Zobrati - Diskusijas

Diskusija: Tīra vide. Sāksim ar sevi

Mon, 28 Oct 2019 16:25:00 +0000

Pirms kāda laika internetu appludināja ziņas par degošajiem Amazones lietusmežiem. Lai gan vairākas fotogrāfijas bija gadiem vecas vai pat uzņemtas citviet, sociālo tīklu lietotāji šīs ziņas pārpublicēja, ar lielu nožēlu kritizējot dabas piesārņošanu. Šī visa kontekstā rodas vairāki jautājumi, piemēram, vai mēs patiešām saprotam, kādēļ šie meži dega? Vai tikai pārpublicējot ziņas mēs kaut ko patiešām atrisinām? Kā šeit, dzīvojot Latvijā, mēs varam palīdzēt degošajiem mežiem? Populārs arī kļuva kādas meitenes izteiktais viedoklis, ka "tā ir liela divkosība dalīties ar šādām ziņām, taču pašam apzināties, ka vides labā neko nedarām. Mēs vēlamies izskatīties labāki, tāpēc pārpublicējam šādus ierakstus, taču tā neko nevēršam par labu.”

Daniels Kevins: Mēs visi zinām vai vismaz esam dzirdējuši par vides problēmām — gaisa piesārņojumu, globālo sasilšanu un atkritumu pārlieko daudzumu —, taču mēs mēdzam to ignorēt, aizbildinoties ar to, ka paradumu maiņa jāveic valdībai, ražotājiem un visiem pārējiem, tikai ne mums, jo ”ko tad es viens ar savu rīcību varu paveikt pret lielo industriju…” Šajā diskusijā vēlamies kliedēt mītu, ka paši neko nevaram darīt, vēlamies izvirzīt mūs pašus kā galveno pārmaiņu virzītājspēku un dalīties iespaidos par to, kā ar savām mazajām izvēlēm spert soli pretī tīrākai un draudzīgākai videi. Mums ir arī citi jautājumi šajā kontekstā, taču sāksim ar to, ka katrs no mums pastāsta par savām izvēlēm, kas palīdz klimata krīzes mazināšanai!

Elīna Keršteine: Daniels tikko teica par šo “ko tad es viens, es viens pats neko nevaru mainīt’’. Man tas atgādina vēlēšanas, jo ir tik daudz latviešu, kuri pasaka, ka es jau viens nevaru neko izdarīt, tāpēc neiešu, tāpat ar vides problēmām — viena pudele jau neko nedos, arī viens maisiņš dabai neko nenodarīs, taču tad, kad miljoniem cilvēku saka tieši tāpat, rezultāts ir acīmredzams. Man šķiet, ka katrs mūsu izdarītais mazumiņš patiesībā ir ļoti daudz. Kaut vai plastmasas maisiņa vietā izvēloties papīra vai auduma, process vismaz virzās uz priekšu. Ja runājam par manis pašas ceļu, pat nezinu, kad tas sākās, tas notika automātiski. Es rakstīju zinātniski pētniecisko darbu par vides problēmām, tāpēc 11. klasē šiem jautājumiem nodevos diezgan padziļināti. Sapratu, ka viss patiešām ir slikti, un mums kaut kas jādara. Tāpēc, dodoties uz veikalu, vienmēr padomāju par to, kā radīt mazāk atkritumus. Ja aizmirstu paņemt līdzi savu auduma maisiņu, nesīšu visu ar rokām, tai pat laikā neesmu histēriska vides aktīviste, kas nekad mūžā nav iegādājusies nevienu plastmasas pudeli. (…) Sociālajos tīklos mēs redzam, ka trakas lietas patiešām notiek, un tas nav slikti, ka ar to dalāmies, jo vismaz apziņas līmenī saprotam, kas notiek. Mēs esam nonākuši līdz ļoti kritiskai robežai, jo vismaz tad, kad es 2016. gadā rakstīju zinātniski pētniecisko darbu, bija punkts- ja zemeslode sasils par 1,6 - 2 celsija grādiem, nodarītais posts būs neatgriezenisks, mēs neko vairs nevarēsim saglābt, tāpēc vēlos izcelt vēlreiz, ka katrs mazais ikdienas nieciņš ir ļoti svarīgs, neaizmirstiet to! Pat ja kādreiz gadās kas nepareizs, mēs to nedarām katru dienu.

Daniels Kevins, Anna Kublicka (no kreisās) un Elīna Krešteine. Foto: Guntis Apse.

Anna Kublicka: Es mācos Limbažu 3. vidusskolā, pirms trīs gadiem es sāku doties uz Eko padomi, kas mūsu skolā, manuprāt, ir ļoti svarīga. Ekoskolas vadītāja sāka mani iesaistīt dažādos pasākumos, man šīs lietas sāka interesēt, man tas viss šķita interesanti — braucu uz forumiem, piedalījos pasākumos, un tad sāku domāt līdzi tam, ko es daru un ko es ar savām izvēlēm varu ietekmēt. Kā redzat, man ir sava daudzkārt izmantojamā ūdens pudele, kas gan ir mazākais, ko var darīt. Ekoskolas dēļ patiešām aizdomājos par šīm lietām, ārpus tās sāku pētīt internetā pieejamo informāciju, lasīt gramatas par šo tēmu, tāpēc domāju, ja nebūtu Ekoskolas, diez vai mani tas šobrīd interesētu.

Daniels: Kopš pagājušā gada decembra esmu pievērsies minimālismam. Tas ir diezgan interesanti, jo pretēji stereotipiem minimālisms nav stāsts par sviešanu ārā, tas ir par nevajadzīgu lietu nepirkšanu. Ne vienmēr ir vajadzīgs jaunākais modelis, modīgākais apģērbs vai citi dažādi nieki, kurus nopērkam, bet neizmantojam. Šī nemitīgā tiekšanās sakrāt naudu, nopirkt to, tad to, un atklājas, ka vajadzīgs vēl kas… Jāsaprot, ka daudzas no šīm lietām mums nav vajadzīgas, tāpēc nolēmu pievērsties minimālismam. Tagad manas domas koncentrējas uz to, kā mazāk iegādāties liekas lietas, kā iztikt ar pēc iespējas mazāku mantu daudzumu. Taču, runājot vispārīgi par vides lietām, esmu diezgan impulsīvs — šobrīd deg meži, lai gan šķiroju atkritumus un maz izmantoju dzīvnieku izcelsmes produktus, neizmantoju plasmasas maisiņus, bet tas laikam tādēļ, ka esmu estēts, un man nepatīk, kā tie izskatās. Es par to domāju, bet bieži sanāk aizmirst, tāpēc šie meži kalpo par vispārīgu atgādinājumu vairāk rīkoties, nevis tikai teikt, ka to visu zinu. Esmu ievērojis, ka jaunieši diezgan bieži zina, ka viņu rīcība nav laba, bet ko tad maina tikai tas, ka tu zini? Ir vajadzīga darbība.

Elīna: Tomēr ir svarīgi, ka lielāko laiku pavadi dzīvojot videi draudzīgāk, dažreiz kaut kas jau var noiet greizi…

Amanda Kaufmane: Es laikam visu daru ekonomisku apsvērumu dēļ. Ja padomājam, tad izdevīgāk ir vienkārši neiztērēt naudu par plastmasas pudeli, bet gan to ieliet savā. Es daudzas jūsu iepriekš nosauktās lietas darīju, pat nedomājot par vides problēmām. Ievēroju, ka to daru un palīdzu videi, tāpēc padomāju par vēl citiem veidiem, kā dzīvot videi draudzīgāk. Dzīvot zaļāk pretēji daudzu uzskatam ir arī dzīvot lētāk, tas laikam arī ir mans galvenais dzinulis. Arī Annas minētajos Ekoskolas forumos esmu bijusi, ne saistībā ar savu skolu, jo mana skola nav Ekoskola, taču tur es sajutos tā, it kā lasītu visu meitenīšu postus par degošajiem lietusmežiem, kuras tikai pārpublicē tos tāpēc, ka draudzene tā izdarīja. Man radās sajūta, ka daudzi no šiem cilvēkiem tur atrodas tikai ballīšu dēļ, tāpēc aizgāju prom. Secināju, ka būtu noderīgi, ja uz Ekoskolu forumiem brauktu arī jaunieši, kuriem tas patiešām interesē, jo tad viņiem rastos vairāk ideju, kā to padarīt aktuālāku.

Daniels: Viens no maniem jautājumiem, uz kuru varētu atbildēt Elīna, jo viņa to ir zinātniski pētījusi — cik vide ir piesārņota šobrīd, un vai šobrīd patiešām ir tik traki?

Elīna: Kā jau minēju, šie dati ir no 2015. un 2016. gada, kad mācījos 11. klasē, tāpēc varbūt tie nav paši svaigākie, taču tad tie bija ļoti svaigi. Latvijas Universitāte tai laikā izdeva grāmatu “Klimats un ilgtspējīga attīstība”. Esmu konspektējusi svarīgākos faktus, ar kuriem vēlos jūs iepazīstināt. Viena no lietām, kas bija minēta, ir, ka planētas robežas ir novērtētas ar deviņiem dažādiem procesiem un resursiem. Šobrīd nevaru atcerēties visus deviņus, bet galvenais ir tas, ka trīs no šīm robežām laikā, kad tika izdota šī grāmata, respektīvi 2016. gadā, bija pārkāptas. Viena no tām ir siltumnīcefekta gāzu koncentrācija atmosfērā. Tas jau ir pārkāpts, kas nozīmē, ka process ir neatgriezenisks un planēta turpinās sakarst. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir šo procesu palēnināt. Otrs resurss, kas ir pārkāpts, ir ātrums, ar kādu samazinās bioloģiskā daudzveidība. Trešais ir slāpekļa un fosfora savienojuma daudzums biosfērā. Ja tas bija pirms trīs četriem gadiem, kad bija pārkāptas trīs no deviņām robežām, tad es pieļauju, ka šis skaits ir palielinājies. Brīdis, kad kaut kas jau ir pārkāpts, ir kritisks, tas nav labi. Pēdējo 30 gadu laikā Latvijas teritorijā gaisa temperatūra ir pieaugusi par 6,4 celsija grādiem, un tas ir ļoti daudz.

Daniels: To var novērot tad, kad ļaudis raud par ziemām, kuras vairs nav tādas, kādas bija bērnībā. Tādos brīžos gribas aicināt šos cilvēkus padomāt par to, kāpēc tā ir.

Elīna: Tieši tā! Mana vecmamma vienmēr stāsta, ka viņas bērnībā bija tādas ziemas un sniegs līdz kaklam, tagad vispār nekā neesot. Jā, tāpēc ka ir globālā sasilšana! Lai gan pēdējā laikā šis vārdu savienojums izklausās kā attaisnojums visām nelaimēm, kas notiek, tā patiešām ir! Tas ir ļoti nopietni, tam ir jāpievērš uzmanību, tāpēc priecājos, ka mūsu paaudze par to runā, un man ir prieks, ka mums ir šāda diskusija. Zviedru aktīviste Grēta, kas brauca uz Ņujorku, kurā notika globāls samits par vides jautājumiem, uz turieni devās ar jahtu, lai protestētu pret lidmašīnu radīto piesārņojumu. Viņai ir 16 gadi, viņa varētu sēdēt skolas solā vai apmeklēt dažādas ballītes, kā dara viņas vecuma jaunieši, taču viņa ir kļuvusi par tādu kā vides influenceri, kas nevis tikai aicina nopirkt tādas un tādas drēbes, bet gan pievērst uzmanību un rīkoties klimata problēmu novēršanā.

Foto: Guntis Apse.

Daniels: Jā, un ja pieminēji influencerus, tad gribētos pievērst uzmanību jautājumam, kāpēc vispār sabiedrība vides problēmu jautājumus neuztver pārāk saasināti un nopietni? Un vēl svarīgāk — kā to mainīt?

Amanda: Ir dažādi mediji, kādā no tiem, piemēram, ir raksts, ka Kilimandžāro masīva sniega kārta ir sarukusi par četriem centimetriem… Okei, labi, cilvēkam Latvijā tas neko nenozīmē, tāpat nekad neaizbrauks tur. Tad nākamais, ka pēc trim gadiem gaidāms pasaules gals, viss izkusīs, applūdīs, mēs iesim bojā, nāvējoši uzkarsīs — pie vainas ir šie pārspīlētie salīdzinājumi un attēlojumi, jo cilvēks pēc trim gadiem ievēros, ka nekas nav mainījies, nekas nav izkusis, un nav arī tik karsts. Paskatoties ārā pa logu, viss ir tāpat, varbūt tās ziemas ir tādas nekādas, bet tam jau noteikti ir kāds cits iemesls… Cilvēki neredz šīs straujās pārmaiņas, ar kurām tiek draudēts, savukārt ziņu izplatītāji, labu gribēdami, no mušas uzpūš ziloni, kā rezultātā cilvēki tam nenotic un nesāk neko darīt, jo bez īstas izpratnes un ticības nav rīcības.

Daniels: Bieži vien šie zinātnieki, kas nupat atklājuši ko jaunu, šķiet tik tāli un neasniedzami, ka ir grūti bez iedziļināšanās noticēt tam, ko viņi saka. Šķiet, ko tad mums vienkāršajiem, šeit dzīvojošajiem cilvēkiem tas maina?

Aurēlija Auzere: Visi jau zina, ka it kā ir slikti, taču, ja vēlamies kaut ko mainīt, tas ir, sākt paši ar sevi, mēs pievēršamies kādam no aktuālajiem trendiem, piemēram, zero waste, minimālismam vai vegānismam, bet problēma ir tāda, ka mums jau ir ļoti grūti mainīt savu dzīvesveidu. Visiem patīk dzīvnieki, taču brīdī, kad tiek runāts par to, ka viņiem vajadzētu pārstāt ēst vistu spārniņus, negribas pārkāpt sev pāri. Rodas jautājums — kurā brīdī mūsu komforta zona kļūst svarīgāka par to, ka pasaule mirst? Kurā brīdī mūsu ērtības un labpatika ir svarīgāka par to, ko ar savām izvēlēm nodarām videi? Šie jautājumi visvairāk attiecas uz mūsu paaudzi, uz bērniem un tiem, kuri vēl dzīvos pēc mums.

Daniels: Pirmajā diskusijā runājām par internetu un tā izmantošanu, atļaušos vilkt paralēles šīm diskusijām, jo stāsts jau laikam arī šeit ir par to, kādu informāciju mēs patērējam. Elīna šos jautājumus ir pētījusi, par tiem interesējusies un labi pārzina šīs lietas, taču kādu citu, kuru šī informācija neinteresē, varbūt pat nesasniedz.

Aurēlija: Jā, un pie viņiem nonāk tikai tādas ziņas, par kurām runāja Amanda. Loģiski, šie cilvēki nodomā tikai to, ka viņi taču visu laiku par to runā, tāpēc nejūt tādus reālus draudus — viņiem šķiet, ka vasaras, kuras mums šobrīd ir četrdesmit grādu karstumā ir normālas, viņi nespēj savilkt šīs lietas kopā, kas viena otru izskaidro.

Elīna: Man šķiet briesmīgi, ka cilvēkiem tas jāparāda uz viņu pašu ādas, lai sāktu kaut ko saprast. Pa Facebook klejo video, kurā redzams mazs virpuļviesulītis, kas uzņemts tepat Latvijā. Mums nekad tādi nav bijuši, un tas ir pašsaprotami, ka tas ir tikai sākums. Tā jau ir ļoti spilgta zīme, vai tad mēs vēlamies, lai sākas kaut kādi plūdi? Varbūt tad mēs sāksim domāt? Attīstoties ražošanai un tehnoloģijām, esam ļoti iekš savas komforta zonas, mums patīk viss pēc iespējas ērtāk. Liekās, aizbraukšu ar mašīnu nevis iešu ar kājām, jo tas būs ātrāk, tā viena mašīna jau arī neko nepiesārņos. Un atkal jau atgriežamies pie šī stāsta, ka es jau viens neko nevaru iesākt. Tāpat ar tevis pieminēto pārtiku, piemēram, kāpēc mēs dzerams govs pienu? Tas taču domāts, lai teļi izaugtu par govīm — mums taču nav jāizaug par govīm. Ja piedāvātu jums dzert suņu pienu, jūs noteikti atteiktos. Bet govs un kazas piens ir lielisks!

Daniels: Un te var atsaukties uz degošajiem mežiem — kādam šis pleķītis ir svarīga vieta, kas ražo gaisu un nodrošina mūsu eksistenci, taču tur dzīvojošam tas ir aizaudzis zemes gabals, kuru lieliski varētu izmantot lopkopībai. Bet atkal vēlos atgriezties pie jautājuma — kā to mainīt? Zinu, ka neuzdodu vieglu jautājumu, bet ko, jūsuprāt, mainīt, lai sabiedrība šīs problēmas uztvertu nopietni un kaut ko mainītu?

Elīna: Vai esat redzējuši filmu “What the health”? Es labprāt jūs nosēdinātu pie ekrāna un pārādītu to! Tā man ļoti atvēra acis, atceros, kad noskaitījos, skrēju pie omītes uz istabu uz satraukta rādīju. Šajā filmā stāsts ir par Ameriku — par lauksaimniecību, kurā audzē soju. Precīzi neatceros, bet ap 70% no izaudzētās sojas aiziet lopiem. Cilvēki to var lietot uzturā, kopā ar citiem produktiem uzņemt visu vajadzīgo, bet nē — mēs vienkārši ar to pabarojam lopus. Tāpat ūdens, kas citviet tā trūkuma dēļ kļuvis kritisks — 69% aiziet lauksaimniecībā. Domāju, ka piemērs par Āfriku ir izsmelts, taču šajās problēmās var kaut ko darīt, kaut vai samazināt šo ūdens daudzumu uz 50%, un atlikušos 19% nobīdīt labākiem mērķiem, nevis, lai barotu lopus, no kuriem mēs paši pēc tam uzbarojamies.

Aurēlija Auzere (no kreisās), Daniels Kevins, Anna Kublicka un Elīna Krešteine. Foto: Pēteris Alksnis.

