē viegli apdeg, taču, lai gan šis ir mans nīstākais augs, es nespēju to nogalināt, tādēļ sāku atdot brāļiem, kuri arī kļūst par augu bērniem. No vecākiem paņēmu arī asparāgu, ko izdevās iedzīvināt, tagad tam izauguši pusotru metru gari zariņi. Katru mēnesi izaug viens jauns, un neviens no zariņiem vēl nav nobeidzies, tas rada lielu prieku.

Atklāju, ka man ir vairāk augu nekā vecmammai. Man tas šķita bēdīgi, jo bērnībā viņa bija kā mana augu mamma, viņa arī dāvina augus. Evolūcijas ceļā kļūstu par augu mammas speciālistu. Gribētu kļūt par augu personību Latvijā. Esmu pieteicies trīs Facebook augu mammu grupās, tās ir arī visas. Vairāk nav, un man ir žēl par to. Es gribētu, ka Latvijā būtu vairāk cilvēku, kuri stāsta par augiem. Ir tāda Youtube blogere Planterina, kura dzīvo mājā, kur bieži vien ēdamgalds aizkrauts ar augiem, lai tikai būtu skaisti. Tā ir dzīve, ko es vēlētos. Es gribētu no rīta dzert kafiju uz balkona kopā ar augiem. Iesaku noplēst kādu gabaliņu augu, ielikt to ūdenī un ļaut tam izdzīt saknītes. Ja jums nav šāda auga, zvaniet man, un augu palīdzība sniegs atbalstu!

[1] Zelta scindapsis

Māksliniece: Aurēlija Džordana Auzere

Reinija Tukmaņa stāstu pierakstīja: Daniels Kevins Berkans

Raksta korektors un literārais konsultants: Ričards Edijs Štibe

Par fiziski un mentāli atvērtām acīm. Saruna ar Keitiju Bārbali

Sun, 22 Mar 2020 14:29:00 +0000

"Kas ir Keitija?" – tāds ir jautājums. Daudzi teiks mūziķe, harizmātiska jauniete vai meitene – ome. Es domāju citādi. Manās acīs viņa ir atklātākais cilvēks, kādu jums nāksies satikt. Viņa necentīsies izpatikt, bet darīs visu ar savu stilu – tādu, kāda nav nevienam. Tev būs grūti saprast, ko ar to domāju, ja neesi viņu saticis.

Īsta - šis ir vārds, kas Keitiju raksturo visprecīzāk. Gan viņas oriģinālmūzika, gan balss, gan X Faktora izslavētais ģēbšanās stils nav salīdzināms ar kādu citu. Tas viss ir viņas pašas. Nav svarīgi, ka viņa, dzīvojot Valmierā, ir izmēģinājusi teju visu pilsētā piedāvāto brīvā laika pavadīšanas iespēju sortimentu: šūšanu, vingrošanu, teātri, korus, ansambļus, instrumentālās grupas (drīzumā plāno izmēģināt arī meditāciju), svarīgi ir tas, ka no tā visa viņa ir palikusi pie tā, kas aizrauj visvairāk. Šeit arī sākās Keičas solo karjera.

Keitija spēj gan atklāti pateikt "vienalga" par lietām, kas viņu neinteresē, gan degt par katru savas dzīves mazo mērķi – kaut vai tā ir tikai ķirbju zupas pagatavošana kopmītnēs. Keiča dievina rudeni, mīl lietu, vaļus, tetri un Fazers sēklu maizi. Nedrīkst aizmirst arī par ikrīta putru.

Nezinu, vai Keitijas radošums slēpjas pulksten 21:00, kad pat nākamās dienas pārbaudes darbi nespēj viņu atturēt no gulētiešanas, bet ir acīmredzams, ka tā viņai netrūkst. Vēstures un fizikas kladēs tapusī dzeja, Wattpad romāni un, protams, dziesmas pastāsta par Keitiju visvairāk. Tikai jāklausās, ko viņa saka.

Ilze Skrastiņa, Keitijas draudzene

Daniels Kevins Berkans: Kā tu šobrīd jūties?

Keitija Bārbale: Es jūtos lieliski. Man šobrīd nav satraukuma, kas laikam šajā situācijā izklausās nedaudz ironiski (sarunas dienā valstī tika pasludināta ārkārtas situācija), esmu priecīga, ka rītdien nav jāiet uz skolu, jo man skola nepatīk it nemaz.

DKB: Bet kā ar šo laiku vispār? Vai jūties iederīga vidē un laikā, kurā atrodies?

KB: Vai, es šodien tieši domāju par to, cik jūtos apspiesta. Kad šodien aizgāju uz skolu, izlaidu sevi ārā, un sāku uzvesties tā, kāda patiesībā esmu, citi jautāja, kas man šodien vainas un kāpēc esmu tāda atraisīta. Te laikam vajadzīgs skaidrojums. Es skolā un es kopmītnēs ir divas ļoti atšķirīgas lietas. Es, piemēram, nesaprotu, kā vispār kāds var būt priecīgs skolā! Visu laiku jāsēž, jāklausās, ko kāds stāsta, praktiski neko nedarām, jāmaļ visu laiku galvā, starpbrīži garlaicīgi… Man tas viss besī! Man patīk iet uz skolu un nākt atpakaļ, pastaiga ir lielisks brīdis. Un pēc skolas man patīk pierunāt savas draudzenes noskatīties neveiklu Netflix vidusskolas romānu – tās ir manas dienas labās daļas.

DKB: Pieminēji atšķirību starp sevi skolā un kopmītnēs. Nonākot kaut kādās vidēs, mēs paši mēdzam būt pārsteigti par to, kā uzvedamies. Dažreiz nākas atzīt, ka sevi patiesībā nepazīsti. Kā tev šķiet, vai tu vienmēr esi tāda, kādu gribētu, lai tevi redz citi?

KB: Man ir vienalga, kā es izskatos citu acīs, laikam svarīgāk man ir tas, ka tieku pieņemta. Un tas savā ziņā pārklājas ar to, vai mani saprot. Taču arī tas nav svarīgi, jo, ja jūtos pārliecināta par sevi, man nav vajadzīga citu atzinība. Manas iekšējās sajūtas ir pietiekami spēcīgas, tāpēc man nav vajadzīgs ārējs apstiprinājums.

DKB: Esmu novērojis, ka tu savos darbos – gan rakstos, kas publicēti skolas avīzē, gan mūzikā, kuru radi un izpildi – mēdz apšaubīt un kritizēt pasaules lietu kārtību. Vai tas ir tavs subjektīvais pasaules vērtējums un ticība, ka daudz kas patiešām nav pareizi, vai arī vēlēšanās vienmēr apšaubīt vispārpieņemtās dogmas un nemitīgi meklēt citu, alternatīvu pasaules redzējumu?

KB: Tas viss sākās bērnībā. Kad biju maza, man izveidojās ļoti spēcīgi uzskati, skaidri zināju, kas ir labs un slikts, kas man patīk un nepatīk, kā es gribu uzvesties un kā ne. To parasti noteica tas, kā apkārtējie darīja šīs lietas, un tā laikam bija mana mazā trauma, jo no tā līdz galam netieku vaļā vēl šodien. Piemēram, apskāvieni. Kad biju maza, skolā redzēju, ka lielās meitenes satiekoties apskaujas, taču viņas nevis apskāvās, bet spiedza. Es nekad nesapratu, kāpēc viņas tā dara. Un trīs reizes dienā! Tas mani tik ļoti nokaitināja, ka izraisīja riebumu pret jebkādu kontaktu ar cilvēkiem. Ilgu laiku nevienu neapskāvu, jo man šķita, ka, to darot, es identificēšos ar tiem cilvēkiem, kuri man nepatīk. Tagadējā pārliecība, kuru esmu sapratusi, ir – ja citi cilvēki dara kaut ko veidā, kas man nepatīk, tas nenozīmē, ka nevaru to pašu izdarīt pa savam- tā, lai man patīk. Labs piemērs ir sēdēšana mašīnas priekšējos sēdekļos – visi to vēlas darīt, arī es līdz desmit gadu vecumam biju apsēsta ar šo vēlmi. Man bija vecākais brālis, ar kuru katru reizi bija jācīnās par vietu priekšā. Vienu dienu man tas apnika. Sapratu, ka man nepatīk par to cīnīties. Kopš tās dienas labprātīgi sēžos aizmugurē, pat ja priekšā ir brīva vieta, jo doma, ka varētu jebkādā veidā būt saistīta ar tiem, kas cīnās par sēdēšanu priekšā man liekas tik pretīga, ka nevēlos ar to identificēties. Bērnībā man izveidojās arī ļoti noteikti priekštati par to, kādam jābūt draugam. Es uzskatīju - ja man nepatīk kaut viena īpašība savā draugā vai arī viņa draugi, tad šim cilvēkam nav vietas manā dzīvē. Drīz vien sapratu dzīves realitāti, jo, nemitīgi domājot par sava drauga dzīves uzskatiem un vērtībām, kas varbūt nesakrīt ar manām, zaudēju daudz patīkamu brīžu ar šo cilvēku. Tā nonācu pie secinājuma, ka galvenais ir pieņemt. Un sākumā man bija grūti atzīt, ka jūtos labi ar cilvēku, kura vērtības man nav pieņemamas.

DKB: Vai tev traucē šie bērnības rāmji?

KB: Jā, tie man ļoti traucē dzīvot.

DKB: Bet kā tev vispār šķiet, cik daudz cilvēku veido vide un cik ļoti viņš pats ir unikāls vai, citiem vārdiem, cik daudz viņā ir no iepriekšējās dzīves, ja ticam reinkarnācijai…

KB: Vide mani ietekmē ļoti daudz, pēc tam kaut kur palieku arī es – mazs kukainītis.

DKB: Bet kas tieši tevi ir izveidojis par tādu, kāda esi?

KB: Šobrīd es sāku atbrīvoties no negācijām un kompleksiem, kādi man ir bijuši. Es saprotu, ka lēnām sāku līdzināties tādam cilvēkam, kāds biju no piecu līdz astoņu gadu vecumam. Tad es jutos brīva un ticēju saviem mērķiem, biju atraktīva meitene. Tad nāca laiks, kad mainījās vide, mani nesaprata, man nebija draugu. Šajā laikā sapratu, ka patiesībā nevaru izturēt vientulību. Man šķiet, ka man ilgu laiku bija depresija no tā, ka visu laiku jutos viena, apkārtējā vide mani nomāca, tāpēc to vien darīju, kā istabā spēlēju savu mūziku. Kad desmitajā klasē sāku mācīties mūsu skolā, zināju, ka esmu atvērta kam jaunam. Taču viens no lielākajiem pavērsiena punktiem manā emocionālajā stāvoklī un skatījumā uz pasauli bija diena, kad nolēmu pirmo reizi iegādāties acu ēnas. Iepriekš nekad biju lietojusi kosmētiku, jo es tiešām domāju, lai arī cik stulbi un aprobežoti tas neizklausītos, ka kosmētiku lieto tikai seklas meitenes, kuras nav par sevi pašpārliecinātas. Un man vecāki neļāva. Varbūt mans iepriekšējais pieņēmums bija tikai attaisnojums un mierinājums tam, ka pati nedrīkstēju. Jebkurā gadījumā, pienāca tā slavenā acu ēnas iepirkšanas diena, kura patiesībā tāpat nevarēja notikt agrāk, jo tad vēl nebija izlaista palete, kura man patiešām patiktu. Visas parasti bija bēšās, garlaicīgās krāsās, kas mani neuzrunāja, bet tājā, kuru es nopirku, bija tikai košas krāsas ar spīdumiem - zaļas, zilas, rozā. Nevarēju vien sagaidīt tās izmēģināt. Bet pēc pirmās acu ēnas uzlikšanas reizes sekoja vilšanās. Skaistās, spīdīgās krāsas uz maniem plakstiņiem nevarēja redzēt. Jo man nebija plakstiņu. Es nespēju aprakstīt šo tukšuma sajūtu sevī, kad sapratu, ka ilgi aizliegtais auglis tāpat uz manis nestrādā. Tāda ir cilvēku anatomija, piemēram, tev ir plakstiņi, taču, ja tu ieskatīsies manās acīs, pamanīsi, ka man tādu nav. Un tad es sabēdājos un domāju, ko nu iesākt. Biju tik daudz pamācību video skatījusies, sakrāsojusi acis, bet man neko neredz. Es biju apņēmības pilna to labot. Ar kaunu varu paziņot, ka meklēju youtube veidus, kā palielināt acu plakstiņus, kas neietver kosmētisko operāciju. Bija dažādi vingrinājumi, kurus varu nodemonstrēt vēl šobaltdien, un smieklīgi padomi turēt acis plašāk vaļā, lai plakstiņi būtu labāk saredzami. Es savā izmisumā to visu, protams, izmēģināju. Un līdz ar šīm darbībām atklāju, ka ikdienā visu laiku esmu staigājusi ar nodurtu skatienu. Un es biju lielā šokā, ka gandrīz visu dzīvi biju staigājusi ar pusaizvērtām acīm – tāda fiziska un mentāla norobežošanās no visa. Un tas bija mans grūdiens, jo sapratu, ka jūtos labāk, kad man ir atvērtas acis. Es kļuvu priecīgāka, atvērtāka un diena, cik ironiski, kļuva gaišāka.

DKB: Lielākā dzīves māksla esot tiekties būt bērnam. Mani interesē tavas pārdomas par laiku un tā ritumu. Kā tu to izjūti savā dzīvē?

KB: Sāksim ar to, ka mani nebiedē laiks. Mana draudzene visu laiku mani steidzina. Skolā velku kurpes – ātrāk, mums jāsteidzas! Ejam paēst – nav laika, pēc trim minūtēm sākas stunda! Es vispār neuzskatu, ka laiks eksistē. Es daru visu bez spiediena un liekas skatīšanās pulkstenī – es neēdīšu ātrāk tikai tāpēc, ka ir maz laika. Un es vienmēr visur paspēju, neesmu tā kavētāja, kas nav pirmajās stundās. Manī vienkārši nav šī “paspēt vai nokavēt” stresa, esmu pretstats savai draudzenei. Domāju, ka visu var pagūt, un ko tad nozīmē tas, ka nav laika kaut ko izdarīt?

DKB: Jā, es arī nesaprotu cilvēkus, kuri mūždien klaigā, ka nav laika. Varbūt vienkārši vajag pārskatīt savu dienu, savas prioritātes un vērtības un atmest lieko.

KB: Jā, laiks jau nesteidzas. Laikam ir vienalga. Tie ir tikai cipari, tās ir tikai sekundes, kuras ietvertas skaitļos.

DKB: Kad runāji par punktuālo draudzeni, atcerējos, ka brīžos, kad lasītājiem jautāju, ko vajadzētu uzlabot šajā blogā, man vairākkārt ir bijuši aizrādījumi, ka sarunas nav strukturētas, teiksim, sadalītas pa tēmām. Tad vienmēr esmu neizpratnē, jo dzīvē, satiekot paziņu uz ielas, jūs taču nesaskaldāt sarunu tēmās. Dabiskas sarunas taču nav strukturētas. Cik tev pašai ir svarīgi strukturēt sevi un kārtot savu dzīvi pa plauktiņiem?

KB: Man laikam ir vajadzīgi divi pieturpunkti. Pirmais piecelšanās un iziešana ārā – tā visbiežāk ir pastaiga līdz skolai (jā, diemžēl pastaigas beigās es arī ieeju skolā uz septiņām stundām). Brīvdienās izpaliek pirmais pieturpunkts, tāpēc uzreiz jūtu, ka neesmu pienācīgi iesākusi savu dienu – tā teikt ieripinājusi sevi dienā. Pēcpusdienā jāmeklē otrais pieturpunkts, kas katru reizi ir citādāks. Tā var būt ēdiena pagatavošana, kas gan nav pārāk bieži, jo man reti izdodas pagatavot ko labu. Tā var būt arī dziesmas rakstīšana vai vispār muzikāla darbošanās ar instrumentu vai datorā. Parasti, ja godīgi, es nespēju atrast otro pieturpunktu. Tāpec esmu tik neproduktīva. Agrāk tā noteikti bija skriešana, bet pēdējā laikā mans ķermenis strādā pret mani, tāpēc šī jaukā nodarbe uz laiku ir atlikta. Vēl viens veids, kā es cīnos par produktivitātes pieaugumu savā nestabilajā mikroekonomikā, ir mana jaunizstrādātā taktika – uzdot jautājumu vai es tiešām to vēlos. Prasīt sev tik ilgi, kamēr saprotu atbildi. Un tad, kad es izšķiros par labu vienai vai otrai lietai, man nav vairs vainas apziņas par to, ka kaut ko nedaru. Tas ir tieši tik vienkārši. Tomēr bīstami. Jo vienreiz es sev jautāju, ko es gribu vairāk – iet gulēt vai mācīties matemātikas pārbaudes darbam? Pēc trim atbildēm “gulēt”, varēju bez sirdsapziņas pārmetumiem parubīties. Un, spoiler alert, dabūju pārbaudes darbā 8, aiztaupot sev stresu un mazo nelabuma sajūtu, kas rodas mācoties.

DKB: Man kaut kā vienmēr patīk skatīties, kā es pats spēju tikt galā ar sevi un savām iekšējām balsīm, lai arī cik šizofrēniski tas neskanētu. Kā tu spēj ar sevi sadzīvot?

KB: Ja es sevi klausu, man tas ir vienkārši, bet problēma jau ir tāda, ka tā tas nenotiek. Ja tā padomā, es patiesībā pārāk maz ar sevi sarunājos. Man vajadzētu biežāk sev jautāt un izvērtēt situācijas, jo tad man būtu daudz vieglāk dzīvot. Tas ir slinkums. Tāpat kā neizmazgāt krūzi – vienkārši ignorēt savas domas, nevēlēties sevī ieklausīties. Tikko sapratu, ka man patiešām vēl vairāk ar sevi jārunā.

DKB: Vai tu sev esi nodefinējusi dzīves jēgu un, ja tā var teikt, kustības vektoru?

KB: Jā, es esmu par to domājusi. Dzīves jēga ir būt laimīgam, smieties un priecāties. Šis jautājums man šķiet ļoti vienkāršs.

DKB: Un, ja runājam par globālākām lietām – pasaules mērogu –, tad tu varētu attiecināt to pašu?

KB: Jā, pasaules jēga ir priecāties. Cilvēkiem ir jāpriecājas. Nevis jāizklaidējas, bet jāpriecājas. Jābūt laipniem vienam pret otru un dzīves laikā jāmācās saskatīt skaisto. Jāiemācās ievērot lietas sev apkārt, nebūt savtīgiem. Ir daudz vienkāršu lietu, kuras mēs nedarām, jo ir grūti pārkāpt sev pāri, šķiet, ka mums viss pienākas un kāpēc gan man būtu vēl kaut kas jādara.

DKB: Vēlos ar tevi parunāt arī par mūziku. Kā man būtu jādefinē mūzika tev – tas ir hobijs, nodarbošanās vai citādāk? Kas tev ir mūzika?

KB: Kā kurā periodā. Kādā saulainā rītā, kad gāju uz skolu, es domāju – kas man ir mūzika? Ir grūti atbildēt, jo manas domas nemitīgi mainās. Pirms kāda mēneša man šķita, ka mūzika nav mans hobijs, es to salīdzināju ar skolas apmeklēšanu. Es sapratu, ka tas man ir tik ikdienišķs, ka nevarētu teikt, ka bez tā nevarētu dzīvot. Es pat nedziedu vairāk par divām reizēm nedēļā, ja godīgi. Man patīk stāsts par kādu savas dziesmas rašanos, tās nosaukums ir “Ak, mans Dievs!”. Bija tā, ka gandrīz visu vasaru neko nebiju sarakstījusi. Gaidīju, kad septembra sākumā man brauks pakaļ, lai vestu mani uz Valmieru, jo sākās skola. Man bija divas stundas laika, es paņēmu ģitāru un sāku spēlēt un dziedāt reizē. Es pat nedomāju vārdus, tā dziesma vienkārši izlidoja, un es to ierakstīju. Tā patiesībā ir ar manām dziesmām – man šķiet, ka tās manī dzīvo un tad vienkārši izlien ārā. Nav tā, ka man vajadzīga liela iedvesma, dziesmas ir mans emociju apvienojums, tas, ko bieži vien sevī mēdzu nospiest vai dziļi apslēpt. Tam, kam ikdienā nav vietas.