Daniels: “Zobrati” sarunā ar Gustu spriedām, ka katrai savai pārliecībai ir iespējams atrast pierādījumus. Elīna tic šīm problēmām, un ir pārliecināta par to patiesumu, tāpēc viņa atrod pētījumus un pierādījumus, kas to pierāda, taču cilvēki, kuri savas komforta zonas dēļ netic vides problēmām un noliedz tās šajā informācijas pārpilnajā laikā var atrast faktus, kas pierāda viņu ticību. Te, protams, jārunā par spēju atlasīt ziņas un saprast, kas vispār no tā ir patiess, taču domāju, ka šis informācijas daudzums un dažādība par vieniem un tiem pašiem jautājumiem ir vainojams pie tā, ka daudzi to neuztver pārāk nopietni. Visi šie stereotipi par to, ka mūsu platuma grādos gaļa ir jāēd…

Amanda: Bet gaļu var ēst, ja vien tā nav audzēta intensīvos lauksaimniecības apstākļos. Mazās lauksaimniecības un pašu nomedītā gaļa nav nekas slikts, pasaulei tas draudus nenodara. To saku tāpēc, lai parādītu, ka vienmēr ir alternatīvas — pat ja tu vēlies ēst gaļu un tev šķiet, ka bez tās nevari dzīvot.

Aurēlija: Vakar nonācām pie secinājuma, ka ir jāspiež uz mūsu un nākamajām paaudzēm, t. i., jāmāca skolās nevis tas, ka tas ir labi vai slikti, bet gan kādas sekas tas atstāj. Par to šobrīd pārāk nerunā. Mans ģeogrāfijas skolotājs vispār teica, ka tas taču vispār tā nav. Un ja viņš tā stāsta visām klasēm, tad daudzi skolotājam arī piekritīs, jo viņš taču ir zinātājs šajā jomā.

Daniels: Anna, lūdzu, pastāsti par Eko skolu! Ko jūs tur darāt?

Anna: Mums ir Eko padome, kurā spriež par vidi un tās piesārņojumu. Lielākie pasākumi vienmēr ir forumi, kuros visas Eko skolas satiekas un spriež par šiem jautājumiem kopīgi. Piemēram, mūsu mācību stundās ģeogrāfijas skolotājs klimata pārmaiņas uztver patiešām nopietni, par tām stāsta un aicina tam pievērst uzmanību.

Elīna: Arī es Eko skolā iesaistījos, biju uz kādu forumu. Piekritīšu Amandas teiktajam, ka tur vairāk ir jaunieši, kuri brauc izklaidēties, jo tad, kad pēc stundām jānāk uz šīm sanāksmēm, lai skolas līmenī spriestu par šiem jautājumiem, atsaucība nav pārāk liela — nogurums, konsultācijas vai kas cits —, taču tad, kad jābrauc uz forumu, uz 5 vietām ir 15 cilvēki. Tas, protams, ir labi, ka viņi tur vēlas braukt, jo tur daudz kas patiešām notiek, taču tā tiešām ir problēma, ka daudzi tur brauc izklaidēties nevis kaut ko vairāk saprast. Katru gadu Ekoskolā pasniedz karogu, pēc tam ir Eko gājiens no Latvijas Nacionālās bibliotēkas līdz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. Mēs bijām patiešām daudz, mēs gājām ar plakātiem, un tas viss pēc tam nonāca arī medijos, kas ir pozitīvi, tāpēc uzskatu, ka šī Ekoskola ir laba lieta. Katru gadu arvien vairāk skolu iesaistās, tiek iegūti arvien vairāk karogi, protams, neaktīvām skolām tie tiek arī atņemti.

Amanda: Manuprāt, ļoti laba akcija bija “Fridays for future”, tikai nesaprotu, kāpēc tagad tā ir apklususi. Šīs piektdienas varēja turpināties, jo tā kļuva par diezgan trendīgu protesta akciju.

Daniels: Tieši ar klasi pagadījāmies Zviedrijā, kad piektdienā notika kārtējā protesta akcija. Šie enerģiskie cilvēki bija diezgan iedvesmojoši. Pūlī, kas kliedza, bija jūtams spēks.

Amanda: 21. gadsimtā ekoloģija vispār kļuvusi diezgan trendīga.

Elīna: Vismaz kaut kāda nozīme tiem influenceriem.

Aurēlija: Tas ir tieši tas, kas spēj citos cilvēkos ieviest šo vēlmi kaut ko mainīt. Jo vairāk cilvēki sāks apzināties šīs problēmas, un tas nenozīmē, ka uzreiz jāpievēršas zero waste, jākļūst par vegānu vai minimālistu, jo tuvāk šim ceļam mēs būsim. Un šādi trendi lieliski palīdz. Rīgā ir jau četri beziepakojuma veikali, tie parādās arī citās Latvijas pilsētās. Mums apkārt ir ļoti daudz preču, vajag saprast, ka visu nevajag pirkt.

Daniels: Vai kāds ir redzējis filmu “True cost”? Tāpat kā Elīna teica par “What the health”, arī šo filmu vajadzētu visiem redzēt. Bet kā jūs domājat, vai šīs iepriekšminētās tendences kaut ko vispār atrisina?

Amanda: Protams, un minimālisms ,pirmkārt, palīdz attīrīt prātu un kļūt kaut kādā ziņā laimīgākam. Tai pat laikā šie cilvēki, kuri nelieto dzīvnieku izcelsmes produktus, ir ļoti neiecietīgi un nesaprotoši pret tiem, kuri tos izmanto, tāpēc tas attur daudzus pievērties šādam dzīvesveidam, lai gan tie arī ir tie cilvēki, kuri dodas protestos un gājienos, tāpēc viņiem tādiem laikam jābūt.

Daniels: Parasti, ja iekāp vienā peļķē, iekāp arī pārējās. Vegāni kļūst par minimālistiem, sāk pievērsties bezatkritumu dzīves veidam, tā teikt, apaug ar visu. Tomēr, atgriežoties tieši pie vides problēmām, kāpēc mēs vispār esam nonākuši tik tālu? Vai vispār ir iespējams kāds robežpunkts, kad visiem cilvēkiem būs jāaizdomājas un pats galvenais — jārīkojas?

Amanda: Katram cilvēkam šis punkts ir indivuduāls — katrs ar savām acīm redz tās pārmaiņas un sekas, tāpēc klikšķis katram pienāk citā brīdī.

Daniels: Kaut kad pasen klausījos radio pārraidi, kas tika veltīta šiem jautājumiem. Kāds gudrs cilvēks stāstīja, ka zinātnieki aprēķinājuši piesārņojuma daudzumu, kuru cilvēki var katru gadu veikt, lai zeme tos spētu asimilēt un pārstādāt. Šī robeža tika sasniegta jau augustā. Tas nozīmē, ka viss pārējais piesārņojums, kas šī gada laikā ir izdarīts, vairs netiek atjaunots. Katru gadu tas datums pienāk arvien ātrāk…

Elīna: Lasīju, ka šogad tas ir pienācis daudz ātrāk, ja nemaldos jau jūnijā.

Daniels: Bet tad kam vispār jānotiek, lai mēs pamostos? Kas mums jāierauga aiz loga, lai saprastu, ka tagad gan jārīkojas?

Amanda: Es pat domāju, ka te nestrādās pamanīšanas faktors, jo, pat ja redzam, ka ziemas nav, mēs to noveļam uz ko citu. Tāda punkta nemaz nebūs, nekad nebūs tā, ka visi pamanīs un sapratīs. Drīzāk individuāli katrs pats ar laiku kaut ko sapratīs un kaut vai influenceru ietekmē sāks kaut ko darīt.

Aurēlija: Lēnām tas viss kļūst arvien aktuālāks, taču robežpunkts, kad visi sapratīs, es domāju, ka nebūs.

Daniels: Tad pievērsīsimies galvenajam šīsdienas jautājumam — kā sākt pašam ar sevi? Elīna iepriekš ir pastrādājusi un sagatavojusi ieteikumus, kuri vedīs pretī mūs videi draudzīgākai dzīvei. Mēs varētu ar tiem iepazīties!

Elīna: Sāksim ar jau pieminētajām plastmasas pudelēm. Viena pudele sadalās vidēji 450 gados, pieņemsim, ka katru darba dienu iegādājamies vienu pudeli, kas būtu piecas pudeles nedēļā. Mums ir svarīgs brends, tāpēc nepirksim pašu lētāko, par pudeli iztērējot vidēji 50 centus. Par desmit eiro iegādāsimies 20 pudeles mēnesī, kas it kā nebūtu pārāk daudz — vidēji vienas daudzreiz izmantojamās pudeles cena. Gada laikā mēs iztērētu 120 eiro un saražotu 240 pudeles, kuru pārstrādei vajadzīgi 450 gadi. Daudzreiz izmantojamas pudeles ir ne tikai videi, bet arī maciņam draudzīgas, padomājiet! Un ja mēs iztērējam tikai 120 eiro gadā pudelēm, kuras vēl neizšķirojam…

Amanda: Tavā ieteikumu sarakstā arī redzu piebildi par fast fashion. Ārprāts! Man šķiet, ka humpalas ir lielisks risinājums, tu nekad neatradīsi tādas pašas drēbes, tas ir lēti un izdevīgi.

Elīna: Es papētīju nedaudz sīkāk, kas tad tieši ir šī ātrā mode, jo tas, ko mēs ar to saprotam ir lētas drēbes, mazas algas un nostrādināti cilvēki. Primārais ir šīs modes nedēļas, pēc kurām firmas ātri, lēti un videi ne pārāk draudzīgi uzražo apģērbu. Arī lielākā daļa influenceru reklamētās firmas pieder šim sarakstam. Labākajā gadījumā cilvēki, kuri strādā šajos uzņēmumos, saņem uz pusi mazāk nekā noteikta minimālā likme. Šīs drēbes pārsvarā tiek ražotas trešajās pasaules valstīs, tāpēc te pat vairs nav stāsts tikai par vidi, bet arī par cilvēkiem, viņu tiesībām un humānismu vispār. Un šīs drēbes arī nav kvalitatīvas, tās ātri novalkājas un atkal jāpēk jaunas.

Daniels: Arī minimālisms patiesībā ir stāsts par lietu ilgtspējību, par to, ka jāiegādājas varbūt dārgākas, taču kvalitatīvākas un ilgāk izmantojamas lietas.

Amanda: Skatījos kādu filmu, kurā rādīja, kas noteik ar visām fast fashion drēbēm. Tās visas samet vienā konteinerā, aizved līdz Indijai, tur tās uzreiz tiek sagrieztas, lai vergi tās nevarētu paņemt sev. Pēc tam šīs drēbes tiek šķirotas pa krāsām, lai no tām taisītu paklājus. Bet ne par paklājiem stāsts, runa ir par to, kādos apstākļos šiem cilvēkiem jāstrādā, viņi staigā apkārt noplukušās drēbēs, jo to, kas viņiem tiek atvests, viņiem uzreiz nākas sagriezt, lai tikai viņi to nevarētu vilkt.

Elīna: Jā, mēs izaugam no drēbēm, mums tās vairs nepatīk, sliktākajā gadījumā tās izmetam ārā, taču labākajā gadījumā atdodam tās kādam citam, kas, protams, ir ļoti labi. Lieliska alternatīva tad, ja nav kam atdot. Ir vietas, kur tās atdod labdarībai. Protams, nevajag nest cauras, netīras un novalkātas drēbes, taču jāsaprot, ka kādam citam tās drēbes, kuras mums vairs varbūt nešķiet pievilcīgas, būs ļoti noderīgas.

Daniels: Pilnīgi piekrītu! Redzu, ka savā sarakstā esi iekļāvusi grāmatu ņemšanu bibliotekā. Es pēdējo gadu laikā visas grāmatas ņemu tur.

Elīna: Starp citu, arī humpalās var iegādāties grāmatas, reiz pat atradu savu mīļāko grāmatu angļu valodā, kas maksāja astoņdesmit centus. Grāmatas ir ļoti svarīgas, taču jāsaprot, ka to ražošanā arī aiziet daudz resursu. Atmiņā uzreiz atsaucas kāda karikatūra, kurā bija rakstīts, ja koki ražoti WiFi, cilvēki vairāk tos stādītu, jo tas taču ir tikai skābeklis, nav jau internets…

Amanda: Esi minējusi punktu par transportu, vēlos piebilst par Facebook grupām, kas saved kopā autovadītājus ar līdzbraucējiem. Arī autobusi ir videi draudzīgi, taču domāju, ka šīs cenas un pakalpojuma kvalitāte pagaidām cilvēkus attur pilnībā izmantot sabiedrisko transportu.

Daniels: Jā, varētu teikt, ka saspiest desmitiem cilvēkus mazā autobusā ir videi draudzīgi, taču bieži vien šie braucieni ir diezgan nepievilcīgi.

Elīna: Bet ja padomājam, autobuss brauks neatkarīgi no tā, vai es ar to braukšu vai nē. Man daudz labāk patiešām liekas braukt ar autobusu, lai laikā, kad nokļūstu no punkta A uz punktu B, varu darīt citas noderīgas lietas.

Amanda: Nezinu, kāpēc daudziem autovadītājiem braukšana ar autobusu šķiet tāda… Viņiem šķiet, ka tas nav stilīgi un, braucot ar autobusu, viņi uzreiz kļūst neforši.

Daniels: Tā ir tā pati patērētāja domāšana, ka man būs sava mašīna, ar kuru es aizbraukšu. Tas ir stāsts par statusu. Man ļoti patīk tas dzīvesstils, kad ar somu uz muguras ielec pēdējā autobusā vai vilcienā — cita sajūta.

Amanda: Varbūt arī plastmasas maisiņi ir komunisma pēda — ir cilvēki, kuri krāj un vāc plastmasas maisiņus, jo kādreiz to nebija.

Elīna: Un arī stāsts par gaļu. Es dzīvoju ar vecmammu, viņa vēl saprot mani, jo es pēdējā laikā cenšos pāriet uz vegānismu arī veselības dēļ, jo, ja patiešām noskatīsieties iepriekš minēto filmu, sapratīsiet, ko tas mums nodara.

Daniels: Vai esi dzirdējusi par “Ķīnas pētījumu”? Man bija tāda zaļa grāmata, vairs gan nav, jo aizdevu to tālāk, bet noteikti iesaku izlasīt! Bet tagad turpini!

Elīna: Jā, un es viņai cenšos parādīt ēdienu alternatīvas, kuras var pagatavot arī bez gaļas, un viņa mani saprot. Bet tad es aizbraucu pie vecvecmammas, kura domā, ka visu laiku vien graužu zāli un stāsta par to, ka visu mūžu ēdusi gaļu, un man tas ir modes kliedziens, kuru viņas draudzene savai mazmeitai arī novērojusi, jo tas jau tagad stilīgi… Padomju laikos tas nebija tik pieejams, tāpēc viņi uzskata, ka jāņem viss, ko tagad dod. Un ir grūti to iestāstīt, jo viņi ir dzīvojuši pilnīgi citādākā laikā ar ļoti atšķirīgiem uzskatiem un izpratnēm. Bet atkal jāatceras, ka mūsu nākotne nav tik ļoti atkarīga no viņiem, mēs esam nākotne, tāpēc mēs paši atstājam lielāko iespaidu. Pēc divdesmit gadiem mēs redzēsim, vai esam kaut ko panākuši, vai tieši pretēji — visu vēl vairāk sabojājuši.

Anna: Jā, man šķiet, ka tieši jauniešos ir lielākais potenciāls, jo mūsu vecvecākiem ir daudz grūtāk mainīt savus paradumus nekā mums, tāpēc patiešām - jāsāk pašiem ar sevi.

Elīna: Un gaļas kvalitāte arī ir mainījusies. Šī industriālā domāšana, kas vedina uz ātrāku piebarošanu un pārdošanu. Man liekas komiski, ka veikalos nesen parādījās Ķekavas vistas bez antibiotikām… Tad sanāk, ka visu iepriekšējo laiku esam ēduši ar. Visi šie lopkopības apstākļi… Es patiešām aicinu visus iepazīties ar sekām, kuras mums nodara dzīvnieku izcelsmes produkti.

Foto: Guntis Apse.

Kad pēc pāris frāzēm beidzām diskusiju un izslēdzām balss ierakstītāju, kopā ar atnākušajiem klausītājiem vēl nedaudz padiskutējām. Diemžēl šis diskusijas fragments nav iekļauts, taču mēs runājām par diezgan praktiskām lietām, kas palīdzētu cilvēkiem rīkoties zāļāk. Sarunu noslēgumā pavisam nejauši nonācām pie secinājuma, ka lielākais, kam jāmainās, ir varas attieksme pret šiem jautājumiem. Lai gan sākām diskusiju ar nostāju, ka katram jāsāk ar sevi, un tā patiešām arī ir, secinājām, ka daudzas problēmas atrisinātu valdību izpratne un rīcība šajos jautājumos. Tomēr, mēs aicinām visus cilvēkus apzināties un rīkoties, jo tas patiešām ir svarīgi.

Raksts: Daniels Kevins, tekstu laboja un pārskatīja: Aurēlija Auzere.

Diskusija: Radošā strupceļa pārvarēšana

Sun, 29 Sep 2019 08:13:00 +0000

"Gļēvulis mirst simtiem reižu, drosmīgais tikai vienu." Šī atziņa sevī slēpj ļoti spēcīgu domu, jo tie, kuri visu mūžu baidās spert pirmo soli, baidās uzdrīkstēties un nedzīvot pa īstam, simtiem reižu nomirst, taču tie, kuri aizrautīgi īsteno savas idejas, uzdrīkstas un izvirza arvien jaunus izaicinājumus, mirst tikai vienu reizi. Tomēr kā cilvēkam ar ambiciozām idejām pārvarēt pašam sevi un uzdrīkstēties? Ko darīt, ja pienācis radošais strupceļs?

krīze-es, dsk. ģen. -žu, s.

1. Bīstams, sarežģīts, smags stāvoklis; sarežģīts pārejas stāvoklis.

2. ek. Ekonomikas stāvoklis, kurā strauji pazeminās galvenie ekonomikas attīstības rādītāji (samazinās ražošana, pieaug bezdarbs, deformējas finanšu sistēma u. tml.).

3. med. Piepešs bīstams pavērsiens slimības gaitā; strauja temperatūras krišanās dažādu slimību (piem., pneimonijas) gadījumā.

4. žarg. Krievu valoda (mācību priekšmets).

Avots: tezaurs.lv

Aurēlija Auzere: Ar Anci spriedām, ka, pirms sākam runāt par radošo strupceļu — to varētu saukt arī par radošo krīzi —, vispirms vajadzētu paskatīties šī vārda nozīmi skaidrojošajā vārdnīcā. Tēzaurā varam redzēt, ka tas tiek aprakstīts kā posms — tas nozīmē, ka tas pāriet. Varbūt varam sākt ar to, ka pastāstāt, kā jūs esat saskārušies ar radošo krīzi?

Paula Terehova: Man šķiet, ka, tā kā mēs visi, cik es nojaušu, šeit esam radoši cilvēki, mums visiem arī ir bijusi radošā krīze.

Paula Terehova. Foto: Pēteris Alksnis.

Madara Sārmane: Es teiktu, ka jau divus mēnešus man ir radošā krīze. Es sāku iet mākslas skolā, kurā man visu savu radošumu bija jāizliek skolas darbos, tas ir diezgan grūti, kad katrā darbā tev sevi jāspēj izpaust. Kad sākās vasara, es visu radošumu biju atdevusi tiem, un man bija vajadzīga pauze. Iepriekš lielākoties tikai zīmēju, taču skolas dēļ sāku arī fotografēt, tad sāku gleznot, taču pa vasaru vispār neko neesmu darījusi. Es jūtos slikti par to, tai pat laikā es zinu, ka šī pauze man ir vajadzīga, jo, sākoties skolai, es atkal varēšu atsākt radīt jaunas lietas un izpausties.

Ance Zirnīte: Arī es šobrīd saskaros ar radošo krīzi. Nesen pabeidzu savas gaitas Rīgas Doma kora skolā, kas bija mana radošā komūna ar cilvēkiem un mūziku, es pārgāju uz jaunu skolu, tāpēc man jāsaprot, kā sabalansēt mācības skolā, kā mainās mūzikas loma manā dzīvē, cik daudz es kaut ko daru un vai es vispār kaut ko turpinu šajā jomā. Šis ir dīvains posms, kad apdomāt to, ko esmu jau darījusi, un saprast to, ko darīšu tālāk.

Paula: Man šobrīd nav radošās krīzes, taču man tā ir bijusi pusgada garumā, un tas bija briesmīgs periods. Ar Anci nesen runājām, ka mums ir svarīgi izpausties savā radošajā jomā, tāpēc brīdī, kad sešus mēnešus to nedari, ir jūtama šī depresīvā sajūta, un tā ir diezgan slikta sajūta, kas dažreiz nes līdzi arī vainas apziņu, taču man šis posms ir garām.

Rūdolfs Pelēkais: Man laikam nepatīk tas vārds “krīze”. Lai gan tu pastāstīji, kas tas ir par mošķi, es to laikam vairāk uzskatu par atjaunošanos. Man šķiet, ka tā ir diezgan pozitīva lieta, jo mana pēdējā atjaunošanās bija janvārī, otra atjaunošanās man sākās ar augusta trešo nedēļu. Krīze vai atjaunošanās — kā kurš to uzver? Es strādāju kultūras iestādē, tāpēc šie ir divi tādi laiki, kad ir iespējams atpūsties, jo visā pārējā laikā nedēļas nogales ir aizpildītas; īsti nav brīža, kad apstāties, jo viss ir jāplāno paralēli, tāpēc šie divi laiki ir iespēja reizi pusgadā apstāties un padomāt par visu, saplānot nākamo pusgadu uz priekšu. Man šķiet, ka tas ir vērtīgi, ka tādi periodi mums ir.

Rūdolfs Pelēkais. Foto: Pēteris Alksnis.

Daniels Kevins: Klausoties jūsu atbildēs, manuprāt, ļoti labi iezīmējas, cik dažādi mēs saprotam jēdzienu “radošā krīze”. Lai gan diskusijas pieteikumā bija minēts radošais strupceļš, ja nu esam aizrunājušies līdz radošajai krīzei, mēs varētu nonākt pie viena kopsaucēja, kas tad īsti tas ir, lai mēs turpmāko diskusijas laiku runātu par vienu lietu.

Madara: Tā ir pauze.

Aurēlija: Kā tev tā izpaužas?

Madara: Pagaidām es īsti tam nepievēršu uzmanību, kad man uznāks vēlme, es atsākšu darboties. Tā laikam vienkārši ir atjaunošanās — kad paņem pauzi, lai atpūstos. Radoša darbošanās no tevis ņem zināmu spēku, tu taču nevari visu laiku bez apstājas zīmēt, ir vajadzīgas pauzes, lai apdomātu visu.

Anna Sičova: Bet vai tev šīs radošās pauzes ir apzinātas vai neapzinātas? Jo parasti radošās krīzes nav iespējams kontrolēt, tās vienkārši ir.

Aurēlija Auzere (no kreisās), Daniels Kevins, Anna Sičova, Gusts Ābele. Foto: Pēteris Alksnis.

Gusts Ābele: Ja tagad tev vajadzīga pauze, tad arī paņem to, bet nedari to apzināti.

Madara: Es šo pauzi nevēlējos...

Rūdolfs: Ja nepaņem šo atjaunošanos, par kuru iepriekš stāstīju, tad pienāk krīze!

Visi: (Piekrītoši) Jā...!

Rūdolfs: Jo, kā jau teicu, es to nesaucu par krīzi, es vienkārši paņemu šo atjaunošanās laiku.

Gusts: Bet vai tu to dari apzināti?

Rūdolfs: Jā, jo tas sanāk diezgan dabiski. Novembris un decembris ir ļoti piesātināti mēneši, tad janvāris sanāk tāds brīvāks.

Daniels: Tos nesauc par atplūdiem? Zinu, ka radošajās industrijās strādājošajiem cilvēkiem pēc lieliem projektiem ir atplūdi, kad šķiet: “Nu, ko tagad darīt tālāk?”

Rūdolfs: Patiesībā jau krīze nav nekas rožains, tas ir tad, kad nav tā laika paņemt atpūtu, un tu esi spiests visu laiku radīt, lai gan tevī vairs nav šis radošums.

Aurēlija: Lieta, kurai mēs vēlējāmies pievērst uzmanību, organizējot šo diskusiju, bija — ja cilvēkam ir idejas, taču viņš nevar saņemties un tās realizēt, kā to risināt?

Paula: Tam vairs nav sakara ar radošo krīzi!

Aurēlija: Bet mēs vēlējāmies likt uzsvaru radošu ideju īstenošanai. Daniels man parasti stāsta, ko viņam nozīmē radošums — tas ir tad, kad cilvēks spēj radīt. Nevis tikai spēja kaut ko izdomāt, bet arī spēja to realizēt.

Daniels: Jā, ir šis nodrāztais vārds “radošums”, nereti dzirdam, kad kāds saka, ka šī meitene ir radoša, lai gan varbūt viņai ir tikai labas idejas, bet viņa nespēj tās novest līdz galam. Šis vārds ir cēlies no vārda “radīt”, tāpēc es uzskatu, ka radošs cilvēks ir nevis tāds, kas, piemēram, jauniešu centrā izdomā desmitiem pasākumu, kurus nav iespējams realizēt, jo tam nav vajadzīgo resursu vai arī kādu citu iemeslu dēļ, bet gan tāds, kas, apzinoties to, kas ir, spēj izdomāt labu un realizējamu ideju un prot to novest līdz galam. Un tas nav tikai stāsts par pasākumiem, es runāju par jebko. Radošums ir pilns radīšanas process no idejas līdz jau gatavam rezultātam.

Madara: Tāpēc jau krīzes laikā mēs jūtamies vainīgi, jo, pat ja šīs idejas mums ir, mēs vienkārši tās nespējam īstenot.

Anna: Diskusijas nosaukums ir “Radošā strupceļa pārvarēšana”. Mums jāsaprot, par ko tieši mēs runājam — par radošo krīzi vai cilvēka nespēju īstenot kādu no savām radošajām idejām dažādu apstākļu dēļ.

Daniels: Mūsu pirmā doma bija par otro, nosaucām to par radošo strupceļu, taču radošā krīze laikam radās tepat uz vietas. Es domāju, ka Aurēlija ir gatava padalīties ar kādu savu bēdu, kuras iespaidā vispār nolēmām par šo runāt.

Aurēlija: Pirmā reize, kad pateicu savu apņemšanos, bija Gusta pasākumā, kad iepazīšanās aplī bijā jāstāsta, ko mēs gribam izdarīt vasarā. Es stāstīju par to, ka gribētu uztaisīt īsfilmu. Un visu vasaru man bija šī milzīgā bēda ar īsfilmu — man bija ideja, taču radās strupceļš. Visu laiku šķita, ka nevarēšu to īstenot pietiekami labi vai ideja nav pietiekami oriģināla. Ir vasaras beigas, īsfilmas man vēl nav, un man ir sajūta, ka esmu nonākusi radošā strupceļā, kad vienkārši nespēju īstenot savu ambīciju.

Rūdolfs Pelēkais (no kreisās), Aurēlija Auzere, Daniels Kevins, Anna Sičova. Foto: Guntis Apse.

Gusts: Tev vēl ir viena diena! Rīt mēs tiekamies un taisām īsfilmu!

Paula: Tad mēs varam turpināt sarunu, nerunājot par radošo krīzi, jo tas jau ir pilnīgi kaut kas cits.

Rūdolfs: Bet, zini, tev vispār nav jāsatraucas par to, ka tagad tas nav izdevies. Man tā bija ar kādu projektu, kuru iesāku vienā gadā — ļoti to vēlējos realizēt, taču nekas nesanāca. Bija neskaitāmi strupceļi, un par to es ļoti pārdzīvoju. Taču tad pienāca nākamais gads, šī ideja jau bija uzlabota, un tad viss kaut kā saslēdzās un notika. Pēc tā pasākuma domāju: “Bāc, cik labi, ka man neizdevās. Labi, ka bija šie sprunguļi, jo tad šī ideja nebūtu izaugusi tik liela un forša, kāda tā bija otrajā gadā.” Tāpēc man šķiet, ka viss notiek tad, kad tam ir jānotiek, un tā, kā tam jānotiek. Varbūt tas nozīmē, ka tev tagad tas nav jāuztaisa.

Paula: Es noteikti tam varu piekrist tādā kā pasākumu un projektu kontekstā. Filmu radīšanu varētu saukt par projektu, jo tas ir garš process — tā nav lieta, ko tu izdari vienā dienā vai nedēļā, tas sevī ietver plānošanu, filmēšanu, montēšanu. Līdz ar to, piekrītu Rūdolfam, ka tas notiks tad, kad tam vajadzēs notikt.

Gusts: No otras puses, mēs visi šeit esam jaunieši, mūsu dzīvēs viss mainās ļoti ātri. Pēc gada varbūt Aurēlijai šķitīs pilnīgi stulbi, ka viņai vajadzēja taisīt īsfilmu. Viņa to nebūs izdarījusi un pēc tam domās: “Nu, bāc! Kāpēc es to neizdarīju togad?”

Aurēlija: Problēma bija tajā, ka fokusējos un ieņēmu galvā domu, ka vēlos uztaisīt īsfilmu šajā vasarā. Pie šīs idejas vēlējos dzelžaini turēties, ignorējot to, ka man paralēli bija daudz citu darbu. Manā zemapziņā un arī apziņā nemitīgi riņķoja domas: “Man ir tas un tas, un tas, un tas!”

Paula: Bet vai tev septembrī arī gribēsies uztaisīt īsfilmu?

Aurēlija: Tas bija tāds kā vasaras izaicinājums, vienkārši ieņēmu šo ideju galvā.

Amanda: Bet tu pati ļoti tērē savu laiku, jo, iespējams, tev tikai šķiet, ka tas, ko vēlies radīt, ir īsfilma. Ja būtu ieņēmusi galvā kādu citu domu, piemēram, uztaisīt puķu dārzu Rīgā, iespējams, tu būtu jau to paveikusi. Varbūt vienkārši nevajag veltīt enerģiju idejai, kura tevī rada stresu.

Kristiāna Lazda (no kreisās), Amanda Kaufmane, Jānis Reinis Griškoitis. Foto: Guntis Apse.

Paula: Un nevajag sevi nosodīt par to, ka neesi kaut ko izdarījis, jo, man škiet, ka ir iemesls tam, kāpēc neesi kaut ko izdarījis vai kāpēc kaut kas nav sanācis. Ja vien šī ideja tavā prātā netraucē realizēt citas lietas, tad tā nav problēma. Ja traucē, tad tā jau ir problēma, ar kuru jātiek galā.

Aurēlija: Varbūt kāds var pastāstīt par savu kaut kāda veida līdzīgu pieredzi, tāpēc ka mēs šobrīd ļoti koncentrējamies uz mani.

Ance: Tātad: mēs kopā ar Paulu pirms gada piedalījāmies “Ideju pavasarī”, kas ir Imanta Ziedoņa muzeja rīkots pasākums, kurā var piedalīties jaunieši no dažādām skolām ar savām idejām un projektiem. Veselu dienu pavadot Ziedoņa mājā, mēs sapratām, ka labākās idejas rodas tad, kad esi nekurienes vidū. Piemēram, tur nebija interneta, mēs bijām vieni paši ar savām lapām un idejām, mēs sasniedzām — nezinu, kā labāk to pateikt — laikam tādu garlaicības stadiju, nogarlaikojāmies tiktāl, ka šī garlaicība mums palīdzēja labāk ģenerēt idejas. Tas ļoti palīdz. Varbūt tev vajag sevi ļoti apzināti noņemt nost no iepriekšējā diskusijā apspriestajiem sociālajiem tīkliem, rast tādu stadiju, ka nekas no apkārtējās pasaules tevi netraucē, uz brīdi no visa norobežoties, un tad varbūt tev radīsies šīs labās idejas, kā īstenot īsfilmu un visu pārējo.

Paula: Šajā pasākumā noderīgi ir arī tas, ka jaunieši pieraksta savas idejas, viņi beigās izvēlas vienu projekta vai pasākuma ideju, prezentē to, un tad viņi tiek izaicināti arī īstenot šo ideju. Manuprāt, šādi projekti jauniešus pastumj uz priekšu un palīdz realizēt ieceres, pamēģini! Tas palīdz apzināt savu ideju un potenciālu to realizēt. Pēc tam šo pieredzi tu novērtē un saproti, ka, patiesībā, tā var darīt ar jebkuru savu ideju, ar nosacījumu, ka tev ir plāns.

Amanda: Un motivācija!

Paula: Motivācijai arī, protams, jābūt. Tur ir arī cilvēki, kuri savas idejas sāk realizēt, taču kaut kad pusceļā pamet tās.

Amanda: Varbūt pat ne motivācija, jo motivēt jau var daudz kas, svarīgākais ir vīzija un iedvesma par savu ideju, jo, ja tev nebūs šīs lietas un tā mazā bildīte galvā, tu šaudīsies no viena plāna pie otra un nekas neies uz priekšu.

Aurēlija: Mēs vēlējāmies jums jautāt, kā var nošķirt motivācijas trūkumu no slinkuma?

Foto: Guntis Apse.

Anna: Man šķiet, ka cilvēki, kuri strādā radošajās profesijās, vai vienkārši cilvēki, kuriem nepārtraukti jāspēj ģenerēt jaunas idejas, ir raduši attaisnot savu bezdarbību ar motivācijas un kaut kādas iedvesmas trūkumu, kas, manuprāt, ir absolūti bezjēdzīgi. Pirmais, kam tev jābūt, ir pašdisciplīnai, jo patiesībā ir ļoti viegli novelt vainu uz to, ka es vienkārši neesmu pietiekami iedvesmots, lai kaut ko paveiktu. Tāpēc arī ir daudzi mākslinieki aizraujas ar alkoholu un narkotikām — viņi attaisno savas atkarības ar to, ka vienkārši ir bohēmisti. Viņi mēdz teikt, ka viņiem to vajag un viņiem tas palīdz domāt, taču — būsim godīgi — tas nekādā veidā nedzen cilvēkus uz priekšu. Ikvienam ir svarīgi atcerēties, ka motivācija nav vienmēr klātesoša, tāpēc svarīgi sevī kultivēt disciplīnu.

Gusts: Kādu laiku es savā blogā apņēmīgi šķetināju iedvesmas definīciju un to, kas tā vispār ir. Beigās es to pārlasīju un sapratu, ka tas ir ļoti stulbi, ka šāds pētījums vispār ir noticis, jo iedvesma ir kaut kas ļoti abstrakts, un, tāpat kā mīlestību, to ir ļoti grūti izpētīt. Un tad es nonācu pie secinājuma, ka varbūt iedvesma nemaz nav kaut kas tik nozīmīgs, patiesībā ir tik daudz citu produktivitāti un motivāciju ietekmējošu faktoru, piemēram, kādā vietā mēs atrodamies — kaut vai kaut kāds Fen Šui. (Visi smejas.) Vai arī diennakts laiks, un tas nemaz nav saistīts ar iedvesmu, drīzāk mūsu pašu kultivētajiem paradumiem.

Paula: Arī man ir sava versija par iedvesmu. Man pavisam nesen bija tāds kā iedvesmas trūkums, arī es esmu rakstošs cilvēks, tāpēc pārsvarā rakstu tikai tad, kad man ir iedvesma. Taču es sapratu, ka varbūt tā īsti nevajadzētu darīt, tāpēc ka dažreiz labāk ir vienkārši piesēties pie galda, atvērt kladi vai paņemt baltu lapu un vienkārši sēdēt, un censties uzķert kādu emociju vai atmiņas, mēģināt izlikt tās uz papīra. Un jau atkal mēs atgriežamies pie šiem mūžīgajiem traucēkļiem, piemēram, telefoniem vai vēl kaut kā. Tos vajag šajā brīdī novākt nost, jo tu nevari domāt par kaut kādām savām lietām, ja tev visu laiku pienāk ziņas. Ir jāspēj sevi nolikt situācijā, kad vienkārši neko citu nevari darīt. Un nav jāgaida, kad iedvesma pati atnāks.