DKB: Es tieši domāju par šo mūzikas radīšanas un jaunrades procesu. Tas laikam nav līdz galam izskaidrojams. Apmulsu savās domās, jo šķiet, ka uzrakstīt labu dziesmu ir sarežģīti, bet, ja tas nāk no iekšas, tad jau…

KB: Tas ir diezgan sarežģīti. Šobrīd, rakstot vairāk, saprotu, ka vajag izmēģināt dažādas rakstīšanas taktikas. Kad rakstīju dziesmas uz ģitāras, es apsēdos un vienkārši gaidīju, kad kaut kas no manis iznāks. Citreiz tas izdevās, bet tad, kad tas nesanāca, es paņēmu kādu frāzi un centos tai pieskaņot melodiju. Tagad man šķiet, ka esmu sevi izsmēlusi uz ģitāras, tāpēc priecājos, ka man ir iespēja datorā veidot mūziku, jo tur ir neierobežota iespēja iegrimt skaņās. Šobrīd es koncentrējos uz šāda veida dziesmām un meklējumiem.

DKB: Un kādu mūziku tev pašai patīk klausīties?

KB: Es ikdienā gandrīz vispār neklausos mūziku. Es uzskatu, ka mūzikas klausīšanās ir ieradums – vai nu tu to dari vai ne. Un atkal jau atgriežamies pie bērnības uzskatiem – mans brālis visu laiku klausījās mūziku, tas mani kaitināja. Ne jau viņa mūzika man nepatika, bet tas klausīšanās process. Kaut kas man tajā ļoti nepatika. Arī tagad – viņš pieceļas, par to, protams, viņu apsveicu, bet kāpēc uzreiz jāklausās mūzika? Protams, kaut ko jau es klausos, bet, ja jautā, vai man iedvesmo citi mūziķi, tad nē.

DKB: Bet vai ir kaut kādas citas autoritātes, kas tevi iedvesmo?

KB: Kad izdzirdu vārdu “iedvesma”, man gribas uzreiz teikt, ka man nav iedvesmas. Ko tad tas nozīmē, ka man nav iedvesmas? Vai tā var būt? Kas tad tas vispār ir? Es nezinu kāpēc, bet šo vārdu nekad neesmu vēlējusies uz sevi attiecināt.

DKB: Nu tas ir diezgan abstrakts jēdziens – tāpat kā mīlestība.

KB: Mīlestību man būtu vieglāk definēt.

DKB: Mani ļoti kaitina vārds “radošs”. Ja teiktu, ka Keitija ir radoša meitene, es laikam nepateiktu neko.

KB: Varbūt katram ir šāds nīstais vārds? Bet iedvesma cilvēkiem bieži vien asociējas ar kaut ko ārēju, man atkal to gribētos attiecināt uz iekšējo pasauli. Ja kaut kas mani iedvesmo, tad tās ir manas apņemšanās, kuras spēju izpildīt un novest līdz galam. Ārēji faktori to veicina, bet tas nāk no iekšienes. Kurš tad tā saka – es sevi iedvesmoju? Ja kaut kāds sportists man stāstītu par to, cik daudz viņš ir strādājis un saņēmies, lai sasniegto to, ko ir sasniedzis, man tas neko nenozīmētu. Mani neiedvesmos arī bildes ar to, kādā mājā viņi dzīvoja kādreiz un kādā tagad, kad viņiem ir daudz naudas. Citu stāstiem es varu just līdzi, bet tie mani neiedvesmo. Tāpēc mani laikam arī kaitina šis vārds, jo to visbiežāk attiecina uz ārējiem faktoriem. Iedvesma nāk no paša cilvēka; to veicina arēji apstākļi.

DKB: Man patīk novērot tavu domu lidojumu; šķiet, ka ar savu būšanu pašai, tu vienkārši buries pa dzīvi un baudi notiekošo.

KB: Nu ar to baudu… Es mēģinu. Man ir divi stāvokļi – vai nu ļoti liela vienaldzība, vai arī pārspīlēta aktivitāte. Labāk aktivitāte nekā vienaldzība. Pirms divām nedēļām man šķita, ka man nekas vairs nav vajadzīgs. Es negribēju celties un pat netaisījos atkal saņemties, es gribēju dzīvot nožēlojamu dzīvi. Aizbraucu mājās un sapratu, ka nē! Un tas mani arī iedvesmo. Lēmumu pieņemšana un īstenošana.

Korektore: Sabīne Toča

Saruna ar Edgar Fresh

Tue, 02 Jul 2019 21:03:00 +0000

Daniels Kevins: Tātad tu tikko esi atgriezies no ceļojuma. Pastāsti, kur biji un ko redzēji!

Edgar Fresh: Es biju aizbraucis uz Balkāniem, konkrētāk, četrām valstīm: Bosniju un Hercegovinu, Melnkalni, Albāniju un Maķedoniju. Tur mēs ar draugu visur pārvietojāmies ar stopiem, tāpēc par transportu nebija nekādu izmaksu. Es redzēju daudz kalnu, biju pārsteigts par to, cik daudz tur tie bija. Bija ļoti skaisti skati, vienu brīdi pat radās sajūta, ka esam aizbraukuši uz Himalajiem, Mongolija nevis Melnkalne. Tur bija ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi cilvēki, kultūra tāda, kas nav Eiropā. Tā ir nedaudz eiropeiska, tai pat laikā ilgus gadus viņus ir ietekmējis Balkānu karš. Tā tomēr nav Eiropas Savienībā, tāpēc tur ir lietas, ko Eiropā nevar darīt, piemēram, tur cilvēki smēķē kafejnīcās.

D.K: Pieminēji to, ka tur pārvietojāties tikai stopējot. Kaut kur dzirdēju, ka mērojāt tūkstoš kilometru. Es dzīvē esmu stopējis tikai vienu reizi, tas notika pagājušā gada vasarā, man atmiņā tas paliks kā liels piedzīvojums. Vai tev ir palikuši atmiņā kādi cilvēki, ar kuriem jūs braucāt tieši šī ceļojuma laikā?

E.F: Vienā no pirmajām mašīnām, kurā iesēdāmies, bija karavīrs, kurš ir no Bosnijas armijas. Viņi nedrīkst mašīnā vest līdzbraucējus, taču šis karavīrs mūs paņēma. Kā arī bija vēl viens cilvēks, kurš brauca ar darba mašīnu un teica, ka nedrīkst nevienu ņemt, pat ģimeni nedrīkstot vest, bet mums izpalīdzēja un aizveda. Mūs pārsteidza tas, ka cilvēki pat savā ziņā pārkāpj noteikumus, lai palīdzētu citiem. Bija viens ļoti jauks opītis, kurš aizveda mūs diezgan tālu. Viņš mums stāstīja savu stopēšanas pieredzi. Runāja par to, kā ceļojis pa Balkāniem pirms viņš no turienes varēja tikt ārā, to darījis ar viltus pasti. Viņš esot iemācījies vācu valodu, viņam bija arī vācu vārds, un tādā veidā viņš ceļoja uz citām valstīm, piemēram, Itāliju. Pilnīgi cita pieredze nekā mums.

D.K: Braukt ar svešu armijnieku vienā mašīnā nebija dīvaini?

E.F: Nē, viņš bija ļoti draudzīgs. Stāstīja mums par to, kā armijā viss notiek. Viņš bija vairākus mēnešus pavadījis dienestā, tad brauca uz mājām, tāpēc arī varēja mūs paņemt. Es teiktu, ka tas bija ļoti jauki, nevis dīvaini.

D.K: Stāsta, ka ceļojumi mainot cilvēkus. Ņemot vērā, ka redzēji patiešām daudz, vai ir kāda atziņa, kura radās tieši šī ceļojuma laikā?

E.F: Es sapratu, ka visās valstīs ir savas problēmas. Tāpat kā Latvijā, arī tur mēdz sūdzēties par slikto, to var atrast jebkurā valstī. Kādā valstī ir labāka politiskā situācija, kādā varbūt ne tik laba, taču cilvēki to savā ziņā iztur, viņi nereflektē politisko vai citu situāciju valstī, viņi vienkārši ir jauki un draudzīgi un cenšas dzīvot. Bieži vien jo sliktāka situācija valstī, jo jaukāki cilvēki tur dzīvo. Turēšanās kopā ir vienīgais veids, kā viņi var izdzīvot.

D.K: Jā, esmu domājis par to, ka ir valstis, kurās cilvēki ir laimīgāki, taču problēmas jau ir visur. Stāsts laikam ir par to kopējo noskaņojumu, to, kā iedzīvotāji jūtas un kā spēj novērtēt to, kas viņiem ir. Vienā no saviem video stāstīji, ka tev patīk ceļot ar draugiem, taču ne vienmēr tas izdodas, tādā gadījumā tu ceļo viens. Vai nav tā, ka, ceļojot vienam, tu iepazīsti ne tikai konkrēto valsti, bet arī sevī atklāj ko jaunu?

E.F: Jā, noteikti. Pirmās reizes bija tā, ka baidījos pat uz ielas pieiet kādam klāt un pajautāt kaut ko. Es biju ļoti ieslēdzies sevī, ar laiku pateicoties šai ceļošanas pieredzei esmu kļuvis atvērtāks, jo es sapratu, ka visi cilvēki ir tikai cilvēki. Ceļojums sevī... tas ir labs vārdu salikums. (Brīdi domā.) Ceļošana vienam arī ir laiks priekš sevis, lai apdomātos un sakārtotu sevi. Ceļojot vienam, man patīk tas, ka ir daudz vieglāk uzfilmēt kādu video. Neviens man netraucē, un es varu staigāt pa pilsētu visu dienu, varu pavadīt cik laika gribu, vienkārši stāvot uz ielas un runājot ar kameru. Tāda pieredze man bija Itālijā, Milānā, kad varu iet kur gribu, filmēt ko gribu. Šoreiz, aizbraucot uz Balkāniem ar savu draugu, tas bija citādāk. Lai gan tāpat es daudz darīju to, ko gribu, bija arī jārēķinās ar viņu.

D.K: Esi domājis par nākamajiem galamērķiem?

E.F: Es sapratu, ka man ir apnikusi Eiropa, jo Eiropas kultūra dažādās valstīs ir līdzīga. Atšķiras reliģijas, katrai valstij ir sava sajūta, taču tā kultūra visur ir diezgan līdzīga. Eiropā jebkurš vēlēsies iedzert aliņu ar tevi bārā, šīs līdzīgās lietas man ir nedaudz apnikušas, tāpēc vēlos aizceļot uz Āziju, Taizemi un tām valstīm. Skatos kā citi ceļo, piemēram, Alise Mičule. Viņai ir draugu kopums, kas visi brauc uz Taizemi un tās puses valstīm...

D.K: Viņa tur pārziemoja.

E.F: Jā, un man šķiet, ka tas bija pat ļoti gudri. (Smejas.) Tur ir vieglāk dzīvot veselīgi, tur ir daudz augļu un dārzeņu, kas ir diezgan lēti. Eiropā ir vairāk maizes, fast food, alus. Gribās kaut ko citādāku.

D.K: Visas tavas aktīvās darbības sākums bija pārgājiens. Savos video, stāstot par šo pieredzi, skaidroji, ka pārgājienos esi iemācījies ļoti daudzas praktiskas lietas, ko vienkāršāk varētu saukt par neformālo izglītību. Jauniešu centri, organizācijas un citi, kas īsteno dažādus jauniešiem domātus projektus, mēdz saskarties ar to, ka viņi nespēj ieinteresēt pietiekami daudz jauniešu. Bieži vien tiek iesaistīts šaurs jauniešu loks, kas aktīvi darbojas, taču netiek piesaistīti citi. Vai tev ir kāda ideja, kā varētu sasniegt vairāk jauniešu, jo neformālā izglītība patiešām ir lieliska lieta, par kuru vajadzētu zināt ikvienam.

E.F: Kā sasniegt jauniešus? To man jautā daudzi. Jauniešu centri un organizācijas vēlas rīkot pasākumus, taču problēma bieži vien ir tajā, ka viņi nezina kādus šos pasākumus veidot. Tie neuzrunā jauniešus, tāpēc vienkārši jāveido interesantāki pasākumi. To varētu salīdzināt ar to, kā es bieži savos video izmantoju tā saucamo "click bait", lai uzrunātu savus skatītājus. Šīm organizācijām vajadzētu vairāk padomāt par to, kā noreklamēt sevi jauniešiem.

D.K: Tikko jau pieminēji savu youtube kanālu, tas ir arī viens no veidiem, kā tu izplati ziņas par šo neformālo izglītību. Kādu brīdi tavs kanāls abonentu ziņā bija visstraujāk augošais kanāls Latvijā, vai tas joprojām tāds ir?

E.F: Nē, tas tāds vairs nav, jo es retāk sāku veidot video, tagad pat neesmu pētījis statistiku. Statistika bija ļoti interesanta pašā sākumā, kad es sāku darboties youtube, jo man patīk matemātika, man patīk skaitļi. Tagad es sapratu, ka, domājot par to tik daudz katru dienu, tas nedaudz ietekmē mani pašu. Es pat nezinu... mani tas neinteresē vairs tik ļoti, jo, piemēram, kad es visu laiku par to domāju vai runāju, tas var negatīvi ietekmēt citus, jo, lai gan esmu ļoti pateicīgs, daudzi domā, ka, par to runājot, es lielos. Es sapratu, ka skatītāju daudzums tomēr nav tas pats svarīgākais, jo iemesls, kāpēc vispār sāku veidot video, bija tāpēc, ka vēlējos pateikt savu viedokli un iedvesmot citus. To arī turpināšu, nedomājot tik ļoti par sekotājiem.

D.K: Kādā savā video arī stāstīji par to, ka stratēģiski plānoji, kā piesaistīt skatījumus, man tas šķita interesanti, jo godīgi dalījies savos paņēmienos. Vai citās dzīves jomās arī esi tāds stratēģis un plānotājs?

E.F: Jā, noteikti. Man ir video par savu somu, tur arī esmu izplānojis visu no A-Z [video Edgars stāsta par to, ko liek savā somā, lai to sakrāmētu pēc iespējas kompaktāk - red. piez.]. Šobrīd remontēju savu jauno studiju, pirms sāku kaut ko darīt, esmu jau sarakstījis plānu ar visām lietām, kuras man jāizdara, lai viss tiktu pareizi izplānots. Piemēram, velkot elektrību, vislabāk ir jau pašā sākumā aizdomāties par to, kas būs jāpieslēdz tīklam. Tās var būt pat tādas lietas, kas man nemaz vēl nav, taču jādomā, lai viss šajā slēgumā darbotos labi.

D.K: Sataisīt sienas un tad domāt, kur vilkt vadus. (Smejas.) Starp citu, ja sākām runāt par tavu kanālu youtube, tad man gribas pieminēt arī tev kādu īpašu mīļu tēmu. Vai vārds influenceris nav kļuvis par sava veida "lamu vārdu"? Ar to domāju, ka neviens vairs nelepojas, ja viņam tiek piekārta šāda birka.

E.F: Tagad es esmu samierinājies, ka mani tā sauc... Par lamu vārdu...

D.K: Labi, neveikli to pateicu. Ar to domāju, ka "influenceris" ir kļuvis par ļoti nepievilcīgu vārdu, kā saukt satura veidotājus.

E.F: Bet tas var tik izmantots kā lamu vārds. Pret daudziem tas arī tiek izmantots. Pagaidām man šajā ziņā ir diezgan laba pieredze, man vēl nav gadījies, ka šo vārdu pret mani kāds izmantotu negatīvi. Mani skatītāji man pat ir teikuši, ka es šī vārda vērtību paceļu uz augšu, par to es ļoti priecājos, jo tāds ir bijis viens no maniem mērķiem. Es piekrītu, ka ļoti daudzi darbojas tikai tāpēc, lai kaut ko noreklamētu un nopelnītu naudu, uz to viņi tiecas, tāpēc tas savā ziņā ir kļuvis par lamu vārdu. Nedomāt par saviem sekotājiem, bet satraukties par to, kā izpatikt dažādām kompānijām un izplatītājiem.

D.K: Tas, par ko es domāju, ir, vai infulencera loma nav nedaudz pārprasta. Ja influenceri tulko kā iedvesmotāju vai ietekmētāju, tad sāku domāt, vai kāds, reklamējot konkrētu firmu vai kompāniju, savu sekotāju ietekmē tik ļoti kā tu, veidojot iedvesmojošus video. Man šķiet, ka tavs devums, ja runājam par skatītāju ietekmēšanu, ir daudz lielāks. Šobrīd, pasakot vārdu "influenceris", cilvēki to saista ar reklāmu.

E.F: Es sapratu tavu domu, taču tas ir tas kā es vai tu gribētu dzirdēt šo vārdu. Jau no pirmsākumiem šis vārds ir izveidots kā mārketinga termins. Skatoties šī vārda definīcijā, tas galvenais tomēr ir cilvēks, kurš ar savu darbību reklamē dažādas lietas. Pirms gadiem šāds termins nemaz nepastāvēja, bija vienkārši blogeri, youtuberi, vaineri u.c. Tas radās tajā brīdī, kad kompānijas saprata, cik tā ir laba un jaudīga mārketinga stratēģija, viņi sāka uzrunāt influencerus kā potenciālos sadarbības partnerus.

D.K: Savos video tu ļoti daudz runā par kāpšanu ārā no komforta zonas. Pēdējā laikā, dzirdot šo vārdu savienojumu, uzreiz gribas to asociēt ar tevi.

E.F: Jā, man šo arī Niklāvs teica. Es zināju, ka viņš ir uzstājies kādā jauniešu centrā, man ar prezentāciju bija jāuzstājas Raunā, tāpēc viņam jautāju: "Par ko man runāt?" Pirmā lieta, ko viņš atbildēja, bija: "Nu, protams, ka par kāpšanu ārā no komforta zonas. Tā taču ir tava lieta!"

D.K: Jā, un viens no veidiem, kā tu kāp ārā no komforta zonas, ir aukstumpeldes. Kā tu vispār nonāci līdz šādai idejai?

E.F: Man vienkārši apkārt ir daudz draugu, kas to dara. Arī es nogaidīju, pirmajā gadā pats nepeldēju, skatījos, kā citiem tas sanāk. Ar mani ir tā, ka es vienmēr cenšos nevis noticēt tam, ko sabiedrībā visi runā, piemēram, ka tas ir slikti vai bīstami un tā nevajag darīt, bet gan uzklausīt un censties izprast tos cilvēkus, kuri to dara. Tā kā patiešām daudz dzirdēju par to, ka tas nav labi, sāku vairāk to pētīt, un kādā vasarā izdomāju, ka nākamajā ziemā es došos peldēt. Tā arī tas notika, ja nemaldos, novembrī aizgāju un nopeldējos.

D.K: Arī mani aizrauj doma par aukstumpeldēm, kādu brīdi biju pat nolēmis, ka varētu tām pievērsties. Man patīk tā doma par līšanu āliņģī. Es gāju aukstās dušās, centos rūdīties, taču attapos, ka pat maija beigās man vajag lielu saņemšanos, lai vispār iebristu ezerā, jo ūdens pat tad šķiet ļoti auksts. Patiesībā sanāk, ka katru reizi, ejot peldēt, tev no jauna sev jāpārkāpj pāri, no jauna jāsaņemas un jāielien tajā aukstajā ūdenī. Vai tev tas ir vienkārši?

E.F: Es piekrītu tev, tā sajūta jau nemainās. Katru reizi salstu, taču tas paliek vieglāk, tas jau arī ir tas mērķis. Tu to izdari vienu reizi, tad vēl vienu, tad saproti, ka no tās sajūtas nenomirsi, ka pie tā var nedaudz pierast, ka pēc tam būs labi un silti. Tas jau rada to komforta sajūtu, tās domas, ka pēc tam varēsi sasildīties, ka pēc tam jau viss būs labi. Ielecot ūdenī, asinsrite sāk darboties aktīvāk, ķermeņa temperatūra nedaudz paceļas, pat rodas sajūta, ka paliek siltāk. Ziemā uz ezeru es atnāku ļoti pārsalis, taču tad, kad nopeldos, man paliek silti.

D.K: Kādā lekcijā sieviete par aukstumpeldēm stāstīja, ka pats grūtākais sevi dabūt līdz tam ezeram vai vietai, kur peldēsi, un noģērbties. Pēc tam viss esot vieglāk, jo atpakaļ ceļa vairs nav. Vai tu tam piekrīti?

E.F: Jā, varbūt. Tiklīdz esmu noģērbies es sāku iet ledainajā ūdenī. Nav bijis tā, ka es apstājos un eju atpakaļ. Lai gan esmu redzējis citus, kas līdz ceļiem ieiet un tad tomēr griežas riņķī, un nāk ārā. Tas laikam ir kā kuram. Tas stindzinošākais tomēr ir tas ūdens, tāpēc grūtākais ir iekāpšana tajā.

D.K: Vai to varētu attiecināt uz dzīvi kopumā, ka grūtākais ir vienkārši saņemties sākt darīt? Vai grūtākais nav spert pirmo soli? Pēc tam nekļūst vieglāk?