Madara Sārmane (no kreisās), Ance Zirnīte, Paula Terehova, Rūdolfs Pelēkais. Foto: Guntis Apse.

Gusts: Es katru novembri piedalos izaicinājumā, kurā dienā jāuzraksta 2000 vārdi, lai mēneša beigās būtu uzrakstīts romāns. Tev ir jāspēj katru dienu rakstīt, jo, ja dažas dienas iekavēsi, beigās sanāks situācija, kad vienā dienā jāuzrakstā, piemēram, 10000 vārdi. Tas ir izaicinājums, neatkarīgi no tā, kāda ir kvalitāte un cik štruntīgi tev šie vārdi liksies, tie vienkārši ir jāuzraksta.

Amanda: Iedvesma eksistē, un to pierāda kvalitāte. Ja man nav iedvesmas, okay, es varu sevi disciplinēt un kaut ko darīt, taču tad, kad man ir iedvesma, vīzija un saprašana, darbs sanāk kvalitatīvāks.

Gusts: Vienmēr jau ir laiks, lai visu pieslīpētu...

Amanda: Bet nebūs laika, tā vienkārši nav, un laiks nav ilūzija, tas eksistē. Ja tev kaut kam jābūt steidzami gatavam… (Rodas kņada.) Varbūt cilvēki vienkārši baidās radīt kaut ko nekvalitatīvu, tāpēc viņi gaida iedvesmu?

Paula: Varbūt arī tādēļ… Taču, ja runājam par rakstīšanu, tā ir ļoti konkrēta lieta. Es vienā brīdī pieradu rakstīt bez tā impulsa, kas ir tikai dažas sekundes. Kad man ir iedvesma, es vienkārši ātri paņemu papīra lapu un izlieku to. Labi, man ir bijusi iedvesma, es kaut ko ātri esmu izlikusi, es to izlasu, un man tas, piemēram, patīk, bet ko tad darīt tajā brīdī, kad iedvesmas nav? Esmu sevi pieradinājusi kaut ko kvalitatīvu radīt arī bez tā ātrā un mazā impulsa.

Gusts: Vienā brīdī nonācu pie secinājuma, ka man šie ātrie impulsi ir pārāk bieži. Piemēram, kad sēžu autobusā, tad matemātikas stundā un tad atkal! Es iemācījos šo ideju, kas kaut kādā brīdī rodas manā galvā, vienkārši palaist prom.

Anna: Jā, man ir tāpat, un to pierādija mana knapā sekmība fizikā. (Visi smejas.) Es nenoklausījos nevienu no manas brīnišķīgās skolotājas lekcijām, toties uzrakstīju scenāriju filmai!

Rūdolfs: Man, piemēram, tāda iedvesma vai radošums apstājas pie vārda “obligāti”, jo tad, kad kaut kas obligāti jāizdara, es nekādi to nespēju. Es varu muļļāt un muļļāt, bet es to neizdarīšu. (…) Mana ikdiena ir ļoti skrienoša, tāpēc man vajadzīga spēja gan radoši domāt, gan tikt galā ar visiem dokumentiem. Man ir tādas dienas, kad aizbraucu uz darbu un sāku kārtot lietvedību, jo man ir obligāti tajā dienā kaut kas līdz, piemēram, trijiem jāidara, bet es sēžu un nevaru. Tad es saprotu, ka tajās dienās esmu jēdzīgāks, darot kaut ko citu, tāpēc braucu prom un daru citas lietas, kas man tajā dienā ir daudz lietderīgākas un kas man daudz produktīvāk padodas. Bet es varu arī svētdienā sēdēt mājās un domāt par to, ka tagad baigi gribās sakārtot lietvedību darbā, tad arī braucu un svētdienas vakarā sēžu līdz vieniem naktī kabinetā un kārtoju. Tāpat man bija arī aizvakar ar kādu ideju — sēdēju vakarā mājās un radās iedvesma par valsts svētku pasākumu. Tad nu divpadsmitos vakarā braucu uz darbu, sporta hallē izvilku tumbas, liku valsts svētku mūziku, jo tas bija tas īstais brīdis, kad par to domāt. Es nepiespiežu sevi astoņos iet uz darbu un domāt par valsts svētkiem.

Daniels: Bet vai tu labi spēj balansēt starp šīm izjūtām? Piemēram, Aurēlijai īsfilmas radīšana nav darbs, un neviens viņai ēdienreizi nenogriezīs, ja viņa šo darbu neizdarīs, taču tas, par ko tikko stāstīji, ir tavs darbs. Vai tev netraucē tas, ka šīs sajūtas nav paredzamas. Tu taču nekad nevari zināt, kad tev uznāks iedvesma sakārtot lietvedību…

Rūdolfs: Ja godīgi, es bieži sazvanos ar grāmatvedēm, viņas saka: “Rūdolf, nav atsūtīts tas un tas!” Protams, es viņām nesaku, lai viņas pagaida mēnesi, kad man uznāks iedvesma padarīt šos darbus, es saku, ka visu sakārtošu un viss būs. (Smejas.) Tas visbiežāk ir vienas dienas jautājums, tomēr, ja sevi piespiežu to darīt, tad visu laiku jaucu skaitļus un putrojos. Esmu pat desmit reizes printējis dokumentu, jo visu laiku tajā atradās kļūdas. Un tas ir zemē nomests laiks, tai vietā es varēju padarīt kaut ko citu.

Amanda: Bet vai tu vari radīt pats sev šo iedvesmu, kad kaut ko vajag izdarīt? Piemēram, tev ir šī dokumentu kaudze, un tu spēj sevi iedvesmot tikt ar tiem galā… es, piemēram, to varu izdarīt! Es pasēžu, padomāju par to. Domāju, cik kruti tos dokumentus taisītu, nezinu, piemēram, Daniels, un tad es saprotu, ka arī tā varu. Tad es uzvelku melnu kreklu… (Visi smejas.)

Foto: Pēteris Alksnis.

Gusts: Jā, reizēm tas ir svarīgi pašam radīt šos iedvesmojošos apstākļus. Ieiet dušā, sakārtot vai tieši otrādi – savandīt istabu…

Madara: Par to spiešanu… Ja tas ir tavs darbs, tad tiešām var nākties sev spiest kaut ko darīt, taču tad arī jāsaprot, ka šis rezultāts noteikti nebūs tik labs, kā gribētos. Kā mākslinieks, tu vienmēr vēlies no sevis izlikt to visu labāko. Varbūt tas nav tik stingri kā Rūdolfam, taču es mācos, un man ir konkrētā laikā jānodod darbus, tiem ir jābūt pietiekami radošiem, un tas viss mēdz radīt satraukumu. Un dažreiz es sevi patiešām spiežu šos darbus izdarīt, taču pēc tam, uz tiem skatoties, un esmu vīlusies, jo es zinu, ka, ja man būtu nedaudz vairāk laika ar sevi, es tos varētu izdarīt daudz labāk. Tāpēc man šķiet, ka radošajā jomā nedaudz piespiest sevi ir vajadzīgs, taču ne vienmēr vajag atņemt laiku sev, lai apdomātos par šīm lietām.

Gusts: Bet reizēm cilvēki, baidoties no kvalitātes trūkuma, nerada pilnīgi nekādu kvantitāti. (…) Un beigās no šādiem skeptiķiem mēs neko neiegūstam, taču no tiem, kas kaut ko rada, mēs redzam šo gala darbu. Jā, varbūt skolā arī ir kaut kādi termiņi, taču ja runājam par hobiju, tad tas jau ir pilnīgi kaut kas cits.

Madara: Bet tas arī ir mans hobijs. Vabūt tagad es nespēju neko izveidot, taču apzinos, ka šī pauze nebūs mūžīga, tāpēc zinu, ka tad, kad varēšu, es izveidošu kaut ko tādu, ar ko lepošos. Un, ja tu runā par cilvēku, kuram tiešām patīk tas, ko viņš dara, tad viņam nevar būt slinkums kaut ko radīt.

Anna: Manuprāt, ir jābūt noteiktam laikam, kādā kaut kas jāizdara. Ja tu neuzliec konkrētu datumu, kad darbs jāpabeidz, tu rakstīsi to visu mūžu, tāpat kā Johans Volfgangs Gēte rakstīja “Faustu” no tīņu gadiem līdz savai nāvei. Tad kāda vispār jēga kaut ko darīt, ja tu nekad neko nepabeidz?! Pēc gada tu paskatīsies uz savu nepabeigto gleznu un sapratīsi, ka tas ir galīgs sūds, un tā nekad nebūs pietiekami laba, jo tas, ko tu izveido, ir kaut kāda konkrēta dzīves brīža atspoguļojums.

Aurēlija: Šim es ļoti piekrītu, un piemērs tam ir šīs gleznas. Tad, kad izdomājām, ka šeit būs arī apskatāma mana izstāde, es attapos, ka man vajag uzgleznot vēl gleznas. Man bija termiņš, un, lai gan man bija gleznas, ko izlikt, vajadzēja vēl. Kad apsēdos pie audekla, man nebija ideju par to, ko gleznot, taču, tikko es sāku kaut ko darīt, viss aizgāja. Un ne vienmēr vajadzīgs tieši šāds termiņš, dažreiz vienkārši var vienoties pats ar sevi, ka es neiestiepšu šo gleznu uz trim gadiem.

Rūdolfs: Labs piemērs par piespiešanos bija 4. maijs, kad svinējām Baltā galdauta svētkus. 3. maija vakarā mēs dekorējām zāli, taču es sapratu, ka man nav nekādas vīzijas par to, kā visam vajadzētu izskatīties. Darbinieki bija tuvu izmisumam, mēs vairāk kā divas stundas bijām darbojušies un visu izdarījuši, taču tad es nostājos zāles galā un sapratu, ka man nepatīk. Bija ieguldīts milzīgs darbs, viss ar sīkām adatiņām sprausts, taču es saprotu, ka man patiešām nepatīk tas, ko redzu. Un tad pēkšņi iešāvās lieliska ideja, es pārējiem teicu: “Lūdzu, nedusmojieties uz mani, taču mums tas viss ir jāvāc nost un jātaisa no jauna.” Visu vācām nost, pēc tam vēl divas stundas īstenojām jauno ideju, un rezultāts bija fantastisks. Gan es, gan pārējie pēc tam bija tik gandarīti par veikumu… Nākamajā dienā nāca cilvēki un apbrīnoja, atbrauca mākslinieki un teica, ka nekur neko tādu neesot redzējuši. Mēs jau varējām visu atstāt kā bija un domāt, ko tad mēs te vēl ņemsimies...

Foto: Pēteris Alksnis.

Paula: Tāpēc ir svarīgi, ka ir cilvēki, kuri atbalsta tavus lēmumus un trakās idejas.

Ance: Varbūt es tagad novirzos no tēmas, taču tas, kas mūs noved pie radošā strupceļa, mēdz būt arī kritēriji. Man ir vairāki klasesbiedri stāstījuši par pieredzi, piedaloties literatūras olimpiādē, kad domrakstā jāsaņem punkti par orģinalitāti. Kā vispār var novērtēt orģinalitāti? Un tad atkal ir šī subjektīvā izpratni par to, kas der un kas neder.

Daniels: Vēl viens jautājums, kuru vēlējāmies uzdot, taču mēs jau šobrīd tam esam pieskārušies — kā brīvība un robežu neesamībā mākslas izpausmēs ietekmē produktivitāti?

Paula: Ja runājam par radošo brīvību, mēs zinām un vēsture ir pierādījusi, ka šķēršļi ir tie, kas visvairāk rosina radošās izpausmes. Kaut vai ļoti stingra cenzūra — tas ir tas, pret ko cilvēki ir protestējuši. Un tieši šajā protestā ir viss skaistums. Protams, ka jābūt viedokļa brīvībai, tomēr šie šķēršļi un kaut kāda apspiestība cilvēkus visbiežāk iedvesmo. Un tas rosina radīt, tas rosina darbā iekļaut vai paslēpt tādu ziņu, kuru sapratīs tikai savējie. Es teiktu, ka apspiestība rosina gan produktivitāti, gan radošumu.

Aurēlija: Labs piemērs par to, kā Volts Disnejs organizēja darbu — cilvēki, kuri ģenerēja idejas, izdomāja tēlus, zīmeja tos un domāja visus stāstus, dzīvoja trešajā stāva. Viņiem Disnejs ļāva visu, šiem cilvēkiem bija neierobežoti daudz laika, ērtākie dīvāni, plašākās telpas, skaists skats un asākie zīmuļi, šiem cilvēkiem bija viss, ko viņi vēlējās. Otrajā stāvā bija reālisti, kas tāpat kā mēs sēdēja uz vidēji cietiem krēsliem, viņiem bija ierobežots laiks, kurā viņiem bija jāatslasa labākās idejas, izņemot ārā dīvaināko un nerealizējamāko. Viņiem bija ciešami apstākļi, kuros bija jāpieņem šie lēmumi. Un tad bija pagrabs, kurā atradās kritiķi. Tie tika turēti pusbadā, viņiem nebija tējas vai kafijas, viņiem ļoti ierobežotā laikā bija jāizņem vissliktākās idejas. Kāpēc tā? Cilvēkiem, kuri ģenerē idejas, vajadzīgi labi un iedvesmojoši apstākļi, neierobežots laiks un komforts. Reālistiem vajadzīgs reālistisks, nevis utopisks skatījums uz lietām, taču kritiķiem vajag sliktus apstākļus un ļoti ierobežotu laiku, jo kritizēt jau var ikviens un bezgalīgi ilgi.

Daniels: Jā, un labā komandā vajadzīgi visi trīs šie spēki. Dinamiskā komandā vajadzīgi radošie prāti, kuri ģenerē idejas, reālisti, kuri saprot, kā tas darbosies reālajā dzīvē, un kritiķi, kuri uz dažādām lietām palīdz skatīties kritiskāk.

Aurēlija: Es vēl vēlētos pievērsties jautājumam, kā apkārtējo cilvēku viedokļi un vide ietekmē radošumu un vai mums no apkārtējiem maz vajadzētu ietekmēties?

Ance: Kad dzirdu vārdu “vide”, man prātā uzreiz nāk skola, jo tā ir mana pašreizējā vide. Es iepriekš runāju par oriģinalitātes kritērijiem, un šis spiediens, kad no tevis visu laiku prasa to, lai esi oriģināls, var ievest dziļā krīzē. Bieži vien literatūras skolotājas liek izvairīties no klišejām, taču klišejas pār tādām kļuvušas kaut kāda iemesla dēļ. Varbūt es varu šo klišeju apspēlēt interesantā veidā? Man šķiet, ka klišejas ir vajadzīgas, jo, dzenoties pēc kaut kādas kvalitātes, mēs varam palikt neradoši.

Madara: Man šķiet, ka citu cilvēku viedokļi mani ir ietekmējuši labā veidā. Kā jau teicu iepriekšējā diskusijā, kad runājām par internetu, mani ir ietekmējusi citu cilvēku māksla, no tās esmu guvusi iespaidus par to, ko varētu savā mākslā mainīt, ko jaunu es varētu darīt. Daudz iedvesmoties var no sevis, bet jāprot arī kaut ko paņemt no citiem. Jo no citiem var arī daudz ko iemācīties. Un, ja runājam par vidi, tad, tā kā uzaugu starp cilvēkiem, kuri nodarbojas ar mākslu, arī es uzsāku savas gaitas tajā, tāpēc, manuprāt, ja ir pozitīva vide, kas atbalsta to, ko dari, tas var ļoti palīdzēt.

Paula: Man šķiet, ka, it īpaši agrā pusaudžu vecumā, mēdz būt grūti realizēt kaut ko, jo daudziem ir bail par citu cilvēku viedokli, tas apstādina viņu radošo darbību. Jauniem cilvēkiem mazāk jāsatraucas par to, ko citi domā, un jāļauj sevi izpaust.

Ance: Tikko atcerējos, ka man viena draudzene, kura mācās Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, stāstīja, ka viņai esot skolotāja, kas saka: “Ja kāds vēl uzrakstīs dzejoli par lietainu dienu un tējas krūzi, es jūs visus vienkārši izmetīšu ārā no klases, jums būs pēcstundas!” Varbūt cilvēks vēlējās uzrakstīt dzejoli par lietainu dienu un tējas krūzi, taču viņa radošums vispār tika apspiests, un viņš vairs vispār neko nevēlēsies radīt. Varbūt tieši vajag sākt ar klišejām, nevajag baidīties no tām.

Amanda: Ja šis cilvēks būs pietiekami radošs un pārliecināts par savu ideju, viņš šo dzejoli uzrakstīs tāpat, un tāpat visi šo dzejoli atzītu. Un kāpēc tā skolotāja to saka? Lai tie, kas nav pietiekami radoši, nerada tās pašas klišejas.

Anna: Un tieši tējas krūze un lietaina diena ir tik nodrāzta, ka neviens to vairs nevēlas lasīt. Taču, ja runājam par vidi un apkārtējo domām, man šķiet, ka ir iemesls, kāpēc cilvēkiem ir jāklausās kritikā, ir tāds, ka cilvēks rada mākslu, lai citi to varētu baudīt un dot atgriezenisko saiti. Labi, tu vari kaut ko radīt radīšanas pēc, bet ja tu vēlies kaut ko patiešām pateikt, tu to vēlies tā, lai pārējā pasaule to saklausītu, lai pasaule redzētu pasauli no tavām acīm. Nostādīt sevi tādā punktā, kad es nevienā neklausīšos, ne no viena neietekmēšos un neko nedzirdēšu ir pilnīgi bezjēdzīgi, jo tad tu izolē sevi no apkārtējās vides, kritikas un visa pārējā, kas varētu tevi vest sevis uzlabošanā. Varbūt tev šķiet, ka tavs dzejolis par lietainu dienu un tējas krūzi ir kaut kas pirmatnējs un labs, bet patiesībā tas ir mēsls.

Rūdolfs: Ko jūs visi šeit darāt? (Visi smejas.) Tu fotografē, tu zīmē, tu raksti… Man šķiet, ka jūs visu to darāt tāpēc, ka jums tas patīk. Mākslinieks jau nav uzņēmējs, vai tiešām viņš raksta dzejoli tikai ar domu to ievietot nākamajā grāmatā? Viņš jau to raksta tāpēc, ka vēlas izlikt sevi, un, ja viņam ir tas lietus un tējas krūze, tas taču ir fantastiski! Vai tad jūs, kaut ko radot, domājat par to, kā uz to lūkosies citi? Jūs taču sev to radāt. Es nerakstu, negleznoju, tāpēc nezinu, bet man šķiet, ka tas notiek tā…

Anna: Tā skolotāja tā saka tāpēc, ka viņa vēlas, lai mēs augam kā rakstnieki, un viens no augšanas priekšnosacījumiem ir inovācija. Kāda tad jēga kaut ko radīt, ja tas nenes neko jaunu?

Paula: Bet tajā dzejolī tas lietus un tējas krūze ietilpst tikai divās rindiņās, es īsti šeit neredzu problēmu. Dzejolī tu nodod stāstu, ja šīs lietas ir kaut kur sākumā, lai jau ir.

Amanda: Es tomēr domāju, ka, par to rakstot, tu neveicini nekādu izaugsmi sevī. Un tā tējas krūze jau ir tikai viens piemērs — mums ir daudz šādu klišeju.

Foto: Pēteris Alksnis.

Daniels: Tātad gals nu ir klāt! (Visi smejas.) Es gribētu dzirdēt kādus secinājumus vai jaunatklājumus no mūsu šīs dienas diskusijas!

Amanda: Nerakstām par tējas krūzēm, un par lietu arī ne!

Paula: Mēs visi esam dažādi, tāpēc dažādi likumi attiecas uz mums. Vienam cilvēkam kaut kas strādā un der, citam varbūt pilnīgi ne. Mūs visus vieno radošums, taču katram radošam cilvēkam ir sava darba ētika, mēs katrs strādājam citādāk, mēs katrs pats labāk zinām kas mūs dzen uz priekšu.

Ance: Pēc šīs diskusijas es sapratu, kas ir radošā krīze — tā ir vērtību pārvērtēšana. Ja mums ir krīze, tas ir labi. Vienmēr jāspēj paskatīties atpakaļ, saprast, kāpēc mums kaut kas nesanāk.

Rūdolfs: Imantam Ziedonim bija skaista divrinde: “Tu nevari jaukt, ja neesi zemu kritis.” Mums ir jāiemācās tas, ka krīze ir arī tājā brīdī, kad tu gribi realizēt ļoti daudz un kad tev vajag visu un uzreiz. Vajag iemācīties to, ka viss nebūs uzreiz, tas viss nāks pakāpensiski, bet galvenais nevajag par šim lietām pārdzīvot. Tas pats ko tev teicu par īsfilmu, jo ļoti iespējams, ka tu rudenī aizbrauksi kādā ekskursijā pa Latviju un sapratīsi, ka šī ir tā īstā vieta, kas jāiekļauj. Vai varbūt tu ieraudzīsi kādu čali ar riktīgi labiem matiem uz zināsi, ka šitais būs manā īsfilmā! Un tad jau nākamajā vasarā varēsi to visu apvienot. Un tas ko minējāt par skolēnu un skolotāju — mākslā vispār viss ir ļoti subjektīvs, tāpēc jums par piekasīties par tehniku, bet par pārējām lietām… uzklausiet, bet nepazūdiet tajā. Tāpat ar apkārtējo kritiku, visam jābūt ar mēru, paņemiet no tās nedaudz, lai pilnveidotu sevi, tai pat laikā saprotiet, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, tāpēc esiet tādi, kādi jūs esat.

Amanda: Galvenais ir pašam sev neuzspiest domu, kaman ir radošā krīze.

Anna: Un neuztvert to kā attaisnojumu kaut ko nedarīt!

Raksts: Daniels Kevins, laboja: Gusts Ābele.

Diskusija: Interneta skaistums un posts

Fri, 13 Sep 2019 16:32:00 +0000

Foto: Guntis Apse.

Dzīve bez interneta un sociālajiem tīkliem nav iedomājama. Laikā, kad viss tiek modernizēts un padarīts virtuāls, svarīgs ir kļuvis līdzsvars starp šīm divām pasaulēm, kas nemanot saplūst vienā. Diskusijā mēs vairs neuzdosim jautājumu, vai sociālie tīkli ir kļuvuši par atkarību, mēs centīsimies rast robežas, kas laikā, kad viss kļuvis pašsaprotams, kļūst svarīgas. Ir jāsaprot, ka internets un sociālie tīkli ir uz palikšanu, tā ir šī laika zīme, un tam stāties pretī ir bezjēdzīgi, tomēr kā palikt autentiskam un nekļūt par muļķi?

Daniels Kevins: Vakardien ar Aurēliju sākām diskutēt par šo tēmu, un, lai ievirzītu mūsu diskusiju, pastāstīšu, pie kā mēs nonācām. Galvenais mūsu secinājums bija tāds, ka internets kā instruments nav ne labs, ne slikts. Tāpat kā nazis, kas noziedzinieka rokās nes nāvi, bet ārsta rokās dzīvību.

Aurēlija Auzere: Jā, pavāru rokās tas noteikti nesīs ēdienu. (Visi smejas.)

Daniels: Jā, un tas nav viennozīmīgi. Šodien es vēlētos vērst uzmanību tam, kāds internets ir mūsu, jauniešu, rokās.

Aurēlija: Sāksim ar jautājumu, vai sociālie tīkli kļuvuši par jūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu? Kādu ietekmi jūs izjūtat no tā?

Anna Sičova: Es vakardien apskatījos savu "ekrāna laiku" un biju ļoti bēdīga. Kaut gan es neuzskatu, ka manā dzīvē sociālie tīkli spēlē lielu lomu, secināju, ka dienā tajos pavadu vidēji piecas stundas. Redzot šo laiku, sapratu, ka tas mani ietekmē pat vairāk nekā man šķiet. Tas ir daudz trakāk nekā tad, ja tam atvēlu speciālu laiku savā ikdienā, tāpēc noteikti neesmu apmierināta ar to, cik ilgu laiku manās rokās pavada tālrunis.

Gusts Ābele: Es diezgan daudz lietoju sociālos tīklus. Reizēm pat uznāk sajūta, ka vajag izveidot vēl vienu jaunu profilu kādā no sociālajiem tīkliem, jo kaut kas atkal ienāk modē un tā tālāk. Tad saprotu, ka labāk jāpieturas pie tā, kas jau ir, jo tas jau tā ir pārāk daudz. Pat ja mēs to tik daudz neizjūtam, pat ja šīs piecas stundas dienā ir tik ļoti izkliedētas, ka tas nešķiet nozīmīgi, tās tāpat dienas beigās ir piecas stundas.

Gusts Ābele. Foto: Guntis Apse.

Anna: No divdesmit četrām!

Daniels: Un mēs ar Aurēliju tieši vakardien spriedām par to, ka no šīm piecām stundām mēs reāli neatceramies neko. Es neatceros, ko skatījos telefonā vakardien vai pat no rīta.

Aurēlija: Es iztinu visu Instagram feed, pēc tam nolieku telefonu un neatceros nevienu fotogrāfiju.

Gusts: Jā, varbūt Instagram feed ir viens, bet explore page gan ir indīgs. (Visi smejas.) Es gribētu, lai Instagram to vienkārši izdzēš, jo tad, kad vēlos kaut ko meklēt, es to aizmirstu un pazūdu uz vairākām stundām!

Ints Mančass: Es internetu izmantoju diezgan maz, tikai vakaros pirms gulētiešanas. Internets ir ļoti maza manas dzīves sastāvdaļa, es daru daudz lietu ārpus tā — reālajā dzīvē. Tas neko neietekmē, dažreiz publicēju fotogrāfijas, varbūt reizi mēnesī. Tas man nav svarīgi, vienīgais, ko skatos internetā, ir smieklīgi video, tā sevi iemidzinu pirms gulētiešanas, lai būtu saldāks miegs un nogurums no tā, ka sēžu internetā.

Gusts Ābele (no kreisās), Ints Mančass, Beāte Tumaševica. Foto: Guntis Apse.

Aurēlija: Tev tā bijis visu laiku, vai tomēr kādreiz vairāk izmantoji internetu? Varbūt ir kādi sociālie tīkli, kurus kādreiz izmantoji, taču tagad vairs ne?

Ints: Piemēram, Instagram. Kādreiz visu laiku publicēju foto, skatījos, cik cilvēki atzīmējuši tās ar patīk. Tagad man tas ir mazsvarīgi, un es dzirdēju, ka Instagram vispār dažās valstīs vēlas izdarīt tā, ka lietotāji neredz, cik daudziem patīk viņu bildes. Kad to ieviesīs visur, zudīs Instagarm jēga.

Gusts: Varbūt ne Instagram, bet pašai iespējai nolaikot kādu foto gan.

Anna: Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc publicējam bildes, mums vajag šo atzinību no citiem. Mums ir vajadzīgs novērtējums, tas ir pavisam dabīgi, tas iekodēts mūsos kā sociālos dzīvniekos.

Beāte Tumaševica: Jūs liekat Instagram bildes, lai jums būtu laiki, man tas vairāk ir atmiņu albums. Šobrīd darbs mani vairāk vai mazāk piespiedis būt publiskai personai, tāpēc internetu izmantoju darba lietām un saziņai ar citiem. Neesmu no tiem, kas visu laiku sēž telefonā.

Ints: Jā, es arī. Izmantoju tādas iespējas kā facetime. Man pat īsti internetā nav ko darīt, es piesēžos pie datora, bet domāju: "Nu, ko tālak? Ko man te meklēt?" Mūsdienās jauniešiem tas internets ir kaut kas īpašs, tai pat laikā viņi neprot darīt lietas reālajā dzīvē.

Gusts: Un tev šķiet, ka tas ko var darīt reālajā dzīvē vienmēr ir labāks par to, ko var iegūt internetā?

Ints: Loģiski! (Rodas kņada.)

Gusts: Tā vispār nav! Daudziem ir sajūta, ka internets, tāpēc ka tas ir internets un izraisa atkarību, uzreiz ir slikts, es gan tā nedomāju. (...) Bet kā jau jūs teicāt, viss atkarīgs no tā, kādās rokās tas ir. Un tas, ka mēs izmantojam internetu nav slikti, tas ka mēs internetu izmantojam daudz arī nav slikti, viss ir no tā, ko mēs tur darām. Un nav pat svarīgi, vai sabiedrības acīs tas ir labi un noderīgi, svarīgi ir tas, kā tas ir mūsu acīs. Internets ir ļoti individuāla lieta, kur, protams, notiek kaut kāda komunikācija. Katrs savās mājas vai bariņā, tomēr katrs savā telefonā un savā pasaulē.

Amanda Kaufmane: Bet kaut kādās ballītēs tu pats esi ierosinājis, lai visi noliek telefonus. Tad jau sanāk, ka varbūt tam cilvēkam tas ir labi un vajadzīgi.

Anna: Nē, es domāju, ka, ja esi ar cilvēkiem pie galda, taču tai pat laikā runā ar citiem cilvēkiem, kuri nav pie galda, tas ir vienkārši nenormāli.

Anna Sičova. Foto: Daniels Kevins.

Amanda: Jā, es piekrītu. Kaut vai cilvēks jūtas labi un brīvi, tas nav skaisti, ka kompānijā pavadām savu laiku telefonos. Tas mūs ļoti izolē no ārējās pasaules.

Anna: Jā, tā ir problēma. Mēs vairs neprotam izveidot pietiekami labu kontaktu ar īstiem cilvēkiem reālajā dzīvē. Ļoti labi šo ievēroju septītajā vai astotajā klasē, kad viena klasesbiedrene sastrīdējās ar savu draudzeni un sāka histēriski raudāt. Viņa uzreiz paņēma savu telefonu, jo tas nomierina. Līdzīgi kā mazam bēnam iedot knupīti, tas ir tieši tāpat. Man ļoti patīk Saimons Sineks, viņš stāstīja, ka vecāki, nopērkot savam bērnam telefonu tīņu gados, atver alkohola skapīti. Ja tev paliek grūti, tu vari paņemt telefonu un aizmirsties no visa.

Daniels: Jā, esmu ievērojis, ka vecāki nevēlas nodarboties ar bērniem, kuri ir mazi, tāpēc iedod tiem savu telefonu, planšeti vai ieslēdz televizoru. Un tas nav normāli, ka bērns divu gadu vecumā prot izmantot Youtube.

Aribella Jauja: Atbildot uz pirmo jautājumu, saziņa ir diezgan neoriģināla atblide. Lielākoties internetu izmantoju tikai izklaidei, bet es nesen ievēroju, ka es regulāri pārbaudu savus sociālos tīklus, jo man šķiet, ka kāds cenšas mani sasniegt. Kaut kā automātiski iegājies pārbaudīt, vai kādam neesmu vajadzīga. Acīmredzot, tā ir netieša vēme vienmēr būt kaut kur uzaicinātai; varbūt šodien kaut kur jādodas, varbūt rīt kāds mani kur paaicinās.

Amanda: Internetam ir ļoti liela loma manā dzīvē, kaut gan man nekad nav mobilo datu, un Aribella man šobrīd dod hotspotu. Mani draugi dzīvo citur, man vajadzīgs nepārtraukts kontakts ar viņiem, tāpēc varu teikt, ka internets ir mana dzīve.

Ance Zirnīte: Manas attiecības ir līdzīgas ar visu minētajām. Piekrītu Gusta teiktajam par to, ka internets ir diezgan individuāla lieta. Brīžos, kad šķiet, ka pārāk daudz laika pavadu tur bezvērtīgi, ieeju, piemēram, Satori un izlasu kādu rakstu. Tad man rodas sajūta, ka tomēr spēju kontrolēt saturu, kuru patērēju.

Gusts: Man jau šķiet, ka problēma arī rodas tajā brīdī, kad cilvēks vairāk nespēj kontrolēt to saturu, kuru viņš patērē.

Daniels: Ance, kas, tavuprāt, ir jēgpilni?

Ance: Kaut kas domu rosinošs! Nevis tad, kad tinu fotogrāfijas tajās neiedziļinoties, bet tad, kad izlasu kādu rakstu, kas liek pašam par kaut ko aizdomāties, izraisa kaut kādu reakciju, nevis ir tikai monotona darbība.

Ance Zirnīte (no kreisās), Paula Terehova, Madara Sārmane. Foto: Guntis Apse.

Daniels: Tāpēc arī radies salīdzinājums ar sērfošanu, jo bieži vien sērfojam pa viļņiem, nemaz neiedziļinoties un nerokot dziļāk. Taču internets ir arī labs rīks, lai bristu dziļumā, lai saprastu kaut ko vairāk.

Gusts: Labi, no šī brīža nirsim internetā! (Visi smejas.)

Paula Terehova: Nezinu, vai varu ko jaunu piebilst par attiecībām, taču, ja runājam par to, kā rīku, tad reklāma, ko mēs visi šobrīd izmantojam, ir veids, kā mēs visvairāk atrodam informāciju par dažādām lietām, piemēram, par pasākumiem. Facebook grimst, vienīgais, kas to uztur pie dzīvības, ir pasākumu sadaļa, un mēs, jaunieši, to izmantojam patiešām daudz. Un, protams, pienāk tas brīdis, kad nonākam discover sadaļā, un internets kļūst par izklaides rīku. Tas neraisa emocijas, tā vienkārši ir vieta, kur piesiet savu uzmanību uz to mirkli, taču nekas nav iegūts.

Ints: Es internetā mēdzu saglabāt fotogrāfijas, skatos bildes no skaistām vietām, uz kurām vēlētos aizceļot, piemēram, Santorini salām un Ēģipti.

Madara Sārmane: Arī manas attiecības ar internetu ir gan labas, gan sliktas, taču, dzirdot tik daudz kritikas par internetu, es tomēr vēlētos pateikt arī kaut ko labu, kas mums palīdz augt kā cilvēkiem. Es tagad mācos par fotogrāfu un priecājos, ka varu apskatīt citus darbus, smelties pieredzi un gūt plašāku iespaidu. Es dodos uz izstādēm, taču man patīk arī publicēt savu skatījumu, citiem parādīt to, ko daru. Es arī zīmēju, un iemesls, kāpēc sāku to darīt profesionālāk, ir internets, jo, iespaidojos no citiem, kas to dara, tas mani motivē censties vairāk un augt kā māksliniekam. Protams, ir daudz sliktu lietu, kuras tagad varētu uzskaitīt, taču tās visas jau mēs zinām.

Alise Annija Daugule: Lai gan arī man tas ir kļuvis par laika kavēkli, tā kā mana profesija ir saistīta ar pozēšanu, es cenšos tajā ienirt un meklēt idejas, kā labāk darīt savu darbu. Dažreiz mēdzu tur ieiet ar domu uzlabot sev garastāvokli, skatos dažādus uzjautrinošus video, taču attopos brīdī, kad sāku sevi salīdzināt ar citiem un jūtos slikti par to.

Daniels: Lai gan jau dzirdējām dažādus piemērus gan par jēdzīgu, gan nejēdzīgu interneta izmantošanu, es vēlētos abām šīm pusēm pievērsties atsevišķi. Lai nebūtu tā, ka koncentrējamies tikai uz slikto, sāksim ar to, kā internetu izmantot jēgpilni!

Gusts: Manuprāt, ir ļoti svarīgi nedomāt par to, kā interneta lietošana varētu izskatīties skaisti, piemēram, lasot dažādas teātra recenzijas, vienkārši tāpēc, ka tas varētu būt vērtīgi. Ir svarīgi interneta pasauli pielāgot savām interesēm, lietām, kuras mēs reāli darām, nevis sekot kaut kādām globālām tendencēm vai lietām, kas skaitās vērtīgas. Ir svarīgi domāt par to, kas ir vērtīgi tev pašam, nevis to, kas vērtīgs vidējam cilvēkam.

Daniels: Un kas šķiet vērtīgs tev pašam?

Gusts: Mans hobijs ir rakstīšana, tāpēc es publicēju dažāda rakstura tekstu dažadās vietnēs vai meklēju iedvesmu. Varbūt pat ne iedvesmu, vienkārši kaut ko, kas raisa domas.