E.F: Es teiktu tā, kad tu sāc spert pirmo soli, tas ir grūti, taču es nedomāju, ka tā būs pēdējā grūtība, ar kuru tev būs jāsaskaras. Grūtības taču ir ik uz soļa. Brīdī, kad sāc kaut ko darīt, dzīve metīs priekšā vēl daudz un dažādus pārbaudījumus, lai notestētu tavu spēku un izturību. Es tomēr nedomāju, ka iesākt kaut ko darīt ir tā lielākā grūtība. Man šķiet, ka pats grūtākais ir turpināt regulāri darīt to, ko esi iesācis. Piemēram, skriešana. Tu to izdari vienu dienu, nākamo, taču ir maza iespējamība, ka noturēsies un sāksi to darīt patiešām regulāri. Ir diezgan grūti ieiet tādā rutīnā, kad tu spēj saņemties un katru dienu darīt kaut ko, ko esi iesācis.

D.K: Bet vai tev pašam vienmēr ir vienkārši izkāpt no šīs komforta zonas?

E.F: Nav viegli. (Smejas.) Tas jau laikam nekad nav viegli. Es nezinu vai tas kļūst vieglāk, vai arī es vienkārši pierodu pie tā. Tad, kad tu dari ko tādu, kas liek iziet ārā no komforta zonas ilgāku brīdi, tā kļūst par tavu komforta zonu, tad paliek vieglāk, taču, ja dari atkal jaunas un jaunas lietas, tad tas vienmēr ir tik pat grūti, līdz atkal pierodi pie tās sajūtas... Man jau sāk šķist, ka ejam uz riņķi, saku vienu un to pašu.

D.K: Jā, bet man patīk , ka, piemēram, savos video godīgi stāsti, ka esi tāds kā citi. Arī tu baidies, arī tev mēdz būt kompleksi. Kā ar tavu izaicinājumu sarakstu, kurā katru mēnesi pildi kādu izaicinājumu?

E.F: Šomēnes paņēmu nelielu pauzi, jo mēnesis iesākās ar negaidītu ceļojumu, kad atbraucu atpakaļ notika diezgan trakas lietas, tāpēc izdomāju to nedarīt. Bet es zinu, ka nākamajā mēnesī to atsākšu- esmu paredzējis veselīgas ēšanas un vegānisma mēnesi. Šomēnes paņēmu pauzi, lai sakārtotu dzīvi.

D.K: Viena mēneša izaicinājums bija uzfilmēt katru dienu video, ko tu esi darījis citos šī gada mēnešos?

E.F: Janvārī bija sporta mēnesis, kad sastādīju grafiku ar kārtīgiem treniņiem...

D.K: Ak, kā man patīk tie skati, kad otrajā janvārī cilvēki dodas skriet.

E.F: Jā, bet es noturējos līdz mēneša beigām. Galvenais, ko es daru, ir lēkāšana pa batutu un dažādi akrobātiskie vingrinājumi. Es sapratu, ka spēšu noturēties tikai tad, ja man patiešām patiks tas, ko es daru. Domāju, ka nevarētu vienkārši "mēnesi no vietas" aiziet uz trenažieru zāli, es sāku darīt to, kas man patiešām patīk. Domāju, ka tā būtu jādara arī citiem. Man tie pārsvarā ir staipīšanās vingrinājumi, nedaudz jogas un akrobātikas. Februārī es centos katru dienu lasīt grāmatas. Kopā sanāca izlasīt 3 vai 4. Marts bija rūdīšanās mēnesis, aprīlī katru dienu publicēju video, maijs bija zero waste mēnesis, kas varbūt negāja tik labi, kā biju domājis. Es saskāros ar problēmu, ar kuru laikam saskaras daudzi. Mani vecāki tik daudz to neievēro. Divus gadus mammu esmu mēģinājis pievērst šim dzīvesveidam, taču viņa tāpat iegādājas preces plastmasas iepakojumos. (...)

D.K: Jā, bet man šķiet, ka zero waste vispār nav tik vienkārši ieviest, to nevar tā ar nazi nocirst.

E.F: Jā, bet esmu to darījis jau divus gadus, zinu kā izvairīties no lielākās daļas atkritumu, taču tā ir lieta, kuru izdarīt uz simts procentiem ir gandrīz nereāli. Ja vien neesmu zero waste blogeris, kuram tas ir naudas pelnīšanas avots.

D.K: Labi, es saprotu, ka visi cilvēki nekad nebūs zero waste kustības dalībnieki, taču domāju, ka visiem cilvēkiem pamazām vajadzētu ieviest savā dzīvesveidā šīs pašsaprotamās lietas, piemēram, auduma maisiņus. Tagad vēlos, lai pakomentē sevis teikto. Kādā jautājumu un atbilžu video tev uzdeva jautājumu- Kas ir tavas dzīves svarīgākā mācība līdz šim? Uz šo jautājumu tu atbildēji: "Domāju, ka svarīgākais, ko savas dzīves laikā esmu sapratis, ir tas, ka traģiskākās lietas dzīvē var izrādīties labākais, kas jebkad ir noticis, un var būt arī otrādi. Tās lietas, kas konkrētajā brīdī šķiet vislabākās, beigās izrādās vistraģiskākās." Kā tu nonāci pie šādas atziņas?

E.F: Ejot cauri slimībai vairāku mēnešu garumā, kad man bija vēdera problēmas. Man konstatēja hronisku zarnu saslimšanu. Tajā brīdī es domāju, ka tas ir šausmīgi, briesmīgi, likās, ka dzīve ir beigusies. Ar laiku es sapratu, ja tas nebūtu noticis, es nebūtu guvis daudzas mācības. Es nekad nebūtu nonācis uz šī ceļa, kur esmu tagad, vēl ilgus gadus nebūtu aizdomājies par veselīgu dzīves veidu un daudzām citām lietām. Pirms tas viss notika, biju jauns, nenobriedis, šobrīd esmu diezgan pateicīgs, pirmkārt, jau tāpēc, ka nekas trakāks nenotika, nekas, kas ietekmētu manu dzīvi tagad. Ja runājam par to otro, tad jāpadomā kā to paskaidrot... Nezinu vai tas ir labs piemērs, taču vai zini, kas ir pašnāvnieka eiforija? Tas ir tad, kad cilvēks ir nolēmis darīt sev galu, tāpēc pēdējās dienas ir diezgan pozitīvs un apmierināts. No malas skatoties, draugiem, kas šo cilvēku pazīst, šķiet, ka cilvēkam, kurš gājis cauri depresijai, ir kļuvis vieglāk, taču pēkšņi viņš dara sev galu.

D.K: Domāju, ka tas ir diezgan labs piemērs. Kā tev šķiet, vai vienmēr esi spējis būt pavisam godīgs pret sevi?

E.F: Noteikti nē. Es joprojām bieži nespēju būt godīgs pret sevi. Es meloju sev diezgan bieži, sanāk sevi pieķert. Tas ir diezgan grūts jautājums... Dažreiz sanāk ignorēt to faktu un ilgu laiku nepieķerties problēmai. Šķiet, ka viss ir labi, bet tai pašā laikā tu pats sev melo. Piemēram, tā pati veselīgā ēšana. Tu vēlies veselīgi ēst, taču līdz galam tev tas neizdodas. Tad tu stāsti citiem, ka ēd veselīgi, bet patiesībā melo gan viņiem, gan pats sev, jo apzinies, ka dažreiz tas nesanāk, tāpēc, stāstot citiem, centies to iestāstīt pats sev. Kaut kādi sirdsapziņas pārmetumi jau rodas, kad līdz galam nestāsti patiesību.

D.K: Sarunājoties ar tevi, tu radi man ļoti autentiska cilvēka iespaidu. Vai vienmēr esi spējis tāds būt?

E.F: Par to vai vienmēr var spriest. Man šķiet, ka bērni ir visautentiskākās būtnes, jo viņi vienmēr patiesi izrādījuši savas emocijas, priecājoties, smejoties, raudot un kliedzot. Kaut kādu iemeslu dēļ cilvēki mēdz ieslēgties sevī, pārsvarā apkārtējo apstākļu dēļ. Man arī bija tāds laiks. Brīžiem ir sajūta, ka esmu kļuvis pilnīgi autentisks, šķiet, ka esmu sevi iemācījies izpaust kā bērns, taču ir grūti to izdarīt līdz galam. Lielie un gudrie filozofi saka, ka visaugstākā pakāpe, kurā domāšanas līmenī cilvēks var nonākt, ir atkal kļūšana par bērnu. Arī Pablo Pikaso ir teicis, ka ir viegli uzgleznot kaut ko fotoreālistisku, taču ir vajadzīga visa dzīve, lai iemācītos gleznot kā bērns.

D.K: Tu iedvesmo citus...

E.F: Tāds ir mans dzīves mērķis!

D.K: Un kas iedvesmo tevi pašu?

E.F: Mani ļoti iedvesmo mana mamma. Viņas spēja sadzīvot ar visām dzīves situācijām. Lai arī kas notiktu, viņa turpina darīt. Viņa nekad neapstājas, jo zina, ka viņai ir atbildība pret to, kas jāizdara. Man tas mēdz iet grūtāk, bet es cenšos no viņas mācīties. Ja dzīvē notiek kaut kas slikts, nevajag gulēt gultā un neko nedarīt. Ja turpinām par ģimeni, tad mani iedvesmojis mans brālis. Viņš vienmēr bijis ļoti devīgs un izpalīdzīgs, nejautājot neko par to pretī. Arī ar to man nav gājis tik viegli, jo bērnībā biju tas riebīgais brālis, kas visu vienmēr grib sev. No viņa cenšos mācīties domāt vairāk par citiem, neko par to neprasot pretī. Ja runājam par zināmākām autoritātēm, tad bērnībā daudz skatījos Ellenu Dedženeresu. Viņa mani ļoti iedvesmoja. Man patīk tas kā viņa spēj atrast labo ikvienā situācijā.

D.K: Lieliski, tagad parunāsim par kādu citu tavas dzīves izvēli- tā saukto "gap year" jeb brīvo mācību gadu. Kā tu nonāci līdz šādai izvēlei?

E.F: Par to biju aizdomājies jau gadu vai divus iepriekš. Desmitajā klasē ļoti vēlējos kļūt par inženieri, man ļoti patika matemātika un fizika. Vienpadsmitajā klasē sapratu kādu citu lietu, ko vairākus gadus biju apspiedis. Man patīk video māksla. Tai pašā laikā man skolā nekad nav piesaistījusi literatūra vai citi radošie priekšmeti, tāpēc iedomājos, ja vēlos augstskolā mācīties kino režiju vai kaut ko tam līdzīgu, tad man tas nepatiks tik ļoti. Tad saprastu, ka daudzas šīs lietas var iemācīties pašmācības ceļā. Pārgājienos satiku daudz ārzemnieku, kuri paši bija ņēmuši "gap year". Runājot ar latviešiem, bieži vien viņi to neiesaka darīt, jo uzskata, ka izlaižot gadu, pēc tam vairs nesaņemsies mācīties.

D.K: Tas ir tas, ko mana māte teica.

E.F: Jā, tas ir dzirdams no daudziem latviešiem. Vācijā kādreiz uz noteiktu laiku bija jādienē armijā vai jāpalīdz sociālajos projektos kā brīvprātīgajiem. Austrijā tas aizvien ir obligāti. Mana pirmā doma bija braukt uz ārzemēm strādāt brīvprātīgo darbu, tai pašā laikā sapratu, ka man ļoti patīk dzīvot Latvijā. Man bija uzstādīts mērķis, ka vēlos darīt kaut ko savu, tāpēc, dodoties uz gadu prom, man pietrūktu ģimene, draugi un Latvija, arī šādā situācijā netiektos uz savu mērķi pilnībā.

D.K: Tev bija dilemma par to, vai ņemt vēl vienu brīvu gadu, vai iet studēt. Ko esi izdomājis?

E.F: Šobrīd ir skaidrs, ka arī šo gadu ņemšu brīvu, jo man šobrīd iet diezgan labi, tāpēc vēlos paturpināt to, ko daru. Būtu ļoti muļķīgi aiziet augstskolā, kas patērētu lielāko daļu mana laika. Man ir dilemma, vai nākamgad iestāties skolā.

D.K: Ja iesi uz augstskolu, ko mācīsies?

E.F: Tā kā man nepatīk formālā izglītība, it īpaši Latvijā, es baidos stāties tādā tradicionālā augstskolā. Es atradu programmu Dānijā, kas vairāk ir balstīta uz pieredzes izglītību. Tur jāmācās gadu Āfrikā, gadu kādā Eiropas pilsētā, gadu Dānijā. Tur ar savu kursu jāiemācās izdzīvot Āfrikā, audzēt savu ēdienu, bez jebkāda veida ārējās palīdzības jāiemācās izdzīvot. Cilvēki, kas tur mācījušies, stāsta, ka tā ir ļoti vērtīga pieredze, jo tu iegūsti pedagoga izglītību, taču daudzi, kas tur izmācās, nekļūst par skolotājiem, viņi dara daudz ko citu. Tai pašā laikā es atkal sāku domāt vai ārzemes ir tas, ko patiešām vēlos, jo man ļoti patīk Latvija. Atradu arī vienu programmu tepat Latvijā, kas man šķiet ļoti interesanta. Tā ir biznesa psiholoģija. Vairāki mani draugi tur ir mācījušies, pašam interesē psiholoģija un bizness, tāpēc tas būtu kaut kas labs priekš manis.

D.K: Un noslēgumā vēlos tev jautāt- Kā tu šobrīd vispār jūties?

E.F: Visu laiku ir skrējiens, tāpēc jau laikam paņēmu sava veida pauzi, jo sapratu, ka tā skriešana kļuvusi pārāk traka. Tā mēdzu darīt. Arī pagājušajā gadā, kad man bija jābūt "LAMPA" festivālā, tad nakts pārgājienā, no rīta bez gulēšanas jāpiedalās diskusijā, pēcpusdienā jādodas uz savu izlaidumu, bet vakarā prom uz Nīderlani, sapratu, ka ir par daudz. Es esmu pie tā pieradis, bet es zinu, ka ilgi tā nevar. Tāpat arī tagad. Esmu kļuvis par projekta "Free Riga" rezidentu, esmu dabūjis tur telpas. Vakar tieši aizdomājāmies, ka "rezidentūra" priekš manis ir labs vārds, jo rezidēt nozīmē kādā vietā apmesties. To arī šobrīd cenšos izdarīt, vēlos kaut kur apmesties. Vēlos atrast savu vietu, kur filmēt un montēt video, lai nav tik haotiski kā aprīlī, kad katru dienu meklēju citu vietu un kameru. Arī youtube vēlos savā ziņā apmesties. Izdomāt, par ko tieši vēlos veidot savus video, ne par visu, kas ienāk prātā.

Raksts: Daniels Kevins

Korektore: Sabīne Toča

Emīlija Anna Ozerinska: "Man ir interesanti sevi izgrūst no komforta zonas."

Thu, 02 May 2019 18:39:00 +0000

Svētdienas vakarā, saulrieta zelta stundā, sarunājos ar Emīliju Annu Ozerinsku. Dzerdami tēju un ēzdami cepumus, runājām par Emīlijas hobiju, mūsu izpratni par darbu un patriotismu šajā laikā.

Daniels Kevins: Tev uz rokas ir uztetovēta bite. Pastāsti par to!

Emīlija Anna Ozerisnka: Patiesībā stāsts par to, kā nonācu līdz tam, ka man vispār ir tetovējums, ir ļoti interesants. Tad, kad man palika 16 gadi, es izdomāju, ka vēlētos uztaisīt tetovējumu. Es gan nekur negāju, nekur nepieteicos. Kādu dienu kojās stāstīju savai istabas biedrenei, ka vēlos tetovējumu, viņa atbildēja, ka viņas mamma viņai uzdāvināja pierakstu pie tetovētāja Valmierā, tā tas arī palika. Tad kādu dienu viņa man jautāja, vai es nevēloties sev tetovējumu. Viņa atdeva man savu pusgadu gaidīto pierakstu, un tā es nonācu pie savas bites uz rokas, jo man pēkšņi kāds piedāvāja savu vietu.

D.K: Bet par biti... Es ticu, ka tam ir kāda doma.

E: Bite tāpēc, ka man patīk teikt: "Ar mani kā ar bitēm, nekad neko nevar zināt." Bērnībā mana mīļākā multfilma bija "Bitīte Maija". Bites mūsu ekosistēmā ir ļoti svarīgas, jo bez bitēm nebūtu mūsu, tāpēc man ik uz soļa ir pašai sava bite līdzi.

D.K: Cik skaisti pateikts. Es prātuļoju par to, ar ko man bites saistās. Ja runājam par bitēm, tad pirmais, kas man prātā nāk- čakls vai strādīgs kā bite. Un arī tas, ko pieminēji, ka bez bitēm nekas neziedētu. Bez bitēm mēs nevarētu eksistēt, tāpēc tas varētu būt arī dzīvības simbols. Ja runājam par jauniešiem un tetovējumiem, tad, lai arī cik dīvaini būtu tas, ka to saku es, bet es to vienmēr asociēju ar lielu vieglprātību, ko pēc tam nākas nožēlot. Skatos uz tavu tetovējumu un, dzirdot tavu stāstu, saprotu, ka ar tevi tā nav.

E: Es uzskatu, ka, ja taisa tetovējumu, tam tiešām jābūt pārdomātam, sev svarīgam. It īpaši tad, ja taisa to 16 gadu vecumā. Šis ir mūsu ķermenis, mūsu atmiņu albums. Tetovējumi ir tie, kas paliek, tā ir daļa no manis, daļa no mana stāsta.

D.K: Šobrīd esam Valmierā, Gaujas krastā. Mūsu pirmā doma bija veidot sarunu Burtniekos, pļavas vidū. Ne vienmēr dzīvē viss sanāk kā ieplānots, taču, ja runājam par Burtniekiem, tad, tevī klausoties un, pats galvenais, tevi sadzirdot, redzu, ka tev šī vieta ir ļoti svarīga.

E: Šobrīd ļoti esmu iedegusies par savu dzimto vietu, tā gan nebija līdz brīdim, kad sāku mācīties Valmierā. Man visu laiku bija blakus mans ezers, mana pļava un mans mežs. Tad, kad esmu prom no tā, sāku apzināties un novērtēt to, cik man tas ir svarīgi. Burtniekos esmu uzaugusi pļavas vidū, lielā dārzā un šī vieta ir ļoti maģiska. Burtnieki ir mans dvēseles piepildījums, tur es rodu mieru. Un mani torņi...

D.K: Kādi torņi?

E: Mums ir skatu torņi, kas domāti putnu vērošanai, tā ir arī bieža jauniešu pulcēšanās vieta. Mana kulta vieta ir Burtnieku ugunsdzēsēju novērošanas tornis, kas ir 42 metrus augsts. Tas gan nav pieejams publiskai apskatei, taču man brālis bija ugunsdzēsējs, un es agrāk visas vasaras kāpelēju augšā ar zirņu pākstīm kabatā, kuras aiznest brālim. Man ir laimējies būt tur augšā un redzēt to skatu, apbrīnot visu no putna lidojuma.

D.K: Vai ir vēl kādas vietas Burtniekos, kas tev ļoti spilgti iezīmē bērnības atmiņas?

E: Atmiņās vienmēr atceros sevi mazu, plunčājoties pludmalē un kanālos. Mēs varējām visu vasaru nosēdēt ūdenī, traucoties ar riteņiem mājās tikai tad, kad vēderi kurkstēja vai kāju pēdas bija sagrieztas ar gliemenēm. Nezinu, vai tagad tā varētu. Laikam jau neviens saprātīgs vecāks bērnus neatstātu pie ūdens bez uzraudzības. Bet tā bija mūsu brīvība. Tagad Burtnieki ir mana miera osta - būt airu laivā, skatoties, kā saule pazūd zem ūdens, matiem plīvojot, slīdēt ar vindsērfinga dēli, pludmales šūpolēs vērot saullēktu, un uz pirtiņas lieveņa ēst tēta žāvētos asarīšus. Tas ir jāizbauda.

D.K: Minēji, ka no Burtniekiem esi paņēmusi brīvību. Vai ir vēl kādas sajūtas, ko no šīs vietas esi ielikusi sevī?

E: Miers. Domāju, ka arī mīlestību pret dabu un visu tajā notiekošo. Mana vecmāmiņa ir daiļdārzniece un es uzaugu dārzā, ēdot zemi no puķu dobēm un plunčājoties siltumnīcu toveros, un laistoties ar šļūteni. Man pie mājas aug divdesmit ozoli, kas man ir liela spēka vieta.

D.K: Man ļoti patīk tas, ka tu spēj novērtēt savas saknes. Manuprāt, mums katram vajadzētu apzināties, novērtēt un celt godā vietu, no kuras esam nākuši. Ja skatāmies nedaudz tālāk, tad mūsu saknes ir Latvija. Mēs esam latvieši un tas ir nākamais, par ko vēlos ar tevi runāt. Mēs vēstures stundās esam klausījušies par to, kā latvieši ar nesavtīgu rīcību kādreiz ir izrādījuši mīlestību pret mūsu valsti, to nešaubīgi varētu saukt par patriotismu. Tagad laiks ir citādāks. Kā tev šķiet, kas šodien ir patriotisms un kā mēs to varam izrādīt?