Anna: Manuprāt, veids, kā izmantot internetu jēgpilni, ir trenēt savu spēju nenovērst uzmanību no mērķa, kādēļ tu tieši tajā brīdi izmanto to. Cilvēki saka, ka neviens vairs neizmanto Facebook, es izmantoju! Ieejot tajā, man ir viens konkrēts mērķis, taču es kaut kur aizklīstu, pat aizmirstot par to, ko vispār tur meklēju. Uzmanības trenēšana! Tāpat kā spēja redzēt savu mērķi, tā noder katrā dzīves sfērā. (...) Bieži vien mēs pat nepamanām, ka atkal paņemam telefonu, tā laikam ir muskuļu atmiņa, jo tas notiek automātiski.

Ints: Kad iepriekšējie divi runātāji stāstīja savu pieredzi, atcerējos, ka kopā ar Lindu rakstīju zinātniski pētniecisko darbu, kurā nācās skart arī interneta tēmu. Jēgpilni izmantot internetu var, analizējot kritiski iegūto informāciju, jo spēja analizēt vajadzīgo, atmest lieko un saprast, kas vispār ir kaut kāds mistisks izdomājums, ir ļoti svarīga. Vēl viens veids ir izmantot to kā platformu, tā kā to dara Gusts. Tā ir ideāla vieta, lai visi pasaules cilvēki varētu redzēt to, ko tu radi. Vēl jēgpilni var izmantot, lai meklētu augstskolas — rūpētos par savu nākotni. Nesen Facebook uzgāju, ka Rīgas Latviešu biedrības nams aicina pieteikties jauniešus apmaiņas programmā uz Vāciju bez maksas, tā ir perfekta iespēja. Tā jēgpilni jāizmanto internets! Ir jāmeklē jaunas iespējas, jādomā, kā sevi varu attīstīt. Tā arī es izmantoju internetu.

Foto: Guntis Apse.

Paula: Es varu piekrist Intam. Jēgpilnā izmantošana parādās brīdī, kad tas ir kā pakalpojums sev. Kad es iegūstu kādu informāciju, kas var būt noderīga man pašai, jo tā ir individuāla lieta. Lielākais klupšanas akmens ir spēja sevi kontrolēt, spēja tajā Facebook meklēt sev vajadzīgo un nenoiet no ceļa. Vienīgais veids, kā to risināt, ir apzināties, ka, spiežot uz šīs explore page, es patiešām pazūdu. (...)

Madara: Vērtīga arī ir komunikācija ar tiem cilvēkiem, kuri visticamāk nebūtu iepazīti, ja nebūtu interneta. Tur var uzzināt tik daudz lietu par pasauli, kuras, protams, var izlasīt arī grāmatās, taču to var izdarīt arī internetā. Internetu var izmantot ne tikai palīdzot sev, bet arī citiem. Daudz kur var redzēt sliktas lietas, kas notiek pasaulē, un ir iespēja ziedot, lai palīdzētu. Un tas viss ir svarīgi, jo varbūt mums zūd komunikācija ar tuviem cilvēkiem, bet mums noteikti tā uzlabojas ar cilvēkiem no attāluma.

Paula: Te nu atkal runa ir par kritisko domāšanu, lai nesanāk, ka ziedo naudu kaut kādai kreisajai organizācijai ar kreisajiem nolūkiem. Kritiskā domāšana laikam ir viens no atslēgvārdiem, izmantojot internetu.

Aurēlija: Manuprāt, Ints labi apkopoja tieši to, ko vēlējos dzirdēt. Internets ir lieliska platforma māksliniekiem, kuriem nav resursu, lai viņu darbus aplūkotu izstādēs. Internets ir radīts saziņai, taču vai tas uzlabojis mūsu saziņu? Es vēlos pāriet pie otras daļas un runāt par interneta postu. Kā jums šķiet, vai sociālie tīkli mūsu saziņu uzlabojuši, vai tomēr tie mūs vienu no otra attālinājuši?

Alise Annija Daugule (no kreisās), Daniels Kevins, Aurēlija Auzere. Foto: Pēteris Alksnis.

Anna: Manuprāt, internets savā ziņā ir izpostījis fiziskās cilvēku attiecības, viens no piemēriem ir Tinder. Cilvēki neprot satikties viens ar otru, aci pret aci, lai veidotu reālas attiecības. Es arī diezgan ilgi izmantoju Tinder, tur satiku arī savu šī brīža draugu, tāpēc no tā var nākt arī kaut kas labs. Es ļoti labi zinu, ka tāpat ar viņu nebūtu runājusi, ja vienkārši viņu satiktu, taču jāsaprot, ka tas ir līdzīgi iešanai uz veikalu — tu atver lietotni, kurā pieejamas pāris fotogrāfijas un cilvēka apraksts, un vērtē — tas ir kā iegādāties cilvēku.

Daniels: Un te nu var piebilst, ka, izmantojot šos tīklus, mums ir iespēja sevi parādīt nevis tādus, kādi mēs patiesībā esam, bet gan tādus, kādus mēs sevi gribētu redzēt, vai kādus vēlētos, lai redz citi.

Aurēlija: Tā ir tēla veidošana, kas pilnībā nesaskan ar to, kāds cilvēks tu esi.

Paula: Skumji laikam paliek brīdī, kad redzu, cik daudz ir reklāmu, kuras piedāvā mācīt, kā veidot attiecības. (…)

Ance: Bet varbūt arī neklātienē ir labi sazināties? Es domāju, ka tas ir asmens ar diviem galiem. Varbūt slikts piemērs, taču čatu vietas ir globāla telpa, kurā var dibināt attiecības ar cilvēkiem no visas pasaules. Un ir iespējamas jēgpilnas virtuālās attiecības arī okeāna attālumā.

Anna: Man ir ko piebilst par okeāna attāluma attiecībām... Nekad to nedariet! Tas ir briesmīgi, kad tu atrodies divu tūkstošu kilometru attālumā no cilvēka, kuru tu mīli.

Gusts: Es to izmantoju tad, kad vienkārši nav iespējas satikt šo cilvēku aci pret aci, vai arī lai norunātu tikšanos.

Ints: Internets kļūst slikts, kad izmantojam to, manipulējot ar citiem vai atstājot ļaunus komentārus. Pats esmu to darījis, taču, augot lielam, saprotu, kā tas grauž un sāpina, jo esmu to izjutis pats uz savas ādas.

Daniels: Šobrīd mēs te sēžam, ar Annu es sarunājos kā ar sarunu biedru, taču brīdī, kad, publicējot diskusijas aprakstus un runātājus, pietagoju viņas profilu, pamanīju, ka mēs pirms vairākiem gadiem esam sarakstījušies.

Anna: Kas tur bija?

Daniels: Pēc tam varēsi palasīt! (Visi smejas.) Un mani biedē, ka katra mūsu darbība ir neizdzēšama, tas viss saglabājas. Bildes albumā mēs varam saplēst, sadedzināt un varbūt pat aizmirst, taču šī informācija kaut kur glabājas serveros, un mēs pat īsti nevaram pār to valdīt. Domāju, ka visi ir dzirdējuši šīs konspirāciju teorijas par Facebook, ka viņi saglabā pat ziņas, kuras neaizsūtam — tekstu, kuru uzrakstam, taču izdzēšam.

Gusts: Es domāju, ka Facebook no tādām Daniela Kevina ziņām, kuras pat netika nosūtītas, nav nekādas jēgas. Varbūt tas ir tiem pašiem reklāmas nolūkiem, kad viņi mūs noklausās, lai pēc tam piedavātu atbilstošās lietas.

Aurēlija: Nesen Netflix noskatījos filmu "The Great Hack", kurā stāstīja par to, kā dažādu vietņu datus, viņi īpašu uzmanību pievērsa tieši Facebook, izmantoja, lai iespaidotu 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanas. Viņiem par katru amerikāni bija savākti aptuveni 5000 datu, kas sevī ietver visus laikus, šērus u.t.t., pēc šīs informācijas viņi analizēja katra cilvēka vājos punktus, kādu informāciju viņam piedāvāt, lai viņi balsotu par Trampu. Viņiem masveidā parādījās informācija par to, ka Hilarija ir slikta, taču Tramps ir labs, līdzīgi ar informāciju par imigrantiem. Ar šīm pielāgotajām ziņām viņi mainīja cilvēku balsis vēlēšanās. Pat ar šīm mazajām lietām, kuras tiek saglabātas no mums, organizācijām ir iespējams ar mums manipulēt. Šīs sīkdatnes ir labas uzņēmumiem, taču nekas labs mums. Un nav stāsts tikai par vēlēšanām, tas var būt jebkas. Mēs atstājam milzīgu informācijas pēdu internetā, pēc šīs informācijas mums tiek piedāvāti produkti un viss pārējais.

Paula: Bet tad atkal mēs atgriežamies pie tās pašas kritiskās domāsanas.

Daniels: Mēs iepriekš runājām par jēgpilnu un nejēgpilnu interneta izmantošanu, taču šīs lietas jau nav no tā atkarīgas. Mēs nevaram ietekmēt to, ka par mums tiek vākta informācija un kā tā tiek izmantota.

Paula: Bet mēs varam ietekmēt izvēli, kuru izdarām.

Aurēlija: Labā lieta ir tā, ka mēs par to šobrīd runājam, tātad to apzināmies, taču riska punkts ir bērni, kuri to līdz galam neizprot. Tāpat ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri mēdz domāt, ka internetā viss ir patiesība, kuri nespēj atlasīt šīs fake news. Esam sākuši runāt par interneta ēnas pusēm, ko varat piebilst?

Alise: Snapchat… man šķiet, ka esam sākuši slēpt savas īstās emocijas. Mēs vienkārši aizsūtam to bildi, it kā šķiet, ka tas ir pietiekoši, jo mūsu starpā ir kaut kāda komunikācija, bet mēs vairs nejautājam viens otram to, kā jūtamies vai kā mums iet. Tā var sabeigt attiecības, jo it kā ir kaut kāda komunikācija, taču cilvēks kļūst vietuļš, viņam var šķist, ka nevienam viņš nerūp. Es cenšos Snapchat izdzēst, bet nevaru.

Aurēlija: Kāpēc?

Alise: Man patīk tas, ka pāris sekundēs varu parādīt vai redzēt to, ko kāds dara, es taču neprasīšu katru dienu: “Ko tu dari? Kā tev iet?”

Ance: Gribēju piebilst par kristisko domāšanu. Nesen parādījās ziņas par degošajiem Amazones lietus mežiem, visi lika storijos, ka tas notiek. Lai vispār saprastu, kas patiesībā notiek, es aizrakos līdz Džona Grīna Youtube video, kurā viņš paskaidroja šo situāciju, taču šis ceļš, kādā es uzzināju pareizu informāciju par to, kas tieši tur notiek, kāpēc deg un vai to vispār var ietekmēt, man vajadzēja izburties cauri lielam informācijas burbulim.

Paula: Tas ir diezgan traki, jo mana pirmā reakcija, ieraugot ziņas par šo notikumu, protams, bija šoks, taču jau nākamajā brīdī sāku domāt par to, vai šīs nav kārtējās fake news. Un tad es sāku meklēt, ko par to raksta ziņu portāli. Radās aizdomas, vai šo ziņu kāds nav vienkārši iniciējis, kā rezultātā ir aizgājusi cilvēku ķēdīte, kas to padod tālāk. Tas pats par 5G internetu — lai gan zinātnieki nemitīgi uzsver, ka tas ir cita veida vilnis un tas neietekmēs veselību, šis lielais cilvēku uztraukums rada viltus ziņas par 5G kaitīgumu. Tajā brīdī jāieslēdz kritiskā domāšana un jāspēj izvērtēt, rokoties vairākas stundas, lai patiešām būtu pārliecināts, vai tā ir taisnība.

Ints: Man šķiet, ka tas sliktais, kas ir internetā, tam visam pieder pie lietas, lai cilvēks nepazaudētu realitātes sajūtu. Vajag dzīvot tā, lai tu domātu, kā tu dzīvo un ko tu dari, piemēram, kāpēc tu kaut ko lasi un vai tā tiešām ir. Ja nebūtu sliktā un nepatiesā, tad jau cilvēkiem pazustu kritiskā domāšana, viņi visu uztvērtu pārāk vienkārši. (…)

Daniels: Viens no jautājumiem, kas atrodas arī diskusijas aprakstā, ir, vai internets nebojā notikumus, kurus, vēloties iemūžināt, mēs tos patiesi neizbaudām?

Aurēlija: Kad biju “Rammstein” koncertā, grupa koncerta sākumā aicināja cilvēkus novākt telefonus, lai tie labāk varētu izbaudīt koncertu, taču apmeklētāji viņos neklausījās, un visu koncerta laiku vienalga rēgojās viedierīces. Paskatoties kaut kāda koncerta video deviņdesmitajos, pūlis dejo, izjūt visu, kas notiek, taču tagad cilvēki vēlas visu iemūžināt.

Gusts: Mēs ar Amandu bijām festivālā “Komēta”, bijām tik ļoti sajūsmināti, ka visu laiku vēlējāmies nofotografēt to, kā tie cilvēki ekstāzē dejo pie afrikāņu mūzikas, tāpēc vairākkārt sev nosolījāmies, ka šī būt pēdējā bilde, un tad arī mēs paši iesim šajā pūlī. Un bieži vien mēs tā arī neaizejam, jo mums ir ārkārtīgi svarīgi parādīt cilvēkiem, ka tur esam, mums vajag to parādīt no labākās puses. Un tad, kad kļūst patiešām interesanti, labāko daļu tu nemaz neparādi, jo tajā brīdī jau esi aizmirsis, ka kaut kas jābildē.

Aurēlija Auzere, Anna Sičova, Gusts Ābele, Ints Mančass. Foto: Pēteris Alksnis.

Anna: Man kādreiz bija ļoti noteikts viedoklis par to, ka, esot vietās, kurās es simtprocentīgi vēlos pieredzēt šo notikumu, es nekādā gadījumā nepacelšu savu telefonu un nefilmēšu, taču pēc pēdējā gada “Positivus”, kad sapratu, ka no visām festivāla dienām man ir tieši viens video, biju bēdīga, ka neesmu nofilmējusi pietiekami daudz sava mīļākā dziedātāja koncertu. Es sapratu, ka tur ir robeža, vai tu dzīvo cauri ekrānam, vai reālajā dzīvē. Es nedomāju, ka filmēt vai fotografēt to, ko tu izbaudi, ir slikti. Un par afrikāņu dejām, tas ir tas brīdis, kad, to filmējot, tu dzīvo tādu kā trešās personas dzīvi, kas no visa tā ir atsvešināta. Tas jau ir tas brīdis, kad esi kļuvis par būtni ar telefonu, kas neredz, nedzird un neeksistē, un vēlas tikai atrādīt to, kas ar tevi notiek, lai gan patiesībā neesi nekas. Es noteikti neteiktu, ka nevajag filmēt un neatcerēties lietas, kuras tu izbaudīji. Kāda tad jēga tai kamerai, ja neko no savas pieredzes nenofotografē?

Daniels: Pagājušajā vasarā es uzņēmu daudz Instagram storiju, šogad to ir diezgan maz. Man ļoti patīk skatīties atmiņas no pagājušās vasaras, jo tie storiji jau nemaz nav tik daudz, ir uzņemti svarīgākie notikumi, kurus ir vērts atcerēties. Man ir patīkami to skatīties un grimt tādā kā nostaļģijā.

Aurēlija: Jā, varētu teikt, ka brīdī, kad esi šajā notikumā, tas nav prātīgi, bet vēlāk taču ir tik forši paskatīties.

Gusts: Jā, nevajag tvert visu laiku, pietiek jau ar to vienu foto. Nav jau svarīgi atcerēties visas šīs koncerta detaļas, vajag tikai atcerēties to sajūtu un to, kā bija tad. Pēc tam tu tāpat neatcerēsies katru trešdienas rītu to, ka biji uz konkrēto koncertu, tāpēc atcerēties kopējo sajūtu ir galvenais.

Paula: Man šķiet, ka labākais piemērs, kuru nesen atklāju, ir filmiņu kameras. Esot pasākumā, uzņemu vienu vai divas fotogrāfijas, pēc tam aiznesu, attīstu un dabūju tās papīra formātā. Kam vēl ir tūkstošiem bildes telefonā? Es zinu, ka man ir!

Gusts: Man ir tikai sešdesmit! Es uzņemu bildes, atstāju tikai labākās, pēc tam, ja neielieku tās Instagram, vispār izdzēšu.

Paula: Tas ir tas, par ko es runāju. Mēs jau neejam cauri visai galerijai, ja mums ir tūkstošiem bilžu, tāpēc, ja tev ir tā viena bilde no viena pasākuma, kas ir papīra formātā un pēc tam noglabāta albumā, ir daudz lielāka iespēja, ka kādu dienu paņemsi albumu un pašķirstīsi to. Nevis ieiesi telefona galerijā un iziesi cauri savām vienpadsmit tūkstoš bildēm.

Aurēlija: Es laikam nevarēšu piekrist. Mēs ar Anci pirms dažām nedēļām tās visas tūkstots bildes skatījāmies, jo tur nav tikai skaistas bildes, tur ir daudzas smieklīgas, kurās ir interesanti skatīties, kā esi mainījies vai izaudzis pa šo laiku. Iespējams, ja neesi tas, kurš katru dienu raksta dienasgrāmatu un piefiksē visas savas atmiņas un sajūtas, tās bildes galerijā var to aizstāt un saglabāt šīs izjūtas.

Madara: Paula ieminējās par filmiņu fotogrāfiju, kas man pavēra acis uz pilnīgi jaunu pasauli, jo tas nav tas pats, kas bildēt ar telefonu. Fotografējot ar telefonu, tu ātri nobildē to, kas škiet foršs, taču, bildējot ar filmiņu kameru, tev ir 24 vai 36 kadri, un tu vēlies, lai katra tā fotogrāfija būtu izmantojama. Kad dabūju savu pirmo filmiņu, es biju vienkārši starā, jo es visu skatījos, visam pievērsu uzmanību. Pirmās bildes ļoti vēlējos redzēt, skrēju tās attīstīt un veselu stundu gaidīju, lai tās dabūtu. Tas bija tik forši, tās bildes bija tik skaistas. Daudzi cilvēki saka, ka vajag labākās kameras, lai bildētu kvalitatīvi, bet filmiņu fotogrāfijas ir ar sajūtu. Atceros, kad ģimenes pasākumā skatījāmies diapozitīvus; visas šīs vecās bildes ir tik skaistas. Tāpēc domāju, ka ar filmiņu ir labi fotografēt, jo nepalaižu garām to brīdi.