E: Tagad man jāpadomā... Es domāju, ka man patriotisms nozīmē- mīlēt dzimteni un būt. Lai arī cik ļoti šobrīd mēs esam atvērti visai pasaulei, mums jānovērtē un jāciena vietu, kurā dzīvojam un esam dzimuši. Mēs katrs esam daļa no Latvijas, un mēs paši veidojam savu valsti. Mana esība un labklājība šeit ir atkarīga no manām darbībām. Mēs, latvieši, esam Latvija. Sadoties rokās un lolot dzimteni!

D.K: Tas, ko es novērtēju šajā valstī ir daba. Šeit ir tāda dabas bagātība un liela vērtība ir arī tajā, cik tā ir tīra. Mums nevajadzētu aizmirst to, ka esam latvieši un izrādīt patriotismu. Viens no patriotisma izrādīšanas veidiem, piemēram, būtu skaidri zināt, kādus svētkus mēs svinam. Bet tas, uz ko es patiesībā cenšos vilkt, ir kā mums, 21. gadsimta jauniešiem, izrādīt patriotismu?

E: Visu laiku man gribas īpaši izcelt cieņu. Cieņu pret zemi, valsti un cilvēkiem mums apkārt. Svarīgi ir atgriezties pie pamatvērtībām. Nenoliegt to, no kurienes esi nācis. Būt lepnam un nenoliegt savu piederību.

D.K: To tu ļoti labi pateici. Patiesībā esmu ievērojis, ka ir cilvēki, kuri ar nievājošu attieksmi izturas pret mūsu valsti. Ir jaunieši, kuriem šķiet pašsaprotami, ka viņi brauks mācīties un dzīvot citur, jo kas tad šeit.

E: Es pavisam noteikti dzīves laikā vēlētos apceļot pasauli, gūt skaistu pieredzi un pasaules elpu, tomēr visu gūto dzīves gudrību vajadzētu vest atpakaļ un dot savai valstij. Mums ir ļoti skaista zeme, varbūt tas, kā tiek vadīta valsts, un viss, kas notiek, tur ir cits stāsts. Mūsu vērtības un vēsture, tas, kāpēc vispār esam šeit. Mums jāceļ godā mūsu tradīcijas.

D.K: Kas ir tās tradīcijas, kuras tev ir svarīgas?

E: Man ļoti tuvi ir vasaras saulgrieži. Es teiktu, ka mana mamma manī ir audzinājusi patriotismu, viņa ir ļoti latviska. Pirms pāris gadiem mana mamma ar savu krustmāti man izstrādāja unikālu Burtnieku novada tautas tērpu. Un vēl es pati uztaisīju savu kokli. Vasaras saulgriežos – ar savu tautas tērpu, kokli klēpī un jāņu vainagu galvā būt uguns rituālā. Tā ir ļoti pacilājoša sajūta. Man sava kokle un tautas tērps pati par sevi ir tradīcija, kas liek just savas saknes un piederību.

D.K: Minēji, ka tava mamma Tev ieaudzinājusi patriotismu. Kā tev šķiet, vai vecākiem būtu obligāti savos bērnos jāaudzina patriotisms pret valsti?

E: Es domāju, ka noteikti. Vai nu tu uzaudz ar to, vai arī dzīvē līdz tam nonāc. Uzskatu, ka tas, ko vecāki mums var dot, ir mīlestība pret zemi un valsti. Ir ļoti svarīgi to apzināties sevī, ir svarīgi, ka esi ar to no bērna kājas, un visas šīs lietas šķiet pašsaprotamas.

D.K: Mana asociācija ar tevi ir tā, ka bieži staigā latviešu radītos krekliņos, vienmēr esi kaut kādos tirdziņos dabūjusi stilīgas latviešu amatnieku lietiņas. Zinu, ka braukā arī pati apkārt pa tirdziņiem.

E: Mums ir ģimenes uzņēmums, mēs ražojam ziedūdeņus- augu hidrolātus. Tā ir auga dvēsele, mēs cilvēkiem radām pieejamu Latvijas mežu, pļavu, puķu dobi. Tirdziņi ir labākā vieta, jo tajā cilvēks var pasmaržot, izdegustēt un sastapties ar tirgotāju dzīvē. Tirdzniecība internetā ir kaut kas pilnīgi cits. Tā mēs katru nedēļu braucam apkārt pa Latviju un esam tirdziņos, piemēram, šonedēļ bijām Madonā un Limbažos. Kādreiz ar mammu staigājām pa tirdziņiem, mums nekad nešķita, ka būsim otrajā pusē un kaut ko tirgosim. Sākumā bija ļoti grūti, man bija grūti runāt ar svešiem cilvēkiem un stāstīt viņiem kaut ko, ko viņi mūžā nav dzirdējuši. Tagad ir daudz vieglāk, laikam tāpēc, ka tas nāk no sirds.

D.K: Ja runājam par tirdziņiem un tirgiem, tad zini manu "lielo mīlestību" pret tiem. Varbūt varu aiziet vasarā uz tirgu pēc zemenēm un ķiršiem, taču citādi man tirgi nepatīk. Tas, par ko tu runāji, vairāk ir amatnieku tirdziņi, un man šķiet, ka būtu svarīgi izcelt atšķirību no parastajiem lielajiem tirgiem, kuros pārdod no Polijas vestas drēbes. Amatnieku tirdziņi ir pavisam cita lieta, tur ir pavisam cita enerģija.

E: Tur ir brīnišķīga enerģija. Tu pazīsti to tirgotāju, visi viens otru atceras no citām reizēm. Tā brīnišķīgā sajūta, kad visi tirgotāji savā starpā mainās ar saviem ražojumiem. Tas noteikti nav tas pats, kad kādā lielā tirgū tirgotāji no Viļņas pārdot piecu metru garumā izkrāmētus krūšturus. Amatnieku tirdziņos ir cilvēki, kuri darbu dara ar savām rokām, tos veidojot ar visu savu dvēseli un ieguldot tajos lielu mīlestību. Tur var satikt cilvēkus, kuri dara to, ko mīl, jo tu taču nevari stāvēt un runāt par to, kas tevi neinteresē.

D.K: "Strādīgs kā bite", esam aizrunājušies līdz darbam. Viens no taviem hobijiem, kas laikam mēdz kļūt arī par tavu darbu, ir kūku cepšana. Septiņpadsmit gadu vecumā tu cep kūkas diezgan profesionālā līmenī.

E: Mana ome bija konditore, viņa visu mūžu cepa kūkas. Es uzaugu ar to, ka katrā dzimšanas dienā bija pašu cepta kūka, nešķita, ka varētu pirkt veikalā; bērnībā skatījos no viņas. Savā desmitajā dzimšanas dienā izcepu savu pirmo torti, arī mana mamma pirmo reizi cepa torti. Tas bija liels notikums, jo tā bija lauku torte, vārītais krēms, un, protams, tas piedega. No tās reizes sāku cept cepumus un visu ko citu, jo mana mamma to nedarīja. Nonācu līdz tam, ka visu laiku kaut ko cepu, veidoju un eksperimentēju, man tas ļoti patika. Es sāku braukāt uz dažādām meisterklasēm, arī tepat Valmiermuižā. Katram no ģimenes uz dzimšanas dienu cepu torti.

D.K: Es zinu, bet vēlos, lai arī lasītāji zina kādu interesantu stāstu par to, kā sāki darboties.

E: Ak, pareizi, es pilnīgi aizmirsu! Es vienmēr esmu mīlējusi dažādas kūku grāmatas, blogus un youtube kanālus, kuros rāda dažādas kūku receptes. Ļoti sen skatījos vlogeri Betiju Kalēju, viņai bija, ja nemaldos, 1000 abonētāju konkurss, kurā varēja piedalīties, sekojot viņas kanālam un atstājot komentāru video. Lai nu kā, es tajā konkusā uzvarēju, to gan es uzzināju vairākas nedēļas pēc rezultātu paziņošanas, jo nebiju pamanījusi, ka viņa man uzrakstīja. Atceros, ka laimēju paciņu, kurā bija keksiņu panna un citi virtuves brīnumi. Tas man deva stimulu, man pat šķiet, ka tā bija zīme no augšas, ka man tas sanāk un ka jāturpina mācīties.

D.K: Vai tu joprojām liec sev jaunus izaicinājumus šajā jomā? Vai joprojām centies apgūt jaunas iemaņas kūku gatavošanā?

E: Pavisam noteikti. Es ļoti iedvesmojos no lielajiem kūku cilvēkiem, skatos instagram uz viņu fotogrāfijām un domāju, ka arī vēlos ko tādu pagatavot. Tagad esmu iedegusies par kādu recepti- rozmarīna keksiņi ar meringa krēmu un medus karameli. Man deg pirksti beidzot to izdarīt, vajag kādu notikumu, zinu, ka tādi drīz būs. Es pieturos arī pie klasiskām receptēm, taču man ļoti patīk arī izmēģināt ko jaunu. Biju uz meisterklasi par vegāniskajiem saldumiem, neesmu vegāne, taču man ir interesanti sevi izgrūst no komforta zonas.

D.K: Es apbrīnoju tevi, tāpēc ka tu vairākas stundas darbojies, cep, knibinies gar to vienu kūku, taču tad to uzliek uz galda un vienkārši apēd. Kūka ir diezgan mirklīga, kā tu ar to sadzīvo?

E: Tas ir ļoti mirklīgs brīdis, taču cepšana un stundām ilgā knibināšanās ir man tīkams process. Man ir liels gandarījums, kad dzirdu, ka cilvēki stāsta, ka kūka ir tik skaista, ka negribas to ēst. Man ļoti patīk dzirdēt atsauksmes, un tas ir laimes brīdis, kad kāds pasaka, ka kūka ir patiešām garda.

D.K: Vai tas ir kaut kas, ar ko gribētu saistīt savu nākotni?

E: Patiesībā es par to esmu ļoti daudz domājusi un pagaidām neesmu nonākusi pie viena secinājuma vai pārliecības. Mana ome bērnībā teica: "Nekad nekļūsti par konditori. Tev to nevajag, tas ir ļoti smags darbs." Manuprāt, laiki ir mainījušies, un tas, kas tagad ir iespējams, to varbūt nevarētu viņas laikā. Man šķiet, ka tagad tā ir pilnīgi cita pasaule. Tagad mācos vidusskolā un man šķiet, ka vēl nevienam līdz galam nav skaidrs tas, ko viņš vēlas darīt nākotnē. Tas ir ļoti labs drošības spilvens. Domāju, ka laiks rādīs to, kā būs; varbūt es nonākšu uz kāda cita ceļa.

D.K: Esmu dzirdējis stāstus, kuros cilvēki stāsta, ka viņiem bijuši hobiji, kurus viņiem ļoti patīk darīt. Tad savu hobiju viņi radījuši par savu darbu, ko, manuprāt, nespēj visi, tāpēc tas ir diezgan apsveicami, taču tad viņi zaudējuši šo prieku, ko guva, darot to kā hobiju. Katru dienu to darot, tas zaudē to īpašumu un kļūst par ikdienu.

E: Savā domrakstā tieši par to rakstīju, ka tas ir mans hobijs, taču nezinu vai gribētu, lai tas būtu mans darbs. Strādāt un darīt to, ko tu mīli, dzīvē ir ļoti svarīgi, bet, ja tas ir darbs, tad tur kaut kas pazūd. Es laikam piekritīšu tam, ko teici.

D.K: Man šķiet, ka mūsu kā jauniešu izpratne par darbu ir citādāka nekā mūsu vecākiem. Es gan negribu būt iedomīgs, bet man šķiet, ka šī jaunā paaudze nāk ar kaut kādu citādāku izpratni par visu dzīvi kopumā. Varbūt šīs būs ļoti nekonkrēts jautājums, taču kā tev šķiet, kādam vispār jābūt darbam?

E: Sapratu tavu jautājumu, taču, vai spēšu uz to atrast tieši šobrīd atbildi? (Smejas.) Darbs ir darbs, tu pelni naudu, pēc tam savā brīvdienā tu to iztērē, taču es domāju, ka ir svarīgi, kā jau iepriekš teicu, darīt darbu, kuru tu patiešām mīli. Varbūt sēdēt ofisā un klabināt ekselī ciparus ir kāda dzīves aicinājums, taču darbs būtu jāsaista ar sevi.

D.K: Man škiet, ka, pat ja tas nav kaut kas, ko līdz galam patīk darīt, jo būsim godīgi, katrā darbā ir skaistās un ne tik skaistās puses, taču jābūt kaut kam, kā vārdā tu to dari. Kādam augstākam un tev svarīgam iemeslam, kad tu zini, ko tieši, sēžot un klabinot ciparus ekselī, tu vari panākt. Ko ar savu rīcību tu vari mainīt un ietekmēt.

E: Jā! Ir svarīgi, ka tas, ko dari, ir kaut kam vajadzīgs, tas kaut ko nozīmē.

Raksts: Daniels Kevins

Korektore: Aurēlija Auzere

Foto: Līna Krista Neļķe.

Gusts Ābele: "Mēs dzīvojam vairāk laikā, nevis telpā."

Sat, 30 Mar 2019 19:59:00 +0000

"Kalambūrs" ir vārdu rotaļa, taču tā savu blogu nosaucis arī Gusts, kurš tajā raksta par dažādām kultūras aktualitātēm, pa vidu pastāstot un dažreiz paironizējot arī pats par sevi. Ar Gustu tikos 15. martā, patīkamā piektdienas rītā, kad starp kafijas krūzēm patiešām interesanti parunājāmies.

D.K: Tu esi ļoti daudzpusīgs jaunietis, tas ir mans pirmais iespaids par tevi. Ja tev būtu īsi jāpastāsta par sevi, kā tu sevi raksturotu?

G: Jāsaka, ka šis ir ļoti problemātiski, jo man vienmēr vieglāk ir bijis rakstīt, tāpēc tad, kad kāds man kaut ko pavaicā, es ilgi domāju. Vārds "daudzpusīgs" man ļoti nepatīk, taču tas laikam ir atbilstošs. Es daru visu ko, taču tas viss ir diezgan šaurā interešu lokā. Viss ir par un ap kultūru, un vairāk nekas daudz nefigurē. Atgriežoties pie manis, man ir rudi mati, es daru ļoti daudz lietu un bieži vien uzņemos vairāk, nekā būtu vajadzīgs, tajā pašā laikā mēdz būt sajūta, ka nedaru neko. Varbūt tā arī ir, jo, ja padomāju, ko šajā brīvlaikā esmu darījis, tā ir ilūzija par produktivitāti, nevis īsta produktivitāte. Noformulējot to visu, es esmu Gusts, mēdzu būt ļoti haotisks, man ir daudz interešu, kuras savstarpēji bieži vien pārklājas, un es gribētu, lai man būtu vairāk laika, ko tām veltīt.

D.K: Ja runājam par tavu interešu loku, man uzreiz nāk prātā tavs blogs, kas, manuprāt, to lieliski atspoguļo. Redzot tevi sociālajos tīklos, pirmais, ko ievēroju, bija tas, ka sevi esi pieteicis kā kultūras blogeri. Patiesībā tas arī bija iemesls, kāpēc iepazināmies. Kad un kāpēc sāki rakstīt blogu?

G: Ideja par blogu man bija diezgan sen, jo mana mamma jau vairākus gadus rakstīja blogu, tas gan bija par pilnīgi citu tēmu. Man vienmēr ir paticis rakstīt dažādas lietas. Bija laiks, kad man ļoti patika ideja par bloga rakstīšanu, tad pagājušā gada janvārī to izveidoju. Sākumā rakstīju to ļoti aktīvi, tad mazāk, tagad man ir sajūta, ka nerakstu vispār, taču ik pa laikam cenšos kaut ko publicēt. Man vairs nav sajūtas, ka man būtu blogs, man vairāk ir sajūta, ka kaut kur ir blogs, kurā es dažreiz iegriežos.

D.K: Vai bija kādas grūtības, varbūt arī iekšējās, ar kurām saskāries, veidojot to?

G: Visu laiku ir sajūta, ka nerakstu pietiekami bieži vai sajūta, ka ir kaut kāds pareizais viedoklis, kuram neesmu pat tuvu klāt. Tad jāatgādina sev, ka viedoklis ir kaut kas tāds, kas katram ir individuāls. Dažbrīd nepamet sajūta, ka rakstu pārāk neizvērsti, aizeju līdz tēmām, kuras neattiecas uz aktuālo lietu. Jāatgādina arī, ka katra raksta sākumā nav jāattaisnojas, kur visu laiku biji palicis, ja vien tas nav vajadzīgs tev pašam, jo daļēji tā ir attaisnošanās pašam sev. Varbūt pat ne attaisnošanās, vienkārši jāsaprot, kur biju un ko darīju. Man nekad nav bijis bail no tā, ka manu blogu lasa. Tad, kad publicēju rakstu, visa mana nedrošība pazūd, varbūt mani arī lasa pietiekami maz cilvēku, lai man nebūtu par to jāsatraucas.

D.K: Tad, kad es sāku taisīt savu blogu, es domāju par dažādām reakcijām. Nevarētu teikt, ka baidījos, bet nebiju arī pārāk pārliecināts. Bija trīs reakcijas, par kurām domāju: patika, nepatika vai klusums. Mani iepriecinātu labi vai slikti vārdi, taču ļoti negribētu, lai pēc publicēšanas nebūtu nekādas reakcijas no tiem, kas lasa.

G: Jā, kad rakstīju blogu vecajā platformā, biju pieslēdzis statistiku, ļoti tam sekoju līdzi. Tad sapratu, ka, lai uzturētu lasītājus, kas lasa ļoti aktīvi un daudz, man vajadzētu tā nopietni un regulāri rakstīt, taču man jāraksta arī citas lietas, tāpēc nevaru pievērst savu uzmanību visam. Par skatījumiem tagad satraucos mazāk. Kad iepazīstos ar kādu cilvēku, varu viņam pateikt, ka rakstu blogu, un tad viņi to palasa un pastāsta, kā viņiem patīk. Bieži vien mana spontanitāte, sarunājoties ar cilvēkiem vai rakstot viņiem, var iegāzt, taču, lasot manu blogu, viņi var iepazīt manu ne tik spontāno versiju.

D.K: Runājot par statistiku, es neesmu tehnikas ziņā pārāk gudrs, un nezināju, ka var pieslēgt statistikas pakalpojumu, lai analizētu, kas un cik daudz mani lasa. Pirms pēdējā raksta par narkotikām to pieslēdzu un, godīgi sakot, uzreiz to nožēloju, jo jutos tīri labi, nezinot šos sausos skaitļus.

G: Izlasīju to sarunu par narkotikām un gribēju pateikt, ka nepiekrītu tam, ko tur saka.

D.K: Patiesībā tas ir ļoti labi. Es lieliski apzinos, ka sarunā bija pārstāvēts viena cilvēka viedoklis, un patiesībā tas, ko es centos ar to darīt, bija rosināt cilvēkus domāt. Es ļoti priecājos, ka ir lasītāji, kuriem patīk vai nepatīk, kuri piekrīt vai nepiekrīt tam, ko lasa, jo tas parāda tikai to, ka viņi analizē un domā. Man ir prieks, ka varu radīt saturu, kas aizķer cilvēkus.

G: Mana pārliecība ir tāda- kāpēc aizliegt cilvēkiem lietot puķes, kas viņus iepriecina. Stāsts patiesībā ir par to, kam mēs ticam, jo ir diezgan daudz pētījumu par marihuānu, kuri krasi atšķiras, tas ir, dažos uzskaitītas labās lietas, dažos sliktās. Tāpat ar zero waste [bezakritumu dzīvesveids], jo daļa pētnieku saka, ka globālā sasilšana vienkārši novedīs pie nākamā ledus laikmeta, taču pēc tam viss atkal būs labi. Arī par vegānismu ir dažādi pētījumi, kuri parāda to kā labā, tā sliktā gaismā. Cilvēkiem vienmēr ir izvēles iespēja, kam ticēt un kam neticēt. Ir daudz pētījumu, kuri vēsta par labu vairākām pārliecībām, un tā patiesībā ir tāda bumbiņas mētāšana ar argumentiem un pretargumentiem, un tas nekad nebeigsies. Tev nekad neviens neko nepateiks priekšā, vienmēr jāliek lietā veselais saprāts un loģika, varbūt vienkārši intuīcija, un jāsaprot, kas tev šķiet svarīgs. Tas ir ļoti svarīgi, jo no vienas puses es negribētu, ka visi domā, ka viņiem ir izvēle, kā rīkoties, jo man jau ir tas viens viedoklis, kas man šķiet vispareizākais. Es varu saprast, ka viedokļi var būt dažādi, taču es nekad nesapratīšu, kāpēc kāds cits tā domā, man pašam nekad tā neliksies.

D.K: Pirms bloga rakstīšanas tev noteikti bija kādas ekspektācijas par to, kādu gribētu redzēt savu blogu. Vai "Kalambūrs" ir tāds, kādu to vēlējies radīt?

G: Man bija vīzija, neatceros gan kāda tā bija, taču mana iecere bija katru sestdienu apsēsties un rakstīt, tā gluži nav. Tagad neesmu rakstījis trīs nedēļas, tuvākajās dienās ir plāns kaut ko uzrakstīt. Jebkurā gadījumā, tā doma bija citādāka; man šķita, ka man par visu būs viedoklis, ka rakstīšu daudz un bieži. Patiesībā viss grozās par un ap biežumu, nevis par to, kādi ir raksti un to stilistika. Biežums spēlē lielu lomu, tāpēc, lai cik ļoti man vai kādam citam nepatiktu, ka laiks ir relatīvs un tam nevajag piešķirt tik lielu nozīmi, mēs vienmēr atgriežamies pie tā, ka kaut ko atliekam uz vēlāku laiku, kaut ko nedarām pietiekami ilgi un bieži, tas nozīmē, ka dzīvojam vairāk laikā nevis telpā. Laiks mūsu dzīvēs spēlē lielu lomu, tāpat arī manā blogā.

D.K: Esmu izlasījis visus tavus rakstus, kādā brīdī biežs kļuva vārds "prokrastinēt". Kas tomēr notur pie motivācijas un dod iedvesmu turpināt rakstīt?

G: Man nav tā, ka trūktu motivācijas, tas drīzāk ir pašironiski. Cenšos rakstīt ar nelielu humora devu, tāpēc smejos par to, ka daudz prokrastinēju, taču tomēr esmu tepat. Es vienmēr diezgan spontāni cenšos darīt to, ko tajā brīdī man gribas.

D.K: Tu esi kultūras blogeris, raksti par izstādēm, filmām un grāmatām. Ko ieteiktu šajā pavasarī apmeklēt, izlasīt un redzēt?

G: Noskatieties Alises Zariņas filmu "Blakus", izlasiet grāmatu "Gaidot Bodžanglu" [saite uz Gusta recenziju par grāmatu], tā ir ļoti pavasarīga grāmata. Filmu "Blakus" pats gan neesmu vēl redzējis, bet man jau patīk, tā, protams, ir ļoti vasarīga, un tas latviešiem šobrīd ir ļoti vajadzīgs. Ieteiktu izlasīt grāmatu "Čārlijs, malā stāvētājs", daudzi saka, ka tā ir draņķīga, taču tā nav. Es parasti neprotu sniegt tādus vispārīgus ieteikumus, man vieglāk būtu ieteikt kādam cilvēkam individuāli, taču iesaku nobaudīt šos darbus. Noteikti jāaiziet uz jauniešu studiju "BaMbuss", mēs organizējam ļoti interesantus pasākumus, esmu tur brīvprātīgais, kas ir viens no maniem jaunākajiem hobijiem, kas aizsākās vasarā. Bija ļoti interesanti, var iepazīt daudz jaunu cilvēku, tas ir ļoti labs izaugsmes veids.

D.K: Man ļoti patīk "BaMbusā", esmu tur bijis gan dažas reizes, bet bija patiešām labi. Man ļoti patīk šīs vietas brīvā vide. Tikko, kad runāji par to, kam mēs izvēlamies ticēt, savos piemēros pieminēji zaļo dzīvesveidu, zinu, ka to atbalsti.

G: Jā, es atbalstu zaļo dzīvesveidu, cenšos dzīvot tā, lai nodarītu pēc iespējas mazāk kaitējuma. Šodien būs "Globālais streiks nākotnei". Lai gan man ļoti nepatīk šis nosaukums, šis būs mans pirmais gājiens. Diemžēl neaizgāju ne dzīvnieku aizsardzības gājienā, ne praidā. Es domāju, ka daudzām zaļā dzīvesveida lietām vajadzētu būt common sense [pašsaprotamām- tulk. no angļu val.]. Ir ļoti daudz lietu, ko cilvēki var darīt, lai saudzētu vidi, bet viņi tās nedara, un tas ir ļoti skumji, tāpēc es cenšos ja ne dzīvot, tad vismaz domāt zaļi.

D.K: Piekop arī zero waste dzīvesveidu?

G: Jā, esmu sapratis, ka tas viss liekams vienā lielā maisā. Katru reizi nevajag piesaukt visu pēc kārtas- zero waste, vegānismu. Esmu zero waste tipa cilvēks. Varētu teikt, ka šajā jomā esmu pat regresējis, jo sākumā man bija ļoti svarīgi, ka pilnīgi viss ir bez iepakojuma, taču tagad man vairs nav pārāk lieli sirdsapziņas pārmetumi, nopērkot kaut ko iepakojumā. Esmu apzinājies, ka ir lietas, ar kurām vidi var ietekmēt vairāk, piemēram, vegānisms. Ja nopirksi vegānisku batoniņu plastmasas iepakojumā, tas būs dabai draudzīgāk, nekā iegādāties tirgū gaļas gabalu.

D.K: Pasaulē palielinās cilvēku daudzums, viss tiek ražots arvien vairāk, un atkritumu daudzums kritiski palielinās. Kā tev šķiet, vai nākotnē visi cilvēki nāks pie prāta un sapratīs, ka tā dzīvot vairs nevar? Kādā brīdī noteikti nāksies saprast to.

G: Es gribētu domāt, ka cilvēki jau tagad nāk pie prāta. Pat, ja zero waste ir tikai trends, tas nav sliktākais, kāds ir bijis. Tagad ir vairāk iespēju, kādam vienkārši intereses pēc gribas ieiet beziepakojuma veikalā un paskatīties, kas tur ir. Atklājas, ka tur ir daudzas lieliskas un alternatīvas lietas.

D.K: Tu esi rakstījis lomu spēles, kas tas īsti ir?

G: Atkal jau sanāk sevi šaustīt par to, ka pēdējā laikā ar to nodarbojos mazāk. Patiesībā es spēlēju vienu lomu spēli. Tā ir Interneta Cūkkārpa – Harija Potera tematikas rakstveida lomu spēļu forums, kurā vasarās var reģistrēties un, rakstot īsus tekstus – postus, likt savam tēlam mijiedarboties ar citiem personāžiem. Tā ir ļoti interesanta pieredze, to daru trešo vai ceturto gadu. Interesanti ir tas, ka tur piereģistrējos tieši 11 gadu vecumā, tā kā nepaliku bez Cūkkārpas vēstules. Tā ļoti ilgu laiku bija liela mana dzīves sastāvdaļa, neteikšu, ka tagad esmu to nolicis nost, vienkārši pa vidu tagad ir arī daudz citu lietu. Tas vairāk vai mazāk ir ļoti izklaidējoši, taču tas sevī ietver ļoti daudz plānošanas, lai radītu interesantus sižetus un tamlīdzīgi. Tagad tā man vairāk ir kā atslodze, jo tas ir krietni vienkāršāk, kā rakstīt stāstu vai romānu. Romānā jākontrolē visi varoņi, sistēma un vide, un jāliek tam visam turēties kopā tā, lai lasītājam nezustu ticība un nerastos jautājumi par to, vai tas vispār ir iespējams. Lomu spēlē jau eksistējošā pasaulē var iemest savus varoņus, un tas ir daudz vienkāršāk.

D.K: Pieminēji romānu rakstīšanu. Novembris ir Nacionālais romānu rakstīšanas mēnesis, un tu jau otro gadu pēc kārtas šajā laikā uzrakstīji romānu. Vai tagad kaut ko ar šo uzrakstīto materiālu dari?

G: Te nu es laikam neko iedvesmojošu nepateikšu. Abus romānus pat neesmu pabeidzis līdz galam, sasniedzu vajadzīgo apjomu un viss. Taču tagad beidzot lēnām klabinu uz priekšu otro romānu. Mans pirmais romāns vairāk bija kā izmēģinājums, lai saprastu, kā strādā šī platforma, taču patiesībā tas bija viens liels plaģiāts par visu, ko iepriekš biju lasījis. Tas vairāk bija treniņam un tāpēc, lai pierādītu sev, ka kaut ko spēju uzrakstīt pat tad, ja kvantitāte pārsniedz kvalitāti. Otro romānu, ko rakstīju 2018. gada novembrī, joprojām turpinu rakstīt, tāpēc, ka man ir draugi, kurus ļoti interesē, kas šajā romāna notiks tālāk. Lai gan šis romāns nav par manu dzīvi, tur ir ļoti daudz cilvēku prototipu, kas ir manā dzīvē, un, ja šie prototipi dzīvo tālāk, ir sajūtā, ka arī romāna varoņiem jādzīvo tālāk. Gribas par tiem rakstīt. Nekad nebija šķitis, ka arī ikdienā var būt tik daudz iedvesmojošu lietu. Tas arī ir iemesls, kāpēc nepārtraukti sev atgādinu, ka NaNoWriMo [platforma, kurā Gusts rakstīja abus romānus- red. piez.] ir tikai pasākums, stimulants un ārējs spēks, kurš pamudina, un, ja varēju to darīt novembrī, tad varu to darīt arī jebkurā citā mēnesī.

D.K: Vai tev ir plāni, ko pēc romāna pabeigšanas darīt ar to?

G: Mans plāns ir šo romānu izlasīt, tad iedošu to izlasīt draugiem un tad es sapratīšu, vai man pašam tas patīk un vai justos komfortabli, kad kāds to lasītu. Es pilnīgi skaidri zinu, ka gribēšu kādreiz kaut ko izdot. Gribu, lai kādreiz cilvēki no malas lasītu to, ko rakstu, bet neesmu drošs, ka, piemēram, pēc desmit gadiem es varētu justies komfortabi par to, ka kāds lasa kaut ko, ko rakstīju šajā vecumā. Vēl neesmu drošs arī par to, ka tas sižets man pēc laika neliksies šausmīgi klišejisks. Nedomāju, ka mani pirmie romāni būtu kaut kas, ko vajadzētu izdot. Pirmkārt, jau tāpēc, ka, rakstot šajā NaNoWriMo, galvenais ir nedomāt par kvalitāti, bet gan par kvantitāti un mēneša laikā iegūt savu pirmo manuskriptu.

D.K: Ja runājam par to, ka skaties uz kaut ko pagātnē un tev šķiet, ka tas nav labi, sanāk, ka esi audzis un kļuvis gudrāks...

G: Jā, tas tā varētu būt, tai pat laikā es nezinu vai pēc desmit gadiem vēl vispār rakstīšu. Es gan ceru, ka rakstīšu. Noteikti augušas būtu manas kritiskās domāšanas spējas, kaut gan mēs jau tagad runājam par to kas būs, ja būs... Domāju, ka gan ne romāna, ne savās sajūtās neesmu tam gatavs, plānoju izrediģēt kādu gabalu no romāna, lai tas būtu kvalitatīvs un man pašam patiktu, jo, nepārprotiet, arī pašlaik man patīk savs romāns, es vienkārši cenšos ņemt vērā to, ka cilvēki mainās. Pēc kāda laiciņa mums var būt pilnīgi citas domas, uzskati un pamatvērtības, tāpēc vienmēr cenšos atcerēties to, ka mēs maināmies nepārtraukti. Es varbūt par to domāju pat pārāk daudz...

D.K: Ir cilvēki, kuri visu dzīvi nodzīvo pelēki, neko neiemācās un nesaprot...

G: Es domāju, ka uz to nevar tā skatīties, jo ir diezgan neiespējami neko neiemācīties, pat ja tādā stereotipiskā veidā cilvēks neko neiemācās, viņš iemācās vismaz to, ka var arī citādāk. Manuprāt, ir diezgan neiespējami neko neiemācīties, ņemot vērā to, ka dzīve vispār vairāk vai mazāk ir skola. Ne velti saka- dzīves skola. Mēs visi zinām tādus cilvēkus, kuri šķiet ļoti pelēki, bez interesēm u.t.t., bet tas ir ļoti individuāli. Ja skatāmies stereotipiski, protams, ir pelēki cilvēki, taču kāds ir tavs jautājums?

D.K: Patiesībā tas pat nebija jautājums, gribēju to pieminēt, jo starp citiem cilvēkiem tevi noteikti pamanītu pateicoties tavam plašajam interešu lokam. Patiesībā tas, uz ko cenšos vilkt, ir jautājums- kas tevi veidojis par tādu cilvēku, kāds esi?

G: Man gan šķiet, ka nekur neesmu nonācis, jo šādi visbiežāk saka tad, kad kāds kaut ko ir sasniedzis, bet es tikai vēl kuļos. Kā nonācu līdz tam, ka vispār gribu kaut kur kulties un kaut ko darīt? Es pārsvarā kuļos pa tekstu, pa dažādiem literatūras žanriem, un viss ir saistībā ar rakstīšanu. Viss noteikti sākās ar grāmatām, man ļoti patika lasīt. Iemācījos lasīt 4 gadu vecumā, man ļoti patika Enidas Blaitonas piedzīvojumu un noslēpumu sērijas. Tad sāku aizrauties ar teātri, apmeklēt teātra pulciņu un rakstīt dažādus scenārijus. Tad man šķita svarīgi visu laiku dzīvot tādā kā teātri, man bija teātris pirms gulētiešanas, teātris laukos ar māsīcām u.t.t. Nepārtraukti kopā pēc manas iniciatīvas kaut ko iestudējām, tad šķita, ka rakstīšu dažādus scenārijus un būšu režisors. Neatceros kāpēc, taču ceturtajā klasē pametu teātra pulciņu, tagad teātris man vairāk interesē kā skatītājam, nevis kā aktierim vai kādam aizkulisēs. Domāju, ja nerakstu scenārijus, varu rakstīt stāstus. Man ļoti patika Harijs Poters, un sāku rakstīt dažādus stāstiņus, kas gan pamatā bija Poteriādes plaģiāti. Tad nolēmu, ka jāsaraksta grāmata, sestajā klasē uzzināju par NaNoWriMo, aplipu ar tiem cilvēkiem, kuri arī raksta. Man lēnām izveidojās kontakti un līdzīgi domājoši draugi, tagad nevarētu iedomāties dzīvi bez rakstīšanas. Varbūt ne tik daudz rakstu, kā domāju par rakstīšanu, taču arī tas, manuprāt, ir svarīgi, lai ģenerētu idejas.

D.K: Vai ir vēl kaut kas, ko citiem vajadzētu zināt par tevi?

G: Es cenšos iespējami bieži doties pastaigās, iegādājos vegāniskus batoniņus dabas produktu veikaliņā. Man negaršo kafija, taču dzeru to, jo tā ir daļa no imidža. Es vispār ļoti daudzas lietas daru tikai tāpēc, ka man šķiet, ka doma par tām ir jauka, nevis tādēļ, ka tās pašas ir jaukas, kaut vai humpalas vai braukšana tramvajā. Ļoti bieži nodarbojos ar lietu idealizēšanu, tāpēc, lai būtu tā sajūta, ka daru skaistas lietas un satiekos ar skaistiem cilvēkiem. Man šķiet, ka tas ir kaut kas labs, ko vajag darīt, jo tas padara dzīvi jaukāku.

D.K: Pats sevi arī esmu pieķēris pie domas, ka daudz ko savā prātā cenšos padarīt skaistāku vai iedvesmojošāku nekā tas patiesībā ir, lai dzīvotu savā skaistajā pasaulē ar savu skaisto dzīvesstilu.

G: Kaut vai tas pats vegānisms un visas pārējās šīs lietas, kurām vajadzētu būt pašsaprotamām, dod iespēju domāt, ka darām kaut ko ļoti labu un skaistu. Tā pat ar mūziku. Klausos indie mūziku, varbūt man pat tik ļoti nepatīk tās dziesmas kā tas, ka tās klausās tik maz cilvēku.

Raksts: Daniels Kevins

Korektore: Sabīne Toča

Ābols, kas no ārpuses zeltains, taču iekšpusē sapuvis, tāpat kā lietotājs

Sun, 10 Mar 2019 10:19:00 +0000

Ja godīgi, tad līdz šai sarunai man nebija nekādas saprašanas par narkotikām - vismaz kontekstā ar jauniešiem. Kā sarunā noskaidroju, kamēr vien pats neesi tajā iekšā, neko daudz nemaz nevari zināt. Mani uzrunāja kāds anonīms lasītājs, kurš vēlējās publiski par to runāt, lai pievērstu jauniešu, vecāku un pārējo cilvēku uzmanību šai tēmai. Visi sarunā iesaistītie cilvēki nu jau ir pilngadīgi, ar tiem strādā speciālisti, tāpēc satraukumam par iesaistīto attiecībām ar likumu nav pamata.

Kas ir narkotikas?

Iedomājies tādu pelēku, pieputējušu istabu. Atnāk rosīga mājsaimniece un nodomā visu tīrīt ar lielu un smagnēju putekļu sūcēju. Ir mazs, ļoti mazs puteklītis uz skapja augšas, kurš raugās uz notiekošo, viņam ir izvēle, lidot pa gaisu un tikt ierautam putekļu sūcējā vai vienkārši turpināt dzīvot uz skapjaugšas. Šis putekļu sūcējs patiesībā ir narkotikas, jo kad pieej tam pārāk tuvu, tevi iesūc un ir neiespējami tikt ārā.

Ja vien neesi šajā iekšā, tad par narkotikām neko daudz nezini.

Tāpēc, ka tā ir cilvēku attieksme. Tiem, kas ir pamēģinājuši narkotikas, nepatīk, ja kāds, kurš nav pamēģinājis narkotikas, runā par tām. Protams, mums nevienam nepatīk, ja kāds cits saka, kā darīt pareizāk un labāk, ja viņš pats to nav izjutis, tāpēc tie, kuri nelieto narkotikas, vairās izteikties par tām.

Tev šķiet, ka šī tēma tagad ir aktuāla?

Diemžēl mūsdienās tā paliek arvien aktuālāka. Ja runājam par narkotiku veidiem, protams, tie visi liekami vienā maisā, taču šobrīd populārākas ir vieglās narkotikas.

Ja visi zina, ka narkotikas ir ļoti sliktas, kāpēc kāds vispār tās iegādājas un izmēģina?

Jā, visiem tas ir zināms, visiem mammas ir teikušas, un nav neviena cilvēka, kurš nezinātu, ka narkotikas ir sliktas. Tas vienkārši ir dzīvesstils. Mūsdienās tā ir izveidojusies par sava veida kultūru. Priekšteči, protams, ir visi šie populārie reperi, kas no dzīves aizgājuši tieši šī dzīvesstila dēļ, un jauniešus tas ļoti uzrunā. Ja kādreiz tas bija Kurts Kobeins, tad tagad tie ir šie iepriekš minētie reperi. Šis narkotiku dzīvesveids daļai jauniešu šķiet ārkārtīgi stilīgs. Tu ballējies, tev ir līdzīgi draugi, paņem narkotikas, tad ir lomkas, var sūdzēties par dzīvi, un tas taču ir tik stilīgi. Bēdāties un staigāt vienmēr depresīvam un nomāktam arī ir stilīgi.

Un šī dzīvesstila dēļ arī paliek atkarīgs?

Jā, tieši tā. Pamatā tam visam ir doma, ka ir stilīgi tas, ka ir drūmi. Jauniešiem, iespējams, trūkst līdzjūtības no vecāku puses.

Tas varētu būt arī atšķiršanās veids.

Pavisam noteikti. Tu taču sajūties stilīgāks, pieaugušāks, un tev atveras pilnīgi cita pasaule, jo narkotiku pasaulē viss ir citādāk. Narkotiku lietotāji veido mūri, lai nošķirtu narkotiku lietotājus no nelietotājiem. To pierāda arī tas, ka narkotiku lietotāji saviem draugiem labprāt dalās ar pieredzi, gūstot baudu no stāstīšanas un sajūtu aprakstīšanas. Tā pasaule nebūt nav nekas skaists un saulains. Viņiem briesmīgi sāp, kad viņi pieceļas. Vienā brīdī tas ir stilīgi, otrā vēl stilīgāk, bet tad tas kļūst stulbi un banāli. Cilvēks nespēj izsekot līdzi laikam, nespēj domāt un saprast, kā viss mainās, viņš paliek arvien dumjāks un dumjāks.

Ir klišeja par nepareizajiem draugiem.