Gusts: Un uz brīdi var sajusties kā īsts fotogrāfs, nevis kā parastais cilvēks.

Alise: Es nekad neesmu sapratusi, kāpēc cilvēki fotografē salūtu… Bet arī man telefonā ir daudz fotogrāfiju, uz kurām man patīk paskatīties. Kad esmu projām, es atgriežos šajos mirkļos un tad kļūstu mierīga.

Alise Annija Daugule (no kreisās), Daniels Kevins, Aurēlija Auzere. Foto: Pēteris Alksnis.

Aurēlija: Un tomēr ar telefonu un interneta palīdzību mirkļus var sabojāt arī nefotografējot. Piemēram, ar Danielu vakardien runājām par to, kā cilvēki aiziet uz randiņu, kurā nesarunājas, bet gan sēž klusumā, tad telefonos, bet pēc tam aiziet mājās, raksta viens otram, cik jauki tas bija, un sūta sirsniņas. Varbūt arī bildējot mēs sabojājam brīžus, bet vai sliktāk nav tad, kad satiekamies viens ar otru, taču neprotam novērtēt šo dzīvo kontaktu un pavadām laiku internetā?

Anna: Godīgi sakot, jo ērtāk tev ir ar cilvēku, jo māzāk tu satraucies par to, ko viņš padomās par to, ka tev randiņa laikā uz galda atrodas telefons. Manuprāt, tā nav pārāk liela problēma.

Gusts: Jo ērtāk tev ir ar šo cilvēku, jo mazāka iespējamība, ka vispār to izmantosi, jo tev ir ērti ar viņu sarunāties. Taču, ja tas ir pirmais vai otrais randiņš, tad ir neveikli.

Paula: Bet tas ir jāpadara par ieradumu — neizmantot telefonu, kad esi ar otru cilvēku. Kad satiekos ar savu draudzeni, un viņa izvelk telefonu un sāk tajā kaut ko darīt, es savu telefonu neizvelku un vienkārši pagaidu, kamēr viņa izdarīs vajadzīgās lietas. Viņa jūt, ka vienkārši gaidu, pabeidz, un mūsu saruna var turpināties. Un man šķiet, ka tas ir brīnišķīgi, jo stāsts ir par to, vai tu pieķer sevi pie tā, ka kaut ko tādu dari.

Daniels: Mēs runājām par to, kā mēs paši izmantojam internetu, par tā labajām un sliktajām lietām un par to, vai tas nekropļo mūsu dzīves skaistos brīžus. Šķiet šī diskusija vēl spilgtāk izkristalizēja mūsu sākotnējo salīdzinājumu, ka internets ir kā nazis — tas nav viennozīmīgs. Taču, vai ir kādi citi secinājumi no mūsu diskusijas? Mans ieguvums noteikti būs atziņa, ka fotografēt pasākumos nemaz nav slikti, man kādreiz tas šķita nepareizi, taču tagad piekrītu, ka tas ir noderīgi.

Ance: Ar internetu ir līdzīgi kā ar uzturu — mums jāvērtē, cik kvalitatīvu un uzturvielām bagātu ēdienu mēs ēdam, tāpat arī internetā ir jāvero, ko mēs liekam sevī iekšā.

Paula: Fotografēt nav nekas slikts līdz brīdim, kad atvēli tam tikai vienu momentu, un tad tu atgriezies atpakaļ un iegūsti šo pieredzi. Vēl viens atslēgvārds ir kritiskā domāsana un paškontrole.

Anna: Man šķiet, ka mēs visi sapratām to, ka mums ir kaut kādi trūkumi interneta lietošanā, taču, kā mēs visi zinām, pirmais solis problēmas risināsanā ir tās apzināšanās, mēs to esam izdarījuši. Ir jāsāk šos trūkumus risināt.

Gusts: Man šķiet, ka mums visiem ir izvēle, kā mēs pavadām laiku internetā. Viss atkarīgs no tā, ko mēs izvēlamies. Mums nav tiesību nosodīt kādu par viņa izvēlēm pavadīt garas stundas explore page, jo tās galu galā ir viņa piecas stundas internetā, nevis mūsu.

Raksts: Daniels Kevins. Tekstu korektēja un pārskatīja: Sabīne Toča, Aurēlija Auzere.

Diskusija: Mūsu pieredze pēc 9. klases

Thu, 30 May 2019 14:20:00 +0000

Madara Pormala (no kreisās), Krišjānis Lielais, Annija Anna Krūze, Daniels Kevins.

Daniels Kevins: Mūsu diskusijas tēma ir mūsu izvēles pēc 9. klases. Domāju, ka devītajā klasē jautājums, ko darīt tālāk, nav tik satraucošs kā divpadsmitajā klasē, kad patiešām jāizdara liela dzīves izvēle. Devītajā klasē vairāk ir sajūta, ja kaut ko var mainīt un doties tālāk, tad šis ir tas īstais brīdis. Daudzi jau iepriekš visu izdomājuši un, iespējams, nokārtojuši iestājeksāmenus, citi vēl tikai domā, ko darīt, bet, manuprāt, satraukums nav tik liels, jo visbiežāk var palikt arī tajā skolā, kurā mācījās iepriekš. Kādas sajūtas jūs pārņēma brīdī, kad bija jādomā par to, ko darīt tālāk?

Madara Pormala: Es pabeidzu devīto klasi un domāju, ka palikšu skolā, kurā es mācījos. Varbūt atceraties manu veco klasi, mēs bijām ļoti labs kolektīvs. Mēs visi bijām mūziķi, puse klases aizgāja prom, un Limbažu novada ģimnāzijā palikuši, man šķiet, 7 vai 8 cilvēki no manas vecās klases. Es domāju- ko es tur darīšu? Man tāpat ģimnāzijā līdz galam nekad nav paticis, es domāju, ka kaut kas ir jādara. Ir pēdējā augusta nedēļa, es skatos mūzikas vidusskolas Rīgā un citur. Es izdomāju, ka nevēlos to skaļo pilsētas kņadu, tāpēc izvēlējos Cēsis. Izrādījās, ka man nav jākārto iestājeksāmeni pateicoties mūzikas skolas augstajiem vērtējumiem. Tieši tik ātri šī spontānā ideja bija īstenojusies.

Daniels: Un tas viss notika augustā?

Madara: Jā, pēdējā nedēļā.

Annija Anna Krūze: Nu, man bija līdzīgi, man nebija drosmes iet kaut kur citur. Uz mācību gada beigām es saņēmos, jo pašai tomēr gribējās kaut ko jaunu. Izdomāju, ka labāk braukt mācīties to, ko patiešām vēlos iemācīties, nevis dzīt kaut kādu fiziku vai ķīmiju, kas man pašai ne pārāk interesē. Mani draugi bija diezgan izbrīnīti par to, ka kaut kur aizbraucu, jo līdz pēdējam brīdim viņiem teicu, ka palikšu tepat.

Annija, stāstot par drosmes rašanu sevī.

Daniels: Bet tad, kad līdz pēdējam teici, ka paliksi mācīties turpat, arī pati tam ticēji, vai tomēr savā galvā kali plānus par to, kur varētu iet?

Annija: Es pat nezinu, es laikam pati biju izbrīnīta par savu drosmi, kad aizgāju kaut kur tālāk.

Madara: Tā drosmīgi. Tā sajūta, ka viss mainīsies. Tu apzinies to, ka būs pilnīgi citi mācību priekšmeti, cilvēki un pati vide.

Krišjānis Lielais: Es mācījos pamatskolā Cēsīs, internātskolā. Sākumā bija grūti iztēloties, kāda ir dzīve ārpus tā, jo viss bija tikai tur. Izvēlēties skolu bija diezgan viegli, lai gan es nezināju, ko vēlos darīt tālāk ar savu dzīvi. Apsvēru iespēju doties uz tehnikumu vai kaut ko tamlīdzīgi, taču, tā kā es pats esmu no Siguldas, es aizgāju uz vietu, kur vislabāk var mācīties Siguldā, un tā ir ģimnāzija. Iestājeksāmenā, redzot visus cilvēkus, apziņa, ka esmu viens pats bija diezgan šausmīga, taču izvēlēties, ko darīt tālāk, man nesagādāja grūtības.

Daniels: Madara, tu teici, ka skolā pieteicies tikai augusta pēdējā nedēļā. Vai visu vasaru nebija stress un spriedze par to, ko darīt tālāk?

Madara: Es vienkārši sapratu, ka visi mani draugi iestājās labās skolās, un arī tas, ka mūsu klases audzinātāja gāja prom no LNĢ... Es pat nezinu. Es laikam nekad neesmu spējusi pārāk ilgi noturēties vienā vietā. Iepriekš mācījos Limbažu 3. vidusskolā, pēc tam tikai aizgāju uz LNĢ. Tad arī sapratu, ka varu darīt kaut ko vairāk, nevis vienkārši tupēt ķīmijā.

Daniels: Es vispār biju izdomājis, ka mācīšos citā skolā, šajā skolā vajadzēja ļoti labu angļu valodu, kas gan man nav. Mans sapnis lēnām sāka sabrukt, un es sapratu, ka esmu ļoti iestrēdzis. Man ģimnāzijā ļoti patika, taču sapratu, ka mācību ziņā esmu ļoti izlaidies. Biju palicis ļoti slinks un sapratu, ka man vajag sevi kaut kā izsist no komforta zonas. Lai iegūtu ko vairāk, no kaut kā arī jāatsakās. Taču, ja runājam par izvēles atbalstīšanu, vai citi jūs atbalstīja vai tomēr teica: “Ai, ko tu tur ej, paliec taču tepat.”

Madara: Skolas direktore teica, lai palieku, arī mamma teica, lai palieku. Vectēvs bija vienīgais, kurš teica, lai es daru, ko vēlos, jo viņš jau zina šo cīņu. Viņa audžu dēls ir mūziķis, kurš arī īsteno un iesaistās dažādās trakās idejās, un es sāku domāt: ,,Hmm, tu vari kāpt pāri robežām, es arī tā gribu!”

Annija: Es saviem vecākiem biju izskaidrojusi, ka es vēlos kaut ko jaunu un ka man vairs īsti nepatīk, kur esmu, tāpēc visi mani diezgan daudz atbalstīja, jo redzēja manī talantu un attīstību. Mana ģimene bija ļoti pretimnākoša, teica, ja man pašai ir drosme, tad varu iet.

Daniels: Tātad tev bija drosme, jo man kā reiz ir pierakstīts jautājums- vai mēs skaidri zinājām, vai tomēr šaubījāmies par to, ko gribam darīt?

Madara: Es biju izsapņojusi kādu sapnīti, apzinājos, ka tas ir diezgan reāls, taču, esot skolā, sapratu, ka man nav nekāda talanta šajā jomā, tāpēc darbs neatbalsojās rezultātā. Tu vari strādāt, cik vēlies, taču pastāv konkurence, kurā tu vari sevi salīdzināt. Lai arī cik daudz tu cīnītos un cik strādātu, tu vari tikai apzināties, ka pārējiem nav jāpieliek tik lielas pūles, vai, darot vienlīdzīgu darbu, citu rezultāti ir augstāki. Man pagāja divi gadi līdz sapratu, ka nekas nemainās.

Daniels: Tu šobrīd runā par mūziku un tev šķiet, ka tev nav talanta, ja?

Madara: Jā, jo mūzikas nozarē var izdzīvot cilvēki, kuriem ir talants, kuriem kaut kas „iedzimtajā motoriņā” jau ir iekšā.

Daniels: Dienā, kad bija jāiet izņemt dokumentus no skolas, manī sākās liela neskaidrība, jo biju plānojis tos iesniegt kādā citā skolā, taču viss mani no tā atturēja. Man sākās panika, un vienā brīdī man pat bija vienalga, kur mācīšos. Tad kāda zvana dēļ, kurā manai mātei ieteica kādu skolu, es nonācu Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā. Es par šo skolu pat iepriekš nebiju dzirdējis, viss notika ļoti spontāni un ātri. Līdz pēdējam brīdim nebiju pārliecināts par to, ko darīju.

Kāds bija jūsu pirmais iespaids, nonākot jaunajā skolā? Vai bija sajūta, ka pieņemts pareizais lēmums?

Annija: Pirmo reizi es iegāju skolā tad, kad iesniedzu dokumentus. Tur bija ļoti pretimnākoši darbinieki. Man ļoti patika, tur skaisti izskatījās. Dienu pirms pirmās skolas dienas es ievācos kopmītnēs, un es nodomāju:,, ak Dievs...” Pirmkārt, tad, kad stājos skolā, man neparādīja kopmītnes, taču teica, ka būs pa diviem trijiem cilvēkiem vienā istabiņā, taču tad, kad ievācos, atklājās, ka jādzīvo pa četri. Es biju lielā šokā, nebiju lielā starā par to, kas notika.

Krišjānis: Pati pirmā reize, kad iegāju skolā, bija dokumentu iesniegšanas dienā, tāpēc to laikam nevarētu uzskatīt par kārtīgu pirmo iespaidu, tad bija jāraksta iestājeksāmens. Visi savā starpā draudzīgi runājās, visi viens otru pazina, un tad es tur tāds viens, kurš nezina kur iet, ko meklēt un kur kas atrodas. Tikai tad, kad cilvēki pazuda, sāku meklēt ceļu uz klasi, tāpēc uz iestājeksāmenu ierados ar nokavēšanos. Sākumā biju diezgan viens, taču, laikam ritot uz priekšu, sapazinos ar pārējiem un atradu kopīgu valodu.

Krišjānis, daloties ar pirmajiem iespaidiem.

Madara: Pirmais iespaids, kad augusta beigās gāju iesniegt dokumentus bija ļoti labs. Visi, protams, saka: “Jā, jā, nāc! Būs forši! Šī ir īstā vieta radošajiem!” Šis ir teikums, ko vienmēr visiem saka. Un tā skola... koncertzāles telpas, viss tāds stiklots, tikko uztaisīta ēka. Ejot garām dežurantei, redzēju kabinetus, kuros, pat tajā brīdī nevarēju iedomāties, nav logu. Nevienā no tām telpām nav logu, bet to jau es nezināju. Braucu uz tikko izremontētajām kopmītnēm, tajās dzīvojām pa trīs. Biju pirmā savā istabiņā; pēc pāris stundām atgriezos, un visa istaba bija milzīgā nekārtībā. (..) Nākamajā dienā ,pirmajā septembrī, mēs bijām vismazākā klase, kurā mācījās divpadsmit skolēni, šobrīd gan palikuši tikai pieci. Zālē, kur bija sapulcējušies skolēni, skolotāji un vecāki, pēkšņi uz ekrāna parādījās kāds video krievu valodā!!! Man sākās mazā panika, un rādās daudz jautājumu par to, ko es šeit vispār daru un kas tagad notiek. Pirmais iespaids par manu klases audzinātāju izrādījās patiešām patiess, sāku domāt par to, kādi būs pārējie skolotāji, ja esmu redzējusi jau kādus trīs, kuri ir ar patīkamu mūziķu sabiedrības auru, tā teikt - ar putniem.

Kad sākās pirmā īstā skolas diena, kad patiešām visi sāk iet pa klasēm un sāk nojaust, kas notiek, skatījos uz skolēniem un sapratu, ka viņi ir tik atšķirīgi, tādas personības! Ja parasti var redzēt kādas piecas personības pa visu vidusskolu, tur ir katrs ar kaut ko īpašu, ar savu domu gājienu. Sāku veidot sarunas, un tās nav parastas, ir sajūta, ka jau runā ar māksliniekiem, jo viņiem ir pilnīgi citādāks skatījums uz dzīvi. Noslēgti bija tikai jaunpienācēji , pārējie visi savā starpā bija labi draugi. Bija ļoti viegli komunicēt.

Daniels: Annij, arī tu mācījies kopā ar topošajiem māksliniekiem, vai tev bija viegli sākt komunicēt?

Annija: Es sevī neizjutu pārāk lielu vēlmi rauties un runāties ar kādu, nebiju iedziļinājusies šajos cilvēkos, tāpēc negribēju. Pēc tam tas notika automātiski, vienkārši sākām savā starpā sarunāties.

Daniels: Tā realitāte, ejot mācīties uz citu pilsētu, bieži vien ir kopmītnes. Protams, varianti ir dažādi, taču mūsu pieredze, izņemot Krišjāni, ir kopmītnes. Domāju, ka par šo tēmu mums katram būs ko pateikt.

Madara: Pirmajā gadā man šķita, ka viss ir tik vienkārši, tas bija kā nebeidzams sleep over [pidžamu ballīte - tulk. no angļu val.], kad visi visu dara kopā, tu nekad neesi viens pats. Tad man sāka apnikt cilvēki, es gribēju noslēgties un palikt viena. Es jutu, ka šī burzma, kas man bija apkārt, mani apspieda, sāka krāties darbi. Mūzikas vidusskolā ir tā, ka, ja izej desmitos no skolas, tad ir jāmācās, un nav daudz laika kam citam. Kopmītnēs, kurās es dzīvoju, mēs nebijām vienīgā skola. Trakākais ir tas ,ka ,kad tu vēlies rast mieru, tu nekad nebūsi viens pats. Nekad.

Daniels: Jā, tas arī ir tas, par ko es aizdomājos. No rīta pamostoties, es esmu ar klasesbiedriem istabā, braucot uz skolu, autobusā es esmu ar visiem kopā (tāpēc uz skolu eju ar kājām), tad skolā esmu ar visiem kopā, pēc tam, atpakaļ braucot... Un tas nekad nebeidzas, jo visu laiku esi ar kādu. Es esmu liels vienpatis, man katru dienu kādu laiku vajag būt vienam.