Protams. Kad satiecies ar jauniem draugiem, ieraugi, cik stilīgi viņi ir. Vēlies līdzināties un tad uzzini, ka viņi lieto narkotikas. Tas pašsaprotami liekas stilīgi, taču šis jaunietis nesaprot visas pārējās blaknes, kas nāk līdzi. Tas ir aisbergs, kura augšdaļa ir priekšstats par šo skaisto dzīvi, taču neredzamā apakša, kas slēpjas zem ūdens, ir rūgtā patiesība, ar kuru saskaras tikai pēc tam. Kā ābols, kas no ārpuses ir skaists un zeltains, taču iekšpusē tas ir pilnīgi sapuvis, tāds ir arī narkotiku lietotājs. No ārpuses šķiet, ka ir stilīgi un būs ko atcerēties vecumdienās, taču, ja domājam reāli, tad tās skaistās vecumdienas ar šādu dzīvesveidu nepienāks.

Ja tu esi draugs, kurš spēj uz to visu paskatīties no augšas, kā rīkoties?

Jāsaprot, ka narkotiku lietotājs dzīvo savā pasaulē un viņam nepatiks, ka šis draugs kritizē vai saka ko sliktu par narkotikām. Tam draugam, kurš nelieto narkotikas, ir ļoti grūti redzēt šo cilvēku, un tas, ka tu saki, lai viņš beidz lietot, viņam ir vienalga, tas kaut kādā veidā pazemo un grauž. Ja spēj pareizi pieiet, tad vari pilnībā pagriezt šo narkotiku lietotāju. Piemēram, ja liec narkotiku lietotājam paskatīties uz pagātni- laiku, kad viņš nelietoja narkotikas, jo šie lietotāji iet un iet ar klapēm uz acīm un nedomā par to, kas notiek apkārt. Šis draugs var arī iedvesmot lietotāju ar savu piemēru, parādot, cik daudz iespēju ir, nelietojot narkotikas. Vajag izjautāt šo narkotiku lietotāju un uzķert tos motīvus, un tajā brīdī, kad ir uzķerta doma, kāpēc viņš lieto, cilvēku var pagriezt pareizajā virzienā. Ir iespējams pavērt durvis uz pasauli atpakaļ. Narkotiku lietošana ir posms, kas beidzas ar trim galapunktiem- nāve, cietums vai atpakaļceļš. Šim draugam jābūt ļoti pacietīgam un saprotošam, atkarība jāuztver kā briesmīga slimība, par kuru nedrīksti nosodīt.

Kā tu definētu, kas ir atkarība?

Atkarība ir dziļa bedre. Cilvēks kļūst atkarīgs tajā brīdī, kad viņš vairs nevar izkāpt ārā. Dažādās amerikāņu filmās esam redzējuši, kā cilvēki dodas pārgājienos pa kāpām. Tad viņi nonāk līdz lielam dobumam, kāds ierosina doties tālāk un paskatīties, kas ir lejā. Tad tu kāp lejā, ar vien zemāk un zemāk, līdz saproti, ka vairs nespēj sevi savaldīt. Tas kļūst par bezgalīgu kritienu.

Kurā brīdī ir smalkā robeža, kad tā ir kļuvusi par atkarību?

Tas ir ļoti atkarīgs no pašām narkotikām, ko cilvēks lieto. Gribam vai ne, taču mēs varam iedalīt narkotikas divās grupās - vieglajās un smagajās. Ja tās ir smagās narkotikas, tad tie var būt divi jautri vakari un tu jau esi bedrē, taču, ja vieglās, tad iekāpšana bedrē var būt nemanāma. Viena ceturtdiena, pēc dažām nedēļām atkal un tad atkal, sākumā tas ir nemanāmi. Tad pienāk tas brīdis, kad tu paņem narkotikas un saproti, ka tas vairs nestrādā, jo vajag palielināt devu, bet tad viss atkal strādā. Un tajā brīdī sākās šī velšanās pa kalnu.

Kāda ir atšķirība?

No vieglajām narkotikām (piemēram, amfetamīns, dažādi xanax, psihotropās vielas) ir mazāks efekts, no tām arī tik ātri nekļūst atkarīgs un sākumā tā patiešām var būt ne pārāk bieža izklaide. Smagās narkotikas (piemēram, heroīns, kokaīns) var izraisīt atkarību ļoti ātri.

Vai ir kāds narkotiku lietošanas brīdis, kad atkarība ir tik liela, ka ir par vēlu un nav iespējams pārtraukt lietošanu?

Tāds laiks var pienākt. Tas no smagajām narkotikām ir tad, kad rodas dažādas slimības, taču no psihotropajām smadzenes vienkārši aiziet pa gaisu. Bet tajā brīdī cilvēks vairs pat negrib tikt no tā ārā, viņš neapzinās, ka to vajadzētu. Lai gan mana pārliecība ir tāda, ka, lai gan cik dziļā bedrē mēs nonāktu, lai gan cik reižu narkotiku ietekmē būtu apzadzies, cik daudz kāvies vai kaut ko demolējis, kaut vai tad, ja tu bēguļo un tevi meklē policija, tu vari tikt ārā no tā visa. Ar narkotikām patiešām bieži vien iebrauc lielās nepatikšanās, taču ir pārliecība, ka visu var labot. Daudzi narkotiku lietotāji lieliski apzinās, ka viņi ir pāri tam brīdim, kad paši saviem spēkiem var uzvarēt atkarību, tad noteikti vajag lūgt speciālistu palīdzību un no tā nevajag kaunēties. Un patiesībā palīdzība nāk dabiski, jo neviens, kam tu neuzticies nespēj palīdzēt. Palīdzēt var cilvēks, kurš saprot un nenosoda, ir līdzjūtīgs un kuram var uzticēties.

Ja runājam par dzīvesstilu, kas būtu jādara, lai tas nebūtu pievilcīgs un nešķistu stilīgs jauniešiem?

Domāju, ja pieaugušajiem, lai pārstātu lietot, jāpaskatās atpakaļ, tad jauniešiem jāpaskatās uz priekšu. Jāuzdod sev jautājums, kur es būšu, kad man būs, piemēram, 30 gadi. Jaunieši bieži vien to neuztver kā kaut ko sliktu, jo viņi domā, ka būs ko atcerēties, pastāstīt mazbērniem, tas patiešām izklausās smieklīgi. Tas patiesībā ir grūts jautājums, es domāju, ka vienkārši ir jāatrod jauns dzīvesstils un veids, kā sevi izpaust, piemēram, sportā, mūzikā vai mākslā. Un, protams, kā jau teicu, jāskatās uz priekšu un jāuzdod sev jautājums, vai es tiešām varēšu studēt filozofijas fakultātē un dzīvot skaistu un piepildītu dzīvi, ja jau tagad esmu iebraucis lielās nepatikšanās ar narkotikām, lietoju nezināmas izcelsmes tabletes, braucu svešās mašīnās un tiekos ar līdzīgas domāšanas cilvēkiem.

Kā vecākiem un skolas biedriem ievērot narkotiku lietotāju?

Pamatā visam ir nomāktība un doma, ka būt drūmam ir stilīgi. Ja ievēro šausmīgi drūmu jaunieti, kurš šad tad aizmirst, ka viņam vajag līdzināties šim pašizdomātajam tēlam, tad vajadzētu sākt interesēties un iedziļināties.

Lietot narkotikas nav lēts prieks, kur jaunieši iegūst naudu tam?

Tāpēc arī jaunieši izvēlas vieglas narkotikas, jo tās ir lētākas. Tie ir jauni kontakti, iepazīsti visādus tirgotājus, zini, kur dabūt "pa lēto". Tā nauda vienkārši atrodas. Pirmā reize vienmēr ir par brīvu, jo tu pamēģini no drauga, un tad jau sākās.

Tu mani personīgi uzrunāji un teici, ka vēlies runāt par šo tēmu. Kāpēc tev tas šķita svarīgi?

Man ir ļoti labs draugs, kurš ir iekritis šajā putekļu sūcējā, kurš šobrīd cīnās ar narkotiku atkarību. Narkotiku lietošanas dēļ viņam ir depresija un šis ceļš, lai tiktu ārā no atkarības, nav viegls.

Kā tu, kā cilvēks, kas viņam stāv blakus, nezaudē to iepriekš minēto iecietību?

Kad viņš man paziņoja, ka lieto narkotikas, mana pirmā doma bija: "uz redzēšanos!" Tad es par to ļoti aizdomājos, sapratu, ka varbūt varu mēģināt palīdzēt viņam. Sākumā kā liels speciālists gāju un domāju, ka tagad nu man ļoti izdosies, varēšu mainīt cilvēka sliktos paradumus un viss notiks pēc mana plāna. Protams, ka tā nebija un visu laiku nācās lauzt spārnus. Visu laiku gāju ar lielu pozitīvismu, atceros, ka ieteicu viņam pastaigāties pa mežu un patiešām ticēju, ka tas kaut ko mainīs. Tagad man par to nāk smiekli, jo saprotu to dziļo bedri, kurā viņš bija, un tam nekādas pastaigas pa mežu nelīdzētu. Sūtīju metriem garas iedvesmas vēstules, kuras, protams, neko nedeva. Un tās jau patiesībā ir tās divas pasaules, kuras nesaprot viena otru. Kad patiešām sapratu, ka neko nesaprotu, tad nolēmu to izprast un sāku izjautāt savu draugu. Iedzinu sevī lielu līdzjūtības sajūtu un izzināju to līdz pašam sīkumam, ļoti iedziļinājos un sapratu, ka pastaigas pa mežu patiešām nelīdzēs. (smejas) Ļoti daudz nesaprotamu lietu, kuras laikam neizpratīšu nekad.

Piemēram?

Viss bija kārtībā, viņš bija stingri apņēmies vairs nelietot, taču nejauši atrada kādu tableti, kuru bija licis noslēpt savai mātei. Viņš, nedomājot un nesaprotot, kāpēc, vienkārši to paņēma un norija. Šis process ir ļoti garš un tas prasa daudz laika, iecietības un sapratnes.

Vai tev joprojām ir sajūta, ka vari kaut ko mainīt?

Jā, jo tā jau ir noticis. Tāds, kāds viņš bija, kad viņu iepazinu, un tāds, kāds viņš ir tagad... Protams, viņš pats kopā ar speciālistiem ir ieguldījis daudz darba, taču mana ietekme ir palīdzējusi. Mainīšanās sākās tajā brīdī, kad es pilnībā izpratu šo tēmu, kas ir arī iemesls, kāpēc domāju, ka drīkstu par to publiski runāt. To visu nācās pamatīgi izprast līdz pēdējai vīlei, bija jāsaprot, ka dažas lietas man nekļūs nekad saprotamas, taču arī pret tām bija jāatiecās ar lielu līdzjūtību, un tad pareizie vārdi nāca paši no sevis. Mums arī tādā ziņā ļoti uzlabojās draudzība un komunikācija.

Raksts: Daniels Kevins

Korektore un ilustrācijas autore: Aurēlija Auzere

Katrīna Menke: "Galvenais ir apzināties, ko un kāpēc es daru."

Wed, 20 Feb 2019 18:56:00 +0000

Lietainajā 10. februāra rītā pie kūpošām kafijas tasēm sarunājos ar Katrīnu Menki. Katrīna, būdama mana vienaudze, spējusi mani iedvesmot un parādīt, ka var dzīvot no visas sirds, darīt to, kas patīk un nebaidīties par to, ko citi domās.

D.K: Tev šajā nedēļā bija dzimšanas diena, kā nosvinēji?

K: Patiesībā man nebija nekas ieplānots, bija daudz darāmā skolā. Septiņpadsmit gadi nav nekas pārāk ievērojams, nav ne sešpadsmit, ne astoņpadsmit, tāpēc nebiju neko dižu plānojusi. Piektdien atnācu mājās no skolas un pāris mani tuvākie draugi bija man uztaisījuši pārsteiguma ballīti, tas bija ļoti jauki.

D.K: Neplānotās ballītes ir vislabākās.

K: Jā, man pirmo reizi dzīvē kāds uztaisīja tādu dzimšanas dienas pārsteigumu.

D.K: Ir jaunieši, kuri histēriski gaida savu astoņpadsmito dzimšanas dienu, jo šķiet, ka tad nu būs visas durvis vaļā. Ja ir sajūta, ka kāds tagad viņus ierobežo, tad pēc tam viss būs iespējams. Vai arī tu ļoti gaidi savu pilngadību?

K: Es gan nezinu, vai man daudz kas mainīsies, jo es jau tāpat kādu laiku dzīvoju patstāvīgu dzīvi. Es nedzīvoju kopā ar vecākiem, taču, protams, viņus apciemoju. Nedomāju, ka man kaut kas mainīsies, jo nav tā, ka tagad būtu ierobežota dzīve vai man būtu vajadzīga lielāka brīvība. Es izbaudu šos bērnības, jaunības gadus.

D.K: Visbiežāk dzimšanas dienās, arī Jaunajā gadā un citos ikgadējos notikumos, šķiet, ka tikko bija pagājušais gads un laiks ļoti skrien. Vai nebaidies no tā, kā skrien laiks?

K: Godīgi, man nekad tā nebija bijis, bet tieši šajā dzimšanas dienā es atcerējos savu pagājušo dzimšanas dienu un es tiešām brīnos par to, kā tik ātri var paskriet laiks. Kamēr esam jauni, šaubos, ka kāds no tā pārāk baidās, jo visi vēlas ātrāk pieaugt. Dzīves laikā šī uztvere noteikti mainīsies, bet pagaidām neteikšu, ka pārāk baidos.

D.K: Tomēr minēji, ka ir sajūta, ka laiks ļoti skrien. Kā noķert mieru šajā skrējienā?

K: Man patīk šis jautājums, jo regulāri ar to saskaros. Nav tā, ka vienmēr perfekti un precīzi izplānoju savu laiku, man tā vienmēr pietrūkst. Skolā ir ļoti liels darba apjoms, mēdz iekrāties mazie darbiņi, taču domāju- jo vairāk dara, jo vairāk laika ir.

D.K: Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt.

K: Tieši tā. Vienmēr vajag veltīt laiku sev, kaut kādam savam hobijam. Piecpadsmit minūtes pirms gulētiešanas palasīt grāmatu un sevi nomierināt, un atpūtināt no visa ikdienas ritma. Brīvdienās aizbraukt uz laukiem vai iziet ārā ar ģimeni.

D.K: Man šķiet, ka, esot vienatnē, var lieliski atjaunoties. Bet vispār, ja runājam par laiku, kā vispār pavadi to? Ar ko nodarbojies?

K: Tātad, es mācos Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā (RDMV), kur es apgūstu savu nākotnes profesiju, tas vienlaicīgi ir mans hobijs.

D.K: Ko tieši tu šajā skolā apgūsti?

K: Es mācos apģērba dizainu. Skola principā ir mana vienīgā nodarbošanās, jo tā paņem tik daudz laika, ka nevaru to atvēlēt kam citam. Šogad sāku te mācīties, esam kā kucēni, kas iemesti ūdenī. Tur viss ir nelielā haosā, pirmajā pusgadā es vispār nesapratu, kas te notiek un ko no manis prasa, vajadzēja ieiet šis skolas ritmā un saprast, kā visas lietas notiek. Neviens neskries pakaļ, tāpēc pašam ar savām acīm viss jāredz un jāsaprot, lai zinātu, kā turpmāk to visu darīt, jo tas turpināsies visu vidusskolu. Septembra sākumā vēlējos iet dejot, dziedāt korī, taču sapratu, ka tas viss neies kopā, ka nevarēšu to apvienot, ja vēlos vēl kādu brīvu brītiņu sev pašai.

D.K: Varētu teikt, ka pilnībā esi nokoncentrējusies mācību darbam.

K: Nākamgad domāju, ka nebūs vieglāk, taču tad vismaz es zināšu, kā viss notiek, tāpēc esmu apņēmusies nākamgad beidzot atsākt dejot.

D.K: Tautas dejas?

K: Jā, man tās ļoti patīk. Eju uz koncertiem un sirds lūzt.

D.K: Sāki stāstīt par savu skolu, visbiežāk pēc devītās klases daudziem ir grūti izlemt, kur tālāk mācīties. Vai bija viegli izvēlēties skolu?

K: Tas patiesībā bija ļoti grūti. Es deviņus gadus mācījos mākslas skolā, domāju, ka pabeigšu mākslas skolu un ar to arī mana saistība ar mākslu beigsies, jo pēdējos gadus gāju pienākuma pēc. Septītajā klasē bijām ekskursijā uz RDMV, un man ļoti iepatikās šī skola. Skolotāja, kura mums izrādīja skolu, jautāja, vai ir kāds, kas vēlas nākt uz šo skolu. Tad pie sevis nodomāju, ka varētu, taču necēlu roku un nevienam neko neteicu. Pēc kāda gada iepazīstināju šo ideju ar saviem vecākiem, kuri šajā jomā man vienmēr ir ļoti ticējuši - vairāk nekā es pati sev - un atbalstījuši, un viņi ļoti gribēja, lai eju uz RDMV. Devītās klases beigās, kad bija jāizlemj uz kuru skolu iet, man bija visdažādākās idejas, kur mācīties. Liku vairākās skolās iestājeksāmenus, pēc tam bija jāizvēlas. Ļoti šaubījos, vai mainīt skolu, vai palikt Rīgas Kultūru vidusskolā, kur iepriekš mācījos. Bija domā, vai nu bioloģija un ķīmija vai māksla. Beigās nosvēros par labu mākslai.

D.K: Kāpēc tieši apģērba dizains?

K: Tas mani vienmēr ir saistījis. Jau tad, kad biju maza, mana mamma mani nevarēja apģērbt, pati gribēju ģērbties. Spītējos un vilku visu, kas neiet kopā- jo krāsaināk, jo labāk.

D.K: Kad konkrēti sāki interesēties par modi?

K: Man vienmēr ir paticis skatīties modes žurnālus un modes skates. Bērnībā skatījos "Kā kļūt par topmodeli".

D.K: Tas bija labs šovs! Atceros to melnādaino vīrieti, kurš sēdēja žūrijā!

K: Jā, viņš bija brīnišķīgs. Nebija tā, ka skatos tikai uz modelēm, skatījos arī uz tērpiem, kurus viņas prezentē. Vienmēr domāju kā labāk varētu dizainēt un uzšūt to, kas viņām mugurā. Man bērnībā ļoti patika spēlēties ar lellēm, vienmēr pati šuvu tām tērpus. Septītajā klasē sāku nopietnāk par to domāt.

D.K: Kā tieši saprast apģērba dizainu? Kas ir tas, ko tagad mācies?

K: Mūs apmāca par apģērba dizaineriem. Mums ir šūšana, jo ja esi apģērba dizaineris, tad jāprot šūt labāk par šuvējiem, tāpat, ja esi režisors, tad jāprot spēlēt labāk nekā aktierim. Lielākoties dominē tādi mācību priekšmeti, kā kompozīcija, kur mācamies saskaņot krāsas, pareizo novietojumu, konstruēšanu. Mācāmies par auduma izvēli, tā krišanu, iešuvēm u.t.t. Mums, protams, ir arī parastie mācību priekšmeti.

D.K: Satiekot cilvēku, vai apģērbs ir pirmais, ko viņā novērtē?

K: Nē, tā nav taisnība. Noteikti kaut kādā ziņā es novērtēju cilvēku pēc viņa apģērba, bet ne vienmēr. Es drīzāk ievēroju apģērbu, kas man ļoti patīk, mazāk pievēršu uzmanību tam, kas nepatīk. Ja man pa ielu nāk pretī kāda sieviete, kas ir apbrīnojami apģērbusies, es no tā spēju iedvesmoties.

D.K: Jau teici, ka šobrīd mācies savu nākotnes profesiju. Nākamnedēļ būs Ēnu diena, vai kādu šogad ēnosi?

K: Es ēnošu Kristu Jegorovu, kura ir izmācījusies par modes menedžmentu un šobrīd darbojas Rīgas modes nedēļā kā projekta menedžeris.

Krista arī ir atvērusi savu uzņēmumu “Grieta”, kur rada skaistus tilla apģērbus.

D.K: Mans stāsts ar Ēnu dienu ir tāds, ka esmu iepriekš ēnojis, taču pēdējos gados nevaru saņemties un visu laiku nokavēju pieteikšanās termiņus. Pēc tam sev solu, ka nākamajā gadā noteikti ēnošu kādu, taču šādi esmu iestrēdzis pēdējos divus trīs gadus. Tagad parunāsim par vegānismu. Daudzi cilvēki nesaprot, kādēļ tas vajadzīgs, un viņiem tas šķiet kaut kas pilnīgi nenormāls. Kādu laiku biji vegāne, tāpēc jautāšu, kā nonāci līdz šādam lēmumam?

K: Tātad, kā jau teici, es vairs neesmu vegāne. Ja jautā, kā nonācu līdz tam, tad man vienmēr ir bijusi interese to pamēģināt. Nekad neesmu bijusi liela gaļas cienītāja, manī vienkārši bija liela interese to mēģināt. Bet tagad man jāsaka tā, ja ikdienā jāspēj izsekot līdzi tam, ko un cik daudz apēd, tas vairs var nebūt labi. Ir cilvēki, kuri to var, taču ilgtermiņā tas nav viegli. To var iemācīties, taču esmu slinka ēst gatavotāja. Sākumā gan man tas bija interesanti, meklēt dažādas jaunas receptes, pamēģināt jaunas lietas. Ja godīgi, tad kādreiz gatavoju vairāk ēst, tagad bieži esmu vēlu mājas un tam vairs nepietiek laika.