Annija: Es ļoti sapratu, par ko Madara runāja. Tas arī bija iemesls, kāpēc sākumā ar nevienu diži negribēju sākt komunicēt, jo tā jau ir daudz cilvēku apkārt, negribas, lai kāds nāk man virsū. Gribas dzīvot savā kvadrātmetrā vienai pašai. Tas laikam ir tas, kas man visvairāk nepatīk tajā kopmītņu dzīvē. Tas, ka nav iespējams dabūt savu telpu un mieru.

Madara: Es vairākas reizes mainīju istabas, lai man blakus būtu kāds mierīgāks cilvēks, jo, lai gan sākumā es ar šo cilvēku sarunāju, ka mēs viens otru neaiztiksim, sākot dzīvot kopā, miera nav. Man patīk, kā Annija teica par to kvadrātmetru, kura nav. Pēdējā meitene, ar kuru dzīvoju bija tik mierīga, viņa arī bieži nebija kopmītnēs, tāpēc bija diezgan viegli.

Madara, smejoties par to, kā viņai gājis kopmītnēs.

Daniels: Kā jūs atradāt iespēju sadzīvot ar to troksni un kņadu sev apkārt?

Madara: Es ilgāk pavadīju laiku skolā.

Daniels: Tas, ko es esmu ievērojis, kad mācību gads nāk uz beigām, ir, ka visi kādā brīdī ir sapratuši, ka šī ierastā kompānija ir kļuvusi apnicīga, tāpēc iemācījušies nenogurdināt cits citu. Tagad parunāsim par pazušanu. Vai jūs piekrītat tam, ka, aizejot uz citu vietu, var pazust?

Annija: Jā.

Madara: Es domāju, ja tu visu laiku esi bijis cilvēks, kurš dara, tad nevar pazust. Man šķiet, ja visu laiku kaut kur iesaisties un nevari nosēdēt mierā, tad jaunajā skolā nevar pazust.

Annija: Es domāju, ka pazust var. Mainot vidi, tu vēlies tai mainīties līdzi, būt labākais “tu”. Manuprāt, ir ļoti vienkārši apjukt, ja neesi mierā ar sevi. Šādi, sevī šaustoties, ir ļoti viegli novirzīties no sava ceļa, vai arī pilnīgi pretēji- atklāt sevī ko jaunu, pilnveidoties. Ir jābūt skaidram redzējumam uz to, ko un kāpēc dari.

Krišjānis: Es arī domāju, ka pavisam noteikti var pazust. Kad tu ej ar citu domu gājienu, un galvā darās kaut kas cits, var pazust no tā, kas bija ieplānots un izsapņots.

Daniels: Es daļēji piekrītu abām pusēm.

Madara: Man tieši šķiet, ka es atdzīvojos tieši tā iemesla dēļ, ka viss nomainījās. Cilvēku vide, kurā atrados, mani atdzīvināja.

Daniels: No vienas puses, tas kā Madara saka, ka, ja sprāgsti pa visām pusēm ārā, tad patiešām nevar pazust, taču es aizgāju un sajutu, ka šī jaunā vide manī apslāpēja. Lai gan mācību gads jau tuvojas beigām, es gan nezinu, vai mana klase mani pazīst tādu, kāds patiesībā esmu. Ja runājam par mācību gada beigām, tad mums ar Anniju varētu būt savi secinājumi par pirmo mācību gadu, taču es zinu, ka Madarai noteikti ir ko teikt.

Madara: Ja runā par skolu maiņu, tad nenožēloju neko. Es ļoti daudz sevi attīstīju un ieguvu daudz jauna. Tas viss bija jāizjūt, es jau stāstīju kāpēc aizgāju prom. Es vēlējos nākotnes iespējas, es nevēlējos būt skolotāja, ja ir arī iespēja spēlēt maksājošā orķestrī, kuri Latvijā ir trīs. Vēl ir variants mācīties ārzemēs, taču kā piemērs ir ķīniešu konkurence, es sapratu ka varu būt cilvēks, kas citus paceļ saulītē. Katram vajag balstu, viens pats mūziķis nekļūst par mūziķi, ja viņam nebūs komanda, kas visu sarunā un noorganizē. Brīdī, kad bija jāiet prom, man bija jādabū visu skolotāju paraksti. Man bija jāiet pie katra, jāskaidro, kāpēc vēlos iet prom. Atceros, ka visu laiku raudāju, jo nevar nogriezt ar nazi to, ko esi darījis vienpadsmit gadus. Bija miljons jautājumu par vienu darbību- aiziet. Aiziet jau var vienmēr, es vēlējos pirmajā kursā izstāties pusgadā, taču es nespēju sevī atrast iemeslu, kāpēc to darīt.

Daniels: Tad sanāk, ka stāsts patiesībā nebija par skolu, bet gan par sajūtām sevī iekšā. Annija, kā tev šķiet, vai tu pieņēmi pareizo lēmumu?

Annija: Es domāju, ka pieņēmu. Man nav ne mazākās nojausmas, ko darīt tālāk, taču man ir nojauta, un es pavirzījos nākotnes ceļa virzienā. Es noteikti nenožēloju, jo, sēžot stundās un zīmējot skices, es novērtēju to, ka esmu tur, nevis sēžu fizikas kabinetā. Tā ir jauna pieredze.

Krišjānis: Arī es domāju, ka pieņēmu pareizo lēmumu, jo satiku daudz jaunus cilvēkus, kuri atbalsta to, ko es vēlētos darīt. Protams, man bija daudz iespēju, lai es darītu ātrāk to, ko es gribētu darīt, taču joprojām domāju, ka pieņemts pareizais lēmums.

Daniels: Kas ir tas, ko tu vēlētos darīt?

Krišjānis: Neesmu to noformulējis līdz galam, taču tas būs kaut kas saistīts ar mākslu un kultūru.

Daniels: Kad sāku mācīties VPĢ, atgādināju sev, ka šī skola ir spontāna ideja, kas pieņemta vienas dienas laikā. Man šķiet, ka brīdī, kad lēmu par labu savai nākotnei, mani nebija pārņēmis veselais saprāts, jo neviens cilvēks tik spontāni nepieņem svarīgus lēmumus. Kad gāju uz skolu, sāku apšaubīt savas izvēles. Tas, ko es varu darīt, ir padarīt šos lēmumus par pareiziem. Tā ir viena no gudrībām, uz kuru paļaujos, kad nezinu, ko izvēlēties. Šobrīd es noteikti vairāk priecājos par savu lēmumu, nekā nožēloju to. Man ļoti patika LNĢ, taču...

Annija: Jā, LNĢ es jutos kā mājās, bija drošības sajūta.

Daniels: Jā, taču, lai kaut ko iegūtu, no kaut kā nākas atvadīties. Es sapratu, ka es varu no sirds mīlēt šo skolu, taču, ja brienu arvien dziļāk tumsā, arī šajā skolā no manis nav nekādas jēgas. Ja mēs varētu būt gudri padomdevēji, un es ticu, ka vismaz kāds devītklasnieks šo lasa, tad ko jūs viņam ieteiktu darīt? Palikt un mācīties tur pat, ja ir tāda iespēja, vai doties kaut kur citur?

Madara: Iet prom un mainīt vidi!

Annija: Nu, ja tu esi iekšēji tam nobriedis, un tev ir mērķis... Lai gan, ja tu pēc devītās klases nezini, ko darīt, tad kāds vispār var būt mērķis. Atceries, kad abi centāmies izvērtēt plusus un mīnusus par iešanu prom? Kā būtu, ja būtu...

Daniels: Mēs daudz sapņojām.

Annija: Jā, un ko tad tu daudz vari zaudēt? Es domāju, ka var tikai iegūt. Nebūs viegli, taču vienmēr, kā jau Madara teica, var atnākt atpakaļ.

Madara: Jā, atceros, ka man teica, ka vienmēr var atnākt atpakaļ, patiešām arī var. Es trīs mēnešus pirms vasaras brīvlaika atnācu.

Daniels: Krišjāni, kā tev šķiet, ko darīt devītklasniekam, kuram ir iespēja kaut ko mainīt. Doties vai tomēr palikt?

Krišjānis: Man šķiet, ka, paliekot uz vietas, nekas diži labs nenotiks. Nebūs tās atdeves. Es domāju, ka cilvēks, esot tajā vienā punktā, zinās tikai to, kas notiek konkrētajā vietā. Ir jādara un jācenšas paplašināt savu redzes loku.

Daniels: Kad gāju prom, daudz domāju par tādu lietu, kā atbildības uzņemšanās par savu lēmumu.

Annija: Man bija doma par to nākšanu atpakaļ...

Daniels: Ak, jā! Gribēju tev jautāt, vai joprojām domā iet atpakaļ uz LNĢ?

Annija: Nē, man tagad ir variants, kā tikt uz Valmieru no rītiem. Es vairs nedzīvošu kopmītnēs.

Daniels: Tad vēlējies nākt atpakaļ tikai kopmītņu dēļ?

Annija: Lai man piedod kopmītņu draugi, taču, kā jau tu teici, arī es esmu liela vienpate. Nereti kopmītnēs saku: “Ar jums ir labi, taču bez jums ir vēl labāk!”

Madara: Jā, arī es vienu brīdi gribēju iet prom tieši kopmītņu dēļ. Nevarēju neko izturēt, nepiedāvāja nevienu citu istabu. Atceros, ka mamma piedāvāja maksāt par visām trim vietām istabā, tikai lai varu dzīvot viena. To gan neatļāva, jo viss bija pilns, un bija cilvēki, kuri gaidīja rindā. (Visi smejas.)

Annija: Runājot par atpakaļ nākšanu, es domāju, ka es taču tik cēli aizgāju, tad pēc kārtējās vilšanās sev un vecāku acīs man būs jāsamierinās ar faktu, ka aizskrēju kā lielā, taču tagad nāku atpakaļ.

Daniels: Madara, kad gāji prom no skolas, kurā mācījies, tev nebija tā sajūta, ka tagad būsi tas cilvēks, kuru pieminēs, kā kārtējo, kurš aizskrējis un atnācis atpakaļ? Vai satraucies par to, ko domās citi?

Madara: Nē, es visu galvā jau biju izdomājusi- ko man teiks, ko pārmetīs. Viss taču ir atkarīgs no manis pašas, nekad neesmu pārāk satraukusies par to, ko domā citi. Man svarīgāk ir tas, lai manā galvā viss pareizi nostrādā, lai tas būtu kaut vai labs, slikts vai šausmīgi nepareizs lēmums, galvenais, lai tas ir pie manis. Svarīgi ir pašai apzināties, ka tā vajadzēja, ka esmu pareizajā vietā un laikā un ka viss ir labi.

Daniels: Man tas šķiet ļoti spēcīgi. Pat pēc diviem gadiem spēt atzīt, ka esi kļūdījusies, un atnākt atpakaļ. Domāju, ka tam vajadzīga liela drosme, un mani iedvesmo šādas drosmīgas rīcības.

Madara: Ja jūs esat aizgājuši uz vietām, kuras jums patiešām patīk, tad noteikti nevajag iet prom, palieciet! Es zinu, ka tur, tajā skolā, ir skolēni, kuriem nesanāk sava specialitāte. Viņi vienkārši gandrīz vai atsēž un uz vajadzīgo brīdi "iekaļ" sniegto informāciju, lai gan zina, ka viņiem to nekad nevajadzēs. Viņiem vienkārši nav drosmes aiziet. Tiem pašiem, kuri pirmajā kursā bija nesekmības kalngals, tas turpinājās tālāk un tālāk. Ir arī tādi, kuri pabeidz ceturto kursu un aiziet pilnīgi citā virzienā. (...)

Annija: Arī domāju par drosmi, kad gribēju nākt atpakaļ. Man taču vajadzēja tik lielu drosmi, lai aizietu, domāju, ka man vajadzētu divreiz lielāku, lai atnāktu atpakaļ.

Daniels: Man šķiet, ka, pieņemot jebkādus lēmumus, galvenais ir būt godīgam pašam pret sevi. Arī šajā gadījumā ir svarīgi pašam sev uzdot pavisam godīgu jautājumu, kā es jūtos ar savu izvēli. Nedomāt par to, ko domās citi, bet būt godīgākiem pret sevi. Madara, es zinu, ka tev ir īpašs viedoklis par vidusskolu.

Madara: Es tagad jūtos tā, it kā to visu atsēdētu. Vienkārši aizeju, izdarīt savu darbu un viss. Es ļoti labprāt gribētu būt 12. klasē, varētu nokārtot visus eksāmenus un "šaut" tālāk.

Krišjānis: Pilnīgi piekrītu. Es eju uz skolu, lai man neieliktu "n" burtu. Sākumā, protams, bija interesanti, jauni cilvēki u.t.t., taču tagad man ir palicis garlaicīgi.

Annija: Par "n" burtiem runājot, man bija jāpaskaidro, kāpēc tik daudz kavēju stundas. Es skolas vadībai skaidroju, ka skolā, kurā ir tik daudz un radoši jādomā, mēdz uznākt iekšējs klusums, kad nav iedvesmas pat no rītiem celties.

Daniels: Mēs ar Krišjāni mācāmies vienkārši vidusskolā, tagad arī Madara, taču Annija mācās savā specialitātē, un patiesībā Madara arī mācījās. Gribēju jautāt, vai, tik ļoti daudz koncentrējoties uz vienu lietu un trenējot tehniku, tas neapspiež vēlmi ar to nodarboties? Vai tas neapspiež radošumu?

Annija: Ir tas teiciens, ka mākslas skolas mēdz aprobežot radošumu. Man dikti nepatīk gleznot kārtējos puķu podus vai figūras. Man nepatīk taisīt darbus, kuriem neredzu jēgu vai vēstījumu. Es ar lielu skepsi skatos uz mākslas skolu, lai gan apgūt tehniku ir ļoti svarīgi. Novērtēju skolotājus, kuri ļauj darbos izpaust savu personīgo redzējumu, ielikt kaut ko no sevis, atšķirties. Domāju, arī skolotāji novērtē to, ja tev ir citādāks redzējums uz to, ko dari.

Madara: Ja es nebūtu klasiskais mūziķis, tad tā nebūtu, taču klasiskajam mūziķim jādara kā rakstīts. Spēlējot mācību koncertā, es nevaru neko izmainīt, es nevaru pēkšņi sākt spēlēt kaut ko no sevis. Tikko kaut ko izmainot, nokrīt vērtējums par darbu. Taču tad, kad ir parastie koncerti, kuros var izpausties, nospēlējot kādu skaņdarbu ar savu variāciju, skolotājs saka: "Es gan nedrīkstu tā teikt, taču bija labāk." Ja man jāspēlē kaut kas, kas man nepatīk, es nevaru to iemīlēt, tāpēc nevaru to izdarīt pietiekami kvalitatīvi.

Daniels: Es gāju uz humanitāro virzienu, kurš, protams, nesavācās. Nonācu vispārizglītojošajā klasē un pirmais, ko nodomāju bija: "Kas der visam, neder nekam." Pagājušajā nedēļā, rakstot ķīmijas pārbaudes darbu, sapratu, ka daļēji protu izrēķināt tās reakcijas, taču vispār nesaprotu, ko ar to var iesākt. Man radās daudz eksistenciālu jautājumu par to, ko vispār te daru.

Madara: Man šķiet, ka tajā skolā es attīstīju domāšanu, jo man divus gadus nav bijusi fizika un ķīmija, vienīgais ir pamats no devītās klases, bet ko tas pēc diviem gadiem dod? Kaut vai nezinu šos priekšmetus, man ir diezgan labas atzīmes, es laikam vienkārši divus gadus esmu nemitīgi domājusi un darījusi, jo tajā skolā nebija tāda izvēle, kā nepildīt vai atlikt.

Krišjānis: Bet vispār, atgriežoties vēl atpakaļ, man jums abām ir jautājums par apspiešanu skolā. Ja skolotājiem, vērtējot mākslu, ir jāizliek atzīmes un jāvērtē darbs, pēc kā tad viņiem vērtēt? Tu, protams, vari darīt to, kas tev patīk, taču viņiem tas var nepatikt, kādam citam tas var patikt. Viņiem taču vajag kaut kādus pamatus, lai novērtētu jūs. Neuzskatu, ka tas būtu jāuztver personīgi. Tad, kad tu vēlies būt tu, tev jāatrod laiks, lai būtu tu pats.

Madara: Annij, vai tev ir laiks būt sev pašai?

Annija: Es laikam pārāk bieži neņemu vērā to, ko man saka mākslas skolotāji. Es gribu darīt tā, kā man patīk, nevis tā, kā man liek vai skolotājai patiks. Ko tad es varu ielikt darbā, ja man nepatīk tas, ko radu? Tāpēc es ļoti bieži palieku pie viena un tā paša, kaut arī skolotāji iesaka kaut ko izmainīt, es saku: "Nē!" (Visi smejas.) Un man šķiet, ka skolotāji novērtē to, ka spēju pastāvēt par to, ko daru un kam ticu.

Madara: Mani šajā skolā ļoti nolika, nolika un nolika. Ir jābūt ļoti stipram raksturam, lai aizietu uz citu skolu. Tā nav pazušana, tā ir noslēgšanās sevī. Es sāku sevi ierobežot, mazāk izpaudos, jo man bija bail no citu cilvēku pretdarbības . Man joprojām ir bail sarunāties ar cilvēkiem, jo es savā galvā kaut ko izdomāju un vienkārši nobīstos no tā. Man ir problemātiski pēc šīs skolas uzņemties vienkāršas lietas, jo esmu traumēta no tā, ka mani noliek tik ļoti, ka es vienkārši vairs negribu izpausties. Es jūtos slikti par to, ko daru, man ir bail kļūdīties un izgāzties. Es drīzāk varēšu paklusēt un noslēgties, nevis kaut ko patiešām darīt. (...)

Daniels: Atgriežoties pie galvenā jautājuma, ko darīt pēc devītās klases?

Madara: Darīt!

Raksts: Daniels Kevins

Korektore: Sabīne Toča

Annija: Es lejā atstāju riteni, ceru, ka nav nozagts, lai gan tas ļoti čīkst. Domāju, ka dzirdēšu, ja kāds zags.