D.K: Sākot vegānisku dzīvesveidu, tiek noslēgta liela produktu grupa, taču esmu ievērojis, ka jo vairāk ierobežo, jo vairāk jaunu lietu parādās. Atklājās daudzi jauni produkti.

K: Jā, es tev pilnīgi piekrītu. Es biju vairāk kā gadu vegāne, sākumā jutos ļoti labi, jo varēju tam izsekot līdzi. Ņēmu līdzi pusdienas uz skolu, jo tur nebija pārāk plašs klāsts veģetāriešiem un vegāniem. Bijām ne pārāk liela vegānu grupiņa, kas savā starpā dalījās pieredzēs, motivēja viens otru un apmainījās receptēm. Pirmo pusgadu jutos ļoti labi, taču tad mazāk sāku sekot līdzi uzņemtajam ēdienam. Ritms bija diezgan nesaudzīgs un ātrumā nepievērsu uzmanību tam, ko atnākot vēlu mājās apēdu. Tagad man patīk ik pa laikam uztaisīt kādu ēdienu pēc vegāniskas receptes.

D.K: To jau nevar atdalīt. Tas ir bijis un kaut ko no tā esi paņēmusi līdzi. Vai ieteiktu citiem pievērsties vegāniskam uzturam?

K: Tas var būt diezgan riskanti. Ja pamēģināt, tad noteikti, galvenais sekot līdzi visam uzņemtajam un saprast, vai kaut kas neaiziet zudumā. To nedrīkst darīt pavirši, un, ja to iesāk, tad to vajadzētu darīt pamazām.

D.K: Jau vairākus gadus dzīvo Rīgā. Tev noteikti šeit ir kādas mīļas vietas, kuras tev ļoti patīk un iedvesmo. Pastāsti par tām!

K: Tas izklausīsies ļoti smieklīgi, bet man patīk Zoodārzs. Bet ja par citām vietām, tad man ļoti patīk Vecrīgas mazās kafejnīciņas, kur var pasēdēt mierā un klusumā. Reizēm pēc skolas tur aizeju un pamācos. Pabraucot nostāk no centra, man patīk vecais Torņkalns. Tas īsti nav nekāds apskates objekts, taču ir ļoti interesanti pastaigāties gar vecajām ēkām. Patiesībā ikdienā es gandrīz vienmēr esmu Rīgas centrā, tāpēc man patīk aizbraukt un atpūsties uz mierīgajiem Limbažiem.

D.K: Vai tevi nogurdina šī pilsēta?

K: Es neteiktu, ka nogurdina. Man ļoti patīk Rīga, taču man arī patīk apciemot ģimeni un senākos draugus. Tur ir nedaudz citādāk, šeit Rīgā ir lielāka steiga, cilvēki vienmēr kaut kur steidzas, ieķerot arī pārējos savā pūlī.

D.K: Vienmēr esi man asociējusies ar staigājošu dzīves stilu. Ja tev būtu iespēja izvēlēties kādu citu pilsētu, kurā labprāt varētu dzīvot, kas tā būtu?

K: Jau no padsmit gadu vecuma vienmēr mammai teicu, ka tad, kad izaugšu liela, pārvākšos uz Parīzi un dzīvošu viena pati. Taču šobrīd Parīzi redzu nedaudz citādāk. Katrā pilsētā ir ēnas puses, par kurām nerunā tūristu bukletos, arī šai pilsētai tādas ir. Biju to iztēlojusies par savu sapņu pilsētu. Nākotnē vēlētos dzīvot Pierīgā, nedaudz klusākā vietā, tur vēlētos veidot arī savu ģimeni.

D.K: Kādreiz ir vēlme pamēģināt kaut ko jaunu, bet, ja tas ir kaut kas liels, var uznākt bailes. Vai bailes kļūdīties tev kādreiz ir nogriezušas iespējas?

K: Es domāju, ka katram tā ir bijis. Es vēlos kaut ko izdarīt, taču ir sajūta, ka nevaru, bet zinu, ka nožēlošu, ja to neizdarīšu. Man dažreiz patiešām ir bail kļūdīties. Mēs katru dienu krītam un katru dienu ceļamies, galvenais ir vakarā, pirms gulētiešanas, saņemt sevi kopā un zināt kas tu esi. Lai arī ko es būtu izdarījusi iepriekšējā dienā, ir svarīgi atgriezties pie sevis, savām domām un pie tā, ko vēlies. Apzināties, ko un kāpēc es daru, jautāt to sev un saprast, ko vēlos ar to sasniegt.

Raksts: Daniels Kevins

Korektore: Aurēlija Auzere

Pēteris Alksnis: "Mūsdienās neko vairs nevar noslēpt."

Thu, 31 Jan 2019 20:35:00 +0000

Piektdien, 18. janvārī tikos ar Pēteri Alksni. Runājām par mācībām, fotografēšanu un 21. gadsimta trakumu.

Zobrati ir maza detaļa lielā veselumā. No šīs mazās detaļas ir atkarīgs, vai viss lielais veselums, kas sastāv no maziem sīkumiem, kustēsies uz priekšu, ies atpakaļgaitā vai paliks uz vietas. Zobrati bieži vien tiek izmantoti, kad runa ir par domāšanu vai gaidīšanu. Zobrati griežas mūsu galvās, citu galvās, lauka vidū, kur youtube cenšamies noskatīties kādu video, kad nav interneta savienojuma, vai brīdī, kad elektroniski gribam iegādāties Dziesmu svētku biļetes. Tomēr, lai cik ironiski es runātu par zobratiem, tie gandrīz vienmēr griežas uz priekšu, kas laikam liecina par progresu.

Daniels Kevins

D.K: Vidusskola esot jauns sākums, tas ir skaistākais dzīves laiks un trakākie jaunības gadi- tā mēdz teikt pieaugušie, kas ar smaidu sejā atceras skolas laiku. Vai tev kaut kas ir mainījies, kopš mācies vidusskolā?

P: Interesants jautājums. Ņemot vērā, ka nenomainīju skolu, nekas daudz nav mainījies. Protams, ir interesanti, man ir patīkama un draudzīga klase, tādā ziņā viss ir skaisti. Pagaidām šķiet, ka tie arī varētu būt tie skaistākie dzīves gadi.

D.K: Atceros, kad sākumskolā mācījāmies vienā klasē, vienmēr biji pirmais. Arī pēc tam ģimnāzijā neatpaliki, un, ja nemaldos, tev bija augstākā vidējā atzīme skolā. Vai vēljoprojām turies augšgalā?

P: Dažus gadus biju, dažus ne, bet tā tas turpinās. Negribu lielīties, bet 1. semestri pabeidzu ar augstāko vidējo atzīmi skolā.

D.K: Lieliski! Par skolu sāku runāt tāpēc, ka visur apkārt runā, un daudz tiek apspriesta izglītības reforma. Es negrasos to kritizēt, taču gribu jautāt tev kā skolēnam, kuru tiešā veidā tas ietekmē,- kā tev šķiet, vai tas viss ir vajadzīgs? [Jaunā izglītības reforma paredz pārmaiņas mācību saturā, mācīšanas pieejā, mācību darba organizēšanā un vērtēšanā - red. piez.]

P: Es domāju, ka ir skolotāji, kas iet laikam līdzi un mainās neatkarīgi no reformām, taču ir skolotāji, kuri tā, kā mācīja pirms 20 gadiem, māca arī tagad un mācīs pēc visām reformām, un nekādas izmaiņas viņus neietekmēs.

D.K: Jautāju tāpēc, ka mēdz teikt, ka mainās pasaule mums apkārt, mainās cilvēki un iespējas, taču skola kāda bijusi pirms 100 gadiem, tāda esot arī tagad. Es gan laikam tam nepiekrītu, jo skola iet līdzi laikam un ar vai bez reformām man šķiet diezgan moderna. Tu noteikti jau esi sajutis jaunās dvesmas, un gan jau tev ir kādi secinājumi par to, kas tagad notiek. Kas tev patīk un kas nepatīk šajā jaunajā standartā?

P: Neko daudz par to šobrīd nevēlos komentēt, jo ir tikai pats sākums reformām un izmaiņām, kā arī daudz neesmu iedziļinājies tajā. Tomēr nedaudz analizējot un mēģinot saprast jau līdz šim paveikto, neko sliktu nevaru teikt. Man kā cilvēkam, kuram patīk pieturēties pie pārbaudītām vērtībām, pirmajā brīdī liekas, ka kaut kas tomēr nav kārtībā, bet pēc kāda laika viedoklis parasti ir mainījies.

D.K: Bet kā tu vispār domā, mēs ejam pareizajā virzienā?

P: Šobrīd ir grūti to pateikt, jo esam tikai ceļa sākumā. Runājot par tehnoloģijām, reizēm to nozīme ir pārvērtēta. Atgriežoties pie tava jautājuma, tas ir ļoti individuāli un atkarīgs no skolotājiem, kuri māca, cilvēkiem apkārt un kolektīva.

D.K: Parādās daudz grupu darba...

P: Jā, bet arī grupu darbs ir ne visiem. Ir cilvēki, kuriem patīk strādāt vienatnē un pašiem paļauties uz sevi un savām spējām. Arī man labāk patīk strādāt vienam, tāpēc man reizēm šķiet, ka visas reformas un tieksme pēc kaut kā jauna un labāka ir pārvērtēta. Varbūt vajag turēties pie tā, kas mums ir, un pilnveidot, un uzlabot to.

D.K: Visam savs sākums, arī tavai fotografēšanai. Kad un kā sāki ar to nodarboties?

P: Šobrīd atskatoties, par to nebiju domājis līdz brīdim, kad 9. klases eksāmenā nolēmu latviešu valodas mutvārdu daļā stāstīt par savu hobiju un to, kā sāku ar to nodarboties. Es mēģināju saprast, kur man tas sākums īsti ir. Tas varētu būt gadus piecus atpakaļ, taču tad tas vairāk bija paņemt telefonu, aiziet dārzā pie skaistām puķītēm, uztaisīt bildi. Paskatījos ārā pa logu, redzēju skaistu saulrietu, nofotografēju to, apstrādāju to instagram un publicēju. Domāju, ka neapzināti tā tas arī sākās.

D.K: Bet ar kaut ko taču jāsāk!

P: Pagāja gandrīz divi gadi, kad cilvēki sāka pamanīt manas bildes, jautāja, kā dabūju to gatavu. Tad nolēmu, ka vajadzētu mēģināt kaut kā nopietnāk- varbūt ne ar telefonu, bet ar kameru. Tajā laikā zināju arī foto tehnikas cenas un šķita, ka tas nav reāli, taču, kad pirms gandrīz diviem gadiem vasarā sāku ar kameru fotografēt, tad sāku apzināties ko īsti daru.

D.K: Es zinu, ka par nākotni grūti spriest, taču, vai tev šķiet, ka tas varētu kļūt par tavu darbu vai tomēr paliks ciešs hobijs?

P: Kad nopietnāk sāku fotografēt ar kameru, šķita, ka tagad strauji attīstīšos- būs fotosesijas, pasākumu fotografēšana un viss būs skaisti. Tagad, laikam ejot, esmu sapratis, ka portreti un fotosesijas nav īsti domāti man. Man labāk patīk staigāt, izbaudīt un uzņemt dabu. Tagad esmu pievērsies arī dzīvnieku fotografēšanai.

D.K: Jā, sēžot autobusā, skatījos tavas bildes un redzēju. Tagad gan neatceros, kas tas bija par dzīvnieku, bet atceros, ka biji pierakstījis, ka tas ir tavs pirmais savvaļā nofotografētais dzīvnieks.

P: Jā, tā bija stirna. Tas notika pavisam negaidīti. Braucot mājās no Skaņākalna, bija saulrieta laiks un ievērojām, ka pļavā parādās stirnas, kaut kur skrēja arī lapsas. Parādījās arvien vairāk un vairāk, tad nolēmām, ka jāpiestāj. Kaut kas arī sanāca.

D.K: Arī pēdējā tavā publicētajā bildē bija dzīvnieki.

P: Jā, tā iepriekšējā bilde bija vairāk neapzināti, garām ejot, taču pēdējā bija jau ar mērķi. Gāju pie mājas un novēroju, ka ap saulrieta laiku stirnas nāk laukā no meža un domāju, ka aiziešu un pamēģināšu. Bija liels putenis, šķita, ka nekas nesanāks, vēl suns atskrēja līdzi. Domāju likt kameru somā un iet mājās, bet tad nolēmu vēl pagaidīt. Es, protams, cerēju tikt tuvāk šiem dzīvniekiem, bet sanāca kā sanāca. Bilde beigās ir unikāla, iespējams, laikapstākļu dēļ.

D.K: Atgriežoties pie jautājuma par profesiju, sāku domāt, ka tagad cilvēki, kā jau pats teici, var paši paņemt telefonu un uzņemt bildes. Vai tev nešķiet, ka šī profesija nākotnē būs vai varbūt jau tagad ir apdraudēta?

P: Viss atkarīgs no tā, ko uzskatām par apdraudēšanu. Profesionāļus tas nepadraudēs, un, šķiet, ka arī kādu laiku tās iespējas profesionālajai tehnikai tomēr būs lielākas, protams, izmaksas līdz ar to arī. Telefonu attēlu kvalitāte šobrīd ir ļoti laba, arī programmatūra, kas izstrādāta telefonu kamerām, tāpēc reizēm parastām bildēm nevar pateikt, kas ar ko ir fotografēts. Bet, vai tas apdraud fotogrāfus, es domāju, ka nē, jo ir bijuši eksperimenti, kur fotogrāfi ar iPhone fotografē kāzas, bet jau tas vairs nav tas.

D.K: Noteikti fotografējot ir kaut kādi gandarījuma brīži, kad saproti, ka tas, ko dari ir jēgpilni un pašam sagādā prieku.

P: Gandarījuma brīži... Nu es zinu, ka manas mīļākās bildes sociālajos tīklos nebūs veiksmīgas. Kāds britu dabasskatu fotogrāfs teicis: "es zinu, ka šī bilde dzīvos pie sienas nevis instagram." Un tāda veida bildes man patīk visvairāk, jo tajās redzams kas tāds, kam ikdienā cilvēks būtu vienkārši pagājis garām un nekad nebūtu pamanījis. Piemēram, šī bilde- es skaidri zinu, ka tā instagram nebūs diez ko veiksmīga.

D.K: Šī bilde varētu attēlot kāda cilvēka sajūtu, vienam stāvot dziļos ūdeņos. Un tev šķiet, ka tai paskries garām, neievēros un nenovērtēs?

P: Varbūt arī ievēros, taču man nav sajūtas, ka tas būtu jāpublicē plašākam cilvēku lokam. Man patīk, ka dažreiz kaut kas paliek tikai man un vēl dažiem. Par bildi nevajag spriest pēc cipariem, kas kaut kur iegūti. Protams, runājot par tiem skaitļiem, vislielākais gandarījums ir tad, kad publicēju bildi par kuru ļoti šaubos, bet tad tā izrādās gada veiksmīgākā bilde. Tad ir patīkami, ka kaut kas ir izdarīts pareizi.

D.K: Tev bijusi arī sava izstāde. Interesants ir arī stāsts par to, kā tā tapa ideja par šo izstādi.

P: Saprotu, ko domā, bet patiesībā ideja par izstādi tajā rudenī bija jau nedaudz iepriekš. Tieši skolotāji mudināja, ka vajadzētu pamēģināt. Tad es domāju, ka varētu, bet vēl šaubījos. Tad vienā dienā ieraudzīju, ka facebook zem pēdējās publicētās bildes skolas direktore iekomentējusi, ka vajadzētu uztaisīt izstādi skolā. Nodomāju, ka ir vērts pamēģināt. Tas notika septembrī, izstāde tika atklāta decembra vidū un līdz tam arī bija vesels stāsts.

D.K: Kā uz šo izstādi skaties tagad ar šodienas acīm?

P: Toreiz tās bija labākās bildes, kuras man bija, un es noteikti nenožēloju. Kaut kāda pieredze ir iegūta, bet tad, kad būs vēl kāda izstāde, es ļoti gribētu iesaistīties pašā tapšanas procesā, saprast, kā pati bilde tiek drukāta, un izprast to tehnoloģiju.

D.K: Bez izstādes tev bijuši arī citi panākumi. Iepriekš biji nominēts, taču šoziem arī uzvarēji nominācijā "Gada mākslinieks". [Limbažu Jauniešu centrs katru gadu rīko pasākumu, kur dažādās nominācijās apbalvo jauniešus - red. piez.] Vai šādi panākumi tev dod atspaidu un spēku virzīties tālāk?

P: Protams, kaut ko jau tas ietekmē un motivē, lai gan motivācija kļuvusi jau par banālu jēdzienu. Ir patīkami, kad tādas lietas notiek, bet es nefotografēju tāpēc, lai uzvarētu kādā nominācijā vai iegūtu kādu balvu vai atzinību. Es daru to tāpēc, ka man tas patīk. Runājot par "Gada mākslinieka" titulu, tas ļoti labi pierādīja to, ka par spīti tam, ka man iepriekšējā gadā likās, ka uzvarēšu, jo bija izstāde, aktīvi darbojos sociālajos tīklos, bet beigās izrādījās, ka nē, tad nākamais gads bija daudz mierīgāks, vairāk laiku veltīju citām lietām un tad, kad es patiesībā vismazāk gaidīju, dzirdēju savu vārdu.

D.K: Man tavas fotogrāfijas asociējas ar lielu mieru, arī pats iepriekš teici, ka tev dabu labāk patīk fotografēt. Skrienot cauri tavam instagram profilam, var ļoti labi redzēt, kā spilgti iezīmējas un nomainās gadalaiki. Vai ir kāds gadalaiks, kuru tev visvairāk patīk iemūžināt?

P: Rudens, oktobris un tā krāsas, un tas laikam ir visiem fotogrāfiem. Šajā laikā ir grūti uztaisīt sliktu bildi. Protams, vasara un saullēkti un saulrieti pie ezera ir patīkams laiks. Ar ziemu ir tā, ka man patīk to fotografēt, bet nepatīk tas, ko pēc tam redzu datora ekrānā. Šogad esmu apņēmies mēģināt saprast ziemu un to, kā to fotografēt, jo katrs gadalaiks ir jāizprot...

D.K: Un katrā tas savs skaistums jāatrod...

P: Jā, un pavasarī man pagājušajā gadā neizdevās atrast to skaistumu, šogad mēģināšu to atkal, redzēsim, kā sanāks. Fotografēt cenšos tā sauktajā zelta stundā, kas ir stundu pirms saulrieta.

D.K: Pie dabas patiešām var gūt mieru un man jāatzīst, ka dzīvot laukos būtu mans sapnis. Pats arī esi teicis, ka dzīvo laukos un tāpēc man ir jautājums. Vai vari teikt, ka bez šīs mierīgās dzīves vairs nevari?

P: Lauku miers un brīvība - tie šķiet jau ļoti pašsaprotami un reizēm pat nenovērtēti, ka kas tāds ir tepat durvju priekšā. Pēdējā reize, kad patiešām to novērtēju bija tad, kad biju apmaiņas programmā Vācijā.

D.K: Redzēju, tu arī uzņēmi ļoti skaistas bildes.

P: Jā, novirzoties no tēmas, pilsētvide, urbānā fotogrāfija ir arī kaut kas tāds, ko man gribētos apgūt. Cerēju, ka tās nedēļas laikā sanāks, taču tas vairāk bija liels skrējiens pa pilsētu, jo laiks bija ierobežots un plāni neskaidri. Atgriežoties pēc tās nedēļas mājās, bija tik patīkami būt vienam- atpūsties no sabiedrības, kas visu laiku bija apkārt, un būt mājās.

D.K: Domāju, ka tas ir tik jauki, ka var iebēgt mežā un tur nenāk neviens pretī.

P: Vispār tā gan nav. Aizvakar aizbraucu pēc skolas un mājām, redzēju, ka bija sarma un domāju uztaisīt kādu bildi. Ejot redzēju, ka ceļmalā stāv mašīna. Gāju tālāk un redzēju, ka pretī kaut kur pļavas vidū stāv cilvēks ar suni, tā kā visādi var būt.

D.K: Tagad parunāsim par 21. gadsimtu. Esmu gan pats par to domājis, esmu bijis arī pāris pasākumos, kur par to spriež un diskutē, un, godīgi sakot, tas mani biedē. Vai tevi šis laiks nebiedē?

P: Biedē. Mūsdienās neko vairs nevar noslēpt. Mēs te sarunājamies un uz galda mums stāv telefoni, it kā šķiet, ka nekas, bet kaut vai tāds sīkums kā reklāmas facebook. Es skaidri zinu, ka neesmu meklējis internetā vai interesējies par dārza šķērēm, bet sarunājos par to dzīvē un pēc divām dienām skatos, ka parādās reklāmas, kas piedāvā iegādāties šādu preci. Un tas ir piemērs no manas dzīves, tādi ir vairāki.

D.K: Sāk palikt neomulīgi.

P: Jā, vienreiz sarunājos par mileniāļiem un paaudžu maiņu, un pēc dažām dienām youtube piedāvā video par šo tēmu.

D.K: Es tam visu laiku nepievērsu uzmanību, taču tad atskārtu, ka tā patiešām notiek.

P: Es arī tam it kā nepievērsu uzmanību, taču pirms gada biju diskusijā, kur runājām par modernajām tehnoloģijām un par informāciju, kas tiek savākta un saglabāta. Un tad arī spriedām, ka it kā liekas, ka nenoklausās, bet patiesībā ļoti labi noklausās. Tad arī par to sāku vairāk aizdomāties.

D.K: Nākotnē cilvēkus mācīšot datori, jau tagad ir radītas automašīnas, kuras vada nevis cilvēks, bet gan datora programma, un vēl ir daudz šādu, manuprāt, absurdu risinājumu. Tagad ļoti vajadzīga un pieprasīta ir programmētāja profesija, un jāsāk baidīties, vai tas arī nebūs viss, kas nākotnē būs vajadzīgs. Vai tev nešķiet, ka zudīs cilvēka vērtība?

P: Es uzskatu, ka tas ir diezgan individuāli. Es skatos diezgan skeptiski uz pašbraucošajām automašīnām un mākslīgo intelektu kopumā, jo esmu skatījies video, kur mākslīgo intelektu izmanto sazvērestībā pret cilvēci (tas gan vēl nav noticis). Nesen dzirdēju, ka pašbraucošā mašīna uztriecās robotam, kas arī liek aizdomāties. Runājot par programmētājiem, domāju, ka šī profesija jau sāk palikt mazāk aktuāla, jo cilvēks pamatlietas jau ir iemācījis datoram, tālāk dators programmē datoru.

D.K: Mākslīgais intelekts tagad tiekot būvēts tā, ka tas pats mācās no savām kļūdām, piefiksē tās un nākamajā reizē reaģē savādāk. Un tad es sāku domāt, ka šim mehānismam jau pašam sāk veidoties sava domāšana un raksturs. Tev nešķiet, ka tehnoloģijas notrulina cilvēkus?

P: Tas atkarīgs no tā, kā tās tiek izmantotas. Varbūt banāli, bet datorspēles un vispār spēles kopumā... Es personīgi nespēlēju, nekad neesmu spēlējis un ceru, ka nekad arī nespēlēšu.

D.K: Es arī, man vispār šķiet, ka cilvēki spēlē spēlēs tāpēc, ka negrib palikt ar sevi divatā. Man šķiet, ka tā ir tāda būšana nemitīgā troksnī.

P: Trakākais, ko laikam esmu redzējis, ir cilvēki, kuri, atrodoties vienā telpā, nevis sarunājas, bet spēlē spēli un komunicē caur to. Un viņiem viss apkārt esošais vienkārši pazūd.

D.K: Nobeigsim sarunu ar filozofisku jautājumu. Kā tev šķiet, vai mēs apzināmies ceļu, pa kuru ejam? Vai mēs varam nojaust, kur nonāksim?

P: Izklausīsies nedaudz pesimistiski, bet vienīgā lieta dzīvē, par kuru varam būt pavisam droši ir tas, ka mēs visi nomirsim. No tā nekā neizbēgt, mēs nezinām, kad un kā, bet beigas reiz pienāks. Ko mēs darīsim visu šo laiku ir grūti paredzēt.

Estere Tauriņa: "Iet un darīt man laikam iemācījusi skatuve."

Wed, 16 Jan 2019 20:15:00 +0000

Saulainajā 12. janvāra sestdienā tikos ar Esteri Tauriņu, lai runātu par kopā būšanu svētkos, mūziku, ceļojumiem un mērķu sasniegšanu.

D.K: Ziemas brīvlaiks beidzies, pagājusi arī pirmā nedēļa skolā. Kā pavadīji brīvdienas?

E: Brīvlaikā bija daudz pasākumu un daudz darāmā. Kad beidzās skola, bija daudz koncertu, kuros uzstājos. Spilgtākie, kas palikuši atmiņā, ir labdarības koncerts "Eņģeļi pār Latviju" un Jampadrača Ziemassvētku koncerts. Jāpiemin tas, ka brīvlaikā man bija arī dzimšanas diena. Bija arī mierīgāks laiks, varēju pabūt ar sevi, savām domām un ģimeni. Vispār, runājot par Ziemassvētkiem, man patīk šajā laikā būt kopā ar ģimeni.

D.K: Jā, man šķiet, ka Ziemassvētki vispār ir kopā būšanas laiks.

E: Jā, man ļoti patīk! Un dāvanas jau nav pats svarīgākais. Svarīgākais ir tas, ka visi ir kopā. Ziemassvētkos mēs vienmēr braucam uz laukiem pie vectēva un vecmammas (mammas vecākiem), tad ejam ārā un ar svecītēm rotājam eglīti. Mazie bērni vienmēr meklē dāvanu maisu, kas paslēpts zem eglītes, kas atrodas blakus esošajā mežā. Tā mēs visbiežāk sagaidām Ziemassvētku vakaru. Pēc tam ir pasākums pie omes Limbažos.

D.K: Visi radi jāapbrauc!

E: Tieši tā, un tā tas notiek vienmēr. Tas ir tik jauki satikt savējos un parunāties.

D.K: Tikko pieminēji koncertus un dziedāšanu. Gatavojoties sarunai, zināju, ka nevarēsim iztikt bez šīs tēmas.

Tu esi uzstājusies neskaitāmos koncertos, piedalījusies daudzos konkursos, dziedājusi televīzijā un stāvējusi uz Mežaparka lielās estrādes, kur biji soliste Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Vai ar tik lielu pieredzi vēl ir stress un satraukums, kāpjot uz skatuves?

E: Ja godīgi, tad satraukums ir ļoti liels. Vienmēr cilvēki domā, ka tev taču ir tāda pieredze, tev nevajadzētu būt uztraukumam, bet patiesībā uztraukums ir ļoti liels. Piemēram, ja jādzied koncerta sākumā, tad satraukums sāksies, uzejot uz skatuves un sākot dziedāt. Bet, ja būs ilgi jāgaida un jāuzstājas koncerta vidū, tad uztraukums man būs visu koncerta laiku. Bet es domāju, ka bez uztraukuma nemaz nevar. Ir jāmēģina sevi savaldīt, un to var iemācīties. Uztraukums ir viena no īpašajām sastāvdaļām. Esot uz skatuves, cilvēks rāda, kā viņš spēj savaldīt sevi un savu satraukumu.

D.K: Man ar uztraukumu ir pavisam interesanti. Kad uzkāpju uz skatuves, trīcu ne tikai es un manas rokas, bet arī kulišu aizkari man aiz muguras. Bet vispār, satraukumam ir jābūt, lai nezaudētu modrību un uz skatuves nekļūtu pārāk izklaidīgs.

E: Es pat nezinu, kā lai to izskaidro, jo ir cilvēki, kuri patiešām nesatraucās. Varbūt viņi ir pieraduši pie skatuves dzīves, taču nevarētu teikt, ka esmu maz dziedājusi, lai nebūtu pie tā pieradusi. Man patīk būt uz skatuves, taču man vienmēr ir ļoti liels satraukums, jo katru reizi šķiet, ka es eju ar savu tīrāko un labāko sirdsapziņu pie klausītājiem, un gribu, lai skan vislabāk un lai gan viņiem, gan man ir gandarījums par to, ko es sniedzu.

D.K: Nesen lasīju kādu interviju ar dziedātāju, kurā mūziķe atzinās, ka viņai labi sanākot izpildīt tikai tās dziesmas un tā žanra mūziku, kura viņai pašai patīk. Vai tev ir tāpat?

E: Ir reizes, kad ir jādzied dziesmas, kuras pašai ļoti nepatīk, taču nesaku, ka tās uzreiz sanāk sliktāk. Arī pie tām dziesmām ir jāpiestrādā un ir jādod skatītājiem ar tik lielu atdevi, kādu dodu dziesmās, kuras pašai patīk. Bet vispār ir tā, ka daudzi mūziķi sāk ar noteiktu mūzikas stilu mācīties dziedāt. Es uzskatu, ka visiem jāsāk mācīties ar pašu pamatu- akadēmisko mūziku, kad vienkārši dzied, pareizi veido notis, patskaņus u.t.t., un tad sanāks viss pārējais. Tas ir pamats, pēc kura visu var nodziedāt. Bet par patikšanu ir cits stāsts, jo dziesmai tomēr ir jāpatīk, dziesmā vajag iedziļināties un saprast tās būtību. Ja vienkārši atdzied, tad tas vairs nav tas.

D.K: Kad biju mazs, es ļoti gribēju iet mūzikas skolā. Lūdzos savai mātei, taču viņa mani neveda, jo domāju, ka man pietrūks apņēmības pabeigt. Tagad es nožēloju, ka nebiju uzstājīgāks, jo es ļoti gribētu mācēt spēlēt vijoli vai kādu citu instrumentu. Turklāt es zinu, ka tu esi vijolniece.

E: Sešu gadu vecumā es sāku spēlēt vijoli. Man sākumā gāja ļoti traki, atceros, ka mans opis vienmēr mēdza teikt: "beidz taču čīgāt to vijoli", jo viņš saprata, ka ļoti šķībi skan. Es kā mazs bērns vēl nepratu, bija puņķi un asaras.

D.K: Tas laikam bija tas, no kā vēlējās aizbēgt mana māte...

E: Atceros, ka pirmajās klasītēs mamma stāvēja blakus un asistēja- teica kas ir un kas nav šķībi. Mēs vēl mēdzām iet pie klavierēm un es vēl tagad atceros to skatu, kā raudāju un asaras lija pār vijoli. Es neteiktu, ka man gāja slikti, taču nebija tik labi kā gribētos pašai, jo es vienmēr esmu bijusi ļoti pašapzinīga. Es vienmēr gribu kāpt pa kāpnēm un tiekties augstumos. Vijoli spēlēju līdz kādai desmitajai klasei, mūzikas skolu pabeidzu tad, kad skolā mācījos astotajā klasē. Es biju tas bērns, kurš braukā pa konkursiem, iet uz mūzikas skolu arī sestdienās un svētdienās. Mana dzīve nebija iedomājama bez vijoles, taču tad, kad pēc desmitās klases pārtraucu iet uz mūzikas skolu laika trūkuma dēļ, jutu, ka palieku nomākta. Tas laikam bija tāpēc, ka mana dzīve bija ļoti saistīta ar vijolspēli, likās, ka ir iekšējs sagruvums.

D.K: Vai ir vēl kādi mūzikas instrumenti, kurus proti spēlēt?

E: Ja runājam par citiem instrumentiem, tad mans mīļākais mūzikas instruments vienmēr ir bijis čells. Tā kā tad, kad biju maza, Limbažos nevarēja mācīties spēlēt čellu, es aizgāju mācīties spēlēt vijoli. Vienpadsmitajā klasē izdomāju, ka vajadzētu pamēģināt spēlēt čellu. Zināju, ka mūzikas skolā bija parādījusies tāda iespēja. Man gāja traki, jo man ir mazas rociņas, taču tad pieradu un viss bija kārtībā. Taču problēma bija tāda, ka viss ir basa atslēgā [spēlējot vijoli, ir vijoles atslēga - red. piez.] un man bija grūti pierast. Stīgas bija tik lielas, rokas tik mazas, ka es pusgadu paspēlēju un tad pārtraucu, jo sapratu, ka to nevaru- tas nav man. Protams, protu spēlēt arī klavieres.

D.K: Zinu, ka tu aktīvi sporto. Saka, ka sportošana palīdz dziedāšanai, vai tā ir?

E: Jā, dziedātājiem vajadzīga laba fiziskā sagatavotība. Kādreiz regulāri gāju uz vieglatlētiku, taču tad pārtraucu, jo nepietika laika, tad mājās sāku pati vingrot. Man arī ļoti patīk skriet, to man ieaudzinājis tētis. Mēs kopā dodamies garos skrējienos, ir grūti, bet man patīk. Pēc tam ir gandarījums, ka esmu kaut ko izdarījusi, un nav tā, ka es nevaru.

D.K: Tu esi absolvējusi Junior Achievement Latvija līderu programmu. Vai vispirms vari pastāstīt kas tas īsti ir?

E: Tā ir programma, kurā cilvēkā attīsta līderības prasmes. Tiek attīstīts komandas darbs, pilnveidotas dažādas īpašības. Es teiktu, ka šajā programmā var dažādos spektros sevi atrast no jauna.

D.K: Esmu dzirdējis, ka tikt šajā programmā nemaz nav tik vienkārši. Vai vari pastāstīt, kā tu izlēmi pieteikties?

E: Ja godīgi, tad mani uzrunāja mūsu pašu limbažniece Una Arbidāne, kura šo programmu ir absolvējusi. Viņa mani iedrošināja, pieteicos pirmspēdējā dienā uz interviju. Kad gāju uz interviju man bija ļoti liels satraukums, atceros, ka Una teica: "Tikai neizlaidies krēslā!" Iegāju iekšā ar lielu pozitīvismu, jo saka, ka pirmais iespaids ir vissvarīgākais. Uzdeva daudz jautājumus, kuri bija diezgan pinķerīgi, bet ar pārliecību turējos pretī. Ir svarīgi pastāvēt par savu viedokli, parādīt, ka patiešām vēlies tur būt. Patiesībā intervija bija ļoti interesanta, daudz smējāmies. Intervētāji ar saviem jautājumiem mani centās nogāzt no ceļa, bet laikam nesanāca.

D.K: Kas ir vērtīgākās lietas, kuras iemācījies šajā līderprogrammā?

E: Pastāvēt par sevi. Paust savu viedokli skaļi un nebaidīties no tā. Šajā līderprogrammā mēs attīstījām manas vājākās īpašības, un viena no tām bija būt "nekaunīgi pozitīvam". Es ļoti attīstīju savu runātprasmi, tā lai bez problēmām runātu ar augstāka statusa cilvēku. Svarīgi būt ar savu domu un mērķi, citādāk tas cilvēks mani neņems nopietni.

D.K: Vai ieteiktu citiem pieteikties šajā līderprogrammā?

E: Noteikti! Tur iekļūt ir grūti, taču tas ir ļoti vērtīgi. Vēl viena vērtīga lieta, ko tur iemāca ir laika plānošana. Ir dots noteikts laiks, kurā jāīsteno savs projekts, pašam jāplāno nodarbību saraksti. Iemāca arī strādāt komandā, prasmi dalīt darbus, lai nebūtu tā, ka visu dara viens cilvēks.

D.K: Tas laikam ir tas, ko man vajadzētu mācīties. Es neciešu komandu darbus, labāk daru visu viens.

E: Arī es nekad neesmu bijis komandas cilvēks. Tāpēc man vienmēr paticis individuālais sports nevis komandu spēles, jo no tām nespēju gūt gandarījumu.

D.K: Ja nu runājām par to, kā Una pierunāja tevi pieteikties, tad paturpināsim šo domu. Daudzi jaunieši baidās no nezināmā, tāpēc bieži vien vēlas kaut ko iesākt, taču tā arī to neizdara. Tā arī daudzas labas idejas, lielas un skaistas ambīcijas netiek piepildītas. Kā pārkāpt pāri bailēm no nezināmā, salauzt ledu, iet un darīt?

E: "Iet un darīt" man laikam iemācījusi skatuve, man ir bijušas daudzas neveiksmes, taču svarīgākais ir neapstāties un turpināt. Vismuļķīgākais ir pārtraukt pusceļā kādas neveiksmes dēļ, jo mēs nekad nevaram zināt- varbūt nākamā reize būs tā, kad izdosies. Dzīvē viss nolikts ar mērķi, tā, lai mēs mums paredzēto varētu sasniegt. Mums ir jātiecas uz augstākajiem mērķiem.

D.K: Es arī par to esmu domājis. Lai arī kas kuram tur augšā būtu, tas spēks, kas mūs vada, neuzliek mums lielākus izaicinājumus, kādus nevaram izpildīt. Tad, protams, ir izvēle- padoties un atkāpties vai cīnīties un sasniegt virsotnes.

E: Es šo gadu sāku ar jaunu apņemšanos: varētu aizvest visas iesāktās lietas līdz galam. It kā esmu cilvēks, kurš visu vienmēr ved līdz galam, taču ir idejas, kuras ienāk prātā, bet nezinu kāpēc tas neīstenoju. Nevajag baidīties no uzdrīkstēšanās.

D.K: Gatavojoties sarunai, veicu nelielu izpēti un ievēroju tavā instagram, ka tev visās bildēs ir ļoti dzīvas un smaidīgas acis- patiess smaids. Arī dzīvē tevi satiekot vienmēr esi smaidīga un enerģiska. Kur tu gūsti šo pozitīvismu?

E: Bija atziņa, kuru agrāk teicu: "dzīve ir par īsu, lai bēdātos". Protams, arī es mēdzu būt aizkaitināta un dusmīga, taču es nemēdzu to izrādīt uz āru. Ja es smaidu, tad arī citos radu smaidu, ar to domāju, ka ar savu attieksmi atpakaļ sagaidīšu to pašu. Ja runājam par to, kur gūstu enerģiju, tad to saņemu no dabas un apkārtējiem cilvēkiem. Ziema man ir īpaši mīļa, to izjūtu kā savu gadalaiku un gūstu daudz enerģijas.

D.K: Ne velti pieminēju dzīvās un patiesās acis, jo tās nekad nemelo. Bet ir brīži, kad acis ir tukšas un ir liela bezcerības sajūta, nav enerģijas un spēka saņemties. Vai tev ir kāds ieteikums, kā tikt ārā no šī nebeidzamā riteņa?

E: Man šķiet, ka jāsāk darīt kaut ko jaunu. Tādas lietas, kuras nekad iepriekš neesi darījis. Jāmeklē jauni hobiji, pieķeršanās un lietas, kuras aizrauj. Ļoti daudz arī nozīmē cilvēki, kuri ir mums apkārt. Varbūt tā nav visiem, taču domāju, ka jāmeklē dabā savu īsto sajūtu, lai justos laimīgāks.

D.K: Es ļoti uzlādējos pie jūras. Parasti aizbraucu ar savu smago bagāžu, to atstāju tur un somā atpakaļ salieku lielo jūras varenību, spēku un skaistumu.

E: Vēl viena interesanta lieta - tiklīdz kā nejūtos dzīvē labi, es eju nogriezt matus. Saka, ka tas palīdzot tikai dažas dienas, bet man pilnīgi noteikti tā nav, man sākas jauna dzīve.

D.K: Tev patīk ceļot?

E: Ļoti! Jau otro vasaru pēc kārtas biju aizbrauksi pie savas krustmātes uz Gērnsija salu [Anglijas sala]. Viņa dzīvo pie paša okeāna, tur ir ļoti skaisti. Pamostos no rīta un okeāns zem kājām, katru rītu tur gāju skriet. Tā ir vieta, kurā var sakārtot savas domas. Pēdējais, kur vasarā biju, bija Bulgārija. Man ļoti patika, taču sapratu, ka neesmu liela karstuma mīlētāja.

Astotajā klasē biju apmaiņas braucienā uz Islandi. Tā noteikti ir vieta, kurā gribētu atgriezties atkal, atkal un atkal. Man ļoti atmiņā iespiedušies dabas skati, visas klintis un geizeri. Biju tur ziemā un nevarēju beigt sajūsmināties. Tur gan ir skarba daba, neko īsti nevar izaudzēt, tāpēc iedzīvotāji visu pērk veikalos. Viņiem esot tāds teiciens: "Ja apmaldies, tad piecelies kājās", jo viņiem ir maz koku.

D.K: Sarunas beigās vēlos tev uzdot varbūt banālu, tomēr interesantu jautājumu- ja būtu iespēja pagriezt atpakaļ laiku, vai būtu lietas, kuras nedarītu vai izdarītu citādāk?

E: Man ļoti patika mani sešpadsmit gadi. Tajā brīdī bija miers, nebija jāsatraucas par daudzām lietām. Brīžiem domāju: kāpēc es vairs neeju bērnudārzā? Bet domāju, ka neko nemainītu, jo viss notiek tā, kā tam jānotiek. Ja es izmainītu pagātni, tad nākotne būtu pilnīgi citādāka.

D.K: Piekrītu. Domāju, ka pieredze ir mūsu lielākā bagātība.